Es tik atgādinu - esmu pret karu un šajā brīdī esmu Ukrainas pusē. Jo Ukrainas tautai neatkarīgi no etniskās piederības nākas aizstāvēt savu zemi, tautu, savu sētu. Patētiski varbūt skan, bet kas ieteiks citu formulējumu?
Ar izteikumu "tautai neatkarīgi no etniskās piederības" neesmu pārteikusies. Jo - stipri šaubos, vai Ukrainu aizstāv tikai un vienīgi etniskie ukraiņi. Ticu, ka šo valsti aizstāv gan krievi, gan ebreji, gan baltkrievi - visi tie, kuri tur dzimuši, auguši un jau kurā paaudzē sauc to zemes pleķīti pie Melnās jūras par savām mājam. Par mājām, kurā paši tiks galā ar savām problēmām. Jo pieauguši cilvēki, jo saprātīgi cilvēki.
Jaunībā, kura pagāja PSRS laikos, ar skepsi uztvēru visu to "tautu draudzība, miers virs zemes, internacionālisms, karam - nē" kā komunisma ideoloģijas neatņemamu sastāvdaļu. Sastāvdaļu, kuru pie gadījuma un veiksmīgas situācijas jānobāž vistālākajā bēniņu pažobelē. Tik gadiem ejot daudz kas nostājies savās vietās.
Cik ļoti manas paaudzes kaut iekšējā pretestība komunisma varai meta visu pār vienu kārti! Tautu draudzība, miers virs zemes, internacionālisms, karam - nē - šie jēdzieni manā skatījumā nav uztverami pēc ideoloģiskās piederības. Tie jāuztver pēc sirdsapziņas līmeņa. Nu labi, ja negribas mētāties ar globālām frāzēm, var to pavērst citā, ģimeniskā jēdzienā. Kaut parokoties savā dzimtas vēsturē, ciltskokā, tajā, ka sazarojies viss tas radniecības mehānisms. Nedaudz par radniecību izteicos jau iepriekš. Pētot šo sazarotību un spraužot kaut karodziņus pasaules kartē kā punktus tam, ka kaut kur tur dzīvo kāds tuvāks vai tālāks rads; rads, kuru varbūt nezini personiski - šī nezināšana nemazina radniecības faktu. Un tad - gan jau ka sanāks, ka ir radi, kuriem dzimtā valoda un zeme ir atšķirīga no tavējās. Un vai spēsi tad doties iekarošanas karā pret to zemi, kurā dzīvo kaut niecīga daļa tevis? Jo jebkurš rads ir daļiņa no tevis, daļiņa tavā bērnā...
Man ļoti žēl to Krievijas tautas daļu, kas tik ļoti nemīl sevi, savus bērnus, savu Ģimeni, ka gatavi da jebkur un jebkurā laikā laist savus bērnus slepkavot un nogalināt tikai tāpēc, ka saujiņa nobijušos resnu onkuļu sagribējuši iedzīvoties uz asiņu rēķina. Cik garīgi un fiziski nabagai ir jābūt tautai, kura pieļauj bērnu, savu un svešu, slepkavību kādu citu it kā cilvēku iegribu apmierināšanai...
Par ko ir šis "palags"? Par to, ka steidzamības kārtā jātiek galā ar karošanu Ukrainā. Nekas labs no šī kara nesanāks. Pēc tam jau, perspektīvā, jāaptur militārie konflikti visur citur. Nezinu, kā to izdarīt. Bet kā cilvēks negribu nekur sarunas caur lielgabala stobru.
Pietiek ar tiem kariem, kuri notiek ikdienas. Kari, kuros karo Mediķi un Ugunsdzēsēji. Tās ir divas frontes, kurās ikdienu kāds Mediķis vai Ugunsdzēsējs karo ar slimību/ugunsnelaimi lai kādu izglābtu. Un Mediķi ar Ugunsdzēsējiem jau glābj cilvēku kā tādu nevis kādu nebūt etnisko komūnu.
Tikai tas ir svarīgs, nevis "man vajag tavi zemi, reliģisko vai etnisko piederību".
Nu, kaut kā tā. Šībrīža pārdomas. Varbūt jucekliski, bet ceru, ka saprotami puslīdz. Un man tiešām nekādi nepatīk bruņoti konflikti....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru