sestdiena, 2017. gada 30. decembris

Bērnu tiesību aizsardzības likums un tā sekas

Nupar biju veikalā un novēroju skatu, kad 2 - 3 gadīgs mazulis krita gar zemi un kliedza pilnā balsī, jo mamma nepirka viņam konfektes. Cik sapratu, naudas nav tik daudz, lai varētu atļauties konfektes, bet bija nepieciešams produktu minimums, lai ģimene paēstu kādu laiciņu. Līdz algai vai bērna pabalstam. Tikai pļauka pa bērna diengalu uz mirkli sīi apklusināja.
Tik sīkam bērnam grūti iestāstīt visas finanšu nianses ģimenē. Viņš vienkārši to visu vēl nesaprot. Nespēj saprast. Jo reizēm gadās mīlošas vecmāmiņas, kas bērnam nopirks visu, ko tas tik paprasīs un vecāki ar savu prāta pārliecināšanu varēs 'pastēvēt pie ratiem". Vecnmāmiņa taču var atļauties (kaut arī mazbērna iegribu apmierināšanai tiek iztērēta gandrīz vai pēdējā naudiņa un nākas aizņemties no kaimiņiem maizes klaipam). 
Un šeit es runāju par ģimeni/ģimenēm, kuras ir visdusmēra normālas ģimenes, kurās abi vecāki strādā, pērk iespēju roežās bērnam nepieciešamās preces, mēneša beigās skaita centus, lai pietiktu kaut maizs klaipam un reizēm atstāj ērnu vecmāmiņas uzraudzībā.
Visādas izpildinstitūcijas ērnu tiesību aizsardzīas jautājumos visbiežāk "uzbāžas" tieši šādām ģimenēm. Ģimenēm, kuras iespēju robežās cenšas nodrošināt bērnu ar elementāro nepieciešamo un papildus dot viņam iespēju nodarboties kādā pulciņā vai kā tamlīdzīgi. Bet esošās vecmāmiņas ar savu "mīlestību" grauj vecāku pūliņus. No vienas puses jau var saprast - viņas uz mazbērna cenšas kompensē to, ko nebija laika iedot saviem bērniem. Bet rezultātā izaug cilvēkērns, kurš īsti neņem galvā arī vecākus un to, ko tie mēģinājuši viņam iespēju robežās iedot.
Manuprāt, šeit ir primārais darbs ar vecmāmiņām. Lai viņas saprastu, ka jāsadarbojas ar bērna vecākiem un nedrīkst izdaāt bērnam tajos gadījumos, kad ir skaidri redzams, ka tā ir tikai bērna kaprīze. 
Pati esmu piedzūvojusi gadījumus, kad bērns, atvests no viesošanās pie vecmāmiņas, atsakās ēst vakariņas, jo pirms tam pie vecmāmiņas sabarots ar visādiem gardumiem, ieskaitot konfektes. Pati pat atceros gadījumu, kad puikam bija pāri pusgadam un bija jūnijs - zemeņu laiks. Tolaik mēs dzīvojām pie mana pirmā vīra veākiem. No sava bērna pabalsta nopirku kilogramu zemeņu ar domu - katram pieaugušajam pa pāris zemenēm (vitamīni uz vasaras sākumu tomēr vajadzīgi visiem), pārējo - bērnam. Un atceros, kādu traci sarīkoja toreizējā vīramāte - kas vēl nebūs, pieaugušie apēdīs pa zemenei, kad bērnam vairāk vajadzīgs. 
Bet - atgriežoties pie tēmas. No bērnu tiesību aizsardzības institūcijām visvairāk cieš tieši tās ģimenes, kuras ir vidusmērā situētas, par normālām uzskatāmas ģimenes. Alkoholiķu, izvirtuļu vai tamlīdzīgu personu ģimenes tiek atstātās "mūsu iestādes uzraudzībā un pāraudzināšanā", bet bērni tiek izņemti un nosūtīti uz bērnu namiem tieši no tām ģimenēm, kuras ir maznodrošinātas, bet citādi normālas un bērns tiek audzināts materiālo un morālo iespēju robežās. Un tiek radināts dalīties, saprast, ka visam ir sava nozīme un pat cenšas vasaras brīvlaikos piestrādāt, lai palīdzētu vecākiem.
Kaut kas līdzīgs notiek ar ģimenēm, kuras ir pārāk labi situētas un var atļauties bērnam nopirkt visu, ko bērna sirds kāro. tās arī Bāriņtiesa liek mierā. Tur grozās liela nauda, ko tos vecākus un bērnus tricināt, kaut arī bieži vien šie bērni uzvedas kā pasaules karaļi un elementāro uzvedības kultūru skolā, uz ielas un citās publiskās vietās ciniski ignorē. Un iepļaukāt viņusnedrīkst - ir taču bērnu tiesību aizsardzīas likums.
Liela nelaime ir tā, ka bērni tiek audzināti tajā aspektā, ka viņiem ir tiesības, apejot to likuma daļu, kurā uzskaitīti bērna pienākumi. Par tiem visas valsts institūcjas izliekas aizmirsušas un reti, kad bērna jautāumus skata tiesību un pienākumu mijiedarbības aspektā.

Gada priekšpēdējā diena

Rakstu šodien, jo rīt jau nebūs laika. Būs visvisādas darīšanas un pašu svētku svinēšana. Par to jau rakstīšu nākošajā gadā, kurš iestāsies pirmdien.
Visādi askati uz nodzīvoto laiku pārdomu veidā jau ir bijuši šogad, katru reizi par kaut ko citu, vai aptuveni citu. Bet laikam jau šis tas palicis nepateikts.
Nezinu, ko lai vēl paaka, kā lai pasaka. 
Pagājušajā ziemas/pavasara sezonā divas reizes pabiju slimnīcā, tagad gaidu rindu ne tikai uz pansionātu, bet arī uz vietu slimnīcā. Zinu, ka slimnīcā pavadīšu mēnesi. Un tas pieder pie ārstēšanas režīma tajā slimnīcā. Citās slimnīcās mēnesi vai gandrīz mēnesi tur tikai ekstra smagos gadījumos. Manu dēlu, piemēram, pāris gadus atpakaļ pēc aklās zarnas operācijas Gaiļezera slimnīcā jau trešajā dienā palaida mājās.Šuves bija kur citur jāiet izņemt. 
Dzeršana tiešām ir atmetusi mani, jo pēc alkoholiskajiem dzērieniem, kas nav alus, (pat ja tie ir tiešām kvalitatīvi) nākošā dienā jūtos tik slikti, ka gluži vai mirīju nost pat pēc vienas glāzes, nelielas. Ar alu arī ir visai dīvaini - tam ir tā labā īpašība, ka viņš vienā mirklī sāk dzenāt uz tualeti, līdz ar to organisms zināmā mērā patīrās no negācijām. Bet vienalga - brīžiem no rītiem ir slikti, aizpampušas acis un nekas nav mīļš. Pāreja uz bezalkoholiskajiem aliem? It kā jau normāli - alkohola nav, pats alus aizplūst kanalizācijā ļoti ātri. Vienu dienu te pamēģināju trīs bezalkogholiskos. Ne uzreiz vienu pakaļ otram, bet ar laika starpu. Likās - nākošajā dienā viss būs ok un rīts būs normāls. Ne vella. Acu aizpampuma sajūta jau no paša rīta, pat trīs kafijas krūzes slikti līdzēja un pa dienu jutos pēc otreizējā pārstrādes produkta. Laikam kaut kādi grādi tam bezalkoholiskajam tomēr ir, Kāds 0,00..... procents, bet ir.
Vasara bija slikta. Kaut arī bija darbs un papildus ienākumi pensijai. Tomēr arī dzerts tika biežāk. Līdz gandrīz vai pazaudētai filmai. Līdz tai robežai, ja iedzeršu vēl, tad robežu paaudēšu noteikti. Tas atsaucās uz rakstīto šeit, kad bieži dabūju labot nākamajā dienā visas iespējamās un neiespējamās drukas kļūdas. Paldies dievam, tas periods nu ir aiz muguras. Pietika spēka savākties. Un tagad praktiski nelietoju alkoholu. Ja nu reizēm kādu aliņu (visbiežāk bezalkoholisko), nbet pārējos spirtotos pavisam nee. Organisms pretojas un man pat negrinbas. Urrā.
Zinu (vismaz ceru, ka zinu), ka rītdien nelietošu pat aliņu, drīzāk izvilkšu māsu uz pastaigu pa pilsētu, jo tur būs un jau atgad ir daudz kā interesanta, ko redzēt. Un rītvakat nu noteikti jau no vakara būs pasākumi Daugavmalā.

piektdiena, 2017. gada 29. decembris

Prezentācija

Vakar kopā ar draudzeni un viņas draugu biju uz firmas Eastercom prezentāciju. (Ja pareizi atceros nosaukumu). Kā mēs nokļuvām uz šo prezentāciju? Draudzenei pienāca īsziņa, ka viņa ir laimējusi aproci un ceļojumu uz Turciju. Tikai viņai šim laimestam pakaļ jāierodas uz kafejnīcu Marija Marijas ielā, kas ir Aleksandra Čaka ielas sākums, kurā būšot pusdienas un kaut kā prezentācija. Draudzene pierunāja mani un savu draugu turp doties, jo īsziņā esot teikts, ka līdzi jāņemot četrus cilvēkus. Ceturtais neatradās, bet nekas. Devāmies uz turieni trijatā.
Es jau agrāk biju gan pati aicināta, kan kādam līdzi gājusi uz šāda tipa prezentācijām, tāpēc jau biju gatava tam, ka tur papoildus pusienām un galvenās uzaicinātās personas apdāvināšanai prezentēs kaut ko, ko mēģinās pārdot par milzu naudiņām. Zināju jau iepriekš, ka neko no piedāvātā nepirkšu - skairā nepietiek naudas un līzingā ņemt neļauj mana kredītvēsture. Bet paēst vakariņas par brīvu - kāpēc arī ne. Ciniski, bet patiesi.
Prezentācijā kā galveno pārdodamo objektu piedāvāja alpaka vilnas palagu, segu un spilvenu. Visu komplektu, ne pa daļām. Kā piedevas, jeb dāvaniņas bija Merīnvilnas halāts, veste, spilvens, palags un ap gurneiem liekama lietiņa, kas atgādināja šalli.
Draudzenei dāvanā piesolītā aproce izrādījās no sīkiem raibiem akmentiņiem savērta aprocīte un piedāvātā ceļazīme uz Turciju - bulklets, kurā piedāvāja martā vai aprīli braucienu uz Turciju ar sīku aprakstu, par ekskursijām un citiem sniegtajiem pakalpojumiem šajā braucienā. Viena nianse - brauciens par pašas naudu. Tādus bukletus saņēmām arī mēs ar viņas draugu.
Lieki teikt, ka šoreiz prezentētājam sanāca aplauziens, jo mēs paēdām pusdienas, bet nekas netika pasūtīts vai nopirkts uzreiz. (jāpiezīmē, ka kafejnīcā Marija ir laba virtuve un tur gatavo tiešām labi).
Šādas segu prezentācijas bija nu ļoti izteikti populāras 90-jos gados, šī gadsimta sākumā. Tagad tās kļūst arvien retākas. Man tā šķiet, jo savu radu, draugu paziņu vidū reti kad jūtu, dzirdu par šādu prezentāciju apmeklēkjumu.
Biju jau domājusi, ka kovojažieru ēra segu tirdzniecībā ir pagājusi, jo pat kosmētikas firma Oriflaim ir atvērusi savu veikalu Rīgas centrā un laikam jau iztiek bez komivojažieru pakalpojumiem. Man vismaz tā šķiet.
Kas liedz šai firmai atvērt savu veikalu? Nu, bet tās ir viņu problēmas. 
Daudzas, līdīga materiāla segas jau sen var nopirkt tirgū un veikalos par daudz piemērotākām naudiņām.

ceturtdiena, 2017. gada 28. decembris

Rīts kā vakardienas turpinājums

Vakarvakara mazā labsajūta izdarīja savu labo darbu. Pirmo nakti pa ilgiem laikiem (praktiski laikam pusgada garumā) izgulēju no zvana līdz zvanam un no rīta nebija vēlmes līzt atpakaļ gultā un vēl maķentiņ pavārtīties pusaizmigušai. 
Šī rīta sajūtas? Iesnas nedaudz un nedaudz saaukstēšanās sajūta. Pmostoties pat kādu laiku salu, kaut arī istaba silta un gulta pie pašiem radiatoriem. Toties nejūtos aizpampusi ar nelielu paģiru sajūtu. Tas aizpampums un nelielā paģiru sajūta no rītiem mani ilgi vajāja, kamēr ar lielu piespiešanos izdevās attīrīt organismu no liekā alkohola daudzuma. Manam mazajam pusaudža organismam bija ilgi ar to jācīnās.
Vispār, doma rakstīt bija nedaudz citā rakursā.
Es neinu, vai tā gadās tikai man, varbūt vēl kādam tā gadās. Bet - ja diena iesākas nekā un sajūtās un notikumos pavisam slikti, tad dienas noslēgums tomēr par spīti visam būs labs. Tāpat ar nedēļas sākumu. Ja nedēļa iesākas greizi, tad nedēļas nogale būs laba. Un otrādi - ja viss iesākas rožaini, tad beigās var sanākt raudāt.
Var jau būt, ka kādam ir savādāk.
Pa ilgiem laikiem apskatīju reklāmu aplūkošanas statistiku. Kaut kāda kustība tur notiek. Kādam tomēr tās interesē. Lai tas anonīmais pretreklāmu bļāvējs iet sēnēs. Viņa noliedzošā attieksme pret relāmām ir viņa attieksme. Citiem varbūt ir savādāk.

trešdiena, 2017. gada 27. decembris

Šodiena

Šovakar pa ilgiem laikiem gribējās smaidīt un smaidīju arī. Drīzāk iekšēji, nekā ārēji. Bet arī tas jau ir daudz.
Šodien tāds paliels rinķis manās gaitās sanāca - vispirms uz Juglu pie ārsta, pēc tam uz centru, uz savas bankas filiāli, sakārtot attieūbas ar maksājumu karti un pēc tam atpakaļ uz purčiku. No transporta irkārpījos pie purčika tirgus, ieķemmēju Rimi, un tad kājām uz tagadējām mājām. Nekas dižs jau nebija noticis, daži nepieciešami gājieni un darbības. Tomēr kaut kāds iekšējs pacēlums un labs garastāvoklis.
It kā nekas jau nenotika, tikai ārsts uzsmaidīja, pārdevēja pārsteigti uzsmaidīja, kad pirku bezalkoholisko alu. Bija pieradusi, ka es reižu reizēm pērku alkoholisko.
Cik maz tomēr vajag, lai justos labi, pacilāti un gribētos smaidīt. Sen, ļoti sen tā nav bijis. Uhū! Šodiena ir laba diena!

pirmdiena, 2017. gada 25. decembris

Ziemassvētki pie māsas

Kad māsa atbrauc uz Latviju no Nīderlandes brīvdienās, vai kāda cita iemesla dēļ, tiekamies diezgan bieži. Pie viena tad ir iespēja parevidēt savu istabu un tikt vaļā no visa liekā. Daudz kas jau ir izmests ārā vai izdāļāts radiem, draugiem, paziņām. Tik tagad pamanīju, cik ļoti esmu apaugusi ar viskautko lieku. Kaut arī, dzīvojot tur, diezgan pabieži tīrīju skapjus un citas vietas no liekām lietām. Acīmredzot daudz kas vēl aizķēries nevajadzīgs.
Tomēr runa nav par to.
Šogad Ziemassvētku vakaru nosēdēju pie māsas. Sen tā nav bijis. Pat biju aizmirsusi, ka svētkos uz gala var būt visa kā tik daudz un garšīga.
Bijām trijatā - es, māsa un mūsu kopīgā paziņa vēl no jaunības laikiem. Bija jautras čalas, televizors fonā kādu filmiņu kruķīja, kuru pat īsti neskatījāmies. Tāpat bija jauki. Bija eglīte, sveces, Ziemassvētki un labs noskaņojums. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem abas ar māsu neņerkstējām viena uz otru, bet izaudījām vakaru un bijām kopā.
Bija īsti svētki ar daļēji sen aizmirstu tradīciju - pilns galds ēdamā un viena liķiera pudele uz trim. Un dzērās ļoti lēni un ar baudu. Pat alkohola klātbūtne nejutās. Mūslaikos par ierastu kļuvis uz galda daudz pudeļu un maz ēdamā. Un vakars izvēršas par nodzeršanos. Mums tā nebija.
Vēl viena lieta, kas uzjundīja bērnības un jaunības siltumu - māsa mums abām, viešņām, iedalīja vēl pa paciņai no svētku galda labumiem šīrīta brokastīm. Bērnību, jaunību atceroties - bija ierasta lieta viesiem uz atvadām iedot līdzi paciņu no svētku galda labumiem. Jo uz galda parasti uzklājās vairāk, nekā apēdās.
Es šos svētkus ilgi atcerēšos ar labsajūtu.

ceturtdiena, 2017. gada 21. decembris

Pansionāts "Atsaucība", SIA

Šorīt aizbraucu ekskursijā, ja to tā var nosaukt, uz pansionātu "Atsaucība" Telts ielā 1, Rīgā, Pārdaugavā, netālu no Paula Stradiņa klīniskās bērnu slimnīcas (ja es pareizi atceros pilno šīs slimnīcas tagadējo nosaukumu) Vienības gatvē. Abas ielas krustojas. Un abas iestādes pārskatāmas no transporta pieturvietas.
Šo pansionātu man ieteica apmeklēt. 
Kad līdz tam tiku, sapratu, ka šo ēku ar tajā mītošo kontingentu zinu jau no jaunības, no padomju laikiem. Tas ir pansionāts cilvēkiem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās veselības traucējumiem. Priecājos, ka man tādu nav.
Pansionāts atrodas vēl pirmskara celtā ēkā, cilvēki tur mitinās pa trīs vai četri vienā istabiņā, kurā ir gultas, naktsskapīši un viens neliels skapītis, vairāk piemērots virsdrēbju ievietošanai. Nemanīju naktslampiņas un jel ko citu iemītnieku ērtākai dzīvošanai telpā.
Mani vēl pārsteidza tas fakts, ka pat mūsdienās ir vietas, kas nav cietums, cilvēkus baro no metāla traukiem. Tas radīja nelāgu iespaidu par attieksmi pret tur mītošajiem cilvēkiem. 
Kaut arī neizskatījās, ka personāls sliti izturētos pret šiem cilvēkiem. Drīzāk mierīga līdzāspastāvēšana. Tas, protams pirmais iespaids.
Uzzināju, ka iemītnieki bieži tiekot vesti ekskursijās, pie viņiem notiekot dažādi pasākumi. Ir iemītnieki, kuriem ir brīvais režīms, daži pat ir tajā veselības pakāpē, ka kaut kur pat strādājot. Tikai tie, kurus tur redzēju, pēc strādātājiem gan neizskatījās.
Maksa par atrašanos pansionātā - 90% no invaliditātes pensijas. Uz rokas cik nu kuram paliek. Atkarībā no grupas un pensijas lieluma. (Tā tas ir visos pansionātos.) Tiesa, kur tad un kā tad savu atlikušo naudiņu tērēs tas, kurš neko daudz vis no pasaules nesaprot un dzīvo kaut kādā savā mistērijā? Strādājošajiem - viņu nopelnītais paliek viņiem pašiem, atvilums pansionāta labā ir tikai no pensijas.
Interneta pieslēgums esot. Vaifaja līmenī un to varot lietot nodarību telpā.
Pie pansionāta kārtības pieder arī tas, ka cilvēkam, nonākot šajā vietā, pirmo mēnesi nedodot iespēju brīvgājieniem ārpus pansionāta teritorijas. Mēnesis savstarpējai iepazīšanai, tā teikt.
Pirmais iespaids - pansionāts asociējās ar Tvaika ielas slimnīcu diagnožu smaguma pakāpju ziņā.

otrdiena, 2017. gada 19. decembris

Sociālās integrācijas valsts aģentūta (SIVA)

Vakar devos uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru (SIVA), kura atrodas Jūrmalā, Dubultu prospektā 71. Pēc google.maps noteicu aptuveno atrašanās vietu un iestādes mājas lapā man nepieciešamās iestādes nodaļas apmeklētāju pieņemšanas laiku. Nodaļā apmeklētāju pieņemšanas stundas ir tikai pirmdienās.
Tā nu bruņojusies ar šo informāciju devos ceļā, lai noskaidrotu visus mani interesējošos jautājumus pansionātu sakarībā. Jo rinda uz "Ezerkrastiem" Berģos ir iesprūdusi laikā un telpā - šajā pansionātā uz laiku ir apturēta uzņemšana.
Aizbraucu līdz Dubultiem un tad pa Dubultu prospektu tik uz priekšu. Ejot konstatēju, ka varēju braukt līdz Jaundubultiem - tuvāka iešana, arī biļete to pieļāva. Rīgā biļešu kasiere man to bija noformējusi līdz Vaivariem, kaut lūdzu līdz Dubultiem. Tomēr īsti par to neuzreaucos, jo attālums no Dubultu stacijas līdz man vajadzīgajai iestādei kājām ejot nebija tālāk kā no lielveikala Bērnu pasaule, kurš pieder Gerkenam & partneriem līdz Nacionālajam teātrim. Vismaz laika ziņā šis attālums ir līdzīgs.
Kad atradu iestādi, protams iegāju pagalmā pa nepareizajiem vārtiem un nācās apiet ēkai riņķī, lai atrastu galveno ieeju.Tālāk vairs nebija problēmu - dežurantei pajautāju, kur atrodas man nepieciešamā nodaļa un pēc paskaidrojuma nebija grūti to atrast.
Telpa bija paliela, darbinices padaudz. Un visas runāja pa telefoniem, atbildot uz jautājumiem. Nācās nedaidz uzgaidīt, kamēr kaut viena no viņām beidz sarunu un var pievērsties man.

svētdiena, 2017. gada 17. decembris

Šī laikam būs reklāma

Nevaru teiks, ka agrāk neesmu dzērusi bezalkoholiskos alus. Mani ļoti reizēm ir uzcienājuši. Bet tie visi ir bijuši ārzemju brūvējuma un skatoties uz tām ārzemju skārdenēm - ej nu saproti, kurš alkoholiskais, kurš - ne. 
Šodien apzināti nopirku Aldara bezalkoholisko gaišo. Pirmkārt jau tāpēc, ka alu sagribējās pēc vella, bet negribējās neko alkoholisku. Otrkārt, uz tās Aldara bundžiņas skaidrā latviešu valodā rakstīts, ka bezalkoholisks. Treškārt, cena pieņemama - 59 centi bez kaut kādām atlaidēm. Betā. Nezinu, kā citos veikalos.
Rezultāts man patīk - alus ir, alkohola nav, Tātad nebūs arī alkohola dulluma vēlāk vai no rīta. Pēc garšas arī nav slikts. Nākošo reizi pamēģināšu Aldara bezalkoholisko kviešu. Tāds arī tur, veikalā, bija.
Pagaidām ir doma vispār lietot tikai bezalkoholisko, ja nu ļoti sagribas.
Varbūt kāds var ieteikt vēl kādus bezalkoholiskos, ko pa reizei pamēģināt?

Man šogad tāds pārdomu brīsniņš uznācis

Es šogad, īpaši sākot no vasaras mēnešiem esmu savu blogu "apgāzusi" ar visāda veida pārdomām par viskautko. Ceru, taps piedots, Dažām manām pārdomām ir bijuši iebildumi, sava veida diskusijas pat sanākušas. Paldies, ka esmu pamanīta. Tiesa, dažas diskusijas bijušas par drukas kļūdām, ceru - kļūdu laiks ir beidzies. Un tagad tās pārdomas, kas sakrājušās uz šo brīdi.
1. Kādu brīsniņu paskraidīju anketējot cilvēkus. Par to jau izrakstījos daudz un dikti. Tomēr, neatceros, vai šo rakstīju. Anketas it kā skaitījās anonīms pasākums, tomēr man bija apgaitas lapa, kurā bija jāpieraksta adreses, kurās mēģināju veikt vai veicu anketēšanu un bija jāizlūdzas anketējamās personas telefona numurs, kuru tomēr ne vienmēr jautāju uzmācīgi, atstājot cilvēka paša izvēlē - dot tos cipariņus vai nee. Un pie viena - katras anketas beigās bija sadaļa Demogrāfija, kurā tapa jautāts par cilvēka ienākumiem, ģimenes stāvokli, vecumu, nodarbošanos. Neatkarīgi no tā, par kādu tēmu bija pati anketa. Un šāda veida anketēšanas izkārtojums bija abās firmās, kurās strādāju. Tad sakiet, kur palikusi anonimitāte, ja jāatbild uz privātiem jautājumiem un vēl jādod savs telefons kaut kādai firmai? Savā ziņā daļēja anonimitāte ankeēšanas procesā man sanāca Cēsīs pirmajā dienā, kad iztiku bez apgaitas lapas un pat bez baltas lapas, uz kuras adreses uzrakstīt.
Savā ziņā pat vairs nenožēloju, ka sanāca beigt darba attiecības ar šīm firmām. 
2. Slēpošanas mīļotāji man varbūt nepiekritīs, bet nu jau daudzus gadus mana ziemas sajūta vēlas sniegu tikai laikposmā no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam. Pēc tam var būt sauss laiks ar temperatūru robežās no -5 l/idz +5. Un tā līdz pavasarim.
3.Gada nogalē vai janvāra sākumā neatradīsies vieta kādā firmā, kurā vajadzētu sakārtot arhīvu? Mani lasītāji, domāju, ne jau visi strādā valsts darbā, kurā arhīva būšana jau ir sistematizēta.

sestdiena, 2017. gada 16. decembris

Pārdomu laiks

Rīt jau trešā advente, Ziemassvētki pavisam tuvu. Un manī ir ļoti daudz filozofijas un nepabeigtu darbu. Apņēmusies līdz šiem svētkiem un Jaunajam gadam izdarīt esmu daudz ko, bet sanāis kā sanācis. Labi, ja trešā daļa.
Ardarbiem ir kā ir u kā sanāk, tāpat ar finansēm, kaut arī daudz kas ir nokārtots. Bet diemžēl ne līdz galam. Vismaz, kamēr neesmu pansionātā, cenīšos turpināt no savas niecīgās pensijas palŗnītēm kārtot finansu lietas. Jā, tas lūgums aizdot man 20,- eiro ir spēkā. Par atdošanas kārtību var vienoties.
Pensijas izdvumi saplānoti laiku uz priekšu, ceru, ka atradīsies kādi sīkdarbi, kurus arī varēs iepludināt finanšu jautājuma nokārtošanai. Te arī lūgums - vai kāds no maniem lasītājiem var man piedāvāt kādu nelielu, pusslodzes darbiņu kaut uz laiku? Oficiāli nokārtotu, ne aplokšņu veidā.
Ļoti ceru, ka dēls ar manu māsu salīgs vēl līdz Ziemassvētkiem. Viņiem tas nesaprašanās kašķis velkas jau divus gadus un es neko nevaru padarīt. Abi pieauguši cilvēki ar savām rakstura īpatnībām. Man atliek būt pa vidu un iespēju robežās nogludināt stūrus. Iejaukties globāli nav jēgas - var sanākt vēl sliktāk un piespiedu kārtā darītais augļus nenes.
Pirmdien braucu uz Jūrmalu, kur atrodas iestāde, kas koriģē rindas uz pansionātiem. Braukšu ievākt sīkāku informāciju, lai izlemtu līdz galam - gaidīt ilgi un dikti rindu uz pansionātu, uz kuru pieteicos, vai arī izvēlēties citu, kurā var ātrāk iekļūt,
27jā dodos pie ārsta un prasos uz slimnīcu, kurā, protams, iekļūšu tikai nākošā gada sākumā, jo rinda uz vietu nodaļā ir apmēram mēnesi gara. Tik vai tā būtu jāliekas slimnīcā, jo nākošruden atakal jāpagarina invaliditāte. Šoreiz uz pieciem gadiem. Pagaidām šī pensija ir izdevīga kaut vai ar to, ka tomēr ir kaut kādi nebīt mēneša ienākumi brīžos, kad nav citu papildus ienākumu. Kad pienāks oficiālais vecuma pensijas slieksnis, varēšu pat izvēlēties - kuru pensiju realizēt - kura sanāks lielāka.
Brīžiem kaitina rīta cēlieni apmēram pusotru stundu pēc pamošanās. Rīta "apgaita" mājā un internetā pabeigta, bet īsti darīt vairs nav ko un nav kurp doties (tiesa, ne jau vienmēr ir tā, bieži sanāk kaut kur doties), reizēm ir jāgaida līdzz vakaram vai vēlai pēcpusdienai, lai kur dotos un ko darītu. Tukšuma brīšus aizpildu ar rakāšanos visādos saitos, kur piedāvā darbu, sūtu savu CV, ja ir kredīts - zvanu. Reizēm skatos filmas internetā, bet tās kaut kā sākušas apnikt. Tā ka gluži nav tā, ka sēžu mājās un tikai īdu. Nav jau par ko īdēt. Dzīvē sanācis kā sanācis un jāmēģina kārpīties.
Zinu, ka savā ziņā esmu pārpludinājusi savu blogu ar visādām pārdomām. Bet tam jau laikam blogs - virtuālā dienasgrāmata - domāta. Varbūt. Jaunībā un drusku pat brieduma gados rakstīju dienasgrāmatu papīra formātā. Arī tagad šad tad tur ko ierakstu. Ko tādu, ko nepavisam nevajag publiskot. Īpatnēji, bet darbojas abas bloga formas un nekaujas savā starpā.
Tomēr neatgriezeniski esmu izlēmusi atstāt reklāmu sleju savā blogā, kaut arī daudzi savos blogos ir atslēguši reklamēšanos. Man pašai reizēm ir interesanti šīs reklāmas apskatīties un arī pie viena atrodas cilvēki, kuriem tas arī interesē. Kaut kāda kustība šajā lauciņā notiek.

trešdiena, 2017. gada 13. decembris

Viskautkas Ziemassvētkus un gada nogali gaidot

1. Būtu pateicīga cilvēkam, kurš man tuvākā laikā pārskaitītu 20,- eiro. Jātiek ar vienu banku galā, lai parāds "nobeigtos" neatgriezeniski. Apsolu atdot pusgada laikā. Jo joprojām esmu piemērota darba meklējumos un decembra pensija jau izdalīta, bet tā banka, kā jau parasti visas bankas, uzradās negaidīdīti un ar savām gada nogales pretenzinjām. Noteikti atdošu pusgada laikā. Šajā jautājumā sazināties ar mani personiski pa profilā norādītajiem kontaktiem. Tiešām būšu pateicīga bezgala, ja tāds cilvēks atrastos.
2. Joprojām stāvu rindā uz pansionātu "Ezerkrasti" Berģos. Man gan piedāvā iespējas vienā citā Rīgas pansionāā, vai pieskaņotu vietu kaut kur lauku rajonā. Bet es par tiem pansionātiem nezinu prakiski neko. Interneta ziņas ir visai skopas un vispārīgas. Tomēr, manuprāt, katram pansionāta klientam jāpieiet dziļi individuāli no viņu inividualitātes izrietoši. Pie viena ir cerības pārvākties uz Ludzu un dzīvot tur kopā ar dēlu, lai nebūtu jādirn pansionātā. Tādēļ arī zināmā mērā stiepju gumiju aiz astes. Gribas līdz pansionātam nokārtot maksimāli daudz iekrājušos lietu - parādsaistības, cilvēciskās attiecības utt.

pirmdiena, 2017. gada 11. decembris

Otrā advente

Otro adventi nosēdēju pie dēla un viņa sievas. 
Bija silts ģimenisks vakars. Palīdzēju viņiem pie mājas darbiem, pat uz veikalu aizskrēju, Parunājām par viskautko. Arī par dēla vēlmi izlīgt ar viņa krustmāti, manu māsu. Viņš lūdza būt par starpnieku viņu pirmās tikšanās noorgannizēšanai pēc divu gadu netikšanās un nekomuicēšanas.
Tas, godīgi sakot, mani nedaudz iepriecināja. Viņu izlīgums un komunicēšanas ajaunošanās ir mana karstākā vēlme. Sāp, ja divi man tuvi cilvēki kaut kāda pārprauma pēc ir aizvainoti viens uz otru un nekontaktē. Ļoti ceru, ka man izdosies pielauzt māsu uz šo tikšanos. 
Vispār šī advente necerēti iesēja manī cerību. Jo zinu, ka abas puses pārdzīvo viņu starpā notikušo pārprarumu, negāciju, kuras rezultātā ir šī netikšanās un nekomunikācija. Un es arī to pārdzīvoju, jo ļoti gribas, lai viņi izlīgtu un iestātos miers.
Dēls un vedekla tiešām gaavi pavasarī/vasarā pārvākies uz Ludzu un ņemt mani pie sevis, lai nav jādodas uz pansionātu. Pagaidām nezinu, cik tas ir nopietni un reāli. Ludzā mēs tiešām bijām laimīgi.
Varbūt šie Ziemassvētki atnesīs mieru un saskaņu ģimenē. Es ceru, bet baidos vilties.

sestdiena, 2017. gada 9. decembris

Otro adventi gaidot

Savu nostāju pret Adventi un pārējiem gada nogales svētkiem esmu jau ne reizi vien publiskojusi. Laikam tagad nedaudz atkārtojos. 
Nu nepatīk man tas, ka siltie gaidīšanas svētki un tiem sekojošie.Ziemassvētki ir komercializējušies. Šīm četrām nedēļām ar Ziemassvētkiem noslēgumā vajadzētu būt pieklusinātiem ģimenes un piedošanas svētkiem. Bez masu pasāumiem visās malās. Advente un Ziemassvētki ir klusuma un pāromu laiks atšķirībā no Jaungada svinībām, kurām piestāv svētku skaļums un visādas citādas jautras padarīšanas.
Par piedošanu runājot - manuprāt, jāmāk piedot ne tikai Ziemassvētkos, bet citās dienās arī. Piedošanai ir jābūt sirdī. Mēs nemākam piedot un tas nogalina mūs pašus. Piedodot otram viņa grēkus mēs noveļam akmeni no savas sirds un atveram to mīlestībai. 
Nē, es netaisos runāt kā mācītājs no kanceles, tā vienkārši ir pašas pieredze. Piedodot otram par kādu nodarījumu ir vieglāk attīrīt sevi. Es neesmu nolīgta par soģi citu rīcībai vienalga pret ko, arī pret mani. Atriebība ir vienkārši bezspēks, ar to otra nodarījums netiks mazināts, tik papildināsies ar paša nodarīto tā dubultojot esošo nodarījumu.
Protams, ie pierasts, ka Ziemassvētku piedevumam un izlīgumam ir lielāks svars un nozīme. Bet vai bieži tā nav izrādīšanās tāpēc, ka Ziemassvētkos tā vajag? Es vairāk ticu izlīgumam un piedošanai, kas nākusi no sirds un aiziet uz sirdi neatkarīgi no Adventes un Ziemassvētkiem jebkurā laikā un vietā, kad šim notikumam ir pienācis īstais laiks.
Es esmu iemācījusies piedot un saprast. Man ar to pietiek, Man nav akmeņa uz sirds. Es esmu iemācījusies pa īstam un ar izpratni palūgt piedošanu par pašas nodarīto, nožēlojot savus neapzināti veiktos sliktos darbus. Vai kādreiz saņemšu piedošanu un sapratni? Nezinu. Un nav jau arī tik svarīgi. Galvenais - es spēju apzināties savus kādreizējos neapzinātos nodarījumus un palūgt piedošanu. Pārējais ir atkarīgs no citiem, viņu spējas un vēlmes piedot.

ceturtdiena, 2017. gada 7. decembris

Daži domu graudi

1. Tās divas reizes, kad uzkrita sniegs, tāds izsmiekls par sniegotu ziemu vien bija. Viss nokusa. Uzkritušais sniegs ātri vien pārvērtās par žļurgu un pazuda pavisam. Pa manam, viņš varētu nebūt nemaz un ziemas temperatūra pieturētos pie nulles. Bet ja nu bez sniega iztikt nevar nemaz, tad lai uzkrīt ne pārāk biezā kārtā un tā arī paliek visu ziemu pie tempieratūras mīnus divi vai mīnus pieci. Bez biežas snigšanas un neskaitāmiem atkušņiem un žļurgām.
2. Dēls pavasarī, pēc tam, kad viņa sieva būs pabeigusi augstskolu, taisās pārvākties uz Ludzu. Izpētīju, ka tur tuvumā arī ir viens pansionāts. Tikai nezinu, vai būs piemērots man. Katrā gadījumā jānoskaidro sīkāk. Izpētīju arī, ka tas no Ludzas stacijas atrodas apmēram piecu kilometru attālumā un brauciens turp no stacijas aizņem 13 minūtes. Ja dēls tiešām taisās uz Ludzu, būs jāpiedomā pie šī pansionāta. Tad mēs būtu netālu viens no otra. Tik nezinu īsti, kā ar to brīvo režīmu. Man jebkurā pansionātā vajadzīgs tieši tāds.
3. Nebiju domājusi, ka tik grūti atrast piemērotu darbu. ss.com pilns ar darba piedāvājumiem, uz dažiem atsaucos un pat dodos uz pārrunām, bet pagaidām neveicas. Bez pazīšanās laikam jau normālu, piemērotu darbu atrast pagrūti.

pirmdiena, 2017. gada 4. decembris

Šis un tas

1. Vakar vēlu vakarā atsūtīja, linku no tām kastinga provēm. Noskatījos šorī no rīta. Sižets nav slikts, bet.. daļu no mana teksta bija nogriezuši, atstājuši tikai divas beidzamās frāzes, kas kopumā neizsaka neko no manis teiktā. Kameras priekšā izskatījos slikti, kaut arī uz fotogrāfijām joprojām izskatos pieņemami labi. Saprotu jau, ka jaunekļa teiktais, ka esmu fotogēniska, ir tikai kompliments, kas neizsaka neko un ir tikai laipnība. Šaubos, bai mani vēl aicinās uz kādu uzņemšanu. Lielas cerības uz to nelieku, kaut arī viņi apgalvoja, ka meklējot nestandarta izskata cilvķus.
2. Šorīt atkal uzsnidzis, nedaudz sniega uz koku un krūmu zariem aiz loga. Izskatās skaisti. Bet neloloju ilūzijas, ka arī šis sniegs noturēsies. Pa žļurgu man problēmas ar laukā iešanu. Man jāatrisina problēmas ar apaviem, kuri nemīl peļķes un žļurgu. Uzreiz kājas slapjas. Labi, ka ir ko pāraut un kur izžāvēt slapjumus. Kaut arī laikam būs vienu reizi jāiziet laukā un kārtīgi jāpaskraida. viss atkarīgs no tā, ap cikiem man dēls pados jel kādu ziņu.
3. Anonīmā brigāde pieklususi, Tagad kādu laiku nav manīta. Būtu ļoti mīļi un laipni no viņu puses, ja viņi tomēr sadalītos reizinātājos un katrs no viņiem runātu kādā konkrētā vārdā, lai ir skaidrs, ar kuru kuuro reizi es sarunājos. Lai nesanāk, ka kaut kādā emociju uzplūdā uzbraucu vienam Anonīmajam, kurš tomēr ir cits Anonīmais un tāpēc jūtas aizskarts nepelnīti. Viena kašķupoļa dēļ negribas aizskart pārējos.
4, Jau kuro nedēļu neizdodas sazināties ar iestādi, kura koriģē rindas uz vietām pansionātā. Gribas līdz tam laikam sakārtot savas parādu lietas tā, lai pansionātā dzīvojot nebūtu lielu problēmu. Es jau nezinu, vai drīkstēšu vēl kur piestrādāt mītējoties pansionātā un vai tur būs manam portatīvajam datoram piemērots internests vai vaifaijs. Es vispār esmu informācijas vakuumā par savām iespējām pansionātā. Ceru ar laiku visu sīkāk uzzināt. Vienīgais ir skaidrs - no manas invaliditātes pensijas man uz rokas paliks 10%, pārējais aizies pansionātam par viņu sniegtajiem pakalpojumiem.

svētdiena, 2017. gada 3. decembris

Kastings

Vakar vakarā devos uz kastinga provēm videoklipiem.
Ierados norādītajā vietā nedaudz ātrāk par norunāto laiku, lai atrastu konkrētās dirvis, kurās ieiet uz šo pasākumu. Tas nebija viegli. Ielas pusē vienas pašas ārdurvis, tās pašas ar kodu. Izkārtnes vai norādes, kurp doties nekādas. Tiesa, ielas pusē ēkai bija daži veikali, kas sestdienas vakarā nedarbojjas un viena darbīga frizētava. Iegāju pagalmā. Tur arī tik uz vienām durvīm bija uzraksts, ka tur labo mēbeles. Arī darba dienās. Uzprasīt - kur meklēt minēto firmu - nav kam. Arī piezvanīt nevaru, jo nav kredīta telefonam. Tā nu pastāvēju pagalma vidū un nedaudz padomāju. Tad pamanīju, ka pagramā deg gaisma un pieklauvvēju pie pagraba virszemes durvīm (arī bez izkārtnes). Izrādījās, esmu nokļuvisi īstajā vietā.
Iespaids par telpu - smags sauciens pēc remonta un labiekārtošanas. Un apkures sistēmas. Pie kam pa griestiem gāja kanalizācijas truba un bija skaidrs, kad augštāva dzīvoklōs tiek nolaists ūdens tualetē vai mazgāti trauki.Ūdens plūdums bija skaidri saklausāms.
Aparatūra - minimāla. Fotoaparāts, kurā ir arī filmēšanas funkcija un neliels prožektors, kurš apspīdināja baltu sienu.
Uz kastingu bijām ieradušies pieci cilvēki - četras dāmas un viens jauneklis. Divas dāmas ātri vien aizgāja, jo nesaprata vai negribēja saprast, ko no viņām prasa.
Tā nu nofilmēja jaunu meiteni, jaunekli un mani. Saņēmu komplimentu, ka man esot ļoti fotogēniska seja un mans runas defekts - nedaudz šļupstu - pat ir neliels bonuss. Katrā gadījumā es, kā mazs nestandarta cilvēciņš viņiem derot un ir cerības tikt pie nelielām lomiņām klipos. Ar atalgojumu 2,5 eiro stundā. Ir kā nebūtu slikti ieākumam, bet līdz tam iesākumam jātiek.
Vēl neliela infa, ko dzirdēju - pa lielo šī firma nodarbojas ar kastingu vienai modeļu aģentūrai Krievijā, kurai vajag standartu 90 - 60 - 90, un vienai firmai Anglijā, kuras sarakstos ir tieši nestandarta cilvēki dažādām sīkepizodēm daudzās filmās, kur vajag masu skatus un cilvēku dažādību.
Pagaidām gan ne uz ko nepaļaujos, izmēģinājusi esmu, redzēs, kas būs tālak.
Esmu mēģinājusi sevi pieteikt agrāk arī citās kastinga firmās, bet rezultātu nekādu. Tajās divās filmās, kurās piedalījos masu skatos, ietiku pēc draugu ieteikums. Viņi bija atraduši netā aicinājumu pieteikties uz šīm filmām masu skatu dalībniekus.

piektdiena, 2017. gada 1. decembris

Decembra pārdomas

1,. Decembris jau klāt, aiz loga izsmiekls no sniega, kas laikam jau drīz nokusīs. Pa manam, visa ziema varētu turēties pāris grādus virs nulles un iztikt bez sniega un lietus. Ir taču bijušas tādas pasiltas ziemas. Kāpēc šī nevarētu būt viena no tādām?
2. Pat īsti nezinu, vai gribu, lai mans blogs tiktu pieminēts blogāres apskatos. Galu galā manis rakstītais tā īsti neiederas apskatāmajos blogos. Nav īsti pa tēmai.
3. Esmu pāarstājusi baidīties no Anonimās brigādes. Tomēr gribētos, lai viņi kaut kā nodefinējas vārdos, savādāk grūti saprast, cik viņu ir un ar kuru no viņiem konkrētā brīdī sarunājos. Ir sajūta. ka reizēm atrodos telpā, kurā stāv pēc viena šablona taisīti manekeni ar vienādām sejām un stāju.
4. Laikam tomēr tās reklāmas savā blogā atstāšu. Man viņas netraucē un reizēm kāds tomēr viņas apskatās. Mani vairāk traucē tie, kas visur un vienmēr uzbrūk reklāmām, kas tup savā kaktiņā un nevienam ēst neprasa.
5. Joprojām esmu darba meklējumos bet laikam jau man kaut kā paveiksies pēc jaunā gada - decembrī ir maz darba dienu, gada, mēneša beigas vispār ir brīvdienu un svētku pilnas. Tagad arī kaut kā laikam jau neviens īsti nedomā par jaunu darbinieku pieņemšanu. Jātiek galā ar kalendārā gada noslēgumu.

ceturtdiena, 2017. gada 30. novembris

Vēl tikai sākas

Adventes laiks, Ziemassvētku gaidīšama un pēc tam Jaunā gada sagaidīšana.... Tas pamazām vēl tikai sākas. Pagaidām bez sniega un normālas ziemas, kas pēdējos gados pie mums vairs nav sniegotā ziema, bet tikai gadalaika nosaukums.
Esmu jau tajā fāzē, ka man to visu nevajag. Viss ir kļuvis tik komercializēts, ka pazudusi svētku sajūta. Ir tikai vēlme sagaidīt pavasari  un pēc tam vasaru. Tad ir silti un nepūš ziemeļu vēji.
Es kat kā nejūtos šiem komercializētajiem svētkiem piederīga. Varbūt kāds pateiks, kā mainīt šo nepiederības sajūtu?

otrdiena, 2017. gada 28. novembris

Dažādi

1. Pirmais, kas nāk prātā - maznodrošināto pabalsti. 
Man viena paziņa ik pa brīdim kārto maznodrošinātā statusu, jo darbus, kurus viņa atrod un mēģina strādāt - nu, ilgāk par divām, trim nedēļām neiztur. Veselība sāk uzdot un viņa no darba aiziet tieši šī iemesla dēļ. Bezdarbnieku statusu iegūt nevar, jo aiziet no darba pēc brīvas gribas, kaut arī darbs patīk.
Nokārtojot maznodrošinātā statusu, viņai tiek piešķirta konkrēta pabalsta summa, no kuras uz rokas viņa saņem ap 50,- eiro. No pārējās panbalsta summas valsts sedz daļu komunālo maksājumu. Pārējo paziņai pašai ir jāpiemaksā no uz rokas saņemtā pabalsta. Pie viena periodiski jāpabraukā darba meklējumos un produkti taču arī jāpērk. Kaut uz atlaidēm.
Pirkt transporta mēnešbiļeti? Tā nav lēta un tad uz rokas paliek nekas. Labi, ka sociālais dienests viņai nesen piešķīra naudiņu mēnešbiļetei. Vismaz tagad kādu brīdi viņa var darbdienās mierīgi braukāt un meklēt kaut ko piemērotu.
Un pie viena - ar tiem pabalstiem sistēma visai netaisna. Līdzko atrodi darbu kaut pa minimālo algu, pabalsts - kaput. Tiek noņemts, jo cilvēks taču strādā. Bet minimālajai algai pēc nodokļu nomaksas cilvēkam uz rokas paliek drusku zem 300,- eiro. Uz kuriem uzguļas komunālie maksājumi pilnā apmērā, pārtikas grozs, apģērbs, kas periodiski jāpērk jauns - novalkājas taču. Un, nedod dies', ja mājās kas sabojājas (piemēram tualetes poda ūdens nolaišanas sistēma). 
Teiksiet - lai meklē labāk apmaksātu darbu. Var jau. Bet kas tad strādās par pārdevējām, sētniekiem un citām maz apmalsātām profesijām?
2. Par banku sistēmu starptautiskā tīklā runājot.
Māsa pērn nepilnu mēnesi nostrādāja Skotijā. Tur sistēma tāda, ka jāatver naudas konts algai vietējā bankā. Banka piesaista klienta kontu starptautiskam tīklam vienīgi tad, ja klients Skotijā strādā kādu gadu. Bet māsai līgums bija uz nepilnu mēnesi. Un vēl viena aizķeršanās - Skotijas eiro ņem par pilnu tikai Skotijā un pārējā Lielbritānijas teritorijā. Nekur citur Skotijas eiro netiek ņemti vērā. Māsai Londonā pirms izlidošanas nācās meklēt vietas, kur samainīt Skotijas eiro pret Eiropas Savienības eiro. Marazms, bet dzīves realitāte.

sestdiena, 2017. gada 25. novembris

Nīderlande alias Holande

Jau iepriekš brīdinu - viss manis turpmāk rakstītais būs vadoties no māsas stāstītā. Māsa jau kuro gadu brauc sezonas darbos uz šo valsti.
Nīderlande ir līdzenumu zeme, kur katra vietiņa tiek racionāli izmantota. Mežs kā tāds ir tikai robežjoslā ar Poliju. Visur citur nekā - nekāda meža nav, ir tikai līdzenumi un mākslīgi veidoti uzbērumi, kuri lieliski norāda to, cil ļoti Nīderlandes tauta soli pa solim ir atkarojusi jūrai zemi. Lieki būtu atgādināt to, ko zinām no ģeogrāfijas stundām - Nīderlandes teritorija atrodas zem jūras līmeņa un ja notiks kaut kas nelabs ar galveno dambi, kas jūru attur no valsts teritorijas, var notikt bēdu lietas un lielākā daļa Nīderlandes applūdīs.
Valsts apdzīvotība - galvenokārt mazpilsētas un miesti. Vienīgā lielpilsēta laikam ir Amsterdama, kurā ir viena neparasta īpatnība: metro ir virszemes transports, nevis pazemes transports. Papildus tam faktam, ka vilcienu kustībā kā tāda arī pastāv.
Valstī daudz kanālu, kuros mītējas visāda veida putni (zivju dažādību māsa nepārbaudīja objektīvu iemeslu dēļ). 
Ļoti slavējami ir tas, ka mazpilsētās un miestos kanālos mītošos un ligzdojošos putnus neviens netraucē, notiek mierīga līdzāspastāvēšana. Miestos piemājas teritorijās, kas nožogotas ar grāvi, zirgu, kazu un cūku ganīšanās ir parasta parādība, kura nevienu neuztrauc un nevienam netraucē.
Banku sistēmu ne es, ne māsa līdz galam neizpratām. Es viņai uz viņas norādīto banku varu pārskaitīt naudu neatkatrīgi no tā, kurā valstī māsa atrodas, variants uz šo pusi nenostrādā. Acīmredzot DNB bankai ne visur ir līgumi un filiāles vai kāda cita veida sadarbība.
Un vēl - koki un krūmi valstī tomēr ir sastopami - kā mazpilsētu un miestu zaļās zonas un apstādījumi. Parkos un piemājas dārzos.
Ja ko atcerēšos no stāstītā, pierakstīšu vai nu komentāros vai arī kā labojumu pamattekstā.

piektdiena, 2017. gada 24. novembris

Pārdomas par naudu

1. Ar mani var strīdēties, man var nepiekrist bet pašreizējā algu, pensiju un cenu politika ir graujoši netaisna. Cilvēks, strādājot par minimālo algu, kas ir zem 400,- eiro, knapi savelk galus, jo ir jāmaksā obligātie komunālie maksājumi, apģērbs un pārtika arī jāiegādājas (kaut humpalās un meklēkot veikalos atlaižu cenas). Un ja vēl mājās ir bērni, kuri no savām drēbēm izaug ātrāk, nekā tās tiek novalkātas.... Par skolas piederumu un bērnudārzu maksājumiem nerunāsim. Un nkā lai izdzīvo pensionāri, kuru pensijas ir starp 200,- un 300- eiro? Un invaliditātes pensionāri, kuru pensijas nesasniedz pat 200,- eiro? Tādēļ nav ko brīnīties, ka tiek piektas tikai atlaižu vai kontrabandas preces.
2. Taisnīgi būtu pie pašreizējā cenu līmeņa visa veida pensijas pacelt līdz 400,- eiro, monimālās algas līdz 600,- eiro. Tad varūt darbspējīgie tik ļoti nebēgtu uz ārzemēm naudu pelnīt un visu kateguriju pensionāri dzīvotu nedaudz labāk.
3. Manuprāt, ūtu arī ļoti taisnīgi pacelt ar nodokļiem neapliekamā minimuma robežu. 
Tas laikam ir pagaidām viss, ko gribas pateikt.

ceturtdiena, 2017. gada 23. novembris

Bailes

Mēs katrs no kaut kā, par kaut ko baidāmies. Un ir lielas bailes un sīkas izbailes. Kā katrs tiek galā ar savām bailēm - tas jau ir dziļi individuāls jautājums.
Daudzi baidās no nāves aizmirstot to, ka kaulainā pienāks jebkurā gadījumā, kad laiks būs pienācis. No nāves nav ko baidīties. Dzīvot reizēm ir daudz grūtāk, nekā nomirt. Tāpēc varbūt ir tik daudz pašnāvību, aiziešanas pēc paša izvēles un pirms laika. Cilvēki vienkārši netiek galā ar savu dzīvi un bēg no tās izvēloties vieglāko ceļu kā tikt ar dzīvi galā.
Daudzi baidās iet pa tumšām ielām, ja sanācis kur ilgāk aizkavēties, baidās no tumšiem stūriem. Ja nu tur ir ļaundaris, kas uzklups....Tās ir tādas sīkbailes. Burlaki, ja viņi nav galīgi nepieskaitāmi idioti, nekad neuzklups vientuļam vidusslāņa cilvēkam, kas ar grūtībām savelk savu dzīvi un ienākumus vienotā sistēmā. No tāda jau nav ko paņemt. Un "biezie" braukā mašīnās un reizēm pat ar apsardzi.Un šajos slāņos ir jau citi likumi un spēles noteikumi.
Tās bailes ir tik dažādas, ka visus baiļu paveidus uzskaitīt būtu pagrūti. Tās ir daudzēidīgas. Tomēr zāles pret bailēm ir vienas - ir jādzīvo pēc principa "kam jānotie, tas notiksies. Ja varu ko pamainīt situācijā - labi, ja ne, tad jāpieņem situācija kāda tā ir." Es vismaz cenšos tā dzīvot un cenšos nebaidīties.

pirmdiena, 2017. gada 20. novembris

Vardarbība

Šoreiz es nerunāšu par tām perversajām ģimenēm, kurās vecāki ir rūdīti alkoholiķi vai arī tēvs ir iesīkst'jis tirāns. Parunāšu par tām ģimenēm, kas ir parastas vidusmēra ģimenes ar vienu vai vairākiem bērniem.
Nopērt bērnu par kādu nedarbu vai pārkāpumu skaitās vardarbība pret bērnu un viņa tiesībām. Bet ko darīt situācijā, kad visi vārdiskie morālie argumenti kļūst bezspēcīgi pret bērna spītīgo vēlmi neklausīt un darīt nedarbus, neklausīt utt.? Pēriens vienmēr paliek kā pēdējais arguments, tiesa - bezspčības arguments.
Tāpat skolā - ko skolotājs var padarīt, ja klasē sēž pusaudzis, kurš pieradis pie visatļautības ģimenē un apsolūti ignorē visus aizrādījumus par savu uzvedību? Reizēm vienkārša pļauka iedarbojas daudz labāk, nekā visi citi argumenti.
Protams, gan pēriens, gan pļauka ir mutiskās pārliecināšanas neiespējamības galaprodukts. Bet ko darīt, ja bērns, pusaudzis tikai pēc šādas eksekūcijas sāk aizdomāties par savu rīcību un tās sekām? Par to, ka gan vecāki, gan skolotāji viņam neko sliktu nav gribējuši iestāstīt, pastāstīt? Ja pats nav uzklausījis pieaugušos un nav ņēmis vērā viņu pieredzi un aizrādījumus, sitācijas skaidrojumu?
Un arī - retie nelaimes gadīumi ģimenē, kad bērns gūst kādu traumu, kaut niecīgu. Pirmsskolas vecuma "reaktīvo" bērnu ne vienmēr var novaktēt. Viņu nevar piesiet pie mātes brunčiem, kad tai ir jāgatavo vakariņas, jāmazgā veļa vai kā citādi jādarbojas mājsaimniecībā. Protams, viņai jāpatur mazulis redzeslokā, bet ne vienmēr tas izdodas.
Vai skolā puikas sakaujas un uzdauza viens otram zilumus zem acīm. Skolotājam jāpatur redzeslokā tik daudz bērnu, ka .... Nu, skolotājam nav acu pakausī. Kamēr viņš nomierina vienus, citi viņam aiz muguras iemanās sakauties. 
Un - ja tā padomā, kurš no mums savā reizē nav dabūjis ar siksnu par kādu tiešām pārkāpumu vai kādā vīzē ticis pie zilumiem? Nekas, esam izauguši un bērnība, jaunība ir bijusi raiba un interesanta. Bez sociālo dienestu iejaukšanās un bērnu izņemšanas no ģimenes. 
Mūsu bērnības laikos bērni nonāca bērnu namos tikai ekstrmālu apstākļu gadījumos - kad vecāki aiziet bojā un nav, kas par bērnu parūpētos, kad mammas jau tūlīt pēc dzemdībām atsakās no savas atvases. Viss. Tagad bērni nonāk bērnunamos daudz biežāk un dažubbrīd uz aiz matiem pievilkta iemesla dēļ. 
Mūsu pašreizējā likumdošana tik ļoti cīnās par bērnu tiesīām, ka vecākiem un skolotājiem arvien grūtāk ir sodīt bērnu par paiesu pārkāpumu. Bērnos tiek iepotētas viņu tiesības, nepievēršot uzmanību tam, ka bērnam ir arī kādi pienākumi mājā, skolā. Līdz ar to daudzas elementāras sadzīves lietas bērns vienkārši neiemācās vai zina par tām abstrakti.
Kaut kāda bezizejas situācija veidojas.

svētdiena, 2017. gada 19. novembris

X X X

Sen neko neesmu rakstījusi. Nebija nobriedusi tēma. Tagad arī tēmu par tēmu īsti nosaukt nevar. Visādas domas pa galvu maisās.
 1. Šis gads, ko dzīvoju Purvciemā, netālu no Biķrnieku meža, savā ziņā ir bijis notikumiem bagāts, bet arī baigs. Ir bijis īslaicīgs darbs vasaras mēnešos, ir bijusi pastiprināta alkohola lietošana arī tādās stuācijās, kad to īsti nemaz negribas, ir bijušas divas gulēšanas slimnīcā pa mēnesim katra. Daudzis pasākumus pilsētā esmu palaidusi garām tieši darba dēļ. 11. un 18. novembri noslinkoju un neaizbraucu uz pilsētu paskatīties, kas un kā. Noteikti braukšu uz centru pirmdien, jo māsa pārrodas no Nīderlandes, varbūt tad aiziesim uz Staro Rīga pēdējās dienas pasākumu. Tiesa, tomēr ne visus pasākumus esmu palaidusi garām - bija Muzeju nakts un Līgo vakars Daugavmalā. Bet pārējais....
 2. Joprojām meklēju jaunu darbu, esmu savus CV izsvaidījusi visur kur, kur vien prasa darbiniekus. Apjautājusies radiem, draugiem un paziņām. Pagaidām rezultātu nav, Vismaz ne tādu, kas apmierinātu gan mani, gan darba devēju.
 3. Anonīmā brigāde mani ir iedzinusi panikā, joprojām apsveru iespēju liegt nereģistrētiem lietotājiem piekļuvi manam blogam. Nezinu, cik viņu tur ir, bet viens ir īpaši kašķīgs.

svētdiena, 2017. gada 12. novembris

Par karu

Esmu ieskrējusies yutubē skatītēs kara filmas. Gan padomju laika, gam jau mūslaiku. Reizēm patrāpās arī kāda ārzemju filma par karu. Filmas pēc kvalitātes - kā nu kura, it īpaši krrievu mūslaiku. Padomju laika filmām vēl cauri vijas komunisma ideoloģija, mūslaiku kara filmām - Krievijas pašreizējā ideoloģija. Bet to var neņemt vērā, skatoties filmu kopumā.
Viss tas kopumā parāda to, ka karš nav bērnu rotaļāšanās ar veikalos nopērkamajiem rotaļu ieročiem. Karā cilvēki mirst pa īstam un pazūd bez vēsts pa īstam. Tas nav trāpīums ar bumbiņpistoli un izlikšanās par beigtu. 
Ja visā pasaulē cilvēki saprastu kara ļauno dabu un pārstātu karot.... Otrais Pasaules karš sen jau beidzies, bet ik pa brīdim kaut kur paaulē notiek lokālas karadarbības. Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Vai tad ir tik grūti vienoties, nenogalinot otru, neizpostot vietas, lietas un visu citu vērtīgo?
Nesaprotu tās mātes, kas tagad ar mierīgu sirdi palaiž savus dēlus um meitas dienēt armijā, zinot, ka varbūt nepārnāks.
Un, stāstot bērniem par karu, manuprāt vajadzētu uzsvērt kara nežēlību un kara sekas - milzīgos postījumus tur, kur pāri gājis karš. Nerunāt par patosu. 
Nezinu. Jo vairāk es skatos šīs filmas, jo mazāk man gribas, lai valstis uztur savu karaspēku un gribas, lai tās mierīgā ceļā vienojas par sadzīvošanu un citiem jautājumiem, kas skar šo sadzīvošanu.

trešdiena, 2017. gada 8. novembris

Dažādas domas

1. Saulains rudens rīts. Biju izskrējusi uz veikalu, pagaidām pavēsi, Bet iesils diena. Pa virtuves logu vēl mēness redzams. Tāda dīvaina sajūta. Vakar daudz ko sadarīju un daudz kur pabiju, Šodien tik līdz veikalam. Jādomā, ko darīt tālāk. 
 2. Gaidu atbildes no vietām, uz kurām nosūtīju savu Cv kā pieteikumu darbam. Un domāju par to, cik un kādi izdevumi saguļas uz manu pensiju. Pagaidām rādās, ka tie pārsniedz manus ieņēmumus. ceru, ka dēls ko piemetīs izdzīvošanai, kamēr atrodu darbu.
 3, Ir doma pārceklties atkal uz Ludzu, jo pērnvasar Ludzā bija labi. No otras puses - divreiz vienā un tai pašā ūdenī neiekāpsi, jo upe mēdz tecēt savu gaitu. Tomēs ss'ā skatos visus piedāvājumus sakarībā ar dzīvi Ludzā. Kaut kur jau man jāpaliek, kamēr gaidu rindu uz pansionātu. Un zinu, ka dēlu tad satikšu retāk, nekā tagad. Ludza no Rīgas ir 4 stundu braucienā ar vilcienu. Un ras nav lēti. par to jau rakstīju pērnvasar. Man ta nekas, bet tiem, kas mani taisās apciemot Ludzā, tas ir būtiski. Kaut arī braukāšu uz Rīgu vismaz divas reizes nedēļā. Kamēr māsa pa Nīderlandi ņemas.
4. Anonīmie pārstājuši piesieties manai pareizrakstībai. Vai nu viņiem apnicis, vai arī mana pareizrakstība uzlabojusies. Nezinu.
5. Par reklāmām savā blogā vēl padomāšu - ņemt tās nost, vai atstāt. Reizēm jau kāds noklikšķina arī.

sestdiena, 2017. gada 4. novembris

Novembra pārdomas

1. Skatoties mana bloga skatījumu statistiku reizēm tas skatījumu kopcipars ir paliels, tikai nezinu, kuri raksti tiek skatīti, jo to skatījumu skaits īpaši nepalielinās. It sevišķi pēdējo rakstu skatījums. Man pirmajā lapā vienmēr ir 7 raksti, dziļāk skatījumu skaita palielinājumu vai ko tamlīdzīgu neskatos. Laikietilpīgs process. Īpaši skatījumu kopcipars palielinās pēc jaunāka raksta ievietošanas, tomēr pirmās lapas rakstu skatījumu ciparu tas iespaido visai maz. Galvenokārt mani lasītāji ir no Latvijas, tomēr salasās barīņš lasītāju no citām zemēm. var jau būt, ka tur ir latviešu diasporas, kuras interesē manis uzrakstītais.
2. Tā arī neesmu lasījusi atbildi par tām reklāmām blogā. Vai kādu tās interesē?
3. Aiz loga vēlais rudens. Kokos vēl ir lapas, zāle vēl zaļa un brīžiem pļaujama. Toties lietus, lietus, lietus. Izskrienot darīšanās pilsētā nākas pēc tam pat pa divi lāgi pārģērbties, jo jāpārvelk sausas drēbes. Kājām. Pārējam man ir ūdens ecaurlaidīgs mētekis un kapuce. Nevaru sagaidīt pavasari un vasaru. Agrais rudens arī nebūtu slikts. Bet tagad ir tā, ka gribas ierakties mājās un nekur neiet. Klimats nepatīk.
4. Joprojām meklēju darbiņu, kas būtu pusslodzes līmenī un ar brīvo režīmu. Ir kādam idejas?

svētdiena, 2017. gada 29. oktobris

Ziemas laiks un vasaras laiks

Tikko pārgājām uz ziemas laiku un paktuķījām pulksteņus par stundu atpakaļ.
Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, bet pēc ziemas laika pulksteņa es naktīs izguļos labāk, nekā pēc vasaras laika. Varbūt ziemas laiks ir tas laiks, kas raksturīgs šim reģionam un man.
Vienīgais - mans mobilais nepārkruķījās automātiski un joprojām rāda vasaras laiku, Laika nomaiņas poga ieklemmējusies un es netieku ar viņu galā. Būs jālūdz kādam gudrākam nomainīt man mobilajā vasaras laiku uz ziemas laiku.
Tomēr uzskatu, ka šī pulksteņu grozīšana uz vasaras un ziemas laiku ir viena vienīga muļķība un mūskaikos vairs nevajadzīga darbība. Iestāžu darba laikus ir vienkāršāk pieregulēt pēc izvēles un budžeta iespējām. Daudzas iestādes, piemēram produkciju ražojošās rūpnīcas, strādā divās, trijās maiņās cauru diennakti neatkarīgi no gadalaika. Un šīs pārejas no viena laika uz otru diezin vai būtiski ietekmē patērētās elektroenerģijas daudzumu, Iekārtas taču strādā reizēm cauru diennakti, jo ražošanas procesu nevar apturēt.
Vispār, jau tāpat pietiek, ka jākruķī pulkstņi pēc vietējā laika tiem, kas dodas uz ārzemēm darba vai citās darīšanās. Ir taču laika joslas, kuras regulē Grīvičas meridiāns.
Man pat liekas, ka ne visas valstis kruķī pulksteņus un jauc savu iedzīvotāju iekšējo ritmu. Vienkārši pieregulē savu sazīvi gadalaikam un viss. 
Tā pulksteņu kruķīšana tikai sarežģī dzīvi un brīžiem rada jucekli.

otrdiena, 2017. gada 24. oktobris

Atgriežoties pie vecām tēmām

1. Kaut kā ir sanācis tā, ka piemērotu darbu, ko es varētu veikt, man vieglāk atrast pavasarī, vasarā. Ziemas mēnešos jau ir pagrūti. Saitos, kuri pelnās ar darba piedāvājumiem, ir daudz šo piedāvājumu, tikai diemžēl ne visus es varu pavilkt. Tiesa, uz interesantākajiem nosūtu savu CV. Diemžēl vairumā gadījumu atbildes nav vai arī pārunas beidzas ne ar ko. Vai nu es neesmu piemērota, vai piedāvātais darbs nav īsti piemērots.
2. Vēl par ubagiem runājot. Visi mēs rēķinām savus ienākumus tā, lai sanāktu izdzīvošanai. Un tomēr reizēm kabatās, tā pat kā man, ir mazāk naudas nekā pie baznīcas sēdošai ubagtantītei. Es labāk ar pēdējām kapeikām atbalstu talantīgu ielu muzikantu, nekā tantuku, kurš savu saubagoto naudu varbūt atdod kādam citam vai arī nodzer - dažus tādus ubagus esmu redzējusi. saubago kaut cik un tenterē pirkt alkoholu.
3. Nekad neskatos šķībi uz tiem, kas lasa tukšās pudeles un tad aiznes tās nodot stikla taras pieņemšanas punktos. Ielas tīrākas un cilvēkam kāda naudiņa. It sevišķi slavēju viņus, kad redzu rosāmies pilsētā rīta agrumā pēc kādiem lieliem pilsētas svētkiem, kad godprātīgie pilsoņi savu izdzerto taru nomētā visur kur, sak. gan jau sētnieks vai kāds cits savāks aiz manis to šmuci.

piektdiena, 2017. gada 20. oktobris

Ubagi un ielu muzikanti

Tagad ielās ir daudz ubagu un ielu muzikantu. Tiesa, vasaras mēnešos viņu ir vairāk, nekā rudens un ziemas mēnešos. Bet tomēr viņu ir daudz.
Sen esmu pārstājusi dot ubagiem naudu - pašai visam nepietiek. Un pie viena neesmu pārliecināta, ka nepastāv kāda ubagu ģilde, kura daļu ienākumu no ubagošanas atdod kādam citam. Mani kaut kā nepārliecina šie ubagi, daudzus esmu redzējusi lietojam alkoholu no saubagotās naudas, kuru žēlsirdīgi cilvēki saziedo maizei un dzīvesvietas apmaksai.
Ar ielu muzikantiem ir nedaudz savādāk. Tos pārsvarā var ielās redzēt no maija līdz septembrim. Daudzi no viņiem tiešām ir talantīgi un gribas apstāties un paklausīties viņu priekšnesumu un kādus centus noziedot. Tomēr daļa no viņiem ir netalantīgo, bez muzikālās dzirdes un ar sliktu izpildījumu. Nezinu, vai tas ir tā, bet ir sajūta, ka talantīgie maksā pilsētas domei par savu biznesu un pie viena arī maksā nodokļus no sapelnītā. Nezinu, bet ceru, ka tā ir. 
Ja pret ubagiem izturos ar zināmu piesardzību, tad reizēm vasaras vakaros dodos uz centru paklausīties ielu muzikantus, jo viņu izpildījums reizēm ir veseks uzvedums, kurā ne tikai tiek atskaņots kāds skaņdarbs, bet arī ir padomāts par šī skaņdarba vizualizāciju tērpos un dejās. Tas reizēm ir vesels uzvedums. 
Īpaši bieži apstājos laukumiņā pie viesnīcas Roma. Tur bieži uzstājas grupas, kas padomājušas par sava muzikālā atskaņojuma kvalitāti un vizualizāciju. Un ir daudz publikas, kas apstājas viņus paklausīties un paskatīties. Tiesa, laikam šīs uzstāānās ir reglamentētas laikā, jo dažādās dienas stundās esmu redzējusi dažādas grupas.
Tomēr gājēju pārejas tunelī pie Centrālās stacijas esmu dzirdēusi daudzus, kas mēģina dziedāt, kaut arī viņiem nav "dziedamās rīkles" un nav talanta. Varbūt tauta maksā savus centus viņiem par to, lai viņi aizvērtos un beigtu kropļot mūziku. Pie kam vairums no viņiem ir pajauni cilvēki, kuri varētu atrast ko piemērotāku citās svēras, reālu darbu kaut vai celtniecībā vai sētniecībā. 
Kā dpmā mani lasītāji?

Oktobra pārdomas

1. Tik silts oktobris sen nav piedzīvots. Liekas, atvasara kaut ko sajaukusi un ieradusies nevis, kā parasti septembrī, bet oktobrī. Lapkritis ir, bet ne tik lielā mērā, ka tas parasti ir oktobrī. Daudzas lapas vēl ļoti stingri turas savās vietās. Laikam lapkritis turpināsies vēl ilgi novembrī. Kļava aiz loga priecē ar savu lapu dažādo nokrāsu. Lapas ir toņos no dzeltenas līdz brūnai krāsai un pa vidu visādi šo abu krāsu salikumi.
2. Vai tiešām visi mani lasītāji ir bloķējuši reklāmas savos blogos un varbūt man nav jēgas turpināt turēt reklāmas savā blogā?
3. Joprojām meklēju darbu brīvajā režīmā ar darba uzdevumu, kurš paveicams neilgā laika posmā. Katrā gadījumā tādu, kur starp darba uzdevumiem ir kādas spraugas, kuras var izmantot savā labā. pilnu darba dienu nostrādāt ilgstošā laika periodā veselība vairs neļauj un, no pieredzes zinot, reizēm ir bezjēdzīga laika nosišana, jo katrā iestādē ir periodi, kad ir daudz darba un ir periodi, kad pa kabinetu dzenā mušas no tā, ka viss izdarīts un līdz nākamajam akūtam darbošanās periodam vēl jāpagaida. Un, protams, darbam jābūt ar visu darba līgumu un nodokļiem. Citādi nav jēgas.

ceturtdiena, 2017. gada 19. oktobris

Darba pārrunas

Tas man laikam raksturīgi, ka dodos uz darba pārrunām īpaši nepainteresējoties par firmu, kura ievietojusi darba piedāvājumu ss.com. Izlasīju studentiem domātu darba piedābvājumu un iegaumēju adresi, kurā firma atrodas nepievēršot uzmanību firmas nosaukumam. Toties pieteikumu nosūtīju. Kaut arī mani drusku izrīnīja fakts, ka darba apmaksa notiek pēc darījuma notikšanas.
Pabrīnījos, ka pēc dažām dienām man tomēr atzvanīja un uzaicināja uz pārrunām. 
Firmu atradu viegli - nokļūšanu paskatījos gūglē. Pat īstajās durvīs iegāju. Un atkal - neiegaumēju firmas nosaukumu, kurš bija uzkonstruēts uz telpas durvīm. Tā ka līdz sarunas sākumam man nebija īstas skaidrības, kur esmu iekūlusies.
Kad runāšana sākās, tapa skaidrs, ka tā ir mākleru firma. Būšot jāstaigā pa mājām un jāmet pastkastītēs informācija par firmu un tās kontakti. Apmaksa par šo vazāšanos un lapeļu izplatīšanu notikšot tikai tad, ja kāds uzķersies uz šo lapeli, sazināsies ar firmu un notiks darījums. Vazāšanās iecirkņi - diezgan apjomīgi.
No sākuma man piedāvāja izvēlēties vai nu Maskavas ielu ar tai piegulošām ieliņām posmā no Maskavas ielas un Dzirnavu ielas krustojuma līdz Dienvidu tiltam, vai arī Ķengaragu ar visām sīkieliņām. Mani mulināja iecirkņa lielums un tas, kā es līdz katram no tiem nokļūšu, jo pierakstīta gan esmu centrā, bet dzīvoju pie paziņām praktiski pie Biķernieku meža. Kad sāku svārstīties, piedāvāja posmu starp Brīvības ielu un Krišjāņa Barona ielu sākot no Pērnavas ielas līdz Dzirnavu ielai. Arī paliels iecirknis.
Svārstījos neziņā. Dāma gan stāstīja, ka pēc mēneša, divu vazāšanās pa dažādām ielām atrodas kāds, kas uzķeras un viss notiekās, lapeļu izplatītājam tiekot ap 300,- uz rokas.
Apjautājos par darba līgumu un nodokļiem. Darba līgums tiekot rakstīts pēc pārbaudes laika beigām, tiesa - pārbaudes laika robežas netika nosauktas un jautājums par nodokļiem vispār tika apiets. Tas radīja zināmu saspringumu un iekšēju prtestību. Tomēr paņēmu mazu čupiņu lapeļu, jo dāma runāja ļoti pārliecinoši.
Mulsināja arī tas fakts, ka ierados tur 45 minūtes pirms norunātā laika, atvainojos, ka tik ātri, jo nebiju aprēķinājusi laiku, kas vajadzīgs ceļam līdz turienei. Atbilde bija - tas nekas, pārrunas kā tādas ar pretendentiem sākoties trijos un kāpēc tad lai nesāktu ar mani. Tomēr, kamēr sēdēju kabinetā, nedzirdēju nekādus telefona zvanus un durvis arī netika virinātās ar jautājumu "vai drīkst ienākt?" Radās iespaids, ka esmu vienīgā, kas atsaukusies uz sludinājumu.
Atgriežoties mājās ieskatījos ss.com, studentiem domātajā darba piedāvājumu sadaļā. Sludinājums bija pazudis. Biju cerējusi atrast firmas nosaukumu, bet nu nekā. Bija jāpaliek gribot.
Viens ir skaidrs - šodien palūgšu jebkuram pazīstamm cilvēkam telefonu (manam kredīts praktiski pa nullēm) un piezvanīšu, lai atteiktos no darba, par kuru man nav nekādas garantijas ka vispār maksās un ka maksās nodokļus. Var jau sanākt pat tā, ka visu ziemu noskrienies un pie darba līguma tā arī netiec un naudas arī. Var sākties visādas ņaudēšanas u.tt. Un pierādīt arī neko nearēsi jo darba līguma ta nav.
Ja kas, firma pagaidām (ja neizdomās kur pazust) atrodas Riepneku ielā 4 ar ieeju no pagalma. Kur tas atrodas, var apskatīties kartē. Diemžēl atceros tikai to, ka tās nosaukums sāas ar A burtu.
Tikko makā atradu kundzes doto vizītkarti - firma saucas AREAL.LV.

sestdiena, 2017. gada 14. oktobris

Attkal Trijos vīros laivā

Vakar atkal pa ilgiem laikiem tikos ar draugiem krodziņā Trīs vīri laivā. Uzreiz pasaku, ka šoreiz bilžu nebūs. Aizmirsu palūgt mūs pafotografēt. Bet tas nekas. Varu parunāt par noskaņu.
Sākām pulcēties jau no 17iem. Pamazām sanācām visi, kas parasti esam. Pamazām piepildījās arī krodziņš. Tik piepildītu es viņu sen neesmu redzējusi. Apkalpojošās meitenes reizēm ar grūtībām spraucās caur drūzmu ar savu nesamo.
Puiši runāja par filmu, kuru nesen noskatījušies kinoteātrī. Fantastikas filma. Nosaukumu diemžēl neatceros, gan noskaidrošu, kad nobriedīšu to novilkt torentos un noskatīties.
Bija interesanti viņos klausīties, uztvert viedokļu dažādību, kas tomēr noveda pie viena - bija vēlme filmu noskatīties vēlreiz. Tiesa, klausīties bija pagrūti, jo visapkārt virmoja citas sarunas un notika nepārtraikta kustība. 
Man vakars likās silts un jauks. Vīri ar saviem alus kausiem un es ar savu sulas glāzi. Bija kaut kāda kopības sajūta. Pat savas vainas un sliktās pašsajūtas piemirsās.
Jāsaka viena lieta par labu krodziņam - tajā ir lieliska alus plate ar produktu dažādību. Otrie ēdieni - laucinieciski lielas porcijas, viss garšīgs un ar mīlestību gatavots. Cenas pieņemamas un porcijas lielumam atbilstošas.

trešdiena, 2017. gada 11. oktobris

Šodiena un rītdena

1. Rīt būs grūta diena un pat zinu kāpēc. Saņēmu pensiju un palaidu grožus nedaudz vaļīgāk. Protams, vispirms izdarīju prātīgās lietas un tikai pēc tam atļāvos sevi palaist ganībās. Ceru, no tā mana pareizrakstība neieklibos un anonīmajai A komandai nevajadzēs blusot manu tekstu.
2. Pensijas indeksācija uz pacēlumu ir vienkārši smieklīga - pieci eiro ar centiem. Nepilni seši eiro. Labi, ka man pa vasaru bija darbs un ceru uz ziemas mēnešiem arī kaut ko pasīku atrast. Lai izdzīvotu un parādus atdotu.
3. ss'ā meklēt piemērotu darbu ir laimes spēle. Tur var atrast visu ko, tikai ne to, kas vajadzīgs. Mēģināju arī Zip.lv (kas ir draugiem.lv atvasinājums). Tur tas pats - var atrast visu ko, tkai ne to, ko meklē. Tomēr ceru, ka izdosies atrast darbiņu uz nepilnu slodzi un nepilnu darba dienu vai kā citādi pēc norunas. Tā, lai abas puses būtu apmierinātas un vēl saprātīga naudiņa sanāktu. Gribas ātrāk no parādiem tikt vaļā.
Ir kādas idejas un piedāvājumi?
4. Rinda uz pansionātu vienkārši kaitina. Tā nekust. "Gaidiet, un jūsu cerības attaisnosies". Bet gribas ātrāk bīt pie vietas ar mājas un drošības sajūtu.

pirmdiena, 2017. gada 9. oktobris

Mans dēls

Pie Branderburgas vārtiem
Sīkāk par savu ceļojumu uz vāciju un tur pieredzēto viņi paši pastāstīs feisbukā, ja gribēs. Bet viens no viņa pastāstiem - kebabi un ķirsona  virtuve tur ir lētāka. nekā pie mums.

sestdiena, 2017. gada 7. oktobris

Atskats uz vasaru

Vispār jau tas ir atskats un pieciem mēnešiem, ne tikai trijiem vasaras kalendārajiem mēnešiem. No maija līdz septembrim.
Šis laiks man ir bijis bagāts, visvisādu emociju pilns un notikumiem bagāts. Par spīti tam, ka šovasar daudzus pasākumus Rīgā palaidu garām dažādu objektīvu un ne visai objektīvu iemeslu dēļ. Toties bija tikšanās ar draugiem, bija braucieni uz Vangažiem, Cēsīm un Stokholmu. Un bija darbs, kuru pati savu kļūdu dēļ palaidu garām.
Bija visa kā un daudz.
Par katru notikumu esmu rakstījusi atsevišķu postu un reizēm saņēmusi aizrādījumus no Anonīmās blusu ķērāju komandas par savu pareizrakstību. Nenoliegšu, reizēm tā stipri ieklibojusi dažādu iemeslu dēļ un viņu aizrādījumi bija vietā. 
Nesākšu te uzskaitīt visu, kas vasarā notika. Tiem, kam tas interesē, var pārlasīt manus iepriekšējos ierakstus. 
Kopumā esmu apmierināta ar pagājušo vasaru un pa lielo nenožēloju tos notikumus. Protams, bija daži grēciņi, bez kuriem varēja iztikt. Bet ko lai dara - dzīve un notikumi bija raibi kā dzeņa vēders.
Par darbu īsti pat nenožēloju, ka viss tā beidzās. Agri vai vēlu tam visam tomēr bija jābeidzas. nebiju īstajā vietā, kas tā īsti mani apmierinātu. Tomēr ir arī pozitīvais - pārstāju raustīties un baidīties no kontaktiem ar pavisam svešiem cilvēkiem. Beidzu baidīties pieklauvvēt pie svešām durvīm un runāt.
Un biju daudz ārpus mājas, labāk iepazinu rajonu, kurā patlaban dzīvoju. Arī tas ir pluss.
Tagad jādomā, ko darīt ziemas mēnešos, kad tā īsti negribas iziet no mājas, kad gribas ierauties kaktiņā un tupēt zem silta deķa, gaidot vakaru, kad varēs iet gulēt.

pirmdiena, 2017. gada 2. oktobris

Es laikam atkārtojos par anketēšanu

Es daudz esmu rakstījusi par savu darbu anketēšanas jomā. Tie, kas grib, var pameklēt iepriekšējos rakstus pie birkām sadaļā Pārdomas
Es šo darbu un darbību šajā jomā esmu aizstāvējusi un runājusi par plusiem tajā, ignorējot mīnusus. Pat tādus, kā izteicās viens mans anoīmais komentētājs, anketēšanas anonimitāte zaudē savu jēgu, kad tiek pierakstīta adrese un palūgts telefona numurs. Vismas tā es sapratu viņa komentāru. Precīzi neatceros un nu neiešu meklēt, pie kura raksta tas bija.
Šodien uzzināju, ka pēc pēdējās anketēšanas man netiek dota otra iespēja anketēšanas darban, līdz ar to izslēdzas korporatīvais likums, kad par darbu un darba devējiem neizsakās slikti. Centīšos būt ne pārāk slikta.
Par ankrtētāja darba mīnusiem jau esmu izteikusies, tomēr ir arī pozitīvās puses, par kurām arī jau esmu izteikusies.
Šoreiz pakritizēšu anketas kā tādas. Tiek uzstājīgi apgalvots, ka aptauja ir caur un cauri anonīma. Bet - kā var būt anonīma anketa, kurā jāpieraksta adrese un ļots lūgums pēc telefona numura un vārda? Pie kam sadalā Demogrāfija ir jānorāda dati par savu ģimeni. Zūd anonimitātes princips un tiek pārkāpts personas datu neaiszkaramības likums. 
Jājautā, cik ticamas ir tās anketas, ko iesniedza citi anketētāji, ja par manām šaubījās, kaut arī anketēju no sirds. Anketējamais objekts var taču uz jautājumiem atbildēt diezin ko, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Un anketēšanas kantorī tas viss jāņem par pilnu. Tā ka jājautā - cik vērā ņemamas ir pieņemtās un par pareizām uzskatītās anketas?
Pati arī reizēm uz aptaujām uz ielas esmu atbildējusi creizī un ne paārāk to, ko domāju.

svētdiena, 2017. gada 1. oktobris

Nu tad sveiki

1. Nu tad sveiki pirmajā oktobrī. Pirmajā kārtīgajā rudens mēnesī, jo kalendārais rudens iestājās kaut kur septembra vidū/beigās. Tā ka septembrī īsti par rudens mēnesi nosaukt nevar - tas pa pusei pieder vasarai un pa pusei rudenim. Kaut gan man šķiet, ka rudens nav īsti beidzies kopš pērnā rudens un šogad vasarīgās dienas ir bijušas nu tik maz, ka nav vērā ņemamas. Pērn pat īstas ziemas nav bijis, tāds apaļš komats vien.
2. Goda vārds, ja kāds var piedāvāt man kādus sīkdarbiņus par optimālu samaksu, atrakstiet. ss'ā pagaidām neko piemērotu neesmu atklājusi, Tur piedāvā visvisādus darbus, tik ne to, ko meklē. Un vislabāk, protams, darbu meklēt caur pazīšanos, bet pagaidām mani draugi paši pa lielo meklē ko piemērotu. Un ja ir atraduī, tad tam darbam ir tāda specializācija, kuras man pietrūkst.
3. Mīļie lasītāji! Neieciklējieties tikai uz svaigākajiem tekstiem, gar lapas labo malu ir rubrikas ar rakstu tēmām. Un ne jau visi raksti ir ņaudēšana par kaut ko nelabu vai atkārtošanās par kaut ko. Kā man daži lasītāji ir personiski izteikušies - var atrast šo to interesantu. un galvenais, ka latviešu valodā un nav jālauza galva ar bloga raksta tulkošanu.


sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Tantiņu pikets Stokholmā


Pārdomas par darbu

Vēl nesen jūsmoju par anketētāja darbu par spīti šī darba mīnusiem. Un praktiski nedēļu smagi pārdzīvoju to, ka pēdējās anketēšanās laikā pielaistas daudzas rupjas kļūdas, daudzas lietas esmu darījusi nepareizi. Viena no nepareizībām bija tā, ka reizēm intervēju cilvēkus kāpņu telpā, parciņā uz soliņa, viņiem uzticoties. Un daudzi man nosauca nepareizas adreses. Un tāpēc kundze, kas mani kuriēja Latvijas Faktu ofisā bija gatava man uzteikt darbu, turpmāku iespēju tur strādāt. Tomēr šķīrāmies uz nots, ka viņa aprunāsies ar priekšniecību par to, vai dot man otru iespēju izmēģināt šo darbu. To viņa man pateica ceturtdien, kad uz kantori aizvedu planšetnieku ar visiem tam piederošajiem pribambasiem.
Īpaši jau neceru, ka man tiks dota šāda iespēja vēlreiz pierādīt sevi. Kaut arī pieturos pie principa, ka katrs ir pelnījis otru iespēju.
Es pat būtu ļoti pārsteigta, ja man piezvanītu un pateiktu, ka šāda iespēja man ir dota. Nezinu pat,vai priecātos vai bēdātos. Es pat vairs nezinu, vai vēlreiz vēlos veikt šādu darbu. 
Protams, ir plusi - iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, vides apgūšana un izzināšana. Tomēr ir arī mīnusi. Tu nekad nezini, kā tevi sagaidīs un uzklausīs cilvēks durvju otrā pusē. Ir laipni cilvēki, kas piekrīt un anketēšana notiek. Ir laipni cilvēki, kas pieklājīgi atsaka. Un ir cilvēki, kuri, pat neuzklausījuši sakāmo līdz galam, pasūta tālu un dikti pat īsti durvis neatvēruši.Tieši šo pēdējo cilvēku dēļ īsti vairs negribas atgriezties pie anketēšanas darba.
Un pie tam - ja dzirdēju apgalvojumu, ka man netic, ka nepilsoņi ar mani nevēlas ielaisties sarunās, kur nu vēl piekrist anketēšanai. Bet diemžēl tā bija tajās reizēs, kad  kādā dzīvoklī uzdūros kādam nepilsonim. Man trāpījās tie agresīvākie nepilsoņi. Bet par laimi, tajā mikrorajoniņā, kurā staigāju, tādu nebija daudz. 
Līdz ar to es tiešām nezinu, vai vēlos atgriezties anketēšanas jomā. Un tādēļ steidzamības kārtā meklēju jaunu darbiņu. Kā jau iepriekšējā rakstā teicu - labāk kādus sīkus projektdarbiņus, nevis tādu, kurā jābūt no zvana līdz zvanam.

piektdiena, 2017. gada 29. septembris

Meklēju jaunu darbu

Ar Latvijas Faktiem nu ir cauri, Aptauju Centrs arī ilgi klusē. 
Tagad jāsāk meklēt jauns darbs, Tik diemžēl tāds darbs, kurā man jāsēž no zvana līdz zvanam, man neder. Der tikai tādi īsi projekta darbiņi. 
Kāpēc ar Latvijas Faktiem ir cauri? Biju pielaidusi kļūdas pēdējā anketēšanā un tas viņiem neder. Priekšniece gan solīja aprunāties ar savu priekšniecību, lai dotu man vēl vienu iespēju. Bet nezinu, un īpaši neceru. Tāpēc meklēju jaunu darbu, dažāda veida sīkdarbiņus.

Bildes no Stokholmas

Ņemtas no vedeklas mobilā. Manas kaut kad sekos.

svētdiena, 2017. gada 24. septembris

Neliels apskats

1. Vakar bija lielākais mana bloga apmeklējumu skaits visā tā pastāvēšanas vēsturē - 211. Tas ir pārsteigums, jo es nu neko daudz un neko dikti prātīgu nerakstu. Tiesa, reizēm parādās kādas vietas, lietas apraksts un bildes no kāda pasākuma. Bet pārsvarā ir tikai manas pārdomas un paņaudēšana par kaut ko.
2. Vēl viens pārsteigums - jau otro reizi nekur.lv lasītāko rakstu topa aukšgalā ir mans raksts. Šoreiz tas ir mans vakardienas apraksts par braucienu uz Stokholmu. Jūtos nedaudz pagodināta.
3. Vēl par Stoklholmu. Tur cilvēki ir laipni un smaidīgi, Pat izpalīdzīgi. Kad mēs trijatā stāvējām viena pilsētas parka nomalē un stulbi pētījām karti, lai saprastu kur atrodamies, lai saprastu, kā nonākt izvēlētā punktā, viena sieviete pati pienāca klāt un mums visu paskaidroja. Pat drusku vairāk , nekā tikai ceļa parādīšanu. Es, protams, no sarunas ne vella nesapratu, jo viss notika angļu valodā, tāpēc jutos īpaši stulbi, ka bez abiem jaunajiem cilvēkiem es viena vispār nekur nenokļūtu un no pilsētas neko neredzētu.
Uz vevumdienām jāmācās valoda, neko darīt. Dzīve piespiež.
4. Tikai tagad esmu artjēgusies no brauciena iespaida un tā, ka kuģa šūpošanās tevi viegli ieaijā miegā. Jo gulēt mēs tur visi gulējā ļoti labi.

sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Brauciens uz Stokholmu

20. septenbrī no Rīgas izbraucām uz Stokholmu, 21.septembrī vakarā devāmies atpakaļ un atgriezāmies 22.septembrī ap 11.00 no rīta. Tas mazam ievadam.
Braucēji bijām četri - es, mans dēls, viņa sieva un dēla pusbrālis.
Kajīte bija speciāli pasūtīta ar logu un līdz ar to pat neizejot no kajītes varējām skatīt Daugavas krastus izbraucot un krāšņās šēras tuvojoties Stokholmai. Tie, kas nebija slinki, varēja kāpt vai braukt ar liftu uz devītā stāva klāju un pīpējot vērot šo krāšņumu. Kajīte mums atradās 6.stāvā.
Šēras ir nelielas dažāda izmēra saliņas, uz kurām atrodas cilvēku apdzīvotas ēkas. Visas sarkanas ar baltu logu un durvju apmaļu krāsojumu. Dažas ir tik nelielas, ka liekas - kur tad tur atradusies vieta ēkai. Bet skaisti un pirmatnīgi.
Pirmo vakaru un nakti nedaudz pabojāja jauniešu sadzīviskā ņemtne un piedzīvojumu meklējumi. Man kā kundzītei gados bija visai pagrūti to klausīties. Bet neaprakstīšu to visu, Gan jau vņi paši savos blogos sarakstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Kaut arī Zviedrija nav ieviesusi eiro naudu un tur joprojām cirkulē kronas, par pirkumiem varēja norēķināties arī ar eiro. Kronās tur viss ir dārgāks, nekā eiro. Uz kuģa varēja iegādāties cigaretes un maksāt pēc izvēles - vai nu 3 eiro par paciņu vai 26 kronas par to pašu paciņu. Tā arī valūtas maiņas punktā savus eirikus nesamainījām.

trešdiena, 2017. gada 20. septembris

Kārtējās ceļa jūtis

Šodien vakarā izbraucam ar Tallink prāmi uz Stokholmu. Sajūtas tādas dīvainas un satraukums kā pirmziemniekam pirmo reizi uz skolu ejot. Mani gan mierina, ka viss būšot ok un normāli nonāksim galā. Bet atmiņā iesēdies tas prāmis, kas vairākus gadus atpakaļ nogrima un no kura izglābās tikai daži.
Prāmji jau katru dienu negrimst un lidmašinas ari katru dienu negāžas. Kaut gan par nokritušām lidmašīnām nācies pēdējos gados dzirdēt visai daudz. Vismaz viena gadā. Dažādu iemeslu dēl.
Bailes arī no pašas pilsētas. Nezinu, kas manī iesēdies. Jaunībā līdz bērna piedzimšanai izdevās gan palidot, gan ar kugi pabraukāties un viss bija ok. 
Laikam kļūstu vecāka un bailīgaka.

sestdiena, 2017. gada 16. septembris

Gribu gan kašķi gan mierīgu parunāšanos

Pērnos divos mēnešos ap šo laiku man jau bija sarakstīta kaudze rakstu, tagad rakstu mazāk. Ir mazāk ko teikt un arī darbs paņem savu. Esmu daudzās lietās atkārtojusies dažādās formās, bet tomēr daudz ko visai būtisku man neesmu pateikusi. Tagad mēģināšu izteikt neizteikto. Ceru, uz mani nedusmosies, un anonīmā brigāde beidzot iztiks bez kļūdu skaitīšanas.
1. Mēs ņurdam par mediķu streikiem algu dēļ. Bet aizmirstam, ka mūsu veselība un dzīvība ir viņu rokās. Savā ziņā valsts algu politika liek ārstiem  reizēm pieņemt konvertus - viņi ir ar savu godu un amatu atbildējuši par mūsu dzīvību, arī viņiem ir ģimenes, kas prasa savu tiesu. Neapskaužu neatliekamās medicīniskās palīdzības personālu. Viņiem ir laikus jānokļūst pie pacienta un laikus, ja tas nepieciešams, jānogādā medicīnas iestādē. Mazās algas par risku uz ceļiem un ielām, dažubrīd vadītāju netolerance un nesapratne uz ceļiem. Man pašai ir vairākas reizes gadījies būt pacientei ātrās neatliekamās palīdzības mašīnā. Paldies viņiem par to, ko manā labā darīja, līdz tiku nogādāta līdz slimnīcai. Un man nav žēl lieku minūti ilgāk krustojumā pastāvēt, ja brauc ātrie.
2. Par skolām un skolu sistēmu esmu rakstījusi kaut kad sen atpakaļ. Bet kopumā jau nekas nav mainījies. Valstij nav izdevīgas mazās skolas, visai pavirši tiek domāts par lauku bērnu nokļūšanu uz skolu un pēc no tās mājās.
Valstij ir vienalga, ka daudzi bērni vienā brīdī pamet skolu, jo tur nav interesanti. Es nesaku, ka skolotājam ir jābūt par klaunu klases priekšā, bet tā pašreiz esošā mācību viela ir garlaicīga gan bērniem, gan skolotājiem. Ko nabaga skolotājs var izdarīt, ja uz ielas ir interesantāk?
Un vēl - ko tas nabaga skolotājs var izdarīt ar bērnu, kurš, izlaists un nekaunīgs, atnāk no mājas un pēc stundām atgriežas tajā pat mājā, kur saņem visatļautības iespējas? Klases audzinātājs, skolotājs ir viens uz n-desmit bērniem, kuriem ir vismaz divi audzinātāji mājās.
Skolotāja amatu vispār vajadzētu pielīdzināt veselībai bīstamu amatu kategorijai un ļaut priekšlaicīgi pensinēties, strādājošajiem paceļot algas maksimāli iespējamās robežās.

Visādi visādi

1. Purvciemu laikam tā pat kā visus Rīgas guļamrajonus var droši nosaukt par Trim priedēm. Skraidu pa rajonu ar savu anketēšanu, cenšoties paturēt prātā uz kuru pusi ir galvenās maģistrāles, bet vienalga ik pa brīdim nonāku situācijā, kad kādam jāprasa, kā iziet no kvartāla. Jūtos kā Lācītis Pūks, kas apmaldījās trijās priedēs. Un pārsvarā tie ir cittautībnieki, kas pastāsta virzienu un pat gatavi gabalu pavadīt. Iepriekšējā ierakstā nepārspīlēju. Latvieši ir neatsaucīgāka tauta. Tīrais brīnums, ka man izdodas "noķert" anketas vairāk latviešu valodā, nekā krievu valodā. Un arī tad reizēm ir brīnumi - visa anketa atbildēta latviski, bet kad ailītē "tautība" jāspiež attiecīgā poga, izrādās, ka anketējamais ir bijis vai nu krievs vai kādas citas tautības pārstāvis. Un tad ir patīkams pārsteigums par sarunu biedra labo latviešu valodu.
2. Šodien būs pagrūta diena un es pat zinu, kāpēc. Vakar drusku nogrēkju. Un pie viena jāskraida būs visa diena. Te jau ir Rīga ar saviem kodiem, atslēgām un domofoniem. Es neesmu kramplauzis un būs jāskatās, kur varēs iesprukt iekšā ar saviem jautājumiem. Šajā ziņā Vangažos un Cēsīs bija labāk - tur tā mode vēl nav ieviesusies līdz galam.
3. Pilsētas centru labo un kārto. Kad reiz pienāks kārta guļamrajoniem? Te bedre uz bedres un neviens tās pat vairs nelāpa. Rudenī, pavasarī un vasarā vēl nekas - ir skaidri redzams, kur kāju likt. Bet kad ziemā tās bedres piesnieg, tad bez telepātijas neiztikt. Lai nenokristu vai labākajā gadījumā tikai pamežģītu kāju.

piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Par to, kas notiek

1. Lai vai kā lamā cittautiešus par rupjību un mātes vārdu lietošanu, es savā anketēšanas darbā vairāk esmu saskārusies ar tautiešu rupjību. Kas sāpina un aizskar. Vispār jau katra rupjība sāpina un aizskar. Vangažos un Cēsīs tieši cittautieši bija tie, kas visbiežāk atsaucās uz manu palīgā saucienu, ja biju apmaldījusies un nevarēju atrast starppilsētu transporta pieturvietu. Ja es Purvciemā apmaldos māju jūklī, arī tad sveštautieši ir tie, kas gatavi palīdzēt izkļūt no situācijas. Sāpīgi par tautiešiem.
 2. Man patīk, ka Rīgā un Latvijā vispār sakārtojas ceļu infrastruktūra. Nezinu, cik lielā mērā šis darbs tiek apmaksāts no pašvaldību budžeta, cik par to maksā valsts. Tomēr, arī kā pasažierim braucot, ir patīkami braukt pa līdzenu un skaistu ceļu, nevis kratīties pa slikti aizlāpītām bedrēm asfaltā.
3. Dienvidu tilts Rīgā man joprojām ir mīklā. Cik pa to esmu braukusi kā pasažiere, tomēr tā arī neesmu sapratusi, kā vadītāji spēj orientēties tajā nobrauktuvju, uzbrauktuvju un apļu jūklī, lai aizbrauktu vēlamā virzienā. Tas tilts man atgādina drusku sapinķerējušos dzijas kamolu. Bet skaists viņš ir. Un viemnēr esmu brīnijusies, kā tilts, kurš vietām balstās un ne pārāk resniem balstiem, spēj izturēt to braukšanas intensitāti. Vienmēr ir jautājums - vai balsti izturēs un nav gaidāms iebrukums?
 4. Nezinu, kādā secībā tiek veikti ielu remonti Rīgā, bet ceru, ka vienā mirklī pienāks kārta arī Zemitānu un Deglava tiltiem. Par Deglava tiltu man grūti pateikt, bet Zemitānu tiltu nākas izmantot samērā bieži. Un reizēm pat kāpt pa kāpnēm uz leju, lai nokļūtu Zemitānu stacijā. Tas, kas redzams tiltam no apakšpuses nevieš uzticību tilta ilgizturībai. Ceru, ka līdz viņa remontam vēl nonāks.

trešdiena, 2017. gada 13. septembris

Kārējie punkti

1. Vismaz esmu sapratusi, ko man nedrūīkst nekādā mērā. Tie ir stipri grādīgie dzērireni un alus lielās devās. Ar vienu pinti alus nedēļā pilnīgi pietiek. Savādāk notiek dieva zīmes. Un arī noslogojumu vajag maksimāli, lai domas bīūtu aizņemtas ar visu ko citu, tikai ne bezdarbību.
2. Visstulbākais ir vaktēt internetbanku, vai naudiņa iebirusi vai nee. Anketēt šajā laikā nav jēgas iet - cilvēki vai nu guļ vai jau devušies savās gaitās. Tas vispār ir brīnums, ka es vakarrīt dažus no rīta nķēru vēl pirms iziešanas no mājas. Man te pa pāris dienām 11 anketas jādabon. Lai sadabūtu visu kvotu. Ceru, ka izdosies.
3. Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki lasa tikai pirmos rakstus, senākus nemaz vai gandrīz nemaz neskatās. Es pa šo laiku tik daudz esmu sarakstījusi. Arī daudz prātīga. Mana anonīmo "blusu" ķērāju komanda arī pazudusi, Varbūt esmu pasākusi atkal bez kļūdām rakstīt?

svētdiena, 2017. gada 10. septembris

Veiksme/neveiksme

Man šovasar visai īpatēji veicas. Alus svētkus palaidu garām, Ne tik daudz gribējās to alu iedzert, cik izbaudīt atmosfēru. Galu galā visiem zināms, cik šādos pasākumos šī dzira ir dārga. Naudiņas žēl.
Rīgas svētkus nostrādāju. Balto nakti nogulēju, jo biju sajaukusi datumus. 
Šodien braucu skatīties Sporta kvartāla atklāšanu blakus Bērnu laukumam uz Krišjāņa Barona ielas. No pastaigas ar māsu šajā laukumā man vēl ir te ievietotas fotgrāfijas. Aizbaucu un brīnos, ķāpēc nav neviena cilvēka, bet darba tehnika nav novākta. 
Atkal sajaukto datumu spēle - kvartālu atklās 16.septembrī, plkst.12.00, bet šodien ir tikai 10.septembris. Būs jābrauc 16jā uz atklāšanu.
Lieki teikt, ka aiz dusmām uz sevi par šādu aizmāršību gāju mājās kājām. Taisnā līnijā jau nav tālu - pāri Zemitānu tiltam un tad pa Ieriķu ielu līdz mājām. Minūtes 20. Braucot ar trolejbusu riķī, sanāktu ilgāks ceļš mājup.
Labi vēl, ka ir darbs, kurā pagaidām nav un nav paredzēti iebukumi.

ceturtdiena, 2017. gada 7. septembris

Noskaņa

Laikam pieradusi esmu pārdmas pa punktiem rakstīt. Arī lasīt tā laikam vieglāk. Nezinu.
1. Pa logu redzamais dziļais rudens par spīti tam, ka ir tikai septembra sākums, uzdzen skumjas un iedzen depresijā. Mani šāds laiks nomāc pat vasaras periodā, kaut gan tad gribas ar basām kājām pa peļķēm palēkāt kā dziļā bērībā. Labi, ka ir darbs, kas pēdējā laikā ir tikai nedēļas nogalēs, bet pagaidām ar to pietiek - manām niecīgajām prasībām pagaidām atbilstoša aldziņa.
2. Atkārtojos. bet esmu pateicīga anonīmajiem "blusu" ķērājiem par norādītajām kļūdām. Tagad reizi pa reizei pārlasu pirmo lapu un palaboju kļūdas, kuras iepriekš neesmu pamanījusi.  Tomēr atklāts paliek jautājums - kāpēc tie "blusu" ķērāji parādījušies tikai pēdējos mēnešos? Vai tad agrāk bija savādāk?
3. Radies iespaids, ka lasītāji izlasa tikai pirmos divus, labākajā gadījumā trīs rakstus un pārējo liek mierā. Bet pirmajā lapā vienmēr ir 7 raksti un pēc norādēm titullapas labajā pusē var atrast arī vecākus rakstus. Vai kāds man spētu sakarīgi ko izskaidrot?
4. Esmu priecīga, ka man ļauj palikt dzīvot tur, kur tagad esmu. Līdz brīdim, kamēr es ar galiem tikšu pansionātā. Uz to, liekas, būs kāds brīsniņš jāpagaida. Man priekšā ir kādi 80 cilvēki neskaitot tos, kurus pārviet no Teikas pansionāta. Tagad visā Rīgā esot apturēta rinda uz pansioātiem. VVZK kāpēc.

otrdiena, 2017. gada 5. septembris

Pakāpeniskās domas

1. Esmu pateicīga anonīmajai "blusu" ķērāju komadai, kura norāda uz manām drukas kļūdām. Pati tās bieži nepamanu, kaut arī cenšos rakstīt pareizi un vēl papildus sevi pārbaudu. Acīmredzot reizēm kaut ko palaižu garām neievērjusi.
2. Lai mani lamā cik grib un kas grib, bet Ušakova vadībā Rīga atjauninās un top skaistāka straujos tempos, iepriekš bija tikai bedrīšu lāpīšana smagākās vietās. Štrunts par sastrēgumiem un neērtībām uz dažām ielām, toties pēc tam tās ir tapušas labākas un skaistākas. Privātais transprts šajos sezonas darbos var pastāvēt garāžā, jo sabiedriskais transports tomēr tiek palaists pa priekšu un ir ērts.
3. Pavadot trīs nedēļas nogales ārpus Rīgas esmu sapratusi, cik tā man mīļa. Abās vietās, kur nedēļas nogalēs anketēju, bija laba satiksme ar galvaspilsētu, bet dzīvot tur es negribētu. Par spīti visam abās vietās nav tās noskaņas, kas liktu teikt "hop, es pārceļos".
4. Jau esmu ngurusi gaidot rindu uz pansinoātu. Uz manu pēdējo jautājošo e-pastu atbildes nav, nav arī nekādu ziņu rakstiskā veidā. Pastkastīti pārbaudu regulāri vismaz divas reizes nedēļā.
5. Man uzdāvināja braucienu uz Stokholmu ar prāmi vienas dienas ekskursijai. Laikam būs interesanti. Ilgi neesmu bijusi ārpus Latvijas. Pēdējais brauciens bija uz larpu Lietuvā 2015.gadā. Arī tad no Lietuvas redzēju tik, cik pa autobusa logu un Viļņas un Traķu autoostas. Tas tomēr ir drusku pamaz. Ceru, ka Stokholmā redzēšu vairāk, kaut arī būšu tur tikai vienu dienu.
6.  Nesen (slinkums meklēt iekšējo linku) nosolījos nekad un nemūžam vairs nelietot alkoholu, tomēr ar tām lielajām "hop, apņemos" vienmēr ir kā ir. Šad tad vēl palietoju mazās devās un ne katru dienu. Apņemšanās nedarīt un organisma reakcija uz šo dziru kopā rada to sajūtu, ka man nemaz tik ļoti negribas. Trakāk ir tad, ja ir iedzerts kaut 1 aliņš. Tad prasās vēl un jāpieliek lielas pūles, lai pateiktu "nee, pietiek". Tāpēc ir vieglāk neuzsākt. Un arī darbs te dod savu pozitīvo piesitienu - nu nevar anketēt, ja no mutes plūst iepriekšējās dienas izdzertā smaka.

pirmdiena, 2017. gada 4. septembris

Jau septembris

Jau trešo dienu nomācies laiks un ik pa brīdim uzlīst. Protams, ne tik traki, kā sestdien, kad lija visu dienu, kuru noskraidīju pa Cēsīm. Šodien tam visam vēl klāt nācis stiprs vējš.
Īsti ridenīgs laiks, pēc skata pa logu liekas, ka jau oktobris, nevis tikai septembra sākums. Man aiz loga ceriņkrūmam lapas jau sāk čokuroties un vairs nav tik elegantas, kā pirms nedēļas, bērzam jau parādījušās dzelteno lapu virtenes. 
Tas uzdzen īgnumu un nostaļģiskas skumjas. Vasaras šogad tā arī nav bijis. Drīzāk pavēls pavasaris pārgājis agrā rudenī.
Visvairāk man pavasarī un rudenī nepatīk tie garie lietus peridi, kad visa pasaule ir slapja un drēgna. Pat ziemā, kad krīt sniegs, nav tik nepatīkami, kā lietus periodos. 
Labi, ka man pašreiz nekur nav jādodas, varu atkopties pēc divu dienu spriedzes. Anketēšana tomēr prasa piepūli. Daidz jāpiedomā pie sava izskata - kādās drēbēs uz kuru rajonu brauc, jārunā uzsvērti artikulēti manu zobu problēmu dēļ, visu laiku smaids un laipnība arī tad, kad pretī ir parupjš atteikums. Par Cēsu anketēšanas īpatnībām jau esmu izteikusies daudz un dikti. Par Rīgas anketēšanu laikam arī.Neiešu pētīt vecos ierakstus.
Labi, ka sadarbībā stingri turos pie Latvijas Faktiem, šad tad tikai piezvanot Aptauju Centram. Larvijas Faktos ir ko darīt visu laiku, Aptauju Centrā - ne visai. Pie viena saitā Sūdzības.lv ir lasītas negatīvas atsauksmes par Aptauju Centru.  Bet nu, par spīti tām negatīvajām atsauksmēm, malā nemetīšu. Tomēr šad tad kāda kapeicņa atlec.
Ui - pirmo reizi pa trim dienām saulīte parādījusies. Laikam tas negantais vējš savu ir padarījis.

Kopsavilkums par četrām dienām Cēsīs

Divas nedēļas nogales pavadīju Cēsīs skraidot un anketējot cilvēkus. Pirmajā nedēļas nogalē veicās labāk, otrajā - sliktāk. Otrajā nedēļas nogalē sestdienā izmirku un pa visu dienu savācu 6 anketas, toties svētdienā - 13.
Skraidot pa Cēsīm konstatēju, ka pretimnākošākā tauta dzīvo blokhauzēs pilsētas nomalēs. Centrā ir vairāk agresīvāku un rupjāku cilvēku. Centrā sastapu maz pretimnākošu un laipnu cilvēku, tāpēc tik maz anketu. Vēl mazuliet centrā apmaldījos, nācās vairākkārt taujāt ceļu uz staciju, kura ir apvienota ar autoostu.
Vilcienu no Cēsīm uz Rīgu ir maz - tikai četri. Divi rīta cēlienā un divi - vakarpusē. Pēdējais vilciens uz Rīgu dodas 18.02. Neesmu izpētījusi, cik vilcienu no Rīgas kursē uz Cēsīm. Visu laiku braucu ar autobusu. Tie kursē biežāk. Vismaz reizi stundā un pēdējais autbuss no Cēsīm uz Rīgu atiet 20.00.
Es gan tikai pirmo dienu no Cēsīm uz Rīgu braucu ar vilcienu 18.02. Sanāca drusku aizpļāpāties ar vietējiem respondentiem. Pārējās dienas - ar autobusu 16.00. Tā nu sanāca, ka vienu dienu izlirku un biju nikna, pārējās - ap to laiku biju beigusi dienas normu un jutos pārāk sagurusi, lai vēl jel kur dotos meklēt cilvēkus, kas atbildētu uz anketām.
Kopumā, skraidot pa Cēsīm, piriecājos par tās skaistumu. Redzēju arī daudz ārzemnieku, kuri bija turp aizbraukuši ekskursijā, 
Vienā no pilsētās laukumiem ir skaista strūklaka - nāk no zemes un staro dažādās krāsās. ES to redzēju dienā, varbūt tāpēc tas krāšņums diez' ko neizcēlās. Jāaizbrauc uz turieni tad, kad būs iespēja tur pārnakšņot, lai tumsas iespaidā izbaudītu strūklakas krāšņumu.

sestdiena, 2017. gada 2. septembris

Atkal Cēsis

Pārrados no Cēsīm izmirkusi, izsalkusi, nosalusi un nikna. 
Šoreiz pārmaiņas pēc pavazājos pa centru, Tur vai nu iestāde, vai katrai otrai mājai atslēga vai kods neļauj tikt kāpņu telpā un pavazāties pa stāviem ar savu planšetnieku. Un ja tieku, tad vai nu laipi atsaka, vai parupji pasūta kur tālāk nemaz neuzklausot. Gluži vai Rīga, Un es jau biju sapriecājusies, ka cēsinieki ir laipna tauta. Te nu bija. Bet pie tā, ka Cēsīs visagresīvāk noskaņotā tauta ir pensionāri, es palieku. Ar jauākiem ir vieglāk saruāties pat atteikumu saņemot. Katrā gadījumā 6as anketas tomēr pa visu dienu izdevās savākt. Ceru, ka rītdiena būs labāka un man izdosies savākt kādas padsmit anketas.
Un draņķa lietus visu dienu sākot no Rīgas līdz pat Cēsīm un tur arī, un atpakaļceļā arī. Īsi pirms ienākšanas mājās mitējās.
Bet pati par sevi pilsēta ir skaista, arī tur viena iela noteikti ir pārrakta, jo tiek labota kanalizācija. 
Radies iespaids, ka Cēsīs vēl saglabājušies komunālie dzīvokļi, jo pie dažām durvīm, pa kurām, es, protams, netiku iekšā bija vairākas zvanu pogas ar pielipinātām lapiņām, uz kurām uzrakstīts īrnieka vārds. Daudzas mājas no ārpuses - cool un veclaicīgā aura, bet kā ieej kāpņu telpā - prasās pēc stipra remota. Daudzām ēkām pat centrā ir malkas apkure. Par to liecina pagalmi, kuros ir lieli malkas krāvumi vai šķūnīši malkai.
Es ceru, ka rīt man Cēsīs veiksies labāk. Vismaz vazāšos citā rajonā, kur varbūt atsaucīgāka tauta.