pirmdiena, 2017. gada 20. novembris

Vardarbība

Šoreiz es nerunāšu par tām perversajām ģimenēm, kurās vecāki ir rūdīti alkoholiķi vai arī tēvs ir iesīkst'jis tirāns. Parunāšu par tām ģimenēm, kas ir parastas vidusmēra ģimenes ar vienu vai vairākiem bērniem.
Nopērt bērnu par kādu nedarbu vai pārkāpumu skaitās vardarbība pret bērnu un viņa tiesībām. Bet ko darīt situācijā, kad visi vārdiskie morālie argumenti kļūst bezspēcīgi pret bērna spītīgo vēlmi neklausīt un darīt nedarbus, neklausīt utt.? Pēriens vienmēr paliek kā pēdējais arguments, tiesa - bezspčības arguments.
Tāpat skolā - ko skolotājs var padarīt, ja klasē sēž pusaudzis, kurš pieradis pie visatļautības ģimenē un apsolūti ignorē visus aizrādījumus par savu uzvedību? Reizēm vienkārša pļauka iedarbojas daudz labāk, nekā visi citi argumenti.
Protams, gan pēriens, gan pļauka ir mutiskās pārliecināšanas neiespējamības galaprodukts. Bet ko darīt, ja bērns, pusaudzis tikai pēc šādas eksekūcijas sāk aizdomāties par savu rīcību un tās sekām? Par to, ka gan vecāki, gan skolotāji viņam neko sliktu nav gribējuši iestāstīt, pastāstīt? Ja pats nav uzklausījis pieaugušos un nav ņēmis vērā viņu pieredzi un aizrādījumus, sitācijas skaidrojumu?
Un arī - retie nelaimes gadīumi ģimenē, kad bērns gūst kādu traumu, kaut niecīgu. Pirmsskolas vecuma "reaktīvo" bērnu ne vienmēr var novaktēt. Viņu nevar piesiet pie mātes brunčiem, kad tai ir jāgatavo vakariņas, jāmazgā veļa vai kā citādi jādarbojas mājsaimniecībā. Protams, viņai jāpatur mazulis redzeslokā, bet ne vienmēr tas izdodas.
Vai skolā puikas sakaujas un uzdauza viens otram zilumus zem acīm. Skolotājam jāpatur redzeslokā tik daudz bērnu, ka .... Nu, skolotājam nav acu pakausī. Kamēr viņš nomierina vienus, citi viņam aiz muguras iemanās sakauties. 
Un - ja tā padomā, kurš no mums savā reizē nav dabūjis ar siksnu par kādu tiešām pārkāpumu vai kādā vīzē ticis pie zilumiem? Nekas, esam izauguši un bērnība, jaunība ir bijusi raiba un interesanta. Bez sociālo dienestu iejaukšanās un bērnu izņemšanas no ģimenes. 
Mūsu bērnības laikos bērni nonāca bērnu namos tikai ekstrmālu apstākļu gadījumos - kad vecāki aiziet bojā un nav, kas par bērnu parūpētos, kad mammas jau tūlīt pēc dzemdībām atsakās no savas atvases. Viss. Tagad bērni nonāk bērnunamos daudz biežāk un dažubbrīd uz aiz matiem pievilkta iemesla dēļ. 
Mūsu pašreizējā likumdošana tik ļoti cīnās par bērnu tiesīām, ka vecākiem un skolotājiem arvien grūtāk ir sodīt bērnu par paiesu pārkāpumu. Bērnos tiek iepotētas viņu tiesības, nepievēršot uzmanību tam, ka bērnam ir arī kādi pienākumi mājā, skolā. Līdz ar to daudzas elementāras sadzīves lietas bērns vienkārši neiemācās vai zina par tām abstrakti.
Kaut kāda bezizejas situācija veidojas.

svētdiena, 2017. gada 19. novembris

X X X

Sen neko neesmu rakstījusi. Nebija nobriedusi tēma. Tagad arī tēmu par tēmu īsti nosaukt nevar. Visādas domas pa galvu maisās.
 1. Šis gads, ko dzīvoju Purvciemā, netālu no Biķrnieku meža, savā ziņā ir bijis notikumiem bagāts, bet arī baigs. Ir bijis īslaicīgs darbs vasaras mēnešos, ir bijusi pastiprināta alkohola lietošana arī tādās stuācijās, kad to īsti nemaz negribas, ir bijušas divas gulēšanas slimnīcā pa mēnesim katra. Daudzis pasākumus pilsētā esmu palaidusi garām tieši darba dēļ. 11. un 18. novembri noslinkoju un neaizbraucu uz pilsētu paskatīties, kas un kā. Noteikti braukšu uz centru pirmdien, jo māsa pārrodas no Nīderlandes, varbūt tad aiziesim uz Staro Rīga pēdējās dienas pasākumu. Tiesa, tomēr ne visus pasākumus esmu palaidusi garām - bija Muzeju nakts un Līgo vakars Daugavmalā. Bet pārējais....
 2. Joprojām meklēju jaunu darbu, esmu savus CV izsvaidījusi visur kur, kur vien prasa darbiniekus. Apjautājusies radiem, draugiem un paziņām. Pagaidām rezultātu nav, Vismaz ne tādu, kas apmierinātu gan mani, gan darba devēju.
 3. Anonīmā brigāde mani ir iedzinusi panikā, joprojām apsveru iespēju liegt nereģistrētiem lietotājiem piekļuvi manam blogam. Nezinu, cik viņu tur ir, bet viens ir īpaši kašķīgs.

svētdiena, 2017. gada 12. novembris

Par karu

Esmu ieskrējusies yutubē skatītēs kara filmas. Gan padomju laika, gam jau mūslaiku. Reizēm patrāpās arī kāda ārzemju filma par karu. Filmas pēc kvalitātes - kā nu kura, it īpaši krrievu mūslaiku. Padomju laika filmām vēl cauri vijas komunisma ideoloģija, mūslaiku kara filmām - Krievijas pašreizējā ideoloģija. Bet to var neņemt vērā, skatoties filmu kopumā.
Viss tas kopumā parāda to, ka karš nav bērnu rotaļāšanās ar veikalos nopērkamajiem rotaļu ieročiem. Karā cilvēki mirst pa īstam un pazūd bez vēsts pa īstam. Tas nav trāpīums ar bumbiņpistoli un izlikšanās par beigtu. 
Ja visā pasaulē cilvēki saprastu kara ļauno dabu un pārstātu karot.... Otrais Pasaules karš sen jau beidzies, bet ik pa brīdim kaut kur paaulē notiek lokālas karadarbības. Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Vai tad ir tik grūti vienoties, nenogalinot otru, neizpostot vietas, lietas un visu citu vērtīgo?
Nesaprotu tās mātes, kas tagad ar mierīgu sirdi palaiž savus dēlus um meitas dienēt armijā, zinot, ka varbūt nepārnāks.
Un, stāstot bērniem par karu, manuprāt vajadzētu uzsvērt kara nežēlību un kara sekas - milzīgos postījumus tur, kur pāri gājis karš. Nerunāt par patosu. 
Nezinu. Jo vairāk es skatos šīs filmas, jo mazāk man gribas, lai valstis uztur savu karaspēku un gribas, lai tās mierīgā ceļā vienojas par sadzīvošanu un citiem jautājumiem, kas skar šo sadzīvošanu.

trešdiena, 2017. gada 8. novembris

Dažādas domas

1. Saulains rudens rīts. Biju izskrējusi uz veikalu, pagaidām pavēsi, Bet iesils diena. Pa virtuves logu vēl mēness redzams. Tāda dīvaina sajūta. Vakar daudz ko sadarīju un daudz kur pabiju, Šodien tik līdz veikalam. Jādomā, ko darīt tālāk. 
 2. Gaidu atbildes no vietām, uz kurām nosūtīju savu Cv kā pieteikumu darbam. Un domāju par to, cik un kādi izdevumi saguļas uz manu pensiju. Pagaidām rādās, ka tie pārsniedz manus ieņēmumus. ceru, ka dēls ko piemetīs izdzīvošanai, kamēr atrodu darbu.
 3, Ir doma pārceklties atkal uz Ludzu, jo pērnvasar Ludzā bija labi. No otras puses - divreiz vienā un tai pašā ūdenī neiekāpsi, jo upe mēdz tecēt savu gaitu. Tomēs ss'ā skatos visus piedāvājumus sakarībā ar dzīvi Ludzā. Kaut kur jau man jāpaliek, kamēr gaidu rindu uz pansionātu. Un zinu, ka dēlu tad satikšu retāk, nekā tagad. Ludza no Rīgas ir 4 stundu braucienā ar vilcienu. Un ras nav lēti. par to jau rakstīju pērnvasar. Man ta nekas, bet tiem, kas mani taisās apciemot Ludzā, tas ir būtiski. Kaut arī braukāšu uz Rīgu vismaz divas reizes nedēļā. Kamēr māsa pa Nīderlandi ņemas.
4. Anonīmie pārstājuši piesieties manai pareizrakstībai. Vai nu viņiem apnicis, vai arī mana pareizrakstība uzlabojusies. Nezinu.
5. Par reklāmām savā blogā vēl padomāšu - ņemt tās nost, vai atstāt. Reizēm jau kāds noklikšķina arī.

sestdiena, 2017. gada 4. novembris

Novembra pārdomas

1. Skatoties mana bloga skatījumu statistiku reizēm tas skatījumu kopcipars ir paliels, tikai nezinu, kuri raksti tiek skatīti, jo to skatījumu skaits īpaši nepalielinās. It sevišķi pēdējo rakstu skatījums. Man pirmajā lapā vienmēr ir 7 raksti, dziļāk skatījumu skaita palielinājumu vai ko tamlīdzīgu neskatos. Laikietilpīgs process. Īpaši skatījumu kopcipars palielinās pēc jaunāka raksta ievietošanas, tomēr pirmās lapas rakstu skatījumu ciparu tas iespaido visai maz. Galvenokārt mani lasītāji ir no Latvijas, tomēr salasās barīņš lasītāju no citām zemēm. var jau būt, ka tur ir latviešu diasporas, kuras interesē manis uzrakstītais.
2. Tā arī neesmu lasījusi atbildi par tām reklāmām blogā. Vai kādu tās interesē?
3. Aiz loga vēlais rudens. Kokos vēl ir lapas, zāle vēl zaļa un brīžiem pļaujama. Toties lietus, lietus, lietus. Izskrienot darīšanās pilsētā nākas pēc tam pat pa divi lāgi pārģērbties, jo jāpārvelk sausas drēbes. Kājām. Pārējam man ir ūdens ecaurlaidīgs mētekis un kapuce. Nevaru sagaidīt pavasari un vasaru. Agrais rudens arī nebūtu slikts. Bet tagad ir tā, ka gribas ierakties mājās un nekur neiet. Klimats nepatīk.
4. Joprojām meklēju darbiņu, kas būtu pusslodzes līmenī un ar brīvo režīmu. Ir kādam idejas?

svētdiena, 2017. gada 29. oktobris

Ziemas laiks un vasaras laiks

Tikko pārgājām uz ziemas laiku un paktuķījām pulksteņus par stundu atpakaļ.
Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, bet pēc ziemas laika pulksteņa es naktīs izguļos labāk, nekā pēc vasaras laika. Varbūt ziemas laiks ir tas laiks, kas raksturīgs šim reģionam un man.
Vienīgais - mans mobilais nepārkruķījās automātiski un joprojām rāda vasaras laiku, Laika nomaiņas poga ieklemmējusies un es netieku ar viņu galā. Būs jālūdz kādam gudrākam nomainīt man mobilajā vasaras laiku uz ziemas laiku.
Tomēr uzskatu, ka šī pulksteņu grozīšana uz vasaras un ziemas laiku ir viena vienīga muļķība un mūskaikos vairs nevajadzīga darbība. Iestāžu darba laikus ir vienkāršāk pieregulēt pēc izvēles un budžeta iespējām. Daudzas iestādes, piemēram produkciju ražojošās rūpnīcas, strādā divās, trijās maiņās cauru diennakti neatkarīgi no gadalaika. Un šīs pārejas no viena laika uz otru diezin vai būtiski ietekmē patērētās elektroenerģijas daudzumu, Iekārtas taču strādā reizēm cauru diennakti, jo ražošanas procesu nevar apturēt.
Vispār, jau tāpat pietiek, ka jākruķī pulkstņi pēc vietējā laika tiem, kas dodas uz ārzemēm darba vai citās darīšanās. Ir taču laika joslas, kuras regulē Grīvičas meridiāns.
Man pat liekas, ka ne visas valstis kruķī pulksteņus un jauc savu iedzīvotāju iekšējo ritmu. Vienkārši pieregulē savu sazīvi gadalaikam un viss. 
Tā pulksteņu kruķīšana tikai sarežģī dzīvi un brīžiem rada jucekli.

otrdiena, 2017. gada 24. oktobris

Atgriežoties pie vecām tēmām

1. Kaut kā ir sanācis tā, ka piemērotu darbu, ko es varētu veikt, man vieglāk atrast pavasarī, vasarā. Ziemas mēnešos jau ir pagrūti. Saitos, kuri pelnās ar darba piedāvājumiem, ir daudz šo piedāvājumu, tikai diemžēl ne visus es varu pavilkt. Tiesa, uz interesantākajiem nosūtu savu CV. Diemžēl vairumā gadījumu atbildes nav vai arī pārunas beidzas ne ar ko. Vai nu es neesmu piemērota, vai piedāvātais darbs nav īsti piemērots.
2. Vēl par ubagiem runājot. Visi mēs rēķinām savus ienākumus tā, lai sanāktu izdzīvošanai. Un tomēr reizēm kabatās, tā pat kā man, ir mazāk naudas nekā pie baznīcas sēdošai ubagtantītei. Es labāk ar pēdējām kapeikām atbalstu talantīgu ielu muzikantu, nekā tantuku, kurš savu saubagoto naudu varbūt atdod kādam citam vai arī nodzer - dažus tādus ubagus esmu redzējusi. saubago kaut cik un tenterē pirkt alkoholu.
3. Nekad neskatos šķībi uz tiem, kas lasa tukšās pudeles un tad aiznes tās nodot stikla taras pieņemšanas punktos. Ielas tīrākas un cilvēkam kāda naudiņa. It sevišķi slavēju viņus, kad redzu rosāmies pilsētā rīta agrumā pēc kādiem lieliem pilsētas svētkiem, kad godprātīgie pilsoņi savu izdzerto taru nomētā visur kur, sak. gan jau sētnieks vai kāds cits savāks aiz manis to šmuci.

piektdiena, 2017. gada 20. oktobris

Ubagi un ielu muzikanti

Tagad ielās ir daudz ubagu un ielu muzikantu. Tiesa, vasaras mēnešos viņu ir vairāk, nekā rudens un ziemas mēnešos. Bet tomēr viņu ir daudz.
Sen esmu pārstājusi dot ubagiem naudu - pašai visam nepietiek. Un pie viena neesmu pārliecināta, ka nepastāv kāda ubagu ģilde, kura daļu ienākumu no ubagošanas atdod kādam citam. Mani kaut kā nepārliecina šie ubagi, daudzus esmu redzējusi lietojam alkoholu no saubagotās naudas, kuru žēlsirdīgi cilvēki saziedo maizei un dzīvesvietas apmaksai.
Ar ielu muzikantiem ir nedaudz savādāk. Tos pārsvarā var ielās redzēt no maija līdz septembrim. Daudzi no viņiem tiešām ir talantīgi un gribas apstāties un paklausīties viņu priekšnesumu un kādus centus noziedot. Tomēr daļa no viņiem ir netalantīgo, bez muzikālās dzirdes un ar sliktu izpildījumu. Nezinu, vai tas ir tā, bet ir sajūta, ka talantīgie maksā pilsētas domei par savu biznesu un pie viena arī maksā nodokļus no sapelnītā. Nezinu, bet ceru, ka tā ir. 
Ja pret ubagiem izturos ar zināmu piesardzību, tad reizēm vasaras vakaros dodos uz centru paklausīties ielu muzikantus, jo viņu izpildījums reizēm ir veseks uzvedums, kurā ne tikai tiek atskaņots kāds skaņdarbs, bet arī ir padomāts par šī skaņdarba vizualizāciju tērpos un dejās. Tas reizēm ir vesels uzvedums. 
Īpaši bieži apstājos laukumiņā pie viesnīcas Roma. Tur bieži uzstājas grupas, kas padomājušas par sava muzikālā atskaņojuma kvalitāti un vizualizāciju. Un ir daudz publikas, kas apstājas viņus paklausīties un paskatīties. Tiesa, laikam šīs uzstāānās ir reglamentētas laikā, jo dažādās dienas stundās esmu redzējusi dažādas grupas.
Tomēr gājēju pārejas tunelī pie Centrālās stacijas esmu dzirdēusi daudzus, kas mēģina dziedāt, kaut arī viņiem nav "dziedamās rīkles" un nav talanta. Varbūt tauta maksā savus centus viņiem par to, lai viņi aizvērtos un beigtu kropļot mūziku. Pie kam vairums no viņiem ir pajauni cilvēki, kuri varētu atrast ko piemērotāku citās svēras, reālu darbu kaut vai celtniecībā vai sētniecībā. 
Kā dpmā mani lasītāji?

Oktobra pārdomas

1. Tik silts oktobris sen nav piedzīvots. Liekas, atvasara kaut ko sajaukusi un ieradusies nevis, kā parasti septembrī, bet oktobrī. Lapkritis ir, bet ne tik lielā mērā, ka tas parasti ir oktobrī. Daudzas lapas vēl ļoti stingri turas savās vietās. Laikam lapkritis turpināsies vēl ilgi novembrī. Kļava aiz loga priecē ar savu lapu dažādo nokrāsu. Lapas ir toņos no dzeltenas līdz brūnai krāsai un pa vidu visādi šo abu krāsu salikumi.
2. Vai tiešām visi mani lasītāji ir bloķējuši reklāmas savos blogos un varbūt man nav jēgas turpināt turēt reklāmas savā blogā?
3. Joprojām meklēju darbu brīvajā režīmā ar darba uzdevumu, kurš paveicams neilgā laika posmā. Katrā gadījumā tādu, kur starp darba uzdevumiem ir kādas spraugas, kuras var izmantot savā labā. pilnu darba dienu nostrādāt ilgstošā laika periodā veselība vairs neļauj un, no pieredzes zinot, reizēm ir bezjēdzīga laika nosišana, jo katrā iestādē ir periodi, kad ir daudz darba un ir periodi, kad pa kabinetu dzenā mušas no tā, ka viss izdarīts un līdz nākamajam akūtam darbošanās periodam vēl jāpagaida. Un, protams, darbam jābūt ar visu darba līgumu un nodokļiem. Citādi nav jēgas.

ceturtdiena, 2017. gada 19. oktobris

Darba pārrunas

Tas man laikam raksturīgi, ka dodos uz darba pārrunām īpaši nepainteresējoties par firmu, kura ievietojusi darba piedāvājumu ss.com. Izlasīju studentiem domātu darba piedābvājumu un iegaumēju adresi, kurā firma atrodas nepievēršot uzmanību firmas nosaukumam. Toties pieteikumu nosūtīju. Kaut arī mani drusku izrīnīja fakts, ka darba apmaksa notiek pēc darījuma notikšanas.
Pabrīnījos, ka pēc dažām dienām man tomēr atzvanīja un uzaicināja uz pārrunām. 
Firmu atradu viegli - nokļūšanu paskatījos gūglē. Pat īstajās durvīs iegāju. Un atkal - neiegaumēju firmas nosaukumu, kurš bija uzkonstruēts uz telpas durvīm. Tā ka līdz sarunas sākumam man nebija īstas skaidrības, kur esmu iekūlusies.
Kad runāšana sākās, tapa skaidrs, ka tā ir mākleru firma. Būšot jāstaigā pa mājām un jāmet pastkastītēs informācija par firmu un tās kontakti. Apmaksa par šo vazāšanos un lapeļu izplatīšanu notikšot tikai tad, ja kāds uzķersies uz šo lapeli, sazināsies ar firmu un notiks darījums. Vazāšanās iecirkņi - diezgan apjomīgi.
No sākuma man piedāvāja izvēlēties vai nu Maskavas ielu ar tai piegulošām ieliņām posmā no Maskavas ielas un Dzirnavu ielas krustojuma līdz Dienvidu tiltam, vai arī Ķengaragu ar visām sīkieliņām. Mani mulināja iecirkņa lielums un tas, kā es līdz katram no tiem nokļūšu, jo pierakstīta gan esmu centrā, bet dzīvoju pie paziņām praktiski pie Biķernieku meža. Kad sāku svārstīties, piedāvāja posmu starp Brīvības ielu un Krišjāņa Barona ielu sākot no Pērnavas ielas līdz Dzirnavu ielai. Arī paliels iecirknis.
Svārstījos neziņā. Dāma gan stāstīja, ka pēc mēneša, divu vazāšanās pa dažādām ielām atrodas kāds, kas uzķeras un viss notiekās, lapeļu izplatītājam tiekot ap 300,- uz rokas.
Apjautājos par darba līgumu un nodokļiem. Darba līgums tiekot rakstīts pēc pārbaudes laika beigām, tiesa - pārbaudes laika robežas netika nosauktas un jautājums par nodokļiem vispār tika apiets. Tas radīja zināmu saspringumu un iekšēju prtestību. Tomēr paņēmu mazu čupiņu lapeļu, jo dāma runāja ļoti pārliecinoši.
Mulsināja arī tas fakts, ka ierados tur 45 minūtes pirms norunātā laika, atvainojos, ka tik ātri, jo nebiju aprēķinājusi laiku, kas vajadzīgs ceļam līdz turienei. Atbilde bija - tas nekas, pārrunas kā tādas ar pretendentiem sākoties trijos un kāpēc tad lai nesāktu ar mani. Tomēr, kamēr sēdēju kabinetā, nedzirdēju nekādus telefona zvanus un durvis arī netika virinātās ar jautājumu "vai drīkst ienākt?" Radās iespaids, ka esmu vienīgā, kas atsaukusies uz sludinājumu.
Atgriežoties mājās ieskatījos ss.com, studentiem domātajā darba piedāvājumu sadaļā. Sludinājums bija pazudis. Biju cerējusi atrast firmas nosaukumu, bet nu nekā. Bija jāpaliek gribot.
Viens ir skaidrs - šodien palūgšu jebkuram pazīstamm cilvēkam telefonu (manam kredīts praktiski pa nullēm) un piezvanīšu, lai atteiktos no darba, par kuru man nav nekādas garantijas ka vispār maksās un ka maksās nodokļus. Var jau sanākt pat tā, ka visu ziemu noskrienies un pie darba līguma tā arī netiec un naudas arī. Var sākties visādas ņaudēšanas u.tt. Un pierādīt arī neko nearēsi jo darba līguma ta nav.
Ja kas, firma pagaidām (ja neizdomās kur pazust) atrodas Riepneku ielā 4 ar ieeju no pagalma. Kur tas atrodas, var apskatīties kartē. Diemžēl atceros tikai to, ka tās nosaukums sāas ar A burtu.
Tikko makā atradu kundzes doto vizītkarti - firma saucas AREAL.LV.

sestdiena, 2017. gada 14. oktobris

Attkal Trijos vīros laivā

Vakar atkal pa ilgiem laikiem tikos ar draugiem krodziņā Trīs vīri laivā. Uzreiz pasaku, ka šoreiz bilžu nebūs. Aizmirsu palūgt mūs pafotografēt. Bet tas nekas. Varu parunāt par noskaņu.
Sākām pulcēties jau no 17iem. Pamazām sanācām visi, kas parasti esam. Pamazām piepildījās arī krodziņš. Tik piepildītu es viņu sen neesmu redzējusi. Apkalpojošās meitenes reizēm ar grūtībām spraucās caur drūzmu ar savu nesamo.
Puiši runāja par filmu, kuru nesen noskatījušies kinoteātrī. Fantastikas filma. Nosaukumu diemžēl neatceros, gan noskaidrošu, kad nobriedīšu to novilkt torentos un noskatīties.
Bija interesanti viņos klausīties, uztvert viedokļu dažādību, kas tomēr noveda pie viena - bija vēlme filmu noskatīties vēlreiz. Tiesa, klausīties bija pagrūti, jo visapkārt virmoja citas sarunas un notika nepārtraikta kustība. 
Man vakars likās silts un jauks. Vīri ar saviem alus kausiem un es ar savu sulas glāzi. Bija kaut kāda kopības sajūta. Pat savas vainas un sliktās pašsajūtas piemirsās.
Jāsaka viena lieta par labu krodziņam - tajā ir lieliska alus plate ar produktu dažādību. Otrie ēdieni - laucinieciski lielas porcijas, viss garšīgs un ar mīlestību gatavots. Cenas pieņemamas un porcijas lielumam atbilstošas.

trešdiena, 2017. gada 11. oktobris

Šodiena un rītdena

1. Rīt būs grūta diena un pat zinu kāpēc. Saņēmu pensiju un palaidu grožus nedaudz vaļīgāk. Protams, vispirms izdarīju prātīgās lietas un tikai pēc tam atļāvos sevi palaist ganībās. Ceru, no tā mana pareizrakstība neieklibos un anonīmajai A komandai nevajadzēs blusot manu tekstu.
2. Pensijas indeksācija uz pacēlumu ir vienkārši smieklīga - pieci eiro ar centiem. Nepilni seši eiro. Labi, ka man pa vasaru bija darbs un ceru uz ziemas mēnešiem arī kaut ko pasīku atrast. Lai izdzīvotu un parādus atdotu.
3. ss'ā meklēt piemērotu darbu ir laimes spēle. Tur var atrast visu ko, tikai ne to, kas vajadzīgs. Mēģināju arī Zip.lv (kas ir draugiem.lv atvasinājums). Tur tas pats - var atrast visu ko, tkai ne to, ko meklē. Tomēr ceru, ka izdosies atrast darbiņu uz nepilnu slodzi un nepilnu darba dienu vai kā citādi pēc norunas. Tā, lai abas puses būtu apmierinātas un vēl saprātīga naudiņa sanāktu. Gribas ātrāk no parādiem tikt vaļā.
Ir kādas idejas un piedāvājumi?
4. Rinda uz pansionātu vienkārši kaitina. Tā nekust. "Gaidiet, un jūsu cerības attaisnosies". Bet gribas ātrāk bīt pie vietas ar mājas un drošības sajūtu.

pirmdiena, 2017. gada 9. oktobris

Mans dēls

Pie Branderburgas vārtiem
Sīkāk par savu ceļojumu uz vāciju un tur pieredzēto viņi paši pastāstīs feisbukā, ja gribēs. Bet viens no viņa pastāstiem - kebabi un ķirsona  virtuve tur ir lētāka. nekā pie mums.

sestdiena, 2017. gada 7. oktobris

Atskats uz vasaru

Vispār jau tas ir atskats un pieciem mēnešiem, ne tikai trijiem vasaras kalendārajiem mēnešiem. No maija līdz septembrim.
Šis laiks man ir bijis bagāts, visvisādu emociju pilns un notikumiem bagāts. Par spīti tam, ka šovasar daudzus pasākumus Rīgā palaidu garām dažādu objektīvu un ne visai objektīvu iemeslu dēļ. Toties bija tikšanās ar draugiem, bija braucieni uz Vangažiem, Cēsīm un Stokholmu. Un bija darbs, kuru pati savu kļūdu dēļ palaidu garām.
Bija visa kā un daudz.
Par katru notikumu esmu rakstījusi atsevišķu postu un reizēm saņēmusi aizrādījumus no Anonīmās blusu ķērāju komandas par savu pareizrakstību. Nenoliegšu, reizēm tā stipri ieklibojusi dažādu iemeslu dēļ un viņu aizrādījumi bija vietā. 
Nesākšu te uzskaitīt visu, kas vasarā notika. Tiem, kam tas interesē, var pārlasīt manus iepriekšējos ierakstus. 
Kopumā esmu apmierināta ar pagājušo vasaru un pa lielo nenožēloju tos notikumus. Protams, bija daži grēciņi, bez kuriem varēja iztikt. Bet ko lai dara - dzīve un notikumi bija raibi kā dzeņa vēders.
Par darbu īsti pat nenožēloju, ka viss tā beidzās. Agri vai vēlu tam visam tomēr bija jābeidzas. nebiju īstajā vietā, kas tā īsti mani apmierinātu. Tomēr ir arī pozitīvais - pārstāju raustīties un baidīties no kontaktiem ar pavisam svešiem cilvēkiem. Beidzu baidīties pieklauvvēt pie svešām durvīm un runāt.
Un biju daudz ārpus mājas, labāk iepazinu rajonu, kurā patlaban dzīvoju. Arī tas ir pluss.
Tagad jādomā, ko darīt ziemas mēnešos, kad tā īsti negribas iziet no mājas, kad gribas ierauties kaktiņā un tupēt zem silta deķa, gaidot vakaru, kad varēs iet gulēt.

pirmdiena, 2017. gada 2. oktobris

Es laikam atkārtojos par anketēšanu

Es daudz esmu rakstījusi par savu darbu anketēšanas jomā. Tie, kas grib, var pameklēt iepriekšējos rakstus pie birkām sadaļā Pārdomas
Es šo darbu un darbību šajā jomā esmu aizstāvējusi un runājusi par plusiem tajā, ignorējot mīnusus. Pat tādus, kā izteicās viens mans anoīmais komentētājs, anketēšanas anonimitāte zaudē savu jēgu, kad tiek pierakstīta adrese un palūgts telefona numurs. Vismas tā es sapratu viņa komentāru. Precīzi neatceros un nu neiešu meklēt, pie kura raksta tas bija.
Šodien uzzināju, ka pēc pēdējās anketēšanas man netiek dota otra iespēja anketēšanas darban, līdz ar to izslēdzas korporatīvais likums, kad par darbu un darba devējiem neizsakās slikti. Centīšos būt ne pārāk slikta.
Par ankrtētāja darba mīnusiem jau esmu izteikusies, tomēr ir arī pozitīvās puses, par kurām arī jau esmu izteikusies.
Šoreiz pakritizēšu anketas kā tādas. Tiek uzstājīgi apgalvots, ka aptauja ir caur un cauri anonīma. Bet - kā var būt anonīma anketa, kurā jāpieraksta adrese un ļots lūgums pēc telefona numura un vārda? Pie kam sadalā Demogrāfija ir jānorāda dati par savu ģimeni. Zūd anonimitātes princips un tiek pārkāpts personas datu neaiszkaramības likums. 
Jājautā, cik ticamas ir tās anketas, ko iesniedza citi anketētāji, ja par manām šaubījās, kaut arī anketēju no sirds. Anketējamais objekts var taču uz jautājumiem atbildēt diezin ko, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Un anketēšanas kantorī tas viss jāņem par pilnu. Tā ka jājautā - cik vērā ņemamas ir pieņemtās un par pareizām uzskatītās anketas?
Pati arī reizēm uz aptaujām uz ielas esmu atbildējusi creizī un ne paārāk to, ko domāju.

svētdiena, 2017. gada 1. oktobris

Nu tad sveiki

1. Nu tad sveiki pirmajā oktobrī. Pirmajā kārtīgajā rudens mēnesī, jo kalendārais rudens iestājās kaut kur septembra vidū/beigās. Tā ka septembrī īsti par rudens mēnesi nosaukt nevar - tas pa pusei pieder vasarai un pa pusei rudenim. Kaut gan man šķiet, ka rudens nav īsti beidzies kopš pērnā rudens un šogad vasarīgās dienas ir bijušas nu tik maz, ka nav vērā ņemamas. Pērn pat īstas ziemas nav bijis, tāds apaļš komats vien.
2. Goda vārds, ja kāds var piedāvāt man kādus sīkdarbiņus par optimālu samaksu, atrakstiet. ss'ā pagaidām neko piemērotu neesmu atklājusi, Tur piedāvā visvisādus darbus, tik ne to, ko meklē. Un vislabāk, protams, darbu meklēt caur pazīšanos, bet pagaidām mani draugi paši pa lielo meklē ko piemērotu. Un ja ir atraduī, tad tam darbam ir tāda specializācija, kuras man pietrūkst.
3. Mīļie lasītāji! Neieciklējieties tikai uz svaigākajiem tekstiem, gar lapas labo malu ir rubrikas ar rakstu tēmām. Un ne jau visi raksti ir ņaudēšana par kaut ko nelabu vai atkārtošanās par kaut ko. Kā man daži lasītāji ir personiski izteikušies - var atrast šo to interesantu. un galvenais, ka latviešu valodā un nav jālauza galva ar bloga raksta tulkošanu.


sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Tantiņu pikets Stokholmā


Pārdomas par darbu

Vēl nesen jūsmoju par anketētāja darbu par spīti šī darba mīnusiem. Un praktiski nedēļu smagi pārdzīvoju to, ka pēdējās anketēšanās laikā pielaistas daudzas rupjas kļūdas, daudzas lietas esmu darījusi nepareizi. Viena no nepareizībām bija tā, ka reizēm intervēju cilvēkus kāpņu telpā, parciņā uz soliņa, viņiem uzticoties. Un daudzi man nosauca nepareizas adreses. Un tāpēc kundze, kas mani kuriēja Latvijas Faktu ofisā bija gatava man uzteikt darbu, turpmāku iespēju tur strādāt. Tomēr šķīrāmies uz nots, ka viņa aprunāsies ar priekšniecību par to, vai dot man otru iespēju izmēģināt šo darbu. To viņa man pateica ceturtdien, kad uz kantori aizvedu planšetnieku ar visiem tam piederošajiem pribambasiem.
Īpaši jau neceru, ka man tiks dota šāda iespēja vēlreiz pierādīt sevi. Kaut arī pieturos pie principa, ka katrs ir pelnījis otru iespēju.
Es pat būtu ļoti pārsteigta, ja man piezvanītu un pateiktu, ka šāda iespēja man ir dota. Nezinu pat,vai priecātos vai bēdātos. Es pat vairs nezinu, vai vēlreiz vēlos veikt šādu darbu. 
Protams, ir plusi - iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, vides apgūšana un izzināšana. Tomēr ir arī mīnusi. Tu nekad nezini, kā tevi sagaidīs un uzklausīs cilvēks durvju otrā pusē. Ir laipni cilvēki, kas piekrīt un anketēšana notiek. Ir laipni cilvēki, kas pieklājīgi atsaka. Un ir cilvēki, kuri, pat neuzklausījuši sakāmo līdz galam, pasūta tālu un dikti pat īsti durvis neatvēruši.Tieši šo pēdējo cilvēku dēļ īsti vairs negribas atgriezties pie anketēšanas darba.
Un pie tam - ja dzirdēju apgalvojumu, ka man netic, ka nepilsoņi ar mani nevēlas ielaisties sarunās, kur nu vēl piekrist anketēšanai. Bet diemžēl tā bija tajās reizēs, kad  kādā dzīvoklī uzdūros kādam nepilsonim. Man trāpījās tie agresīvākie nepilsoņi. Bet par laimi, tajā mikrorajoniņā, kurā staigāju, tādu nebija daudz. 
Līdz ar to es tiešām nezinu, vai vēlos atgriezties anketēšanas jomā. Un tādēļ steidzamības kārtā meklēju jaunu darbiņu. Kā jau iepriekšējā rakstā teicu - labāk kādus sīkus projektdarbiņus, nevis tādu, kurā jābūt no zvana līdz zvanam.

piektdiena, 2017. gada 29. septembris

Meklēju jaunu darbu

Ar Latvijas Faktiem nu ir cauri, Aptauju Centrs arī ilgi klusē. 
Tagad jāsāk meklēt jauns darbs, Tik diemžēl tāds darbs, kurā man jāsēž no zvana līdz zvanam, man neder. Der tikai tādi īsi projekta darbiņi. 
Kāpēc ar Latvijas Faktiem ir cauri? Biju pielaidusi kļūdas pēdējā anketēšanā un tas viņiem neder. Priekšniece gan solīja aprunāties ar savu priekšniecību, lai dotu man vēl vienu iespēju. Bet nezinu, un īpaši neceru. Tāpēc meklēju jaunu darbu, dažāda veida sīkdarbiņus.

Bildes no Stokholmas

Ņemtas no vedeklas mobilā. Manas kaut kad sekos.

svētdiena, 2017. gada 24. septembris

Neliels apskats

1. Vakar bija lielākais mana bloga apmeklējumu skaits visā tā pastāvēšanas vēsturē - 211. Tas ir pārsteigums, jo es nu neko daudz un neko dikti prātīgu nerakstu. Tiesa, reizēm parādās kādas vietas, lietas apraksts un bildes no kāda pasākuma. Bet pārsvarā ir tikai manas pārdomas un paņaudēšana par kaut ko.
2. Vēl viens pārsteigums - jau otro reizi nekur.lv lasītāko rakstu topa aukšgalā ir mans raksts. Šoreiz tas ir mans vakardienas apraksts par braucienu uz Stokholmu. Jūtos nedaudz pagodināta.
3. Vēl par Stoklholmu. Tur cilvēki ir laipni un smaidīgi, Pat izpalīdzīgi. Kad mēs trijatā stāvējām viena pilsētas parka nomalē un stulbi pētījām karti, lai saprastu kur atrodamies, lai saprastu, kā nonākt izvēlētā punktā, viena sieviete pati pienāca klāt un mums visu paskaidroja. Pat drusku vairāk , nekā tikai ceļa parādīšanu. Es, protams, no sarunas ne vella nesapratu, jo viss notika angļu valodā, tāpēc jutos īpaši stulbi, ka bez abiem jaunajiem cilvēkiem es viena vispār nekur nenokļūtu un no pilsētas neko neredzētu.
Uz vevumdienām jāmācās valoda, neko darīt. Dzīve piespiež.
4. Tikai tagad esmu artjēgusies no brauciena iespaida un tā, ka kuģa šūpošanās tevi viegli ieaijā miegā. Jo gulēt mēs tur visi gulējā ļoti labi.

sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Brauciens uz Stokholmu

20. septenbrī no Rīgas izbraucām uz Stokholmu, 21.septembrī vakarā devāmies atpakaļ un atgriezāmies 22.septembrī ap 11.00 no rīta. Tas mazam ievadam.
Braucēji bijām četri - es, mans dēls, viņa sieva un dēla pusbrālis.
Kajīte bija speciāli pasūtīta ar logu un līdz ar to pat neizejot no kajītes varējām skatīt Daugavas krastus izbraucot un krāšņās šēras tuvojoties Stokholmai. Tie, kas nebija slinki, varēja kāpt vai braukt ar liftu uz devītā stāva klāju un pīpējot vērot šo krāšņumu. Kajīte mums atradās 6.stāvā.
Šēras ir nelielas dažāda izmēra saliņas, uz kurām atrodas cilvēku apdzīvotas ēkas. Visas sarkanas ar baltu logu un durvju apmaļu krāsojumu. Dažas ir tik nelielas, ka liekas - kur tad tur atradusies vieta ēkai. Bet skaisti un pirmatnīgi.
Pirmo vakaru un nakti nedaudz pabojāja jauniešu sadzīviskā ņemtne un piedzīvojumu meklējumi. Man kā kundzītei gados bija visai pagrūti to klausīties. Bet neaprakstīšu to visu, Gan jau vņi paši savos blogos sarakstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Kaut arī Zviedrija nav ieviesusi eiro naudu un tur joprojām cirkulē kronas, par pirkumiem varēja norēķināties arī ar eiro. Kronās tur viss ir dārgāks, nekā eiro. Uz kuģa varēja iegādāties cigaretes un maksāt pēc izvēles - vai nu 3 eiro par paciņu vai 26 kronas par to pašu paciņu. Tā arī valūtas maiņas punktā savus eirikus nesamainījām.

trešdiena, 2017. gada 20. septembris

Kārtējās ceļa jūtis

Šodien vakarā izbraucam ar Tallink prāmi uz Stokholmu. Sajūtas tādas dīvainas un satraukums kā pirmziemniekam pirmo reizi uz skolu ejot. Mani gan mierina, ka viss būšot ok un normāli nonāksim galā. Bet atmiņā iesēdies tas prāmis, kas vairākus gadus atpakaļ nogrima un no kura izglābās tikai daži.
Prāmji jau katru dienu negrimst un lidmašinas ari katru dienu negāžas. Kaut gan par nokritušām lidmašīnām nācies pēdējos gados dzirdēt visai daudz. Vismaz viena gadā. Dažādu iemeslu dēl.
Bailes arī no pašas pilsētas. Nezinu, kas manī iesēdies. Jaunībā līdz bērna piedzimšanai izdevās gan palidot, gan ar kugi pabraukāties un viss bija ok. 
Laikam kļūstu vecāka un bailīgaka.

sestdiena, 2017. gada 16. septembris

Gribu gan kašķi gan mierīgu parunāšanos

Pērnos divos mēnešos ap šo laiku man jau bija sarakstīta kaudze rakstu, tagad rakstu mazāk. Ir mazāk ko teikt un arī darbs paņem savu. Esmu daudzās lietās atkārtojusies dažādās formās, bet tomēr daudz ko visai būtisku man neesmu pateikusi. Tagad mēģināšu izteikt neizteikto. Ceru, uz mani nedusmosies, un anonīmā brigāde beidzot iztiks bez kļūdu skaitīšanas.
1. Mēs ņurdam par mediķu streikiem algu dēļ. Bet aizmirstam, ka mūsu veselība un dzīvība ir viņu rokās. Savā ziņā valsts algu politika liek ārstiem  reizēm pieņemt konvertus - viņi ir ar savu godu un amatu atbildējuši par mūsu dzīvību, arī viņiem ir ģimenes, kas prasa savu tiesu. Neapskaužu neatliekamās medicīniskās palīdzības personālu. Viņiem ir laikus jānokļūst pie pacienta un laikus, ja tas nepieciešams, jānogādā medicīnas iestādē. Mazās algas par risku uz ceļiem un ielām, dažubrīd vadītāju netolerance un nesapratne uz ceļiem. Man pašai ir vairākas reizes gadījies būt pacientei ātrās neatliekamās palīdzības mašīnā. Paldies viņiem par to, ko manā labā darīja, līdz tiku nogādāta līdz slimnīcai. Un man nav žēl lieku minūti ilgāk krustojumā pastāvēt, ja brauc ātrie.
2. Par skolām un skolu sistēmu esmu rakstījusi kaut kad sen atpakaļ. Bet kopumā jau nekas nav mainījies. Valstij nav izdevīgas mazās skolas, visai pavirši tiek domāts par lauku bērnu nokļūšanu uz skolu un pēc no tās mājās.
Valstij ir vienalga, ka daudzi bērni vienā brīdī pamet skolu, jo tur nav interesanti. Es nesaku, ka skolotājam ir jābūt par klaunu klases priekšā, bet tā pašreiz esošā mācību viela ir garlaicīga gan bērniem, gan skolotājiem. Ko nabaga skolotājs var izdarīt, ja uz ielas ir interesantāk?
Un vēl - ko tas nabaga skolotājs var izdarīt ar bērnu, kurš, izlaists un nekaunīgs, atnāk no mājas un pēc stundām atgriežas tajā pat mājā, kur saņem visatļautības iespējas? Klases audzinātājs, skolotājs ir viens uz n-desmit bērniem, kuriem ir vismaz divi audzinātāji mājās.
Skolotāja amatu vispār vajadzētu pielīdzināt veselībai bīstamu amatu kategorijai un ļaut priekšlaicīgi pensinēties, strādājošajiem paceļot algas maksimāli iespējamās robežās.

Visādi visādi

1. Purvciemu laikam tā pat kā visus Rīgas guļamrajonus var droši nosaukt par Trim priedēm. Skraidu pa rajonu ar savu anketēšanu, cenšoties paturēt prātā uz kuru pusi ir galvenās maģistrāles, bet vienalga ik pa brīdim nonāku situācijā, kad kādam jāprasa, kā iziet no kvartāla. Jūtos kā Lācītis Pūks, kas apmaldījās trijās priedēs. Un pārsvarā tie ir cittautībnieki, kas pastāsta virzienu un pat gatavi gabalu pavadīt. Iepriekšējā ierakstā nepārspīlēju. Latvieši ir neatsaucīgāka tauta. Tīrais brīnums, ka man izdodas "noķert" anketas vairāk latviešu valodā, nekā krievu valodā. Un arī tad reizēm ir brīnumi - visa anketa atbildēta latviski, bet kad ailītē "tautība" jāspiež attiecīgā poga, izrādās, ka anketējamais ir bijis vai nu krievs vai kādas citas tautības pārstāvis. Un tad ir patīkams pārsteigums par sarunu biedra labo latviešu valodu.
2. Šodien būs pagrūta diena un es pat zinu, kāpēc. Vakar drusku nogrēkju. Un pie viena jāskraida būs visa diena. Te jau ir Rīga ar saviem kodiem, atslēgām un domofoniem. Es neesmu kramplauzis un būs jāskatās, kur varēs iesprukt iekšā ar saviem jautājumiem. Šajā ziņā Vangažos un Cēsīs bija labāk - tur tā mode vēl nav ieviesusies līdz galam.
3. Pilsētas centru labo un kārto. Kad reiz pienāks kārta guļamrajoniem? Te bedre uz bedres un neviens tās pat vairs nelāpa. Rudenī, pavasarī un vasarā vēl nekas - ir skaidri redzams, kur kāju likt. Bet kad ziemā tās bedres piesnieg, tad bez telepātijas neiztikt. Lai nenokristu vai labākajā gadījumā tikai pamežģītu kāju.

piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Par to, kas notiek

1. Lai vai kā lamā cittautiešus par rupjību un mātes vārdu lietošanu, es savā anketēšanas darbā vairāk esmu saskārusies ar tautiešu rupjību. Kas sāpina un aizskar. Vispār jau katra rupjība sāpina un aizskar. Vangažos un Cēsīs tieši cittautieši bija tie, kas visbiežāk atsaucās uz manu palīgā saucienu, ja biju apmaldījusies un nevarēju atrast starppilsētu transporta pieturvietu. Ja es Purvciemā apmaldos māju jūklī, arī tad sveštautieši ir tie, kas gatavi palīdzēt izkļūt no situācijas. Sāpīgi par tautiešiem.
 2. Man patīk, ka Rīgā un Latvijā vispār sakārtojas ceļu infrastruktūra. Nezinu, cik lielā mērā šis darbs tiek apmaksāts no pašvaldību budžeta, cik par to maksā valsts. Tomēr, arī kā pasažierim braucot, ir patīkami braukt pa līdzenu un skaistu ceļu, nevis kratīties pa slikti aizlāpītām bedrēm asfaltā.
3. Dienvidu tilts Rīgā man joprojām ir mīklā. Cik pa to esmu braukusi kā pasažiere, tomēr tā arī neesmu sapratusi, kā vadītāji spēj orientēties tajā nobrauktuvju, uzbrauktuvju un apļu jūklī, lai aizbrauktu vēlamā virzienā. Tas tilts man atgādina drusku sapinķerējušos dzijas kamolu. Bet skaists viņš ir. Un viemnēr esmu brīnijusies, kā tilts, kurš vietām balstās un ne pārāk resniem balstiem, spēj izturēt to braukšanas intensitāti. Vienmēr ir jautājums - vai balsti izturēs un nav gaidāms iebrukums?
 4. Nezinu, kādā secībā tiek veikti ielu remonti Rīgā, bet ceru, ka vienā mirklī pienāks kārta arī Zemitānu un Deglava tiltiem. Par Deglava tiltu man grūti pateikt, bet Zemitānu tiltu nākas izmantot samērā bieži. Un reizēm pat kāpt pa kāpnēm uz leju, lai nokļūtu Zemitānu stacijā. Tas, kas redzams tiltam no apakšpuses nevieš uzticību tilta ilgizturībai. Ceru, ka līdz viņa remontam vēl nonāks.

trešdiena, 2017. gada 13. septembris

Kārējie punkti

1. Vismaz esmu sapratusi, ko man nedrūīkst nekādā mērā. Tie ir stipri grādīgie dzērireni un alus lielās devās. Ar vienu pinti alus nedēļā pilnīgi pietiek. Savādāk notiek dieva zīmes. Un arī noslogojumu vajag maksimāli, lai domas bīūtu aizņemtas ar visu ko citu, tikai ne bezdarbību.
2. Visstulbākais ir vaktēt internetbanku, vai naudiņa iebirusi vai nee. Anketēt šajā laikā nav jēgas iet - cilvēki vai nu guļ vai jau devušies savās gaitās. Tas vispār ir brīnums, ka es vakarrīt dažus no rīta nķēru vēl pirms iziešanas no mājas. Man te pa pāris dienām 11 anketas jādabon. Lai sadabūtu visu kvotu. Ceru, ka izdosies.
3. Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki lasa tikai pirmos rakstus, senākus nemaz vai gandrīz nemaz neskatās. Es pa šo laiku tik daudz esmu sarakstījusi. Arī daudz prātīga. Mana anonīmo "blusu" ķērāju komanda arī pazudusi, Varbūt esmu pasākusi atkal bez kļūdām rakstīt?

svētdiena, 2017. gada 10. septembris

Veiksme/neveiksme

Man šovasar visai īpatēji veicas. Alus svētkus palaidu garām, Ne tik daudz gribējās to alu iedzert, cik izbaudīt atmosfēru. Galu galā visiem zināms, cik šādos pasākumos šī dzira ir dārga. Naudiņas žēl.
Rīgas svētkus nostrādāju. Balto nakti nogulēju, jo biju sajaukusi datumus. 
Šodien braucu skatīties Sporta kvartāla atklāšanu blakus Bērnu laukumam uz Krišjāņa Barona ielas. No pastaigas ar māsu šajā laukumā man vēl ir te ievietotas fotgrāfijas. Aizbaucu un brīnos, ķāpēc nav neviena cilvēka, bet darba tehnika nav novākta. 
Atkal sajaukto datumu spēle - kvartālu atklās 16.septembrī, plkst.12.00, bet šodien ir tikai 10.septembris. Būs jābrauc 16jā uz atklāšanu.
Lieki teikt, ka aiz dusmām uz sevi par šādu aizmāršību gāju mājās kājām. Taisnā līnijā jau nav tālu - pāri Zemitānu tiltam un tad pa Ieriķu ielu līdz mājām. Minūtes 20. Braucot ar trolejbusu riķī, sanāktu ilgāks ceļš mājup.
Labi vēl, ka ir darbs, kurā pagaidām nav un nav paredzēti iebukumi.

ceturtdiena, 2017. gada 7. septembris

Noskaņa

Laikam pieradusi esmu pārdmas pa punktiem rakstīt. Arī lasīt tā laikam vieglāk. Nezinu.
1. Pa logu redzamais dziļais rudens par spīti tam, ka ir tikai septembra sākums, uzdzen skumjas un iedzen depresijā. Mani šāds laiks nomāc pat vasaras periodā, kaut gan tad gribas ar basām kājām pa peļķēm palēkāt kā dziļā bērībā. Labi, ka ir darbs, kas pēdējā laikā ir tikai nedēļas nogalēs, bet pagaidām ar to pietiek - manām niecīgajām prasībām pagaidām atbilstoša aldziņa.
2. Atkārtojos. bet esmu pateicīga anonīmajiem "blusu" ķērājiem par norādītajām kļūdām. Tagad reizi pa reizei pārlasu pirmo lapu un palaboju kļūdas, kuras iepriekš neesmu pamanījusi.  Tomēr atklāts paliek jautājums - kāpēc tie "blusu" ķērāji parādījušies tikai pēdējos mēnešos? Vai tad agrāk bija savādāk?
3. Radies iespaids, ka lasītāji izlasa tikai pirmos divus, labākajā gadījumā trīs rakstus un pārējo liek mierā. Bet pirmajā lapā vienmēr ir 7 raksti un pēc norādēm titullapas labajā pusē var atrast arī vecākus rakstus. Vai kāds man spētu sakarīgi ko izskaidrot?
4. Esmu priecīga, ka man ļauj palikt dzīvot tur, kur tagad esmu. Līdz brīdim, kamēr es ar galiem tikšu pansionātā. Uz to, liekas, būs kāds brīsniņš jāpagaida. Man priekšā ir kādi 80 cilvēki neskaitot tos, kurus pārviet no Teikas pansionāta. Tagad visā Rīgā esot apturēta rinda uz pansioātiem. VVZK kāpēc.

otrdiena, 2017. gada 5. septembris

Pakāpeniskās domas

1. Esmu pateicīga anonīmajai "blusu" ķērāju komadai, kura norāda uz manām drukas kļūdām. Pati tās bieži nepamanu, kaut arī cenšos rakstīt pareizi un vēl papildus sevi pārbaudu. Acīmredzot reizēm kaut ko palaižu garām neievērjusi.
2. Lai mani lamā cik grib un kas grib, bet Ušakova vadībā Rīga atjauninās un top skaistāka straujos tempos, iepriekš bija tikai bedrīšu lāpīšana smagākās vietās. Štrunts par sastrēgumiem un neērtībām uz dažām ielām, toties pēc tam tās ir tapušas labākas un skaistākas. Privātais transprts šajos sezonas darbos var pastāvēt garāžā, jo sabiedriskais transports tomēr tiek palaists pa priekšu un ir ērts.
3. Pavadot trīs nedēļas nogales ārpus Rīgas esmu sapratusi, cik tā man mīļa. Abās vietās, kur nedēļas nogalēs anketēju, bija laba satiksme ar galvaspilsētu, bet dzīvot tur es negribētu. Par spīti visam abās vietās nav tās noskaņas, kas liktu teikt "hop, es pārceļos".
4. Jau esmu ngurusi gaidot rindu uz pansinoātu. Uz manu pēdējo jautājošo e-pastu atbildes nav, nav arī nekādu ziņu rakstiskā veidā. Pastkastīti pārbaudu regulāri vismaz divas reizes nedēļā.
5. Man uzdāvināja braucienu uz Stokholmu ar prāmi vienas dienas ekskursijai. Laikam būs interesanti. Ilgi neesmu bijusi ārpus Latvijas. Pēdējais brauciens bija uz larpu Lietuvā 2015.gadā. Arī tad no Lietuvas redzēju tik, cik pa autobusa logu un Viļņas un Traķu autoostas. Tas tomēr ir drusku pamaz. Ceru, ka Stokholmā redzēšu vairāk, kaut arī būšu tur tikai vienu dienu.
6.  Nesen (slinkums meklēt iekšējo linku) nosolījos nekad un nemūžam vairs nelietot alkoholu, tomēr ar tām lielajām "hop, apņemos" vienmēr ir kā ir. Šad tad vēl palietoju mazās devās un ne katru dienu. Apņemšanās nedarīt un organisma reakcija uz šo dziru kopā rada to sajūtu, ka man nemaz tik ļoti negribas. Trakāk ir tad, ja ir iedzerts kaut 1 aliņš. Tad prasās vēl un jāpieliek lielas pūles, lai pateiktu "nee, pietiek". Tāpēc ir vieglāk neuzsākt. Un arī darbs te dod savu pozitīvo piesitienu - nu nevar anketēt, ja no mutes plūst iepriekšējās dienas izdzertā smaka.

pirmdiena, 2017. gada 4. septembris

Jau septembris

Jau trešo dienu nomācies laiks un ik pa brīdim uzlīst. Protams, ne tik traki, kā sestdien, kad lija visu dienu, kuru noskraidīju pa Cēsīm. Šodien tam visam vēl klāt nācis stiprs vējš.
Īsti ridenīgs laiks, pēc skata pa logu liekas, ka jau oktobris, nevis tikai septembra sākums. Man aiz loga ceriņkrūmam lapas jau sāk čokuroties un vairs nav tik elegantas, kā pirms nedēļas, bērzam jau parādījušās dzelteno lapu virtenes. 
Tas uzdzen īgnumu un nostaļģiskas skumjas. Vasaras šogad tā arī nav bijis. Drīzāk pavēls pavasaris pārgājis agrā rudenī.
Visvairāk man pavasarī un rudenī nepatīk tie garie lietus peridi, kad visa pasaule ir slapja un drēgna. Pat ziemā, kad krīt sniegs, nav tik nepatīkami, kā lietus periodos. 
Labi, ka man pašreiz nekur nav jādodas, varu atkopties pēc divu dienu spriedzes. Anketēšana tomēr prasa piepūli. Daidz jāpiedomā pie sava izskata - kādās drēbēs uz kuru rajonu brauc, jārunā uzsvērti artikulēti manu zobu problēmu dēļ, visu laiku smaids un laipnība arī tad, kad pretī ir parupjš atteikums. Par Cēsu anketēšanas īpatnībām jau esmu izteikusies daudz un dikti. Par Rīgas anketēšanu laikam arī.Neiešu pētīt vecos ierakstus.
Labi, ka sadarbībā stingri turos pie Latvijas Faktiem, šad tad tikai piezvanot Aptauju Centram. Larvijas Faktos ir ko darīt visu laiku, Aptauju Centrā - ne visai. Pie viena saitā Sūdzības.lv ir lasītas negatīvas atsauksmes par Aptauju Centru.  Bet nu, par spīti tām negatīvajām atsauksmēm, malā nemetīšu. Tomēr šad tad kāda kapeicņa atlec.
Ui - pirmo reizi pa trim dienām saulīte parādījusies. Laikam tas negantais vējš savu ir padarījis.

Kopsavilkums par četrām dienām Cēsīs

Divas nedēļas nogales pavadīju Cēsīs skraidot un anketējot cilvēkus. Pirmajā nedēļas nogalē veicās labāk, otrajā - sliktāk. Otrajā nedēļas nogalē sestdienā izmirku un pa visu dienu savācu 6 anketas, toties svētdienā - 13.
Skraidot pa Cēsīm konstatēju, ka pretimnākošākā tauta dzīvo blokhauzēs pilsētas nomalēs. Centrā ir vairāk agresīvāku un rupjāku cilvēku. Centrā sastapu maz pretimnākošu un laipnu cilvēku, tāpēc tik maz anketu. Vēl mazuliet centrā apmaldījos, nācās vairākkārt taujāt ceļu uz staciju, kura ir apvienota ar autoostu.
Vilcienu no Cēsīm uz Rīgu ir maz - tikai četri. Divi rīta cēlienā un divi - vakarpusē. Pēdējais vilciens uz Rīgu dodas 18.02. Neesmu izpētījusi, cik vilcienu no Rīgas kursē uz Cēsīm. Visu laiku braucu ar autobusu. Tie kursē biežāk. Vismaz reizi stundā un pēdējais autbuss no Cēsīm uz Rīgu atiet 20.00.
Es gan tikai pirmo dienu no Cēsīm uz Rīgu braucu ar vilcienu 18.02. Sanāca drusku aizpļāpāties ar vietējiem respondentiem. Pārējās dienas - ar autobusu 16.00. Tā nu sanāca, ka vienu dienu izlirku un biju nikna, pārējās - ap to laiku biju beigusi dienas normu un jutos pārāk sagurusi, lai vēl jel kur dotos meklēt cilvēkus, kas atbildētu uz anketām.
Kopumā, skraidot pa Cēsīm, piriecājos par tās skaistumu. Redzēju arī daudz ārzemnieku, kuri bija turp aizbraukuši ekskursijā, 
Vienā no pilsētās laukumiem ir skaista strūklaka - nāk no zemes un staro dažādās krāsās. ES to redzēju dienā, varbūt tāpēc tas krāšņums diez' ko neizcēlās. Jāaizbrauc uz turieni tad, kad būs iespēja tur pārnakšņot, lai tumsas iespaidā izbaudītu strūklakas krāšņumu.

sestdiena, 2017. gada 2. septembris

Atkal Cēsis

Pārrados no Cēsīm izmirkusi, izsalkusi, nosalusi un nikna. 
Šoreiz pārmaiņas pēc pavazājos pa centru, Tur vai nu iestāde, vai katrai otrai mājai atslēga vai kods neļauj tikt kāpņu telpā un pavazāties pa stāviem ar savu planšetnieku. Un ja tieku, tad vai nu laipi atsaka, vai parupji pasūta kur tālāk nemaz neuzklausot. Gluži vai Rīga, Un es jau biju sapriecājusies, ka cēsinieki ir laipna tauta. Te nu bija. Bet pie tā, ka Cēsīs visagresīvāk noskaņotā tauta ir pensionāri, es palieku. Ar jauākiem ir vieglāk saruāties pat atteikumu saņemot. Katrā gadījumā 6as anketas tomēr pa visu dienu izdevās savākt. Ceru, ka rītdiena būs labāka un man izdosies savākt kādas padsmit anketas.
Un draņķa lietus visu dienu sākot no Rīgas līdz pat Cēsīm un tur arī, un atpakaļceļā arī. Īsi pirms ienākšanas mājās mitējās.
Bet pati par sevi pilsēta ir skaista, arī tur viena iela noteikti ir pārrakta, jo tiek labota kanalizācija. 
Radies iespaids, ka Cēsīs vēl saglabājušies komunālie dzīvokļi, jo pie dažām durvīm, pa kurām, es, protams, netiku iekšā bija vairākas zvanu pogas ar pielipinātām lapiņām, uz kurām uzrakstīts īrnieka vārds. Daudzas mājas no ārpuses - cool un veclaicīgā aura, bet kā ieej kāpņu telpā - prasās pēc stipra remota. Daudzām ēkām pat centrā ir malkas apkure. Par to liecina pagalmi, kuros ir lieli malkas krāvumi vai šķūnīši malkai.
Es ceru, ka rīt man Cēsīs veiksies labāk. Vismaz vazāšos citā rajonā, kur varbūt atsaucīgāka tauta.

piektdiena, 2017. gada 1. septembris

Mazietiņ no visa kā, arī no politikas

1. Mani anoīmie kļūdu skaitītāji var sarosīties, jo atkal kārtējās pārdomas par viskautko un iespējamas visādas kļūdas. Godīgi sakot, labi vien ir, ka tomēr atļāvu viņīem tiesības urķēties manā blogā. Vismaz kārtīgāk sekoju līdzi tam, ko rakstu un kā rakstu. Kā tas kuro reizi sanāk, tas jau ir cits jautājums.
2, Jau kuro reizi atgādinu, ka krāju naudu jauam kompim, jo šim burti reizēm jāsit ar āmuru, lai tie ieliktos pareizajās vietās. Daudzi taustiņi ir jādaudza gadrīz vai ar āmuru, lai iegultos pareizajās vietās.
3. Man patīk Ušakova rosība Rīgā. Ielas tiek sakārtotas, citi laukumi arī, daudzas celtnes iegūst svaigāku ārskatu un modernāku iekšskatu. Man nemaz nav žēl, ka Ušakovs Rīgā ir trešo termiņu. Viņu var salīdzibāt ar Lembergu Ventspilī. Lembergs Ventspili pārvalda jau kopš padomju laikiem un tas, ko ir izsdarījis pilsētai u pilsētiekim ir cieņas un apbrīnas vērts. To pašu Ušakovs tagad dara Rīgā. Kaut nu viņš noturētos amatā ilgi un dikti. Kas tur slikts, ja citiem iedod daudz un drusku paņem arī sev?
4. Man patīk, ka man tagad ir darbs un maz laika atliek dirnēt uz dīvāna un neko nedarīt, tikai žēli īdēt. Kaut gan ir dienas, kad tiešām vārtos pa dīvānu un neko nedaru, Pat filmiņas tādās dienās neinteresē. Liekas, ka visu jau esmu atskatījusies. Kaut gan arī citās dienās filmiņas skatos maz. Ir ko darīt un pēc ir nogurums. Kaut gan biežāk pusdienu reizēs, kad esmu pie kompja, skatos Smalko stilu. Par šo seriālu jau esmu agrāk rakstījusi,  Slinkums meklēt vietējo linku uz to. Bet šis seriāls ar savu vieglumu un neuzbāzīgo humoru ir mīļš. It īpaši mīļš tajā ir Onslova tēls ar savu mūžīgo "nice".
5. Rīt un parīt esmu Cēsīs. Zinu, ka atkārtojos. Bet ko lai dara, ja tā pilsēta man patīk un neesmu īpaši dusmīga, ka turp jābruc. Pilsēta jau mīļa kopš bērnības. Pagājušajā nedēļas nogalē savācu visas 20 anketas bez īpašas piepūles. Redzēs, kas sanāks šoedēļ, kad pusaudži būs atgriezušies pilsētā un būs kūtri pēc izdzīves nakts.
6, Piedodiet manas kļūdas; es mīlu savus lasītājus, tikai žēl, ka kometāros saruna sanāk tikai par maām drukas kļūdām, kuras dažubrīd var labot tikai āmurs vai jauns kompis. Tam otrajam jau naudiņa tiek atlikta, Paralēli ar citu fiansiālu problēmu risināšanu.
P.S. Anonīmie "blusu" meklētāji - lūdzu kaut reizi izsakieties par teksta būtību, ne tikai norādiet uz kļūdu skaitu. Vai tas ir par daudz lūgts no jums?

trešdiena, 2017. gada 30. augusts

Vasaras beigas

Pirms sākšu rakstīt savas pārdomas, pateikšu tikai vieuu - mana iepriekšējā raksta komentētājam ir taisnība - jāpiekrāj naudiņa jaunam datoram. Šim jau burti sāk ķerties un ir šausmīgi grūti rakstīt dauzot tos burtus kā ar āmuru. Un skārdenes te nav pie vainas. Pat viņam atbildi rakstot atradu sev trīs kļūdas, kuras komentāros izlabot diemžēl nevar.
Tiktāl par to.
Jau 30.augusts, bet īstas vasaras tā arī nav bijis. Bija dažas karstas dienas, kuras izmantot nevarēju dažu objektīvu iemeslu dēļ. Un atkal - ne jau skārdene pie vainas, ir arī citas nodarbes. Nezinu, kā lai nosauc šos trīs mēnešus - ieildzis pavasaris vai agrs rudens. Tā nedaudz skumīgi. Vasara tomēr tika gaidīta.
Savā ziņā tomēr šis laiks ir bijis veiksmīgs. Jau divus gadus ir pensija, arī darbs ir atradies, pa druskai vēl piepelnos ar tulkošanu. Pamazām tikšu galā ar savām finansēm un visu pārējo. Ir sajūta, ka vairs nav tik briesmīgi, kā bija ziemā. Tiesa, nezinu, ko nākošā ziema nesīs. Varbūt atkal būs kāds iebrukums veselībā, vai kas cits. Nu nemīlu es ziemu, ko tur lai dara.
Nākošo nedēļas nogali atkal pavadu Cēsīs. Anketējot un kāpaļājot pa daudzstāvu namu kāpnēm un pie katrām durvīm atkārtojot praktiski vienu un to pašu. Bet cēsinieki ir atsaucīga tauta, gan jau tikšu galā. Šoreiz nebūšu bruņojusies ar lieku zeķu pāri. Pati nezinu, kāpēc tās novazāju līdzi pagājušajā nedēļas nogalē. Kājas nesala un izmirkt līdz zeķu stadijai neizmirku. Nedaudz tualetes papīra gan būs jāpaņem līdzi, jo tas ir akūts deficīts visās ārrīgas vietās. Un būs jāizvairās vilkt kājās plēstās džinsenes, kas jau otro sezonu ir modē Rīgā, bet tur noteikti nav.
Bet tomēr nedaudz skumīgi, ka vasara beidzas tā īsti vēl pat neiesākusies.

otrdiena, 2017. gada 29. augusts

Visādi

1. Pārlasīju savus pirmajā lappusē redzams rakstus. Tiešām rakstu ar šausmīgu gramatiku, Tur nu Anonīmajam ir taisnība. Ja vēl dzērumā, bet skaidrā prātām kad domas steidzas rokām pa priekšu. Paldies viņam par kritiku, vēl lielāks paldies būtu, ja viņš pārstātu būt anoīms un savus aizrādījumus parakstītu ar jel kādu vārdu. Bet tam tiešām vajadzīga saņemšanās, jo anoīmi kritizēt ir vieglāk.
2. Tagad neziņā gaidu, vai man būs vai nebūs jābrauc nedēļas nogalē uz Cēsīm. Vakar solīja piezvanīt un painformēt, bet pagaidām klusums. Tomēr man joprjām Latvijas Fakti patīk labāk par Aptauju Centru. Darba ir vairāk un samaksa lielāka. Un aptaujas ir regulāri katru mēnesi, nevis reizi dažos mēnešos.Tomēr nemetīšu malā nevienu no šiem anketēšanas centriem. Darbs paliek darbs,
3. Kā jau teicu, esmu atsākusi tulkošanas procesu. Pagaidām nelielos apmēros. Ja kādam vajag, piesakieties, Mani kontakti ir manā profilā. Adīšanu un sveču taisīšanu gan pagaidām esmu atmetusi. Ir citas problēmas risināmas.
4. Apdriskātās džinsees, kas jau otro sezonu Rīgā ir topā, ārpus Rīgas nekotējas. To konstatēju savos abos izbraukumos uz rajoniem.
5. Tikko uz e-pastu pieāca ziņa, ka vienu dienu tomēr man bīs jābrauc uz Cēsīm, ziņu saņemšu arī e-pastā. Tas nozīmēs tikai agru ganu rītu, nepilnas 2vas stundas kratīšanos ar autobusu un pēc vazāšanos pa pilsētu, lai dabūtu vajadzīgo anketu skaitu. Pankūka. Es labprāt vazātos tepat pa Rīgu vajadzīgās kvotas meklējot.

svētdiena, 2017. gada 27. augusts

Cēsis

Esmu beigusi savu divu dienu ceļojumu pa Cēsīm. Savācu visas plānā paredzētās anketas un pat bez īpašas piepūles un lēnā garā. Abas dienas jau ap četriem biju beigusi dienas normu - 10 anketas.
Cēsinieki, it īpaši jaunākie, visi  tie, kam zem 40 vai ap to. Pensionāru slānis gan ir visai agresīvs. Domāju jau, ka viņu anketēšana man galīgi neizdosies, jo daudzu visai agresīvi raidīja prom. Abās valodās. Varbūt tādēļ man neizdevās dabūt nevienu anketu krievu valodā, tikai latviski runājošos.Nē, tomēs alojos - bija viens cittautietis, kurš anketā tapa atzūmēts ar "cits" nemaz neprasot orādīt tautību. Tomēr ar šo kungu ruājāmlatviski un arī anketu aizpildījām latviski.
Par pašu braukšanu runājot - vakar tiešām turp devos bruņojusies ar planšetnieku, rakstāmtīkiem un zeķu pāri (dies' vien zina kāpēc, jo vakardienas gāzzienā tieši kālas palika sausas pateicoties labiem apaviem), šodie zeķu pārim pievienojās vēl balta papīra lapa, uz kuras pierakstīju tās adreses, kurās tika veikta intervēšana.
Par pašu pilsētu runājot - daudzi jau laikam tur ir bijuši ekskursijās vai uz kādiem pasākumiem. Neizplūdīšu. eikšu tikai to, ka tur jūtama senatnes elpa ik uz soļa, Pati pilsēta tīta un sakopta. Mani anketēšanas procesā pārsteidza tas fakts, ka daudzi sūdzējās par bomžiem. Es biju iedomājusies, ka tā ir tikai Rīgas problēma. Izrādās, ka ne. Cēsīs ir arīlabiekārtots kvartāls dzīvošanai cilvēkiem ar dažādas pakāpes redzes traucējumiem, uz ielām ceļa zīmes arī brīdina par šo cilvēku pāevietošanās iespējamību. Un viņusvisotaļ apseko sociālais darbinieks.
Kopumā runājot - es Cēsīs gribu atgriezties vēlreiz, lai izstaigātu vecpilsētu un baudīti pašu pilsētu, nevis tikai skraidīt ar anketām. Ir to vērts.

Pirmā diena Cēsīs

Vakar bruņojusies ar plabšetnieku, ibumetība paciņu (jo viens zobs periodiski īd) un zeķu pāri (?) devos uz autousu, kurš no autoostas atiet 9os no rīta uz Cēsīm.
Apstaigāju tikai nelielu gabaliņu no Cēsīm, bet izdevās jau līdz kādiem pusčetroem savākt visu dienas normu - 10 anketas.
Cēsinieki vispār ir atsaucīga tauta un rets bija tas dzīvoklis, kurā netiku iekšā. 
Par pašu pilsētu un anketēšanu kopumā izteikšos vai nu šobakar, vai rīt no rūta. Vieīgais - varu teikt, ka esmu priecīga, ka anketēšanai izvēlējos Cēsis, Tā pilsēta man ir mīļa jau kopš bērnības un tai ir savdabīga senattīguma aura. Viena no vecākajām pilsētām Latvijā. Pilsēta, kurā katrai ielai, katrai centra mājai ir sava vēsture un pastāsts.
Šodien došos turp atkal. Ir jāsavāc vēl 10 anketas.
Žēl, ka nefotografēšu pa ceļam. Man nav tā verķa, kas no mobilā telefona pārdzen bildes uz datoru. Nav vērts uzkrāt bildes un pēc ilgi domāt, no kurienes un kura laika tās ir bijušas un kā jāsagrupē.
Tas tāds īss ieskats vakardienā. Par šodienu un visu anketēšanu kopumā izteikšos, kā jau teicu, šovakar vai rīt no rīta.

piektdiena, 2017. gada 25. augusts

Atkal ceļa jūtīs

Visu dienu sēdēju un tulkoju. No krievu uz latviešu. Galva palika dulla. Nepilnas divas lappuses palikušas, lai darbu pabeigtu. Pabeigšu pirmdie vakarā vai otrdien no rīta. Labi, ka pasūtītājs saprotošs un nesteidzia. Jo es viņam paskaidroju, ka man nedēļas nogalē abas dienas pilnībā aizņemtas ar citu projektu.
Šoreiz tās būs Cēsis. Veca. labi zināma, mīļa pilsēta. Daudzi jau noteikti tir ir bijuši uz kādiem pasākumiem. Tie tur ir populāri.
Tagad krāmēju rītdienai mantas un klusībā pie sevis lamājos. Cēsīs rīt notiks pasākums, mājās jau nu kādu sastapt būs pagrūti. Būs jāķer cilvēki intervijai uz ielām. Ideālā variantā būtu noķert kādu vietējo un palūgt viņu būt par gidu un cilvēku apazinēju. Visā tajā cilvēku jūklī jau nezinātājam būs grūti pateikt - kurš vietējais, kurš iebraucējs uz pasākumu. Un jāsarunā ar viņu arī par svētdienu, lai kopā pavazātos. Vairāk par pliku paldies un draudzību jau piedāvāt nevarēšu, jācer uz cilvēcisku izpalīdzēšanu.
Vangažos jau bija savādāk, tur nebija un pat paredzēts nebija nekāds pasākums, staigā tik mierīgi pa dzīvokļiem un meklē intervēties piekritējus. Dažus pat uz ielas noķēru.
Šoreiz  intervija esot īsāka, vesels sākuma gabals noņemts nost. Pati cauri neizgāju, jo nebija testa varianta, uzreiz tautās laižamais. 
Turiet īkšķus, lai man izdodas. Vangažos pa trim dienām savācu 12 anketas no 20, Jācer, ka Cēsīs izdosies vairāk. Uzreiz gan saku - bilžu atkal nebūs, jo tuvākās lielās audas būs jāmopērk verķis, kas no mobilā pārnes bildes uz kompi, arī tas vēl jāpajautā kādam no draugiem, kā ar tādu apieties. Telefonu pakāpeniski apg;ustu, pamazām sāku saprast, kur kas atrodams un kādā kvalitātē.

ceturtdiena, 2017. gada 24. augusts

Ir daži jautāumi

1, Vai ir kāds ar mašīnu, kas varētu kopā ar mani sestdien un svētdien doties uz Cēsīm? Brīdinu uzreiz - primārais tur būs darbs - man 2vās dienās jāsavāc 20 anketas par Cēsu pašvldības policiju. Tas nozīmē klimšanu pa dzīvokļiem, respondentus meklējot, tos pašus reizēm noķerot uz ielas. WC kaut kā pilsētā atratos, bet man galīgi nav patlaban naudas, lai izmaksātu pusdienas. Kur nu vēl apmaksātu benzīnu. Būtu jauki, ja kāds parakstītos uz šādu avantūru.
2 Man aizrādīja uz dažu lietu reklamēšanu logā, bet mani ņaudieni nostrādāja. Es paklausīšu un nereklamēšu šīs lietas savā blogā, bet būtu jauki, ja mani iepriekšēie ņaudieni strādātu tāpat, kā līdz šim (lūdzu nelamāt mani, visi grib izdzīvot)..
3. Vai atrastsos kāds brīvprātīgs sponsors maniem zobiem, kuri izskatās sliktāk, nekā pasaku rganai, bet savesr tos kārtībā vismaz līdznormālam, ja ne līdz Holivudas smaidam naudas katastrofāli nepietiek. Putru un ogurtu ēšana sāk apnikt.


SIA "Julianus Inkaso"

Gribu parunāt par kredīeim un kredītu piedzinēijem.
SIA "Juliabus Inkaso" ir kredītu piedziinējfirma. No manis tā piedzen sen nenomaksātu un aizmirstu parādu SIA Tele2. Sastādījām maksāšanas grafiku un centīšos to ievērot. Summa jau nemaz tik liela nav, tik vienā reizē nespēšu to nomaksāt.
Meitenes, kas tur strādā, atsaucīgas, laipnas un viņām nav iebildumu pret iespējamām summām, kuras parādnieks spēj maksāt, lai nosegru savu parādu. Tad arī procentu limes nav lielas. trakāk ir tad, a šos parādu piedzinēu kantorus ignorē, tad lieta aiziet līdz tiesu izpildītāam un atdodamā summa pieaug procentu likmes dēļ.
SIA "Juliabus Inkaso" atrodas Rīgā, Turaidas ielā 3. Atrast ir pagrūti, ja iet no veikala Domina puses. Vieglāk ir no Brīvības ielas puses. Ieli'ba sākas praktiski pie VEF tilta, un tad jau pēc māju numuriem nav grūti atrast.
Silti iesaku visiem, kas biezaos gados sagrābās kredītus, tomēr censties tos aidot izvēloties pēc iespējas tās vietas, kur āmaksā mazākas procentu likmes  pašās firmās, kredītu piedzinēju kantoros.
To visu es izplūdu tiem, kuri biezaos gados sagrābās kredītus un tagad mokās ar atdošanu. Protams, var jau aizbēgt un paslēptes Kongo džungļos, bet bērniem no tā vieglāk nepaliks. Vai tad viņiem mūsu parādi jāatdod? Centīsimies ar mazākiem zaudēumiem tikt no tiem parādiem vaļā un vēl iekrāt bikuci, lai kaut pašu bērēm nauda sanāk un kaut kas arī pāri paliek bērniem ko lietot.
Tik atgādinu  visos parādpiedziņas kantoros meitenes ir pretimnākošas un ir iespēams astādīt optimālu parāda atdošanas grafiku un pamazītēm tikt no parāda vaļā.
Galvenais  neiekulties jaunās nepatikšanās ņemot jaunus kredītus. Galu galā  - aizņemamies svešu naudu, atdodam savējo.


trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Vakarpuses pārdomas

1. Esmupa druskai atsākusi tulkot no krievu valodas uz latviešu valodu. Šodien pa ilgiem laikiemvienu darbiņu iztulkoju. Ja kādam vēl rodas vajadzība šajā jautājumā  mai kontakti ir maā profilā.
2. Iestāies laiks domāt par jauu kompi Šitais sāk ieklibot. Naudas man knapi pietiek izdzīvošanai, vēl maksāju vecas parādsaistības. Labi, ka ir piešprices naudas jautāumos - sīkdarbiņi, projektiņi. Tad var pa knapo savilkt galus kopā. Varbūt atradīsies labs cilvēks un nosponsorēs man kaut lietotu kompi? Pārnēsājamo, protams.
3. Saimniecei šodien dzimšanas diena. tīri žēl skatīties. Visu dienu gaida dēlu, bet tas pat ziņu nedod. Dēla pacienāšanai viss jau sagatavots, bet paša dēla nav. Es vismaz par avējo zinu - ja nevarēs atnākt apsveikt, gan kaut ko izzdomās. Bet te - žēl skatīties. Un a vēl viņš brīžie neceļ klausuli principā... Manējais vismaz reizēm paceļ un reizēm piezvana pats. Kā šajā reizē palīdzēt, kādus vārdus pateikti - nezinu.
4. Kopš esmu pievienousies Google+ un mani indeksē nekur.lv, manu lasītāju loks ir paplašināies un tas priecē. Tikai žēl, ka komentētāu pamaz. Bet arī tā ir pārdzīvoama vaina. Galvenais jau, ka lasa. 


otrdiena, 2017. gada 22. augusts

Trīs dienas Vangažos un vēl šis tas

1. Trēs dienu drasēšana pa Vangažu dzīvokļiem ir beigusies. Urrā! Un ir skaidrs, ka es uz to ūķi negribu braukt vairs ne par kādu sviestmaizi. Pat ne par 4,5 eiro vērtu anketu. Pa guļamraoniem es varu pavazāties arī Rīgā un tie izskatās skaistāki un sakoptāki par vietu, ko sauc Vangaži. Un vimaz savā galā neesmu manīujusi dienas laikā klīstam krietni iereibušus degunus. Vismaz sestdien un svētdien tādu bia daudz. Krieviski runājoša pilsēta, kurā laikam jau latviešu ir mazākumā. Tomēr lielākā daļa spējīga runāt un saprast abas valodas. Un sarunās viegli pāriet no vienas valodas uz otru. Vismaz vidējā un vecākš paaudze.
Un mans svētdienas vakara uztraukums par tikai piecām kopā sestdien un svētdien avāktām anketām un tam sekojošai galvas mazgāšanai, bia vētra ūdensglāzē. Kad jau biju ataisījusies doties pie priekšnieces ar papīriem un skaidrpšanos, viņa man pati piezvanīja un aizsūtīja uz Vamgažiem anketas vākt. Un šodien aizvedu tikai apgaitas papīrus, līgumu un parakstīju planšetnieka nodošanas - pieņemšanas aktu. Viņa bija ļoti steidzīga, saruna nesanāca, bet saprotams bija, ka šodien vismaz man no Latvijas Faktiem ir brīvdiena.
Ar šo tad pagaisām varam aizmirst to mello caurumu Vangažus. Ceru, ka uz turieni vairs nebūs jābrauc.
2. Nedaudz vēl pieminot Vangažus, man gar degunu aizgāa Rīgas svētki. Gribējās apskatīt amatnieku darbnīcas un Leļļu parādi. Un vēl daudz ko citu. Tagad jāgaida nākošo gadu. Ceru, ka nekas nākamgada Rīgas svētkus man neizpurgās. Protams, es abas brīvdienas biu māās tādā laikā (vismaz sestdien), ka vēl varētu paspēt līdz Rīgas centram aizšaut un ko redzēt, bet iekšās nebija. Pārākais nogurums.
3. Ir tomēr patīkami pamosties neaizpampušām acīm, kuras knapi var izārstēt divas stipras kafijas krūzes. Is patīkami atturēties no alus bundžām. Tas mans lēmums tomēr bija pareizs.
4. Tomēr neizturēju un atbloķēu anonīmiķus, t.b. punkts sauvas "pārējie lasītāi, tostarp anonīmie". Tomēr ļoti ceru, ka visi komentāri tiks parakstīti ar jel kādu vārdu. jo Anonīms ir bezsejains nekas. Un ar neko sarunāties ir pagrūti. Tur jābūt garīgi ļoti slimam. Bet savu attieksmi pret anonīmajiem esmu 
paudusi jau agrāk.
P.S. Nebiu domājusi, ka man būs tik daudz ko teikt, kā pēdējos divos mēnešo. Varbūt, ka kādā brīdī iestāsie arī kāds klusuma brīdis.Kas to lai zina. Un īsti pat neesmu pārliecināta, vai maz gribu tikt pieminēta baltā runča blogāres apskatos. To lai izlemj viņš pats. Mani raksti jau pārsvarā ir pārdomas un kāda lietas, vietas apraksts.

svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Atkal par Vangažiem

Šorīt jau rakstīju, ka pošos uz Vangažiem atkal. Kaut biju tur jau vakar
Zinu, ka šo abu braucienu sekas rīt būs "galvas mazgāšana". Tika iedots planšetnieks un bija jāsavāc 2vās dienās 20 anketas. Man pa abām dienām izdevās savākt 5as. Kard pirms tam man tika dotas anketas klaiņošanai pa Purvciemu, tad deva 8 līdz 10 uz trim dienām. Un tas bija reāli ar visu to, ka daudzās vietās netiku iekšā vai mani atraidīja. Katrā gadījumā dotajos uzdevumos es tās 8 - 10 anketas savācu ne jau vienā dienā un ne ar pirmo piegājienu reizēm. Ņemot vērā to, ka Purvciemā un visa Rīgā vispār ir nokodētas vai pieatslēgotas ārdurvis. Vangažos tā nav. Varbūt viņi durvis tikai uz nakti pieslēdz, jo slēdzenes ir. Nezinu, kā rīt beigsies saruna ar manu darba devēju. Paredzu, ka skaidrošanās būs liela. Un pie viena tas lietus, kas sākās Vangažos un sekoja man līdzi līdz pašai Rīgai un mājām. Ja ļautu vēl rīt, parīt uz Vangažiem aizbraukt, gan jau ka savāktu atlikušo. Ceru.
Tas tiktāl par manu ablomingo un slikto garīgo.
Tagad par pašiem Vangažiem. 
Par pašu pilsētu rakstīju jau vakar. Tikai vispārīgi laikam un sūkstījos par autobusu satiksmi.Tagad drusku konkrētāk un vispirms par satiksmi. Darbdienās autobuss, kas iebrauc pašos Vangažos, no Rīgas autoostas un atpakaļ kursē reizi stundā. Plus mīnus 15 minūtes. Bet brīvdienās tas turp kursē reti. 
ir pat divu stundu pārtraukumi. Alternetīva ir iziet uz Pleskavas šoseju un cerēt, ka kāds tālbraucējs autobuss uzņems un aizvedīs vismaz līdz Rīgas Juglai.
Pilsētas centrs - tipisks Rīgas mikrorajons, kas nosaukts par pilsētu. No vietējo sarunām sapratu, ka Vangaži pilsētas statusu ieguvuši samērā nesen - pirms 20 gadiem. Pilsētai pietrūkst savas auras un savdabības. Nesanāca apskatīt privātmāju rajonu, bet neceru, ka tur būtu kas īpaši apskatāms. Pat Ludzā, par kuras slikto vēsturisko auru sūdzējos, bija ko redzēt un par ko papriecāties. 
Izrādās, Ludza ir 30os gados degusi un atjaunota kā nu atjaunota. Bet tur vismaz jūtama vēstures elpa un pilsēta sakoptāka par Vangažiem. 
Par darba trūkumu vietējie nesūdzējas, tikai teica - cilvēki negrib strādāt pie tām algām. 
Labi, ka nebija fotoaparāta, jo Vangažos nav ko redzēt. Nu, vismaz tas, ko es redzēju, nebija apskates vērts.
Un vēl. Aizmirsu pieminēt, ka es atklāju Vangažu publisko tualeti. tā ir tur pat centriņā, noslēpusies krūmos aiz tirgus necila koka celtne ar divām sirsniņšm - divvietīga, Bet iekšā - tas pats padomjlaika caurums grīdām kurā ir jātrāpa lai nesasmērētos un galīgi nav tualetes papīra. Ko tur tarīt cilvēkam, ja viņam tas gribulis sanāk magāks? Jāstaipa laikam līdzi salvetes.

Ceļa jūtīs

1. Nezinu, kā man šodien veiksies. Vairāk, kā skaidrs, ka visu nepieciešamo interviju kvotu - 20 respondentus nesavākšu, jo ne jau katrā dzīvoklī vienmēr saka: "Okei, lūdzu". Bieži cilvēki vai nu nav mājās vai arī vienkārši negrib runāt savu iemeslu dēļ. Principā man jāavāc 19, jo vienu dabūju vakar.
Cik ilgi izturēšu, tik mēģināšu turēt, jo jūtos daudz labāk, nekā vakar un ir vēlme darboties. Ja kas pietrūks, aizbraukšu rīt astes pievikt. Un tad jau varēs domāt tālāk. Vismaz tagad zinu, kur ir pietura no šosejas, ja man neizdodas tikt uz to autobusu, kas iebrauc pašos Vangažos un arī nokļūšana no šosejas līdz Vangažiem zināma. Vakar "izpīpēju" un tantuks puķu kioskā izskaidroja.
2. Pie viena - vakar vakarā pieteicās viens cilvis, kuram būs vajadzīga tulkošana no krievu valodas. Ceru, tur izvērtīsies abpusēji izdevīga sadarbība un viņš ar maniem tulkojumiem būs mierā.
3. Visai inteesanti, ka daži mani pēdējā laika raksti arzīmēti ar "jocīgs", kaut arī nebija domāti kā joku fabulas. Acīmredzot pateiktais kādam licies jocīgs, bet es pati nemaz neesmu pamanījusi, ka rakstu ko jocīgu. Tikai savu pasaules uztveri un notikumus tajā. Labi, ka mans izteiksmes veids liekas "jocīgs", nevis zem katras kritikas un ārā metams un lapu slēdzams. Patīkami, ka mani lasa un jel kādā beidā reaģē uz izlasīto.
4. Mīļā tauta, gaidiet vakaru vai rītdienas agru rītu (viss būs atkarīgs no noguruma pakāpes), kad būs atskaite par manu šodienas braucienu uz Vangažiem. Paldies dievam, braukāšana par brīvu. Ja nu nāksies vēl rītu braukt.

sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Ha, ha

Izrādās, ka šajā nedēļā ir Rīgas svētki, kurus nu noteikti palaižu garām. Šovakar nav iekšās uz pilsētu doties, ja rītu vēl Vangaži priekšā. Teorētiski varētu, bet man vajag spēkus un varēšanu rītdienai. Varbūt kādu asti pievilšu vēl pirmdien, nezinu. Kā ies un kā mēs ar kantora vadītāju pirmdiem sarunāsim.
Savā ziņš žēl, bet veselība un darbs tomēr pirmajā vietā. Ceru, ka nākošo gadu nesakristīs viss vienā čupā.
Savā ziņā priecājos, ka viena problēma atrisinās dabiskā ceļā, jo nauda izbeidzas. Bet tas tomēr ir arīdzan bēdīgi. Vai es izturēšu tad, kad tā nauda atkal parādīsies? Esmu nogurusi fiziski slikti justies, it sevišķi no rītiem, kad aizpamst acis. tas ahūni nav labi.
Ir skumīgi, ka māsa ir ceļā un savu Nīderlandi un viena diena toč būs jāizlaiž ikdienas komunikācijai. Ir tik pierast ar viņu katru dienu aprunāties. Patkaban tas pietrīkst.
Pēc pāris nedēļām rakstīšu uz pansionātu, a ja nu kas un tā rinda ir iekstējusies?

Vangaži

Šorīt, bruņojusies ar planšetnieku, dažām instrukcijām, apgaitas lapām un vēl šādu tādu darbam nepieciešamo drazu, devos izbraukumā uz Vangažiem. 
Brauciebs sākās jautri. Man bija izprintēts konkrēta autobusa, kurš iebrauc Vangažos, kustības saraksts. Bruņojusies ar šo sarakstu un invaliditātes apliecību droši piedrasēju autoostā pie kasēm. No kurām mani pasūtīja. Nē, ne jau uz mazmājiņu. Kaut kur uz tilta esot citas firmas, kas saucas Sabiedriskais autobuss, kas tas arī pieņem pasažierus ar šī reisa numuriem. Autobusu kustība - zem katras kritikas. Brauc reizi stundā, citreiz divās.
Izstaigāju vienas mājas kāpņu telpu, dabūju vienu anketu un sapratu, ka vairāk nevaru. Dažādu objektīvu iemeslu dēļ - viens no tiem tualete redzamības zonā. Bet tas nu tā. Garāmejot. Sapratu, ka jākuļas atpakaļ uz Rīgu un jāsaglābj savs organisms. Un bija skaidrs, ka šodien es toč uz Vangažiem vairs nebraukšu, bet darīšu to rīt no paša rīta.
Nākošā jautrība sākās, kad noskaidroju, ka vietējais autobuss uz Rīgu ir aizbraucis 14.08 un nākošais būs tikai 17.00. Bija 14.18. Turpat esošajā puķu kioskā pajautāju pārdevējai, kura aiz garlaicības kaut ko adīja, par iespējām tikt uz Rīgu negaidot tos piecus vakarā. Laipni tiku aizsūtīta uz Pleskavas šoseju (ar visu pastāstu, kā turp nokļūt). 
Labi, ka tur uz autobusu nebija jāgaida ilgāk par desmit minūtēm. Tāpēc tagad nu esmu mājās, nevis vēl pusstundu gaidu autobusu, kas mani vedīs mājās.
Par pašu pilsēteli runājot - pat Ludza ar savu ikdienas miegainību likās aktivitātes kalngals. Daudz blokmāju, dorvīm kodi nepastāv kā šķira. Varbīt viņi durvis uz nakti aizslēdz, jo slēdzenes redzēju.  Privāto sektoru nepiefiksēju īsti, jo ceļā trāpījās ierastās Rīgas guļamrajonu celtnes. Rīt pa Vangažiem pavazāšos vairāk, varēšu pastāstīt ko vairāk.

piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Rīta pārdomas

1.Jaunās tehnoloģijas ienāk arī anketēšanas procesā. Šodien dodos uz Latvijas Fakti kantori apgūt planšetnieku ar visu viņa jauno programmu. Es planšetniekus esmu tikai redzējusi, drusku apgrābstījusi. Man baigi nepatīk, ka tur jādarboja ar pirkstiem pa ekrānu, Tā tas nosmērējas un aiztaukojas ļoti ātri un tad ir jāmeklē speciālās salvetes datorvirsmu tīrīšanai. Varbūt šis planšetnieks būs kas savādāks. Man vēl tika teits, ka pilnā anketā planšetniekā tiks ielādēta šovakar/rīt no rīta un tad abas brībvdienas nobraukāšu ar šo planšetnieku anketēt. Man iedos sarakstiņu uz kurieni braukāt un cik noanketēt katrā vietā (vismaz tā sapratu). kaut nu iedotu konkrētas adreses konkrētās vietās pie pirmās reizes. Katrā gadījumā, sestdien vai svētdien ziņošu, kā man gājis ar šo jauno sistēmu.
2. Māsa rīt brauc prom. Atvaļinājums beidzies. Divas nedēļas paskrējušas kā ar vēja spārniem. Tik daudz kas palicis nepateikts, tik daudzās vietās nepaūts kopā. Un es viņu tik ļoti gaidīju uz šo atvaļinājumu. Būs jāgaida nākamais. Rādās, viņai tā vieta stabila un, ceru, ilgstoša. Ceru vēl, ka viņai izdosies Nīderlandē atrast vēl kādu vietu darbam, jo pērnziem šeit ar darbiem gāja pagrūti. Vienā vietā pat nesamaksāja. Bet vienalga skumji, ka atkal aizbrauc un visa komunikācija ūs caur skaipu, lau naudu pietaupītu. Viņai jāmaksā par katru ienākošo zvanu no šejienes. 
3. tai pašā laikā ir bijušas trīs murgainas nedēļas. Kaut ko no šī cikla rakstīju jau agrāk. Ir bijuši labi brīži un ijuši slikti brīži. Nez' kāpēc tie sliktākie vienmēr sanāk pirmdienās vai dienas pirmajā pusē. Mistika. Reizēm jāsāk ticēt visādiem ļauniem gariem, kas čakarē tavu dzīvi, lai tev būtu ar ko nodarboties viņu čakarus labojot. It kā cita nekā nebūtu ko darīt. Apkārt taču tik daudz interesanta notiek.
4. Tāda dīvaina sajūta, ka septembrī Toms Blūms būs pagātne jau 2vus gadus, kaut arī pēdējās pāris nedēļas mēs eam nejauši tikušies še, purčikā pie 11. trolejbusa galapunkta. Acīmredzot arī viņam dzīvē kādas izmaiņas notikušs, ka vairs nedzīvo Imantā. Un sīvainākais tas, ka mani tas nesatrauc - šīs divas nejaušās tikšanās.

ceturtdiena, 2017. gada 17. augusts

Vēl viena grēksūdze

Savos pusmūža gados daudziem radiem, draugiem un paziņām esmu nodarījusi pāri nemaz tā īsti negribot.Ir tāda sajūta, ka beidzot pirnācis lūgt piedošanu. Mirušajiem vairs īsti nevaru, tāpēc reizēm aizbraucu uz katerdrāli Esplanādē un uzlieku svecīti Dievmātei un lūdzu viņu nodot sveicienus maniem dārgiem aizgājeējiem un palūgt piedošanu, bieži braucu pie becākiem uz kapiem un lūdzu piedošanu tur.
Tā īsti laikam esmu bijusi vajadziga tkai viņiem un esmu pateicīga iar to, ko viņi izcieta no manis un auklējās ar mani.
Pārēje? Radi, draugi, paziņas? Nezinu. Varbūt viņi jūtas neaprdarudēti no manis, jo beidzot esmu sasparojusies doties uz dvēseļu slimo cilvēku pansionātu. Tikai rinda jāsagaida. Es pati arī gaidu šo rindu. Varbūt tur beidzot dvēsele radīs mieru un es sajutīšos mājās un kādam vajadzīga. Pagaidām ir smaids uz lūpām bez māju un piederības vajadzības sajūtas. 
Ir tikai apziņa, ka pusmūžs pagājis, daudz kļūdu sastrādāts un nav ar ko izrunāties ilgi un bo sirds. varbūt pansionātā būs mācītājs, kurš spēs mani uzklausīt ilgā laika periodā? Nezinu. Par tā pansionāta iekšējās un ārējās kārtības noteikumiem neko ezinu, tik gadiem zinu, ka viņš tur pastāv. Berģos. Ais Brīvdabas Etnogrāfiskā muzeja. 
Un būs jāiemācās no galvas 1.autobusa maršruta kustības saraksts, lai paspētu un varētu izbraukāt centru turp un atpakaļ ievērojot pansionāta kārtīas noteikumus.
Es zinu, ka daudzi mani pazīņas izmanto google+ sistēmu un lasa manus domrakstus. Piedodiet man, ja es jūs ar kaut ku esmu aizskārusi vai aizvainojusi. Nav bijis no ļauna prāta un tīšām. Man jūs visi esat mīļi.
Vienkārši ir tāda sajūta, ka no pansionāta nepārnākšu. Varbūt muļķības, varbūt nee, 
Nesodiet mani bargi. Lūdzu.

Atteikšana

Reizēm ir ļoti grūti sev atteikt, kad kaut ko gribas, un vēl grūtāk ir reizēm atteikt sev, kad nemaz negribas. Paradokss, bet fakts. Nu, kaut vai šodien. labu laiku neesmu lietojusi, pat īsti negribas un tomēr nopirku skārdeni. Kur palikusi mana apņemšanās dažas dienas atpakaļ? Nāksies izdzert ar lielu piespiešanos un pagarām pauzēm. Un pie viena jālieto daudz ūdens, lai tas viss izskalojas ārā. Priekšā trīs pasmagas dienas.
Latvijas Fakti piedāvā jaunu projektu atkal par palielu naudiņu. Vienīgā nelaime - būs darbs ar planšeti. Ar kuru strādāt nemāku, jo nav bijusi vakadzība un iespēja. Apsolīja apmācīt un parādīt, kas un kā. Pirmam vakaram vēl iedos papīriskās anketās, sestdien pašu planšeti ar jau uzliktu programmu un sarakstiņu ar braukājamvietām. Kaut nu neapjuktu un nenojauktu visu sistēmu.
Aptauju centrs gan nav vērā ņemams. Tur man darbiņš parādās reizi 150 gados un tas pats par mazām naudiņām. Tomēr atmest pavisam tā kā žēl. Vakadzību naudiskā izteiksmē pietiek ļoti un vēl vairāk, tā ka katrs cents ir no svara. Tā ka arī šī situācija ir neizlēmīgā atteikšana.
Saprotu, ka dažās situācijās esmu auklējama - it sevišķi tad, kad nespēju ko izlemt, kad gribas un negrias reizē. Varbūt kāds dos labu padomu?

trešdiena, 2017. gada 16. augusts

Vella būšana

Cik šogad pilsētas u.c. pasākumu palaists garām! Alus svētkus palaidu garām, UniCon2017 palaidu garām (nu labi, tāpat neietu, jo ieejas biļets sālīti maksā), tagad šajā nedēļas nogalē palaidīšu garām Amatnieku svētkus - ne naudas dēļ, bet darba dēļ. Kārtējā anketēšana ar 4,5 eiro par anketu. Naudu vajag un iestāde solīda. Ceru, ka Rīgas svētki vēl būs.
Līdz ieiešanai pansionātā jātiem galā vismaz ar daļu parādu, lai pēc tā nasta būtu mazāka. Nezinu taču, kā pansionāts skatīsies uz manām piestrādāšanām. Negribu dēlam un citiem radiem atstāt parādu gūzmu. 
Stulbi tikai tas, ka anketēšanas nenotiek vienotā plūsmā un ir pauzes starp anketēšanām. Man labāk patiktu projektiņi viens pakaļ otram. Labi, ka Latvijas Fakti katru mēnesi kaut ko dod, Aptauju Centrs - labi ja reizi trijos mēnešos un par nelielām summām. 
Meklēju vēl sīkprojektus par saprātīgām samaksām. Jākruķās kaut kā.

Grēksūdze

Savā ziņā man anonīmiķi ir piesējušies par lietu. No vienas puses žēl ka piegriezu viņiem iespēju komentēt manus rakstus, bt no otras puses labāk tomēs sarunāties un dzirdēt aizrādījumus no daudzmaz reālām personām ir labāk un efektīvāk.
Pēdējos gadus periodiski uzsēžos uz alus diētas. Stiprākos dzērienus esmu atmetus kā šķiru, jo no tiem pie mana pusaudža auguma struktūras ātri zūd filma un tad ir baisi, jo neatceries, ko iepriekšējā vakarā esi sadarījis. Pat bailes kādam prasīt. Labi, ja viss beidzies labi un esmu rātni aizgājusi gulēt, bet sajūtas vienalga nav patīkamas.
Ne jau par velti tapa tas vakardienas paziņojums.
Zinu, ka ir anonīmo alkoholiķu saieta vietas, kurās cilvēki dalās pieredzē, kā pašu spēkiem tikt ar to ligu galā, ir iespēja nokodēties vai iešūt apmpulu. Viena mana draudzene iešuva ampulu un tagad nedzer neko stiprāku par normālu tēju.
Nav jau tā, ka gadiem dzeru nepārtraukti no rīta līdz vakaram, ir nedēļām, mēnešiem ilgas pauzes, kad esmu aizņemta ar viskautko citu, tikai ne aliņu. priodiski uznāk mellā strīpa, kad bez aliņa nu nekādi.
Gribu tikt vaļā no regularitātes aliņos un tikai svētku reizē kādu malku iemalkot. Par to tad arī cīnos pagaidām saviem spēkiem.
Nenosodiet pārāk bargi.

otrdiena, 2017. gada 15. augusts

Alkohols

Man ar manu vāji izteikto alkoholismu nu jau iestājies tas brīdis, kad bailes pat 100 gramus iedzert, lai neiestātos bezfilma. Nē, muļķības nesastrādāju, bet tomēr. Labāk reizi nedēļā mēnesī kādu pinti aliņa vai 50 gramus mokas. Un arī tad mājas apstākļos, jo turpat gulta un tamlīdzīgi. 
Vakar iedzēru drusku vairāk par 100 gramiem un tad "mans ķermenis guļ, bet pati luņoju pa dzīvokli un mēģinu gudri izskatīties". Labi ka nelīgojos un netaustījos gar sienām, bet mobilizēju sevi turēties taisni. Un iet taisni.
Vienalga nav labi un paziņoju, ka metu mieru regulāram aliņam vai kam stiprākam. Ja nu reizi mēnesī kādu pinti vai 50 gramus mokas vai kāda cita liķiera.

svētdiena, 2017. gada 13. augusts

Vanna

Tagad daudz atklātāk un tiešāk runā par visām tām baudām, par kurām mūsu vecmāmiņas korekti klusēja un sarka no nejauās pieminēšanas vien. Mēs tagad runājam par seksuālām baudām, gastronomiskām baudām, par bērna dzimšanas procesu un daudzām citām baudām ul lietām, kas agrāk bija tabu sarunās un medijos. Bet ir viena bauda, ko eam piemirsuši aprunāt.
Pirmkārt, lai slavēts tas cilvēks, kurš izgudroja vannu. Protams, tā ir personiskās higiēnas vieta. Bet. Ja gribas tikai nomazgāties un dotie kur tālāk savās gaitās, pietiek ar dušu. Ātri un efektīvi.Toties vannā....
Vannu var pieliet ar ūdeni tādā karstumā, ko paša ķermenis var izturēt, paņemt grāmatu, kafijas tasi un cigareti. Un tad zvilnēt siltajā ūdenī izbaudot katru mirkli vienatnē ar sevi, ūdeni, kas klusi burbuļo ģermenim pakustoties, netraucēti palasīt grāmatu, iemalkot kafiju un izplūst cigartes dūmos. Un tā kādu pusstundu vismaz.
Pēc jau seko banālā mazgāšanās procedūra, kuru var veikt nesteidzoties, izbaudot to, kā ķermenis attīrās no netīrumiem, sviedreim un visa kā cita negatīvā. 
Vanna - tas ir vesels relaksējošs process, ko mūslaiku aizņemtais un mūžīgi skrejošais darbonis kaut kā ie piemirsis. Vannas baudai vajag stundu vismaz, bet tam jau reti kad atlirk laiks. Duša jau ir tikai ātrais variants, kā nodabūt no sevis netīrumus, ja maz laika, ko veltīt sev.
Tagad daudzi skrien uz baeiniem izbaudīt ūdens priekus. Bet tas tomēr nav tas. Pirms un pēc baseina ir obligātā duša, lai noskalotu no sevis visu noskalojamo. Baseins ir padziļš un tajā tu nekad neesi viens ar sevi, baseinā vienmēr ir vēl kāds/kādi peldētgribētāji.
Vannas istabā, vannā tu esi viens ar sevi, savu grāmatu, savu kafijas krūzi un cigareiti, savām domām, kas jāakārto. Tā ir bauda un meditācija vienlaicīgi. lai slavēts tas, kurš izdomāja vannu.

sestdiena, 2017. gada 12. augusts

Vakarbuļļi

Vakarbuļļi ir tālākais Rīgas punkts Jūrmalas virzienā. Lielupe ir praktiskā un reālā robeža starp šīm pilsētām. Vakarbuļļi ir pussala, kuru no vienas puses apskalo Buļļpīte, kura ietek Lielupē, kura pēc kāda gabliņa ietek jūrā. Kā tas dabā izskatās, var apskatīties Rīgas kartē. Lai līdz Vakarbuļļirm nokļūtu, ir jāizbrauc cauri visai Bolderājai.
Man Vakarbuļļi patīk. Tur ir miers un klusums un dabas krāšņums. Pie jūras ir labiekārtota peldvieta, uz kuru braudz ļoti daudz atpūsties gribētāju. Šodien dzirdēju, ka viena ģimene uz turieni triekusies no Ķengaraga.
Satiksme ar Vakarbuļļiem gan ir ļoti kritiska un slikta. Darba dienās uz turieni dodas 36.autobuss, kura maršruts sākas Imantā, līdz kurai nu arī ir jātiek ar visu iespējamo transportu, kad dodas Imantas viezienā un braukšanai izmanto Kurzemes prospektu. Pie kam šis 36.autobuss ir visai parets radījums. Apmēram divi autobusi stundā caurmērā. 
Vasaras mēnešos, sākot no maija, satiksme nedaudz uzlabojas. 3.autobuss, kurš kursē no Pļavniekiem uz Daugavgrīvu, sestdienās, svētdienas un citās brīvdienās aizkursē līdz Vakarbuļļiem un ir samērā biežs. 3 - 4 autobusi stundā.
Ja ir vēlme baudīt divu upju, jūras un dabas skaistumu, ir vērts uz turieni aizbraukt. Vietējie var pastāstīt labākās pastaigu vietas.

Vēl punktainība

1. Līst. Kaut nu nelītu tad, kad man no mājas būs jāiet laukā. Un jo īpaši tad, kad būs jāatgriežas mājās, jo tad būs 2vi maisi mantu stiepjami.
2. Par tiek mantu maisiem runājot - pāris gadus atpakaļ, kad izvācos no Stabu ielas, pie paziņas Vakarbuļļps atstāju piecus nelielus maisus ar drēbēm un veļu. Biju domājusi to visu nedaudz vēlāk savākt, bet nu nāksies tagad braukt palaļ un pie viena šķirot. Jāstiepj būs ar rokām. Un tas lustīgākais ir tas, ka pasākums - stiepiens - notiks cauri visai Rīgai. Uz kartes var apslatīt, kur atrodas Vakarbuļļi un kur ir Purvciema gals pie Biķernieku meža. Labi, ka pietiks ar 2vien transpirta veidiem, jo 3.autobuss brīvdienās kursē līdz pat Vakarbuļļiem. Kaut kur uz Brīvības ielas varēšu pārsēsties. Vakarā ziņošu par rezultātiem.😁😀
 3. Žēl, ka tagad vairs Vakarbuļļps nenotiks fantastu pikniki. Tur bija savdabīgi lādzīga aura un noskaņojums. Pērn uz fantastu pikniku neaizbraucu, jo nokļūšana uz notikuma vietu bija visai sarežģīta, īpāši ja nav sava transporta. Rādās, šogad fantastu pikniks izpaliks, jo liela daļa pikniktautas tagad atrodas Helsinkos fantastu Eirokonā.
4. Arī fantastu ekskursija laikam nenotiks šī paša iemesla dēļ. Piedalīšanās kādā liela mēroga pasākumā prasa lielus izdevumus. Tiem, kuri aizbrauca, pēčāk būs nedaudz jāsarauj jostas.

piektdiena, 2017. gada 11. augusts

Sen nav bijis pa punktiem

1. Pēdējo mēnešu laikā, kopš biežāk sāku rakstīt, ir audzis lasītāju skaits. Tas priecē. Varbūt manas domas un pārdomas kādam noder. Tik žēl, ka maza vēlme diskutēt. Kopš atslēgta iespēja anonīmajiem troļļot reizēm beztēmā, kustība apstājusies.
2. Atgriežoties pie jūnijā notikušajām pašvaldību vēlēšanām. Man, godīgi sakot, nemaz neuztrauc tas, ka mēra posteni atkal vinnēja Ušakovs. Tas, ka viņš sakārto Rīgu un reizēm iekuļas nepatīkamos sīkumos, nav nekas nosodāms. Ušakovam Rūga ir pirmajā vietā. Kā Lembergam Ventspils. Un ja viņi pa ceļam dažos sīkumos neaizmirst sevi - kas tur slikts? Un par Lembergu runājot - ja viņš savā krēslā ir spējis labvēlīgi noturēties vēl no padomjlaikiem, tas tomēr liecina par cilvēka pozitīvo potenciālu. Rubiku žēl. Nevajadzēja viņam pamest Rīgas mēra krēslu un aiziet politikā. Kā pilsētas galva viņš bija vietā. Tagad turam īkšķus par Ušakovu, kaut arī daudz kas viņa darbīnās nepatīk.
3. Bieži klimstu pa Rīgas centru un priecājos par pozitīvajām izmaiņām tajā. Par Otrā Brīvības ielas korķu sezona ir pieciešama, jo tiek sakārtota kanalizācija kas vismaz pusgadsimtu nav kārtota un labota. Ja vajadzēs, piecietīsim arī trešo sezonu. Bet tad atkal ilgi nūs miers kanakizācijas sistēmā un uz pašas ielas.
4.Vai tiešām manis teiktajam nav nekādu iebildumu bez retajām drukas kļūdu norādēm?

Šis laiks

"Pa zaķi" es sabiedriskajā transportā jau nebraukāju vairāk kā pusotru gadu. Ir nokārtota nvaliditāte, kas ļauj bez maksas braukāt pa visu Latviju. Toties es pērku un pirkšu (cik ilgi vien tas būs iespējams) kontrabandas cigaretes. Pīpētājam ar vairāk kā 30 gadu stāžu ir grūti atmest smēķēšanu tikai tāpēc, ka veikalos cenas kožas. 
Ja veikalā lētākās cigaretes maksā 3 eiro, tad kontrabandas variantā par šo naudu var dabūt 2as paciņas. Starpība jūtama. Un es neesmu vienīgā, kas pērk šo kontrabandas preci, jo tā sanāk lētāk.
Kamēr netiks sabalansētas algas, pensijas ar Eiropas mēroga preču cenām, cilvēki meklēs un pirks kontrabanda preci, jo tā sanāks lētāk. Eiropas mēroga cenu neatbilstība Latvijas pirktspējai ir milzonīga. 
Mēs te nesen parēķinājām, ka pat ar 500 eiro algu knapi pietiek sakarīgai dzīvošanai. Kā tad lai iztiek tie, kas saņem daudz mazāk? vai mūsu valsts tiešām ir tik nabadzīga banānu republika, ka nevar nodrošināt pienācīgu dzīvoānu šeit esošajiem un spēj tikai vaimanāt par tiem, ka aizbrauc uz citām zemēm normālu algu pelnīt un palīdzēt šeit palikušajiem radiniekiem?
90tajos, kad bruka Padomju Savienība, bija citas cerības un cita pasaules uztvere.