Tāds pagarāks monologs varbūt sanāks. Centīšos izrunāt to, ko pa druskām esmu rakstījusi iepriekšējos laikos. Sava veida kompilācija sanāks laikam jau.
Par nāvi kā tādu rakstīju jau pērnā gada augustā. Pārlasīju, principā attieksme pret šo notikumu īsti nav mainījusies. Mēs ienākam šajā pasaulē, kad laiks pienācis. Aizejam ari tad, kad tas laiks nu ir pienācis. Pat jaundzimis mazuli pēc stundas aiziet mūžībā, vai karā kauts karavīrs.... Jo laiks ir pienācis. Nežēlīgi skan, bet ne jau mēs nosakām to mums nosprausto dzīves ceļa garumu. Dieva jau laikam nav, bet kāds soģis laikam jau ir. Par savu attieksmi pret dievu arī rakstīju jau iepriekš, teksta trešajā apakšpunktā.
Pat suicidālie gadījumi. Suicīdu noved līdz galam klusi un vientulībā ar sevi. Tad, kad pieņemts viennozīmīgi traktējams lēmums. Visi tie, kuri kaut kur uz tilta margām stāv, kur citur augstu pakāpušies ar iekšējo baili "lekt-nelekt" - tie tikai izrādās, ne nu slīcināsies, ne kā. Tik uzmanību grib.
Par armiju kā tādu un liekajiem cilvēkiem, kuri dien armijas rindās, arī rakstījusi esmu. Nežēlīgi jau skan, bet karadarbības, lai vai kādu motivāciju tām "piekabinātu", primāri izraisās arī tādēļ, ka jel kā jātiek vaļā no liela skaita liekās militārās tehnikas un liekajiem cilvēkiem, kuri to tehniku apkalpo. Ciniski izsakos, bet,,,, Protams, karadarbības rezultātā iet bojā ne tikai karadarbībā iesaistītie cilvēki, tehnika. Iet bojā miermīlīgie darba rūķi, dzīvā daba. Bet arī šos zaudējumus var ciniski norakstīt uz atbrīvošanos no liekuma. Lai atbrīvotos vieta tiem, kas rada vērtības, nevis patērē kaut kā saražoto vispirms jau savai ģimenei.
Zinu, ka izsakos ciniski. Bet vai šāds viedoklis nav vērā ņemams? Protams, nejauki, ka cilvēki mirst, mirst ne savā gultā no sirmmūža gadiem.
Vēl jau pie liekajiem cilvēkiem var droši pieskaitīt visai biezo bomžu slāni Rīgā (arī citās, ārzemju filmās lielpilsētās redzēto šo slāni). Pārsvarā tie ir vīri spēka gados, diezgan nodzertu seju un personīgām mantām n-tajos plastmasas maisos. Principā tas viņiem tāds dzīvesveids. Aiziet uz zupas virtuvi, dabūt bezmaksas siltu ēdienu, kaut kur kādā kaktā sastiķēt uz vairākiem vienu alkopudeli. Vispār, eksistēšana. Izrauties no bomzīgā dzīvesveida? Ja ir vēlme labākai dzīvei - iespējas ir. Kaut par sētnieku strādājot, iesākumā kur atrast izdodamu gultasvietu....
Nē, man nav žēl spēka gados esošus bomžus ar nodzertiem deguniem, plastmasas mantu maisiem gulšņājošus uz parka soliņa, kuru bieži vien pa miegam arī apčurā.
Vēl man liekajos gribas ieskaitīt bļaustīgos nekauņas. Bļaustīgos tajā nozīmē, ka kāda sev vien zināma ķeksīša pēc pastrādā kaut kur, pie tam ne vienmēr kvalitatīvi strādā, neilgu laiku nostrādājis jau ar putām uz lūpām NVA (Nodarbinātības Valsts Aģentūra) pieprasa sev bezdarbnieka pabalstu. Pabalstu, uz kura nekaunīgi "sēdēs" visu pabalsta saņemšanas laika nogriezni. Un tad varbūt sameklēs atkal kārtējo darbiņu uz dažiem mēnešiem lai pēc atkal uz pabalsta dzīvotos.
Vispār par manas uztveres liekajiem cilvēkiem varētu rakstīt daudz un dikti. Sanāktu "palags". Jau tagad "paladzīgs" raksts sanācis.
Tāpat esmu izvērsusies par eksperimenta tēmu. divos rakstos. Dodu tikai linku uz vienu rakstu, jo tajā ietverts links uz iepriekšējo. Tur man piemetināt laikam jau uz šo brīdi nav ko.
Virsrakstā definētā atklāsme? Var būt tas ir tas - no rīta pamostoties ir prieks, ka kāds man uzdāvinājis jaunu dienu dzīvei. Pēc tam jau seko: "Ko sadarīšu šai atvēlētajā nogrieznī?", "Kļūdas ir sastrādātas tajās dienās, kuras kļuvušas jau par vēsturi, laiku atpakaļ nepagriezt, ir jādzīvo uz priekšu nepieļaujot vēl kādu kļūdu, varbūt kā nogludināt iepriekšējos "nedarbus"".....
Ar vaimanāšanu, ka viss ir slikti un nekā - nekas nemainīsies, varbūt tik sliktāk paliks.
Varbūt pienācis laiks dzīvot dienu tā, it kā tā būtu pēdējā un padarīt kādas labas lietas? Lai tie, kuri dzīvos pēc mums, atcerētos mūs ar kaut vienu labu vārdu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru