Es nesaku, ka katra cilvēka individuālais dzīves līmenis jebkurā valstī ir cool un uzreiz pilnvērtīgs 100%-īgs. Viss ir relatīvs un attīstībā. Bet, un tikai mans viedoklis, - cilvēks ir nosacīti dzīvs tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis kaut kādai attīstībai. Mērķis jeb kam. Tajā mirklī, kurā iestājas "Es visu esmu sasniedzis, man neko vairs nevajag", dzīve beidzas. Kaut virtuāli. Jo, kamēr ir kāda kustība, kaut kādas darbības savas dzīves uzlabošanai, sakārtošanai - tikmēr ir ceļš uz attīstību, kura apstājas tad, kad iestājas "Man pietiek, neko vairs nevajag". Viss kārtībā ir tad, kad kaut vai "Ir jāaizbrauc uz Liepāju, jo tur nekad nav būts". Bezmērķis un vienkārši eksistēšana ir beigu sākums.
Tas, par katra cilvēka individuālo attīstību, virzību uz kaut kurieni. Jo cilvēku, tautas, tautu atmiņā paliek darītājs, nevis patērētājs.
Tam visam paralēli var likt dzimtas. Dzimtas, kuru vārdus visādi loca gadsimtiem ilgi. Rokfelleri, Rotšlidi, Vindzori un vēl dažas dzimtas ir stipras un savu ietekmi pasaulē nav zaudējušas tādēļ, ka visu laiku ir kustībā, ir procesā. Tās nav tikai iegūtā tērējošas, tās ir visu laiku ko jaunu darošas. Tajās dzimtās bērniem jau no mazotnes māca naudas un izdarītā vērtību, tiekšanos pēc jauniem apvāršņiem.
Uz šī fona man vienmēr ir laikam neatbildēts jautājums - ko dara Ķirsona, Šlesera, Lemberga un vēl citu Latvijā atpazīstamu cilvēku bērni? Šie cilvēki ar savu rosīšanos (tās rosīšanās vērtējums jau ir nākamais jautājums) ir ko sapelnījuši. Sev, saviem bērniem. Un tālāk? Ko tie bērni dara tādu, lai tēvu sapelnītais kādā mirklī neizbeigtos līdz mīnus nullei? Jo, manuprāt, lielu naudu sapelnīt jēga ir tikai tad, ja bērns to saņem un paceļ nākamajā līmenī.
Kaut ko līdzīgu var teikt arī par valstīm. Kā dzīvu organismu, kurš visu laiku ko dara un izdara.
Valstis, kurās vairs nav vietas kaut kam jaunam, kādai attīstībai, pakāpeniski izzudīs, ieplūdīs citās, blakus esošajās valstīs. Jēga ir no tām valstīm, kurās kāda attīstoša kustība notiek, nevis no tām, kurās ir stagnācija, jo viss it kā ir, neko vairs nevajag.
Un tajā pat laikā - cik daudz un ko mēs zinām par citu, attīstītu valstu iekšējo "virtuvi" un problēmām tajās? Daudz tiek runāts par lielisko, nodrošināto dzīvi Zviedrijā, Katarā, Luksemburgā, Lihtenšteinā, Andorā un vēl dažās citās valstīs. Bet ko mēs zinām par to, ar kādām iekšējām problēmām turienes iedzīvotājiem nākas saskarties, kādas situācijas jārisina?
Tas viss tā, viela pārdomām. Un nav jāvaimanā par to, ka pie mums ir risināmas problēmas. Tās ir jārisina un viss. Manuprāt sliktāk būtu tad, ja vispār nekādu problēmu nebūtu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru