****
Bibliotēkas. Rīgā, Rīgas bibliotēkās ir vienota lasītāju karte, kura vienlīdz derīga jebkurā Rīgas mikrorajona bibliotēkā. Tā ir plastikāta kartiņa ar svītru kodu, kurš katrā bibliotēkā tiek nolasīts. Uz mājām ņemošu grāmatu lasītājam izsniedz mazītiņu, izdrukātu papirkiniņu ar datumu, kurā to grāmatu jāatgriež bibliotēkā. Pašā lasītāju kartē nekas netop pierakstīts (Hm, plastikāts tomēr nav paredzēts aprakstīšanai). Savukārt Ludzas pilsētas bibliotēkā joprojām ir papīra formāta lasītāja karte, kurā ar roku un rakstāmrīku top ierakstīts tas paņemtās grāmatas atgriešanas datums.
****
Sociālā daļa. Kopā ar dēlu aizdevāmies uz Ludzas sociālo daļu noformēt šeit man asistenta pakalpojumu. Par cik nomainīju pieraksta vietu no Rīgas, Vecmīlgrāvja pieraksta vietu un Ludzu, precīzāk - uz dēla mājām Pildā. Ne īrētajā dzīvoklī, bet viņa stabilajā dzīvesvietā. Ērtāk, jo īrētās adreses ir mainīgs lielums, bet viņa lauku sēta - stabili nemainīgs lielums. Attieksme daudz siltāka, personiskāka nekā Rīgā. Līgumu konkrēti parakstīsim 2.martā. Jo tur kaut kādas citas birokrātiskas būšanas starp abiem sociālajiem dienestiem.
Uzreiz - Rīgā šīs asistenta parakstītās un manis apstiprinātās asistēšanas atskaites jānodod elektroniski (nezinu, kā to dara gados vecāki cilvēki, kuri ne pārāk draudzējas ar datoru, internetu). Ludzā šīs atskaites nododamas papīra formātā. Un labi vien ir - aizpildāmas, nododamas. Nav problēmu. Rīgā ar to elektronisko atskaišu nodošanu bija problēma pusgada garumā. Dēls netika iekšā sistēmā, atbildīgo personu sazvanīt bija epopeja. Ilgas gaidīšanas stundas bez rezultāta. Atrisinājās, kad tas personāžs pats piezvanīja un tad nu "uzprasījās" tā, ka nācās pa punktiem iziet cauri problēmai tā, lai tās atskaites atkal būtu nododamas.
****
Aizvien biežāk ķeru sevi pie tā, ka man sāk uzrasties slinkums. Slinkums ne tajā nozīmē, ka neko darīt mājas solī negribas darīt. To pat zināmā gribas darīt, jo man jādzīvo normāli, nevis nekārtībā. Drīzāk tas ir slinkums kur iziet vairāk par gājienu uz veikalu (pat to vērtēju pēc tā, vai tiešām vajag). Slinkums tajā, vai tiešām gribu un vai tiešām vajag uz Rīgu braukt. Zinu, ka vajag, jo ne viss ir uz Ludzu atvests un ir jābrauc pakaļ tam, kas pie māsas stāv un pa druskai jāved šurp.
Bet Ludzas dzīvoklī ir iestājies zināms "murr", jo nav brīvprātīgi obligātā kārtā jākomunicē ar kaimiņiem, kas neglābjami notika tad, kad uz lieveņa izgāju pīpēt. Kad Vecmīlgrāvja miteklī izgāju no savas istabas, ieslēdzās kaut minimālais "labdien/sveiki" režīms kaut ar stāva kaimiņiem. Tas kaut kā mobilizēja un iespringoja. Tagad tā nav, kaut arī pīpēt eju laukā. Un piemājas abi soliņi ir zem sniega. Kas zināmā mērā priecē, jo nav citu cilvēku, kuri iesēstos soliņos un man brīvprātīgi obligāti būtu jākomunicē kaut par neko tēmās.
Ludzā nav steigas. Dzīve kūsā un rit, bet steigas nav.
****
Es Ludzas dzīvoklī guļu ilgāk, nekā pēdējo pāris gadu laikā Rīgas dzīvojamajā platībā. Pie kam savus gulēt iešanas paradumus neesmu mainījusi. Joprojām ap 20.00. Plus mīnus. Mīkla, kuru vēl neesmu sapratusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru