Diemžēl tā nu ir sanācis, ka esmu krietni pāri pusmūžam. Ar to domāšanu - ko atstāšu pēc sevis un kā tas atstātais darbosies. Ja fiziskās lietas pamazām kārtojas (ieskaitot finansiālo parādu kārtošanu iespēju robežās un pamazām). Vispār - lietu sakārtošana notiek un notiksies arī turpmāk.
Kāpēc zināmā mērā steidzu lietas sakārtot? Man vairs nav un nebūs 18; pases dati rāda.... Nu labi, pirmo simtu gadu vēl neesmu nodzīvojusi. Bet vienalga tas cipars liek iespringt.
Jautājums še mana bloga sakarībā.
Negribas, ka tas iegrimts nebūtībā, kad man tomēr nāksies uz to mākoņa maliņu pārcelties. Pateicoties Ulda Blogāres apskatiem esmu iepazinusi citus blogus ar interesantu saturu. Tomēr tam visam ir - blogs ir viens, blogā rakstošais autors arī ir viens.
Papētot blogspot.com piedāvātās iespējas, sapratu, ka drīkst vēl kādam piešķirt tiesības rakstīt manā blogā.
Tad nu jautājums - ja došu iespēju izpausties kaut reizi mēnesī savam dēlam šajā blogā, mani nenomētās ar akmeņiem? Puisis patlaban veido savu podkāstu The Eastern Border angļu valodā runājošai tautai, reizēm kāds viņa raksts parādās TVNET'a latviski. Reizēm vēl kur citur.
Tātad - ja ļaušu dēlam še, manā vietnē, kaut reizi-divas mēnesī ko ierakstīt par savām tēmām bez manu tekstu kritizēšanas: jūs šādu opciju pieņemsiet? Un - vai ir kāda pieredze šajā lauciņā?
Pie viena - īsti negribas, ka šis blogs aizietu nebūtībā, kad man pienāktu tas mākoņa maliņas mirklis.
Ceru uz atbildēm.
Jāpaskatās, kā ārzemēs dara. https://wordpress.com/support/deceased-user/
AtbildētDzēstNez, vai lasītājiem varētu būt dibināti iebildumi. Nepatīk, nelasi.
Paldies. Pamēģināšu. Ja kas neizdosies, jautāšu.
AtbildētDzēst