Savā ziņā paldies Uldim Rozenfeldam un viņa blogam par to, ka sasparojos šo atskatu rakstīt. Reiz biju rakstījusi atskatus - 2014.gadu noslēdzot un 2018.gada vasaru pavadot. Varbūt vēl kādos ierakstos apakšpunktu veidā ko atskatam līdzīgu esmu pieminējusi. Bet tad nu jāpārlasa viss no "vāka līdz vākam" kas še sarakstīts.
Tas ievadam. Turpmākajā - neesmu pārliecināta, ka meklēšu linkus ar iepriekš teikto lai veidotu atsauces. Rakstīšu, tad jau redzēs, kā sanāks.
Sākšu ar to, ka nākošmēnes manam blogam būs pilni 14 gadiņi. "Jaunāka esmu" par Balto runci. 😊 Un - arī iesākumam - paldies Uldim par to, ka caur viņa blogu ir iespēja "paviesoties" jūsu blogos. "Paviesoties", lai uzzinātu par jaunām un ne tik jaunām filmām, grāmatām. Lai uzzinātu par vietām, lietām, notikumiem ar dažādu šo lietu, vietu, notikumu vērtējumu. Žēl tikai viens - laikos pirms 2019.gada, kad Uldis uz laiku pārtrauca savus Blogāres apskatus, viņš internetvietnē "sastapa" daudzus jo daudzus blogus. Kad viņš šī gada sākumā, janvārī, atkal atsāka šos savus apskatus, nu ļoti daudzi bija "nomiruši dabiskā nāvē", jo autori dažādu laikam jau iemeslu dēļ šo lauciņu bija pametuši. Acīmredzot palikuši izturīgākie.
Tagad laikam jau pie lietas.
"Pārskrēju pāri" sava bloga saturam. Daudz kas laika gaitā tīri saturiski še mainījies. Pirmkārt jau sākotnējās uzstādnes aizgājušas kurā tur aizmugures plānā. Un pat katra skartā tēma pamazām no viena piesitiena pāraugusi nākamajos. Joprojām attīstos, mainos. It kā vajadzētu ko mest ārā tik tāpēc, ka kāda sākotnējā versija mainījusies un tematiskais saturs kļuvis savādāks? Jautājums - kāpēc? Reiz bija pumpurs, kurš atveroties pamazām ieguvis citas formas.
Šādā rakursā laikam būtu prātīgāk pieķeksēt tās vietiņas, kuras var tikt uzskatītas par tiem pumpuriem, ļaujot lasītājiem pašiem laika un vēlmes gaitā atrast tēmas turpinājumus. Arhīvmateriāls še ir pārskatāms.
Še iesāku divas tēmas - pastāstu par konkrētu Rīgas mikrorajonu un attieksmi pret skolām, bērnu izglītošanu. Abas tēmas laika gaitā pāraugušas katra atsevišķā 'ziedā", kaut sākotnējais "pumpurs" tām kopīgs.
Te atkal aizsākums jau vēlāk daudz cilātai tēmai par privāto dzīvi.
Ar Harisonam veltītā piemiņas pasākuma nelielu aprakstiņu iesākās mani nedaudzie piesitieni tēmām par rakstniekiem.
Viens no maniem pirmajiem rakstiem par dzimto valodu kā tādu.
Nezinu, vai pats veiksmīgākais no maniem filmu vērtējumiem, bet kaut kā mīļš kā pūklācītis.
Tā, nedaudz pārskrēju pāri, vērtējiet paši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru