Neizplūdīšu priekšvēsturē, bet kārtoju beidzot mantojuma dokumentāciju par lauku viensētu, kura reiz piederēja maniem vecākiem. Lauku mājām kopā ar palīgceltnēm. Dzīve bija iekārtojusies tā, ka 20 ar astīti gadus tur nebiju bijuši, šodien kopā ar vedeklas mammu aizbraucām izlūkbraucienā, jo mēneša beigās man turp jābrauc ar Zemes dienesta ierēdņiem viena papirkina kārtošanas dēļ. Izlūkbrauciena tādēļ, ka baidījos, ka vairs neatpazīšu ainavu un varētu apmaldīties trijās priedēs.
Tomēr braukšanas laikā sapratu, ka tomēr ceļu atrastu. Protams, mežs ceļmalās vietām saimnieciski pacirsts un tamlīdzīgi, bet pamatnostādnes ainavā palikušas.
Pati māja.... Nebiju jau cerējusi, ka viss būs tā, kā tur būts pēdējo reizi, bet redzētais tomēr apgāza pat manus kautros pieļāvumus laika zoba darbībā. No visām ēkām palikuši tikai pamati, par dzīvojamās ēkas vietu liecība bija pamatos iekritusī skursteņa atlieka...
Kas tiks darīts pēc tam ar to vietu - laiks rādīs. Vispirms ir jānokārto mantošanas tiesību vispārējais fakts, ar to saistītā birokrātija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru