Vispār, tā ekskursija nebija īsti pa Ludzas ieliņām ar ieliņai veltītu pastāstu. Bet tas "ātrumu nemazināja". Ekskursijas vērtību noteica gida aizrautīgais stāstījums, pilsētas mīlestība un zināšanu bagātums.
Tā, īsumā apstāstīšu, lai kaut kur nepazustu "tulkojumā" dzirdētais.
Tas, ka Ludza ir vecākā Latvijas pilsēta, diemžēl nenozīmē ka pilsētas vēsturiskais centrs dveš senatni. Diemžēl pie vainas ir 1938.gada pusotru dienu ilgais milzīgais ugunsgrēks, kurš aprija, ja pareizi atceros, 371 pilsētas celtni. Kaut vai tāpēc, ka tolaik pilsētas ēkas galvenokārt bija klātas ar dabiskā materiāla jumtiem (laikam pēc noklusējuma - salmu jumti; ja pareizi sapratu). Tas ugunsgrēks radīja rezonansi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas robežām. Jo - ugunsgrēka rezultāts - zināmā mērā katastrofa.
Līdz otrajam pasaules karam vairāk nekā puse, ja pareizi atceros - 60%, pilsētas iedzīvotāju bija ebreji. Tā vēsturiski izveidojās laikos, kad Latgale ietilpa Vitebskas guberņas sastāvā, un secīgi - Krievijas impērijas sastāvā; tajos laikos tajā valsī (nezinu, vai kur citur arī) bija teritorijas, kurās ebrejiem bija ļauts apmesties. Bet tas nenozīmēja, ka citur nedrīkstēja. Vienkārši, šajās īpašajās apkārtnēs ebrejiem bija nodokļu atlaides.
Ludzas pilsdrupas, kas savas "dzīves" laikā bija robežsardzes vajadzībām celta būve, divas reizes ir tapis ieņemts. Pirmo reizi to esot ieņēmis Ivans Bargais. Otro reizi to ieņēma poļi, pēc kuru darbības tā vietiņa ieguva pašteizējo (apmēram) izskatu. Diemžēl nekur avotos nav atrodams vismaz kaut kas līdzīgs šī nocietinājuma plānojumam vai kas tamlīdzīgs, lai varētu normālformā atjaunot tā izbijušo varenību. Tiešām, žēl. Jo vēsture vietai ir bagātāka ,laikam, nekā Turaidai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru