Iepriekš, 21.aprīlī, rakstīju "palagu", kurā daudz atsaucos uz iepriekš rakstītiem "palagiem". Laikam jau nav pateikts viss gribētais, ka atkal tēmā "vāros". Ceru tomēr, ka izlasīs manis rakstīto līdz galam.
Jau kuro reizi laikam jau rakstu, ka Dievam neticu, man tuvāks soģa jēdziens. Precīzāk - soģis-likteņtinējs. Kas līdzīgs grieķu likteņdievēm Moirām, kuras vērpa cilvēka mūža dzīparu. Pieturos pie tā - kas nu kuram lemts, tas notiksies. Var jau likteni apmānīt. Teorētiski, un ja zini, kurā virzienā skatīties. Bet nu ne katram dots zināt savu likteni. Tik ļoti izredzētiem.
Izredzēto sakarībā - ja reiz viņi zina savu likteņa gājumu, tad viņiem tiešām ir dots ari tas, ka viņi var to pamainīt pluszīmes virzienā, nevis kaktā vaimanāt par nolemtību.
Tas nu tā, par pujenītēm. Var filozofēt ilgi un dikti.
Pie iepriekšējiem "palagiem" atgriežoties.
Daudz izteicos par lieko cilvēku dažādiem variantiem. Laikam tik kādus trīs variantus pieminēju. Tur jau var pieskaitīt tos, kuri kāda iemesla dēļ zaudējuši darbu un nu sēž uz pabalstiem pat ausis nekustinot meklēt jaunu darbu. Sēdēs uz tā pabalsta, kamēr termiņš nebeigsies maksājumiem. Ja ne vēl ilgāk. Uz mājinieku un nodokļu maksātāju rēķina. It kā pazaudētais darbs būtu vienīgais un pēdējais uz pasaules.
Apmēram to pašu var teikt par pensionāriem, kuri vaid un visur sūdzas, ka valsts nemaksā pienācīgas pensijas. Man tad vienmēr ir jautājums - cik savus darba gadus veltījāt šai valstij? Un cik tai, kura vairs neeksistē? Taisnīgāk būtu, vismaz teorētiski, tās PSRS laikos sastrādātās pensijas prasīt Krievijai, kura sevi esot definējusi kā PSRS mantiniece. Neesmu dzirdējusi, ka Latvija sevi definētu kā PSRS mantinieci.
Valstij tā naudiņa ir tik, nu cik uzkrājies un cik vēl nācies aizņemties, lai tos budžeta robus kā nebūt pielāpītu. Un ir pilnīgi normāli, ka no mūsu bērnu sastrādātā tie parādi būs kādreiz jāatdod.
Vel par vienu tēmu, kura man liekas interesanta, gribētu nedaudz "izplūst".
Pat tie, kas ikdienā stāv nu ļoti tālu no Dieva un reliģijas kā tādas, zina par Paradīzi, par Elli, par Šķīstītavu.
Tad nu man ir visai īpatns skatījums uz šīm trim pēcdzives telpām.
Šķīstītavā nokļūst visi, tā ir pārcelšanās vieta uz Debesīm vai Elli. No Šķīstītavas reizēm dvēseli aizsūta atpakaļ uz zemi atkārtot dzīves gājumu. Kāpēc tāds uzskats? Ja cilvēks nav dzīvojis, visu mūžu tik lūgšanas skaitījis kaktā sēžot, nav palīdzējis kaut sirmmāmiņai no veikala nesamo atnest, raudošam bērnam salūzušu rotaļlietu salabojis - tikai un vienīgi lūdzies. Tad sakiet, ko tādam darīt Paradīzē? Ko viņš citiem pastāstīs uz mākoņa maliņas tēju dzerot? Uz Elli? Arī tur viņam nav vietas - nu nav nekāda "nedarba" - labi, skudru netīšām saminis, bet kas ir skudra salīdzinājumā ar maniaku, kurš slepkavojis mazus bērnus?
Tad nu lai tas dievlūdzējs skudras sabradātājs arī tup šķīstītavā ar apziņu, ka viņš nav izdarījis nu neko tādu dzīvē, lai viņam atrastos vieta Paradīzē vai Ellē.
Ko ieteikt dzīvošanai? Izdomāt katram veicamu varoņdarbu (vienalga, labu vai sliktu?) Neies krastā, katram sava dzīve jānodzīvo. Un te man nāk prātā viena padomjlaika grāmata. Ostrovska "Kā rūdījās tērauds". Grāmata, protams, nomenklatūristisks ķieģelis, kuram pat putekļus noslaucīt būtu par lielu gods. Grāmata sākas ar revolūciju laiku ap Pirmo pasaules karu un ir pastāsts par skaistās un gaišās nākotnes komunismā celšanu. Tomēr arī aklai vistai gadās mieža grauds. Tas par to, ka šajā grāmatā ir viens vienīgs teikums, kuru iegaumēt vērts: - "Dzīvi jānodzīvo tā, lai beigās nebūtu žēl par bezmērķīgi nodzīvotiem gadiem".
Tas laikam viss uz šo brīdi. Gan jau ka kādā brīdī atkal kādas domas uzradīsies.
Paldies, ka izlasījāt līdz galam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru