Aiz loga slinki, retām, mazām pārsliņām periodiski pavisam drusku snieg. Un manī ir tāda kā neliela piesardzība no cikla "Kas notiks pilsētā, kad tas viss zem kājām gurkstošais labums un smukums sāks intensīvi kust?". Jo sniega Ludzā nu notikti ir vairāk, nekā Rīgā. Tik ļoti vairāk, ka pat pilsētiņas centrā zem atbrīvotās ejam/braucamtakas tomēr to ietvi/braucamo joslu klāj sniega kārta. Rīgā tie ceļi vairumā tomēr attīrīti līdz ielas bruģim.
Zināmas pārvietošanās grūtības rada tas, ka Ludza ir kalnaina pilsēta (talsinieki sapratīs) un ielu krustojumos tos šķērsojot "Ka tik nebūtu slidens ejot pāri krustojumam, jo negribas pakrist un pie viena vēl slīdēt lejupejošā virzienā pa braucamo daļu".
Pilsēta dzīva. Tajā ziņā, ka ir cilvēki, kuri pārvietojas pa pilsētu kaut kādās sev vien zināmās gaitās. Salīdzinoši daudz automašīnu. Jā, pilsētā ir sabiedriskais transports, ar kuru ir iespējams no centra kaut pāris pieturas pabraukt sev vēlamā virzienā uz nosacīto pilsētas nomali, bet pie tā ir jāpiešaujas. Nav jau Rīga vai tuvējā Rēzekne, kurās tas sabiedriskais transports ir daudz dzīvāks. Tā ka privāts auto ir neatņemama pārvietošanās sastāvdaļa. Kaut uz veikalu. Arī dzelzceļa staciju.
No dzelzceļa stacijas, ja nav kāds, kurš ar auto sagaida, gabaliņš kājām jādodas līdz centriņam un visam pārējam. Pie stacijas ēkas, protams, ir autobusa pieturas zīme, tikai visā Ludzā pavadītajā laikā neesmu manījusi, ka tur reāli kāds autobuss piestātu. Var jau būt, ka es un autobuss dažādos laikos pie tās ēkas esam.
Man, paldies dievam, no stacijas līdz mājai kādas 20 minūtes kopumā ejamas. Pie kam esmu iestaigājusi taisnāko maršrutu. Autosagaidītājs nebūtu par skādi, bet arī bez tā var iztikt. Toties tiem, kuriem virziens stacija-mājas iet cauri centram gandrīz uz otru pilsētas galu.... Tiem tomēr tas privātais auto vismaz aizbraukšanai līdz dzelzceļa stacijai ir akūta nepieciešamība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru