Šo tēmu esmu "malusi" vairākkārt. Tomēr tā ir un ir aktuāla. Runa ir par palīdzību onkoloģijas slimniekiem un viņu tuviniekiem.
Es necilāšu to nostūri, tos gadījumus, kad, uzstādot šo nejauko diagnozi, ir zināmas cerības, ka ir iespēja slimnieku glābt ar medicīnai iespējamām metodēm. Necilāšu to, ka mediķiem un tuviniekiem jādara viss, lai ārstēšanas un apkopes darbību rezultāts būtu veiksmīgs.
Es drīzāk par to, ko droši var nosaukt par humāno sadismu. Situācijās, kurās ir skaidrs - medicīna ir bezspēcīga, ar pacienta un viņa tuvinieku labo gribu arī nepietiek. Rezultāts vienalga būs priekšlaicīga atvadīšanās.
Protams, pašas slimības gaita vienmēr atkarīga no dažādiem faktoriem - "kukaiņa iemešanās" vieta, metastāžu kompakts sakopojums vai to izklīšana pa visu organismu, "kukaiņa" atklāšanas stadija utt.,u.tml. Pie viena - tās sāpes, kuras pavada onkosaslimšanu, katrs slimnieks pārcieš drusku savādāk.
Bet ne jau par slimības analīzi un variācijām gribu runāt.
Mani "sajūsmina" tie, kuri "cilvēka dzīve ir svēta!" pat īsti nepamanot kādu pretrunu. Ja šis svētums tiešām būtu svētums, pasaulē nebūtu militārpersonu, kuru darba tiešais pienākums ir cilvēku nogalināt. Tie "svētās cilvēka dzīvības" mīlētāji tajā pat laikā zināmā mērā ar vieglu (vai gandrīz ar vieglu) roku atļaus iedot kaķim, zaķim, jūrascūciņai žēlsirdības šprici gadījumā, kad ir skaidrs - tas zvēriņš ir neārstējami slims, visas medicīniska rakstura manipulācijas tikai paildzinās tā kustonīša mokas paralēli mokot arī pašu saimnieku; tā šprice ļaus tam zvēriņam aizmigt bez sāpēm.
Un - nerunāšu par tiem gadījumiem, kad tā saslimšana ved cilvēku uz beigām puslīdz, relatīvi mierīgi.
Sakiet ,par ko domā slimnieks, kurš dienu dienā redz savas šausmīgās sāpes un tuvinieku sejās rakstīto nespēju palīdzēt? Medicīna šādus slimniekus "uzsēdina" uz narkotikām it kā sāpju mazināšanai. Bet... Tām onkosāpēm pievienojas tas, ko sauc par lomkām. Un tad sāpes tikai pastiprinās - slimības izraisītā sāpēšana + sāpes, kuras var remdēt tikai kārtējā narkotiskās vielas deva. Humānais sadisms.
Ziniet, kad šis sāpīgais gaidīšanas periods noslēdzas, tad bieži vien iestājas nevis skumjas par cilvēka zaudējumu, bet gan "Tas murgs nu ir beidzies". Un iztukšojuma sajūta.
Par citiem nevaru spriest, katram jau tās sajūtas ir dažādas, dziļi individuālas. Bet man bija tieši tā.
Esmu par žēlsirdības šprici, brīvprātīgo eitanāziju un tamlīdzīgām lietām. Esmu par cilvēka brīvu izvēli aiziet te un tagad, vai pakļaut savus tuviniekus līdzmokām. Un nesakiet man, ka cilvēka dzīve ir svēta. Ar ko tad cilvēks ir īpašīgāks par kaut zāles stiebru, kurš stirnu pabaro? Cilvēks ir tikai un vienīgi dabas sastāvdaļa, Mātes Zemes līdziedzīvotājs visām citām dzīvības formām.
Metiet man ar ko gribat, bet šī ir tēma, par kuras risināšanu jāpiedomā....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru