Šodien ar vilcienu aizbraucu līdz Salaspilij satikt vienu meiteni un dabūt viņas parakstus uz dažiem dokumentiem. Atpakaļ braucu ar autobusu un noņurdēju sevī, ka ap Dārziņiem nepārlecu uz 15.autobusu, kurš mani atvestu praktiski līdz mājām. Tiesa, izlīkumojot caur Rīgu, Pļavniekiem un visu to galu.
Bet iesāku runu par Salaspili.
Jo vairāk es redzu Salaspili, jo vairāk viņa man nepatīk. Pilsēta ir redzēta tai braucot garām pa divām šosejām, katra no tām savā pusē pilsētai, un cauri braucot ar vilcienu. Šodien vēl pilsētu apskatīju pa autobusa logu, kad tas līkumoja laukā no pilsētas un apstājās daudzās sīkās pieturās.
Pilsētā varēja redzēt labi, ja pāris noplukušas pirmskara celtnes. Viss pārējais - privātmājas, padomjlaiku blokhauzes un modernie celtniecības monstri. Nu galīgā garlaicība. Nevienai ēkai nav kas dziļi individuāls un fascinējoši aizraujošs dizainā. Un tas viss ņemot vērā to, ka Salaspils kā tāda bija pazīstama jau sen. Es domāju - kā apdzīvota vieta.
Vilcienu satiksme nav slikta, bet varētu būt labāka. Nedaudz labāka ir autobusu satiksme, tie kursē biežāk.
Vienīgais pilsētas vērā ņemamais apskates objekts ir Salaspils botāniskais dārzs. Apskatīt negāju - naudas nebija un arī laiks sāka bojāties un taisījās uz lietu.
Cilvēkiem pašā pilsētā salīdzinoši maz darba vietu - Botāniskais dārzs, Bioloģijas institūts un Rīgas HES apkalpošana. Ja neskaita dažas skolas, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas vietas un veikalus. Visiem uz vietas tāpat darba nepietiek, tāpēc kursē strādāt uz Salaspilij tuvākajām pilsētām.
Katrā gadījumā, ja nav vēlme tieši apmeklēt Botānisko dārzu, tad uz Salaspili citu iemeslu dēļ braukt nav vērts. Tur nav ko redzēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru