Tā, par šo to paprātuļošana skatoties pa logu no savas sēdvietas, kura ir pretī logam. Nevar neredzēt to, kas aiz loga notiek sēžot tam pretī.
Skatos pa logu uz ziemu un prātā nāk Austrija, laikam ka pat Vīne, kurā dzīvo un strādā mana draudzene no studiju laikiem universitātē. Mums sniegs kupenās aiz loga, bet pie viņas tur, Austrijā, plusā vienpadsmit, putniņi čivina un agrā pavasara puķes no zemes laukā lien.... Pavasaris ziemas mēnesī februārī. Man tā ziema apnikusi, gribu pavasari un tam sekojošo vasaru....
Tāda dīvaina sajūta, bet nav nožēlas, ka pametu dzīvesvietu Rīgā. Apziņa, ka ir noiets kārtējais dzīves posms; sācies jauns ejamais posms. Zinu, ka intensīvi piebraukāšu uz Rīgu. Ne tikai tādēļ, ka visas mantas vēl nav atvestas. Arī tādēļ, ka neesmu apcirtusi Rīgas "galus", visādas darīšanas palikušas Rīgā; arī draugi, ar kuriem periodiski tikties. Un ir, kur palikt pa nakti, ja aizbraucu uz Rīgu.
Hm, tāds krietns, tūkstošos mērāms, mana bloga statistikas skatījumu kritums janvārī, februārī. Var jau būt, ka tādēļ, ka citzemju indeksētāji saindeksējuši saindeksējamo un gaidāma nākamā indeksēšanas tūre kaut kur tuvāk kalendārā gada vidum? Nezinu.
Hm, tāda līgana sajūta no cikla "Vai gribu tagad un tūlīt uz Rīgu braukt? Kaut arī ir jābrauc....".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru