Zinu, ka atkal "cepjos", esmu nedaudz atgriezusies iepriekš apskatītā tēmā. Tomēr laikam jau iepriekš neesmu pateikusi ko līdz galam. Ja būs juceklīgi, piedodiet.
Šoreiz laikam jau nedaudz vispārinātāk.
Vispirms - vispārinātāk par tēmu runāju vēl relatīvi nesen, astotajā martā. Pēc tam "parakājos" internetā, precīzāk - Vikipēdijā, lai atrastu vietas, kurās joprojām karo tā, ka šis notikums atradis paliekošu vietu vēsturē. Diemžēl atradu tik, cik nu atradu. Ja kādam ir zināmas vietas vēl - lūdzu padalieties ar informāciju.
Turpinot "rakāties" neta ārēs parādījies nedaudz savādāks viedoklis patlaban esošajam Krievijas-Ukrainas karam. Vismaz atradu to, ko var nosaukt par šī kara sākšanas pamatiemeslu - Ukrainas dabiskie resursi. Papētot ziņas par Ukrainu - kāpēc nesavākt tur esošos dabiskos resursus, kurus var izmantot pa savam? Kāpēc arī nē? Un piesedzoties ar kaut kādām Idejām?
Kāpēc arī ne šādam redzējumam? Kur problēma "pabāzt sev apakšā" resursu ziņā situēto Ukrainu? Nepavisam pat nemēģinot tā kārtīgi izpētīt, izmantot resursus, kuri ir pašmājās - Urālos, Sibīrijā. Un pat bez domas par X stundu, kad būtu fiksi jāpārkārto ekonomisko rezervju izmantošanu - no ārējās ieguves uz iekšējo ieguvi. Gan jau ka ASV ir šāds X stundas plāns. Savādāk jau tik brīvi "neklaiņotu pa pasauli dzīvi mācīt".
Jo - nu, ja tik ļoti gribas un ļoti vajag karot, kāpēc ne Mongolija vai Ķīna? (Tiesa, še tāds kautrs lūgums - Vikipēdijā par Mongoliju rakstīts angliski, mana angļu valoda tikusi tikai nedaudz tālāk par autiņiem, nebūtu slikti, ja kāds/kāda iekomentētu kaut pāris frāzēs par to, kas tur teikts). Mongolija laikam jau nekādi nav kādam pasaulē interesanta - rādās, tur nekā cita kā vien cilvēki, nav. Par turieni zināms krietni maz. Ķīna atkal - tur, un protams ir daudz visāda veida resursu. Bet arī spēcīga armija un kodolierocis.
Ir taču jauki uzbrukt tam, kurš, kaut relatīvi, vājāks par pašu. Ar stipru iet cīkstēties - ir nu ļoti liela varbūtība ka dabūsi atpakaļ un stipri nu ļoti ātri.
***********
Sauklis - Krieviju visi "apbižo": ko tādu dzirdēju jau skolas gados, kuri, starp citu, aizņēma visus 70-os gadus. Pie viena, mācoties vēsturi, it īpaši PSRS/Krievijas vēsturi - karš kara galā. Nu tā, vispārināti. Un tik neliels Renesanses, ja tā var izteikties, posms, kuru raksturo literatūras (Dostojevskis, Puškins, Ļermontovs u.c.) uzplaukums, arī zinātne (Lomnosovs u.tml.). Posms, kuram pa vidu vienalga bija kari. Kari, kurus nosaukt par aizstāvēšanās kariem - visai nosacīti tikai to dažu karu dēļ, kuri tiešām bija aizstāvēšanās nolūkos.
Mums to skolā mācīja un oficiāli. Starp citu. Un vidusskolu beidzot kārtojām eksāmenu vēsturē. Bija biļešu sistēma. 32 biļetes kurās 1 jautājums par vēsturi un 1 jautājums par Sabiedrības mācību (līdzīgi kā Bizness un ekonomika pašlaik). Un vēstures punktos - vairāk kā puse sastādīja Otrā pasaules kara kauju PSRS teritorijā analīze. Tas tā, garāmejot.
******************
Un pie viena - nu tiešām neliels pieminējums Napoleona iebrukumam Krievijā. Visi par to esam informēti kaut no skolas mācību grāmatām un laikam tā īsti par to karu neesam aizdomājušies. Es no tā viedokļa un pieejamās informācijas, ka, kaut formāli, valsts jau laikam skaitās iekarota tad, kad ir iekarota valsts galvaspilsēta. Un Napoleons iekaroja Maskavu. Precīzāk, Krievija to viņam atdeva iepriekš izraisot pilsētā ugunsnelaimi. Visas militārās operācijas pēc tam bija kādas nebūt operācijas, tik neatradu infu, ka būtu jel kādas darbības atgūt Maskavu. Napoleons pats aizgāja no pilsētas savu iemeslu vadīts. Tas tikai vadoties no visiem zināmās informācijas.
*****************
Tas, ka pasaule, it īpašai Eiropa ir pret Krieviju savās kādās nebūt darbībās - arī tam ir savs ekonomiskais pamats vispirms, politiskais pamatojums jau nākošais. Kāpēc man šis viedoklis?
Katra valsts kā vienots veselums veidojusies un sakārtojusi dzīves līmeni savā valstī, tad tas vispirms jau ir darīts tam, lai pašiem būtu un viss ir izrēķināts vispirms savas valsts stabilitātei. "Dalīšanās" ar labumiem jau ir nākamais jautājums.
Uzņemt oficiāli savā valstī viesstrādniekus - jau aprēķināts ekonomiskais rādītājs, pie viena viesstrādnieki ir ieradušies strādāt un savā ziņā piedalās uzņemošās valsts ekonomikas stabilizēšanā, uzturēšanā. Tie, kuri ierodas uz pabalstiem sēdēt un iztikt no tā, ko citi sapelnījuši vispirms jau sev, - nu reāla dzīvošana uz sveša rēķina.
Viduseiropā pie viena bēgļu jautājums. Skaļāk zināmie - Sīrijas bēgļi, ar kuriem "jātiek galā" kā nebūt integrējot tos pašmāju ekonomikā. Un tas ir darbs, kurš ir procesā ne pārāk vieglā maigi sakot. Tagad jau esošai bēgļu problēmai - Ukrainas bēgļi. Protams, tiek palīdzēts. Cilvēcība pirmām kārtām. Bet. Bet Eiropa nav bezizmēra un no gumijas. Un līdzekļi katrā valstī ir tik, cik nu tie ir.
Pašreizējā situācijā radies iespaids, ka tas balons, kurš saucas Eiropa, pamazām pietuvojas kritiskajam punktam, pēc kura seko sprādziens. Un Eiropas attieksme pret Krieviju - pašsaglabāšanās instinkta vadīti pasākumi.
****************
Gari sanācis. Bet - paldies, ka izlasījāt. Un atvērta esmu arī citiem viedokliem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru