Novilku torentos un otro reizi noskatījos filmu Jupiteras augšupceļš (Восхождение Юпитер/Jupiter Ascending).Filma relatīvi nesen izskanēja ar pozitīvu pieskaņu kinoteātros.
Kad pirmo reizi skatījos, īsti nesapratu, kas man filmā nepatīk un manas sajūtas nesasaucas ar vispārējo dzirdēto sajūsmu. Tāpēc skatījos to filmu otro reizi. Un tad puslīdz sapratu.
Man filma asociējas ar vienas vienkāršas meitenes sapni starp divām grūtām darba dienām. Ja vien nebūtu to beigu, kas it kā pierāda, ka tas tomēr nav sapnis. Rosās tikai jautājums - ko tad viņa dara uz Zemes, ja viņai pieder puspasaule un valdīšana pār to ir darbs un pienākumi, kas atstāti novārtā.
Man arī filmas sižets - stāsts nelikās īpaši ticams. Tā nemēdz būt realitātē. Notikumi tiešām ir ticami jaunas meitenes sapņos, kad no pelnrušķītes gribas kļūt par princesi vai karalieni. Šajā gadījumā varone kļūst par karalieni.
Filma atstāj nenopietnu iespaidu, kaut arī filmējušies labi aktieri un filmas dekorējošais elements atstāj lielisku iespaidu. Filmā ieguldītie līdzekļi, manuprāt, sevi neattaisno. No scenāristu puses ir mēģināts atbildēt uz jautājumiem, bet daudzi jautājumi tā arī paliek neatbildēti. Filma ir vai nu jānoraksta zaudējumos vai arī jārada tai turpinājums, kas izskaidros galvenās varones prombūtni no saviem karaliskajiem pienākumiem. Galu galā zem jēdziena "karaliene" slēpjas vesela pienākumu buķete.
Līdz ar visiem filmas trūkumiem paliek neatbildēts jautājums - nafig varonei vajadzēja paturēt titulu, ja viņa to netaisās izmantot nekādā variantā un turpina mazgāt podus?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru