Cieņa

Var jau būt, ka par šo esmu jau paudusies. Ceru, taps piedots.

Man kā sarunu biedri vai kā tamlīdzīgi pārstājuši interesēt tie cilvēki, jebkuras etniskās piederības, kuri "Kāpēc mani neciena? Mani ir jāciena!" nespējot atbildēt uz elementāro "Par ko jāciena?". Laipnība sarunas laikā un cieņa pret to, ar kuru sarunājies - divi dažādi jēdzieni. Būt laipniem pret līdzcilvēkiem ir elementāra lieta, kas balstās uz pašcieņu. Sevi cienošs cilvēks nekad nebūs nelaipns un ne pretimnākošs pret apkārtējiem. 

Toties cieņa ir jānopelna. Ar darbiem, attieksmi un tamlīdzīgām būšanām.

Cieņu pelna vientuļais tētis, kurš "velk" bērnu bariņu un cenšas tiem iedot pamatu zem kājām; cieņu pelna arājs, kurš iegulda visu sevi labības graudā; cieņu pelna celtnieks, kurā uzceltie objekti stāv un stāvēs gadu simtiem un priecēs cilvēkus. 

Skaitīt var daudz, bet doma viena - cienījams cilvēks ir tas, kurš ar kaut ko savā dzīvē izdarījis tādu, kas pelna cieņu. Un gadiem te nav nozīmes. Proti, mūs visu laiku biksta par to, ka jāciena veci cilvēki īsti nepamatojot iemeslus. Tikai tādēļ, ka vecs cilvēks? Un ja nu tas vecais cilvēks savos spēka gados ir pametis sievu un bērniņus četrus, jo nobijies atbildības? Pie viena pat alimentus parastos atteicies maksāt? Vai arī tā sagrabējusī vecā tantiņa jau jaunībā pametusi savu māti tikai tāpēc, ka māte saslimusi smagi un meitai ir bijis slinkums kopt slimo māti?

Ar gadiem nākot pieredze, gudrība, sapratne? Dažs labs, pat kapā guļoties, tā arī neko nav iemācījies, visu mūžu nobumbulējis kā tauriņš viendienītis un mūža beigās palicis viens tā arī nesaprotot, kāpēc tuvākie radi un pasaule no viņa pamazām novērsušies.

Pie viena - kā lai ciena cilvēku, kurš vārdos jauks, labs, liels un varens, bet darbos - sīks un čīkstulis? 

Cieņa ir jānopelna.