Bailes

 Es jau laikam noteikti esmu "vārījusies" šajā tēmā daudz un dikti. Piedodiet, ja zināmā mērā atkārtošos.

Man zināmā mērā izraisa tādu kā smaidu daudzu cilvēku "Es negribu mirt! Es gribu dzīvot!". Mīlīt! Tu tāpat reiz mirsi. Ja ne šodien, tad kādu citu dienu. Kaulainā ar savu izkapti pēc tevis atnāks tad, kad tavs laiks būs pienācis, un aizvedīs sev līdzi neatkarīgi no tavas gribēšanas vai negribēšanas.

Man tie brēcieni "Es negribu mirt! Man ir tiesības dzīvot!" liekas tādi drusciņ smieklīgi. Arī tas cūcis, kura cepeti pusdienās ēd, vai tas koks, kura pagales krāsnī nokurini, gribēja dzīvot, nevis mirt. Tu izlēmi viņu likteni savā labā. Tad ko uztraucies, ka brālis Liktenis ko izlemj tavā vietā un laikam ka sev par labu?

Un, pie viena, kur un kā norokam savu pašvērtējumu kaut paša acīs? "Ko nu es, no manis nekas nav atkarīgs, es tikai skrūvīte sistēmā" aprok cilvēku kā personību. Jā, ir lietas, kuras cilvēks parastais ietekmēt nevar tā īsti. Vides kopprasības kolektīvajā saskarsmē, dienas rita dabiskā kārtība un citi tamlīdzīgi ārējie faktori. Cilvēks, kurš sevi ar skrūvīti asociē, var to skrūvītes būtību ar kaut ko krāsainu padarīt, nevis zust kopējā pelēkā masā. Ja ir vēlme. Ja ir vēlme to, esošo, dzīves ritmu un apkārtējās vides ietekmi uz sevi padarīt kaut par pieckapeiku interesantāku. Dzīve ritmā "darbs/mājas, mājas/darbs" kaut bez aizgājiena uz kino - tukšums bezgalīgs; bezvērtgs tukšums un garlaicība. Vismaz manā skatījumā.

Un pelēkā masa ir tā, kuru pirmo aizslauka no vēstures lauciņa.

Cilvēku atmiņās jau paliek tie, kuri ko darījuši tādu, kas kaut eiriku vērts. Neatkarīgi no plusa vai mīnusa.

Reizēm iedomājos - cik ilga ir aktieru, sportistu zvaigžņu stunda? Daudzi no viņiem spīd un ir topā tikai savas sportista/aktiera karjeras laikā. Pēc tam kaut kā izplēn un pazūd. Cik aizgājušo laiku aktieru/sportistu Vārdus mēs zinām? Man nāk prātā tikai pagājušā gadsimta sākuma aktrise Sāra Bernāra, dejotāja Mata Hari.... Bet šīs abas atminību laikā izpelnījušās vairāk ar ko citu, nevis profesionālo darbību. Vēl nāk prātā Vivjena Lī, pamatā atceroties amerikāņu filmu "Vējiem līdzi", un Odrija Hepberna, un atkal esmu redzējusi vienu filmu ar viņas līdzdalību - "Mana skaistā lēdija".

Tas nu tā. Par bailēm.

Manuprāt, no nāves kā tādas nav ko baidīties, tā atnāks tad, kad laiks būs pienācis. Bet atvēlēto dzīves laik - nu, jādzīvo pa īstam, nevis dzīvošanu atliekot uz "labākiem laikiem".