1. Daudzi diemžēl nav izauguši līdz pilsoniskai līdzatbildībai par tiem lēmumiem, kurus pieņem jebkuras valsts valdība. Valdība jau nenolaižas no kosmosa un nepazūd kosmosā atrauti no cilvēkiem, kuri apdzīvo katru konkrētu mūsu mazās planētas stūri. Valdība ir tie cilvēki, kuri savos amatos tika pateicoties mūsu darbībām/ne darbībām kaut tajās pat vēlēšanās. Līdz ar to kaut tie paši vēlētāji ir līdzatbildīgi par lēmumiem, kurus pieņem vēlētāju izvēlētie līderi - ko nu gribējām, to nu tur dabūjām. Bāzt galvu smiltīs "ne es, tie tur - valdībā" ir bezatbildīgi vārgdieņi. Smagi teikts, bet citādi nesanāk. Piemērs līdzatbildībai? Kaut Vācijas piemērs - kad Vācija beidza maksāt tos parādus, kurus "sastrādāja" divos pasaules karos, it īpaši Otrajā? Ne tikai fiziskos, bet arī morālos? Ilgus gadus laikam jau daudziem vārds vācietis bija līdzvērtīgs lamuvārdam. Pēc tiem kariem Vācijai nācās, tāpat kā citām valstīm, atjaunot savu ekonomiku. Un, atšķirībā no citām valstīm, realizēt parādu atdošanu. Un tas nu ir smags process.....
2. Šī pilsoniskā līdzatbildība diemžēl tagad jau laikam "krīt" to lauciņā, kuri sevi asociē ar krieviem, daudzi vēl ar Krieviju kā etnisko dzimteni. Pēdējā laika notikumu sakarībā. Ar to diemžēl nu ir jārēķinās. Mēs te varam un spējam toleranti izturēties pret tiem krieviski runājošajiem, kuri ir dzimuši, auguši šajā mūsu valstiņā kurā tur paaudzē, mēs spējam atšķirt citā valodā runājošu cilvēku no "āmura" bez smadzenēm ar "iekaltiem" lozungiem. Diemžēl šobrīd dalījums "mūsu krievs" un "Krievijas krievs" nestrādā realitātē. Krievu valoda šobrīd diemžēl asociējas vispirms ar Krieviju. Ar to nu krievvalodīgajiem ir jārēķinās un jāsaprot. Vismaz manā virzienā nestrādā variants, kad kāds visu laiku "skrien virsū" ar "cieni mani, vērtē mani augstu" un nevar atbildēt uz elementāru jautājumu "Kāpēc un par ko?". Nolaižoties no mākoņa drusku zemāk tik ģimenes līmenī - mēs zinām par ko un kāpēc cienām un vērtējam cilvēkus ģimenē, pat darbā, daudzstāvenes kaimiņu būšanās...
Neesmu dzirdējusi, ka Vācija ar putām uz lūpam krūtis pa priekšu izbīdot "pa pasauli skraidot" pieprasītu no citiem cieņu un pozitīvo vērtējumu. Cilvēki kopā klidiznājās, darbojās pozitīvisma virzienā, cieņā atnāca darba procesā. To derētu pamācīties...
3. Nedaudz reliģisks viedoklis. Dieva nav, tik paaudzēs iemantots laika nogrieznis dzīvošanai. Bet ja viņš ir, tad viens uz pilnīgi visiem uz šīs planētas. Eiropā, Ķīnā, Indijā vai kaut kur Āfrikas džungļos. Neatkarīgi no tā, kādā valodā viņu uzrunā, neatkarīgi no tā, kādi rituāli tiek veikti viņa uzrunāšanai. Ir taču tik daudz cilvēku dažādās ādas krāsās, paradumos, valodās, pasaules uztverē.
Te pat gribu tik piemetināt. Ir bezjēdzīgi, manuprāt, lūgt no Dieva grēku piedošanu. Viņš jau piedos, piedot ir viegli. Un pie tam Dievam ir nu ļoti daudz prātīgāku darbu, ko darīt nekā viena īpatņa "sagrēkoju pret kaimiņu Ješku, piedod Dieviņ!". Bet no tās piedošanas jau nekas nemainīsies - grēks kā tāds nekur nepazudīs. Pašiem vien ar to būs jāsadzīvo ilgi un dikti. Un ja tas Dievs piedod, vai piedodam paši sev? Arī attaisnojuma meklējums nekur jau nemaina notikušā grēka faktu un arī to nepadara par nebijušu.
Palūgt piedošanu tam, kuram esi pāri nodarījis - tik solis nedaudz nogludināt notikušā sekas. Nevis padarīt par nenotikušu to, kas ir noticis.
4. Pārapdzīvotība pasaulē? Vai tik nav kārtējā sazvērestību teorija? Šeit atradu informāciju, kura papildināta ar karti vidējā aritmētiskajā blīvumā. Labi, rakstā teikts, ka priekš cilvēkiem dzīvojamās platības sauszemē ir mazāk, nekā tā sauszeme ir kā tāda. Bet uz to var paskatīties nedaudz filozofiski. Cilvēks kā tāds jau spēj piemēroties visādiem dzīves apstākļiem. Kaut klimatiskā griezumā - ir taču tautas, kuras dzīvo un izdzīvo Sibīrijas skarbajos klimatiskajos apstākļos, kaut kur lasīju, ka Āfrikā, Kalahari tuksneša pievārtē ir āfrikāņu tautiņa, kas ir piemērojusies izdzīvot turienes arī nevienkāršajos apstākļos... Cilvēku sablīvēšanās lielpilsētās, to tuvumā? It kā jau valsts sākas ar klubkrēslu istabā, istaba "paplašinās" dzīvokļa jēdzienā, tas - mājas, jēdzienā, māja atrodas blakus citām mājām, veidojas iela, ciemats, pilsēta, pilsēta ar lauku teritoriju, šīm teritorijām apvienojoties - veidojas valsts. Nu, kaut kā tā.
Pie viena. Ja valstī ielaiž cilvēkus ne jau "bariņš nāk, iet cauri kā grib un cik grib", bet ir kāds nebūt atstrādāts mehānisms, cik un ko ielaiž valstī, ko nē un cik ilgā laikā. (Es tā, vispārīgi), tad kur problēma ko līdzīgu izstrādāt pilsētas līmenī? Lai pilsētai nevajadzētu paplašināties uz tai blakus esošo teritoriju rēķina pilnā mērā izmantojot savas iekšējās rezerves?
Pabarot cilvēkus? Varbūt izstrādāt mehānismu, kā kaut vienas teritoriālās vienības ietvaros izsniegt šajā vienībā dzīvojošajiem neatņemamo bonusu - katram piegādāt dzīvei nepieciešamo minimumu katrā laika nogrieznī un teritorijas pārvaldes rēķina? Visu, kas ir virs minimuma - tas lai katra indivīda ziņā? Kaut pārtikas, apģērba veidā.
Es tik tā, nedaudz filozofiski.
5. Drusku par pārprodukciju. Par to jau kādreiz izteicos. Principā domas nav mainījušās. Vai tiešām ir tik grūti ražot tik daudz, cik tas reāli nepieciešams? Gan pārtiku, gan apģērbu... Tik spriedelēju laikam.
******************
Es te paspriedelēju nedaudz. paldies tiem, kuri izturēja līdz galam šo visu lasot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru