Raksta pēc krietnāka laika ne par kara kā tāda tēmu. Un savā ziņā paldies dēlam par šī raksta tapšanas ideju.
Relatīvi nesen dēls izmeta: "Mam, jūs ar tēvu kā vecāki esat nederīgi bijuši, bet kā draugi - vairāk kā okei. Varam pie gadījuma ilgi un dikti runāt par kaut ko, viedokļus mētāt". No sākuma nedaudz iespringu. Tomēr nesāku strīdēties pretī. Tik atmiņā pārcilāju visu savu un dēla kopīgo vēsturi. Un galarezultātā prātā radās tas, ko mēģināšu tagad izklāstīt.
Vispirms jau tas, ka dēls man piedzima vecumā laiciņu pirms 30 gadiem, kad tā jūra vēl diezgan pasekla bija un zāle arī vēl zaļāka, nekā šobrīd. Dēla tēvam drusku virs 30, bet arī jūra vēl pasekla un zāle spilgtāk zaļa. Puika praktiski gandrīz vienaudzis šolaiku brīvvalstij Latvijai. Abi bijām priecīgi, ka tas bumbulis ir klāt, bet praktiskā izpildījumā - kaut tas fakts, ka lai pirmo reizi mājās atvestu, mācētu pārtīt - meklējām kādu kaimiņu mammu, lai tā mums parāda kā to darīt. Dzīvojām Jūrmalā tālu no mūsu mammām, pamperi kā suga parādījās Latvijā tad, kad šī tēma mums bija pārstājusi būt aktuāla. Tas nu tā, par mūsu pašu sagatavotību dzīvei.
Tagad par audzināšanas procesu.
Abiem bija pārāk svaigas un eksistējošas attiecības ar pašu vecākiem, kurās bija zināma distance un daudz kā no cikla "Vecākiem tas nav jāzina, lai mums būtu mazāk nepatikšanu. Nedod dievs strīdēties ar vecākiem pat ja viņiem kādā brīdī nav taisnība - apvainosies, uztvers kā necieņu." Bija pastipra barjera starp pašu un vecākiem. Nu, man noteikti, ar dēla tēvu par šo tā arī neesam īsti runājuši. Ne tad, kad bijām vīrs un sieva, ne tagad, kad pašu dzīves rit patālu un neatkarīgi vienam no otra.
Gribējās, lai attiecības ar bērnu veidotos savādāk, nekā pašai tās izveidojušās bija ar saviem vecākiem. Negribējās to barjeru attiecībās. Tik nezināju, ko un kā darīt. Viss "uz tausti, uz iebakstīšanas metodes".
Gāja kā pa celmiem, vēl tagad, kad viņš jau pieaudzis un patstāvīgs lielums, dažās situācijās "bakstāmies" no cikla - kā būtu pareizāk?
Tik dažus piemērus.
Kad puikam bija drusku pēc 10 gadiem (nu, apmēram ap to laiku). Parādījās iespēja, ka viņš televīzijā noskatās baltkrievu filmu "Ej un skaties (Иди и смотри)' un pēc uz kino aizvedu noskatīties ASV filmu "Trauslā sārtā līnija (Thin Red Line)". Abas par karu, bet spēcīgākas citas filmas par šo tēmu vēl neesmu sastapusi. Mana mamma, mana māsa "galvu man mazgāja" - bērnam šādas filmas? Vai prāts? Bet puikam tas iesēdās stipri un ļoti. Lai ko un kā viņš darījis, dara - tikai ne slavas dziesmas karam.
Pēcak, jau kad viņš sāka ieiet, iegāja pusaudža gadus un savu vietu dzīvē meklējot diezgan ziepes vārīja, daudz runājām par robežām, kuras saskarsmē nedrīkst pārkāpt. Lai bumerangā neatnāktu atpakaļ vēl sāpīgāk. Un, ja kaut delverojotes ko sastrādātu - ja nu delverojies, tad padomā: gribi uzrauties vai negribi? Apmēram no viedokļa - ar ko es viņa vecumā biju labāka? Biju ideāls bērns, kurš pa diedziņu staigāja un klausīja izteikti vecākus, skolotājus? Taču, ka ne. Un kurš no mums tāds bija? Vecums, kad sākam ieiet, ieejam, ejam pa pusaudzību - nu, tas ir tas laiks, kad pārbaudām praksē visus iepriekš audzinošos nolūkos saņemtos faktus. Tik tad, kad tas viss apmēram kādā nebūt līmenī ir pārbaudīts uz pašu ādas, tik tad nosēžas un rodas secinājumi, darbības, kuras raksturo jau pieaugušu cilvēku.
Vispār, ja tā padomā - pusaudzība ir tas laika periods, kad bērni izteikti "iziet pasaulē un prom no mājām". Un kaut mūsu bakstīšana ar draudošu pirkstu "Tā nedrīkst" un ar spilventiņu rokās pakaļkraidīšana nedos nekādu rezultātu. Vismaz pozitīvu noteikti nē.
Ilgu laiku "borēju" puikam, ka viņš aug un veidojas pats kā cilvēks un nu nekādi nav mans turpinājums tiešā nozīmē. Viņš ir pats kā konstants lielums un kā tādam jāiemācās pašam risināt savas problēmas, jāiemācās atbildēt par saviem vārdiem un darbiem. Mamma vai tēvs pieslēgsies tikai tad, kad tas tiešām būs nepieciešams. Kaut vai tas - ne jau kāds no mums puikas vietā kaut smilškastē kausies ar kādu citu puiku dēļ tā, ka puikas nav sarunājuši, kā cepumiņu sadalīt. Nu, kaut kā tā.
Un tagad ir tā, ka mēs varam viens pie otra aiziet, paraudāt uz pleca, ja sirds pilna ar kādu bēdu. Mēs viens otru pabalstīsim tur, kur tas balsts nepieciešams. Bet ne citādi. Ne lienot ar savu dziesmu grāmatu otra dzīvē, bez nepārtrauktām pamācībām. Pašai tādas nācās dzirdēt, kad kādi man palīdzēja vienā pagrūtā dzīves posmā, kad man bija drusku virs 30. Un tobrīd gribējās rūkt: "Ja palīdzi, tad nu lūdzu bez tām audzinošām lekcijām - zinu jau kas notiek morālā jomā, ļauj sakārtot domas, atrast risinājumu palēnām, bez "es jau tā domāju, es jau tev teicu, dari tikai un vienīgi tā, kā saku"."
Nezinu, vai man sanācis labākais risinājums dēlu audzinot. Tiešām, nezinu. No malas labāk redzams. Bet viens ir skaidrs - viņš savu ceļu dzīvē ir izcirtis pats, nevis mamma vai tētis nepārtraukti viņa vietā ko darījuši. Palīdzējuši esam kaut ar to, ka mēs viņam esam un nenodosim. Nu, citādi atbalstījuši kaut izrunājot problēmu kādu un ļaujot pašam secinājumus taisīt. Vai tas ir maz? Nezinu.
Par "ziepēm' un viņu ir "rūkts" un notiekošais izrunāts. Nedarbi izrunāti un izrunāts arī tas, kas viņam pašam jādara nedarbu seku likvidācijai. Kur vajadzēts, aizstāvēts; bet līdz kādai nebūt robežai.
Bērns jau ierodas pasaulē lai dzīvotu savu dzīvi, ne vecāku dzīvi.
Tas nu tā, nedaudz pārdomas un pieredze tēmā. Nepretendēju, ka manis izklāstītais modelis ir ideāli pareizais. Katram jau sava pieredze tēmā. Tikai padalos ar to, kāda nu man tā pieredze ir. Es tikai priecājos, ka mēs ar dēlu esam "mēs".
Nu, kaut kā tā. Ņemiet par labu. Nesodiet bargi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru