Vai esat pamanījuši? Filmās.
Varoņi bu ļoti daudzās filmās gultas ainās pamostas nu tik uzprišinātā veidā, ka ir noteikts iespaids, ka viņi ir nevis gulējuši, bet gan garās miegam paredzētās stundas ir pavadījuši skaistumkopšanas salonā. Arī it kā seksa ainās, Kungi noteikti nav sasvīduši, dāmām visā ainas laikā ir tik perfektas frizūras un makijāžs, ka - vai viņi tiešām ir ar seksu nodarbojušies? Vai arī viņiem blakus tajā dziļi intīmajā procesā blakus bijuši visādi algoti darbinieki, kuri tā procesa laikā ir slaucījuši kunga sviedrus un rūpējušies, lai dāmas frizūra un makijāžs saglabātos lieliskā formā?
Apmēram to pašu var teikt par kaujām, kautiņiem, citām ekstremālam filmas situācijām. Ļoti bieži filmas varoņi tajās ainās, ainu beigās - kostīmi kā no skatloga, varoņi žirgti un aktīvi. Labi, reizēm sejās top uzkonstruēts kāds it kā procesa laikā iegūts zilums vai nedaudz asiņojoša skramba. Bet kopumā - vai dzīvē esat sastapuši karavīrus, kautiņa elementārā dalībniekus, vai kādu citu ekstremālu norišu dalībniekus, kuru apģērbs pēc tā notikuma nav sabružājies, saņurcījies? Vai esat redzējuši, ka tajos procesos iesaistītie personāži sejā neuzrādītu kādas noguruma pazīmes un tamlīdzīgas lietas? Vai varat iedomāties, ka reālajā dzīvē kāds nebūtu noguris un būtu svaigs "kā gurķītis" ar nolūku doties nākamajā "kvestā" pēc kaut trīs stundu garas kaujas par izdzīvošanu? Reālā dzīvē taču kaut pēc tā paša kautiņa cilvēks ir "saņurcīts", fiziski noguris ar visādām, kaut sīkām, darbības pēdām savā ārējā veidolā.
Krimiķos ļoti bieži, it īpaši varones-sievietes, ieraugot līķi brēc un kliedz tā, it kā viņām kāds ar nazi skrietu virsū ar nolūku kaut savainot un atņemt rokassomiņu. Daudzas varones ieraugot kādu savu tuvinieku beigtu vaimanā un klaigā tā, ka liekas - viņām pašām kāds brūk virsū ar nopietnu nolūku kaut kādas sliktas darbības veikt.
Mīļie! Nāve ir klusa, tā neaicina un neraisa uzspēlētas vaimanas. Tas ir iztukšojums un iekšēja "ko un kā tālāk? Kā dzīvot uz priekšu bez šī cilvēka blakus?'. Kaut kā tā, katrā gadījumā nāve, vienalga vai sava vai kāda cita ļoti zināma cilvēka, ir iekšējs klusums bezgalībā, kurš sastindzina savā tiešumā un neizbēgamībā. Vaimanas un asaras tajā mirklī ir teātris "uz publiku".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru