Tas, nu šīs pārdomas, radies Ludzā izdzīvoto vētras seku iespaidā.
Vētras nedarbu sekas skāra nu ļoti daudzus. Gan Ludzā un Ludzas novadā, han visā Latvijā. Un tad pamazam izkristalizējies jautājums: cik mūs valstī cilvēki un amatpersonas ir gatavi šādam negadījumam? Tikai nesakiet, ka pie mums šādi negadījumi notiek reizi tūkstošgadē, ja ne vēl retāk. Es atceros, kā minimums, vienu šādu negadījumu. 1986.gada vasaras nogalē, kad pēc vētras bija sagāzušies koki ceļa posmā no Balviem un Smilteni. Pie viena - Rīgas centra pagalmā Māte Daba piespieda vienu masīvu papeli atvadīties no dzīves. Var jau būt, ka gan pirms tam, gan pēc arī bijuši visādi brīnumi vēja in lietus darbības rezultātā.
Pie gadījuma - un šīs vētras nedarbu sakarībā - paldies Ludzas mēram par operativitāti. Jau trešajā dienā pēc vētras radītajiem postījumiem bija novāktas masveida koku kritalas, pakāpeniski atjaunota elektrības padeve un vietām traucētā ūdens padeve. Par to rakstīju vakar.
Tomēr. Attīstoties mūsdienu tehnoloģijām, daudzas norises balstās uz elektrības esību. Telefoni, daudzviet plītis ēdiena gatavošanai, internets kā saziņas līdzeklis. Un vēl daudz kas cits. Un, līdz ko pazūd elektrība, tā iestājas "Karaul! Glābiet!"Un neziņa, praktiski nekāda iespēja kā nebūt ar kāfu nebūt sazināties un "Ko lai tagad dara? Kur ko meklēt?".
Vai cilvēki mājās glabā elementārās sveces un sērkociņus? Vai kaut kur antresolā stāv kaut ar sauso spirtu kurināma ceļojumu plītiņa? Kāds alternatīvs elektrības ieguves agregāts? Ir pietiekamas ēdamā rezerves kādam laika periodam?
Vai cilvēku apzināšanai tiek izmantotas arī papīra formas? Nu, visās iespējamās publiskās vietās izkabināti paziņojumi par to, kas kur un kā, ja iestājas galīgs čau? Jo - ja cilvēks paliek bez jebkādas informācijas sasniegšanas iespējām tādēļ, ka pazudusi elektrība - tas rada daudz lielāku paniku, nekā tas, ka ir pieejama jel kāda informācija. Uzbāzties ar jautājumiem operatīvajiem dienestiem - elektriķiem, glābējiem, ugunsdzēsējiem vai kam tamlīdzīgam -, kuri esošajā situācijā pastiprinātā režīmā un steidzamā kārtā dara savu darbu, lai ko atjaunotu, nu tas kaut kā nehalo. Ja viņi novērsīsies no darāmā, lai katram pienācējam atbildētu uz visādiem, ar viņu tiešo un steidzamo darbu nesaistītiem, jautājumiem - tas bremzēt negadījuma novēršanas darbus.
Un kā sakārtotas lietas, lai palīdzētu ekstremālā situācijā palīdzēt kustību un cita veida invalīdiem? Pavisam padzīvojušiem vientuļiem pensionāriem? Kā rīkoties pansionātos, slimnīcās, visādās mācību iestādēs? Bērnunamos?
Jautājumu ir vairāk, nekā atbildes. Man vismaz. Jo robežu ar Krieviju nostiprina pret varbūtējo militāro agresiju no Krievijas puses. Bet kā ir ar drošības nostiprināšanu pret visādiem dabas untumiem, kuri ir visnotaļ iespējami? Pie viena - nedrošību šādos apstākļos ļori var izmantot tas, kurš sadomās mums uzbrukt. Pateicīga situācija, kuras laikā... Arī šāda varbūtība var pastāvēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru