Mazlietiņ

1. Goračova grāmatu dabūju, jautājums šajā sakarībā noņemts no dienas kārtības. Tā ka varu nomierināties, jo viena problēma atrisinājusies.

2. Reizēm skatos pa slimnīcas logu un priecājos. Pagalma vidū aug n-gadīgas lieeeeelas egles. Pilnas ar čiekuriem. Tik daudz egļu čiekuru vienā kokā nav gadījies sastapt, bet te uzreiz divas tādas. Un tagad vēl sniegs skujās. Viss kopā fascinē ar savu skaistumu. Žēl, ka nav fotoaparāta, lai to nofotografētu.

3. Mums te izveidojusies vesela kompānija, kas jau no pieciem no rīta lēnām klīst pa gaiteni un stāviem vaktējot ārdurvis, kuras tiek atslēgtas sešos no rīta. Pīpmaņu kompānija, kuriem ir nemainīga tikšanās vieta - oficiālā pīpētava. Ar to pīpēšanu ir tā - dažs ik pēc pusstundas skrien uzvikt dūmu, cits reizi vairākās stundās. 

4. Pa lielo jau darīt īsti nav ko. Ir zāles, kas jādzer noteiktos laika posmos, dažiem vēl sistēmas ar zāļu iepilināšanu, citiem kaut kādas nodarbības, tad vēl darbdienās ārstu apgaitas. Pēcpusdienās sāk veidoties kaut kas līdzīgs "ko nu tagad lai sadara". Galarezultātā pēc pusdienām daudzi dodas uz tuvējiem veikaliem, cits sarīko sev ekskursiju pa tuvāko apkārtni. Saucas slimnīcas nodaļa, bet apstākļi kā sanatorijā. Brīvdienas pat var uz visu dienu izprasīties uz mājām aizskriet vai arī tāpat, uz pilsētas centru ekskursijā aizbraukt.

5. Par medpersonālu esmu sajūsmā. Māsiņas vienmēr atsaucīgas un izpalīdzīgas, ārsti preimnākoši un zinoši, vienmēr tiks piemeklēts individuāls ārstēšanas režīms un ritms. Visu var sarunāt, aprunāt un atrast ko optimālu.

Kārtējās kafijas pārdomas

1. Lūgums par dažus rakstus atpakaļ minēto Gorbačova grāmatu paliek spēkā. Nu ļoti vajadzīga ir uz rokas un pastāvīgi. Tā grāmata, kā par brīnumu, spēs nogludināt dažas nesaskaņas ģimenē. Neticami, bet fakts.

2. Jau otro rītu pamostos slimnīcā un jūtos te kā mājās. Dīvaini, bet tā ir. Tās problēmas, notikumi un citas lietas, kas notiek aiz slimnīcas vārtiem, tur arī palikušas. Šeit to nav, nu relatīvi nav, teiksim tā. Bet nevaru taču izrakstoties no slimnīcas uzreiz pierakstīties uz nākošo "iebraukumu", kas varētu būt pēc mēneša. Un tā tiešām būtu bēgšana no problēmām un minimāla to risināšana. Pietiek ar to, ka ieliekos slimnīcā reizi gadā profilaksei. Nu labi, pagājušo ziemas sezonu biju divas reizes slimnīcā, precīzāk rudenī un pavasarī ar dažu mēnešu spraugu. Bet pagājušā sezona bija īpašs murgs. Bet nu tas ir pārdzīvots un dzīve turpinās.

3. Māsu pēdējo reizi redzēju pagājušajā nedēļā, kad abas kopā aizgājām no rīta uz baznīcu. Pēc esam tikai sazvanījušās. Vakar vispār nesanāca sazvanīties, kaut arī bija neliela komunikācija feisbukā. Šodien nu noteikti nee - māsa aizbrauc sezonas darbos uz Nīderlandi. Tiks viņa vasarā atvaļinājumā vai nee un kad rudenī būs atpakaļ dies' vien zina. Saziņai atliks vienīgi internets. Pie kam nav īpaši skaidrs, kādas kvalitātes nets būs māsai. Iepriekšējo reizi, kad viņa bija prom, nets ļoti raustījās un brīžiem pazuda vispār. Ne man, viņai.

4. Kad tiešām būšu ievāusies pie dēla, tad laikam noticēšu, ka vēl viens bremzējošs murgs ir aiz muguras. pagaidām jāizguļ slimnīca. Pagaidām jau tiek solīts daudz, bet neziņa paliek. Redzēs, kā būs.

Kafijotais gaidīšanas rīts

1. Vai kādam mājās nav aizķērusies Gorbačova grāmata Pārkārtošanās? Padomju laiku izdevums. Ja ir, tad atpirkšu par saprātīgām naudiņām. Bibliotēkas neder, vajadzīga mājas apstākļos.

2. Pēdējais rīts šajā mājā pirms došanās uz slimnīcu. Zinu, ka pēc slimnīcas došos citur dzīvot. Un tomēr zinu arī to, ka tomēr reižu reizēm iegriezīšos še pārnakšņot. Kad būs nepieciešams. Ar saimnieci tomēr nesliktas attiecības izveidojās par spīti tam, ka man reizēm no sākuma gadījās pa neplānotam pārkāpumam. Bet tie pārkāpumi tapa piedoti, jo nebija no ļauna prāta.

3. Būtu pateicīga cilvēkam/cilvēkiem, kuri sākot ar marta beigām (slimnīcā būšu mēnesi, tas ir konkrēti zināms) piedāvātu kādu darbiņu, kurā nav jāsēž garās stundas, bet varētu būt pietiekami brīvs režīms - atnācu, izdarīju, aizgāju. Tas varēu noformulēties kā stundu vai gabaldarbs. Es jau šito lūgumu ik pa brīdim mētāju visos saitos, kur apgrozos, paralēli vēl pētu ss'u. Pagaidām nekas piemērots neatrodas. Laicīgi brīdinu - sanitārā grāmatiņa nav nokārtota, bet pie gadījuma to izdarīšu.

4. Māsa gan aizbrauc uz Nīderlandi un divas dienas ātrāk, nekā bija plānots, tā ka es tajā dzīvoklī ilgāku laiku netikšu iekšā un nevarēšu no tā dzīvokļa neko turpināt izdāļāt. Ar diviem grāmatu sarakstiem man ir paveicies - praktiski visas grāmatas ir atradušas sev jaunus saimniekus. Tomēr var gadīties, ka pa šo laiku vēl šo to izlikšu pārdošanai. Puika kravājas jaunajā dzīvoklī un gan jau, ka tur atradīsies vēl kaut kas interesentiem.

Pārdomu rīts ar otro kafiju

1. Pēdējā diena šajā mājā un tāds pārdomīgs rīts. Rīt jau pārdomām nebūs kaika - būs jāksakārto tas, kas atstāts uz pēdējo brīdi. Rīt ir došanās uz slimnīcu un pēc tam jau pa taisno uz jauno dzīvesvietu. Tā plēsos no šejiemes prom, ka maz neliekas, bet kad tas brīdis ir tik tuvu - tomēr apmēram pusotra gada te ir nodzīvots, Vispar jau vienmēr ir skumji, kad kaut kāds posms dzīvē noslēdzas un ir jāsāk domāt par nākamo.

2. Laiks rādīs, kā izdosies sakārtot attiecības ar māsu. Joprojām gadās kāds sīkums, kas sabojā visas avenes. Bet centīšos, un centīšos, lai arī dēls salīgst ar viņu. Bet te vajag abu gribēšanu un abu darbības un tās nu es iespaidot nevaru.

3. Lapa tiek caurskatīta biežāk, nekā pirms gada, bet klikšķu ir mazāk un tie ir retāki. Nesaprotu likusakarību.

4. Kad māsa abrauks vai nu vasarā atvaļinājumā, vai rudenī uz palikšanu, tad vēlreiz caurskatīšu to, kas tur palicis un došu zinās par iespējām ko dabūt no manas mantības. Šoziem jau daudz kas ir sadalīts un izdalīts. Varbūt, ka pārējais arī kam noder. Esmu dzirdējisi vērā ņemamus ieteikumus, ko man darīt. varbīt pie tā arī pieturēšos. Vispār, nāks laiks, nāks padoms.

5. Biedrības lietas pa šo gadu esmu atstāusi novārtā, bet nu beidzot tās papīru būšanas būs jānoved līdz galam. Negribas pievilt draugus, kas jau gadiem mani velk un paļaujas uz mani. Esmu pateicīga viņiem.

Šis tas tāpat

1. Šovakar pusi vakarā krāmējos. Dienā man piezvanīja, ka otrdien jāliekas slimnīcā. Beidzot sagaidīju, jo uz rindu pieteicos vēl decembrī. Ko klātpielikt maisā palicis tikai tas, ko liek pēdējā brīdī - čības u.c. daži sīkumi. Pārējais tā kā būtu koplasīts. Zinu, ka par ātru kravājos, bet tik ilgi gaidīts, ka gribas pasteigties. 

Tā slimnīca man vajadzīga, jo rudenī jāpagarina grupa uz nākošajiem gadiem. Divi gadi kaut kā laikam būs ātri paskrējuši. Arī pie viena varēs savu galvu un domas pievest pie kaut kādas kārtības. Pēdējā pusgada laikā esmu savu blogu apgāzusi ar visāda veida pārdomām, ka maz neliekas. Ceru vēlāk rakstīt būtiskāk, nevis periodiski ņaudēt.

2. Vakar biju ieskrējusi tajā dzīvoklī, uz kuru, cerams, pārvākšos pēc slimnīcas. Dēlam palīgā šo to piekārtot pirms iebraukšanas galīgi un negrozāmi. Abi ar dēlu konstatējām, ka mums ir daudz pozitīvu atmiņu par šo dzīvokli. Tas ir viņa mirušās vecmāmiņas no tēva puses dzīvoklis. Un mums daudz kas asociējās tieši ar viņu un to labo, kas bija. Pat mēbeles centāmies sagrūstīt tā, kā atcerējāmies vecajos laikos stāvējušas. Redzēs, kas un kā būs tālāk.

3. Joprojām mēģinu uzlabot attiecības ar māsu. raibi sanāk, bet mēģinu. Man ir teikts, ka nav vērts, bet māsa jau tikai viena un jāmēģina atrast attiecību kopsaucējs, kāds kompromiss.

4. Vakar un šodien esmu sevi palaidusi ganībās, paldies dievam, iztieku bez drukas kļūdām. Vismaz ceru. Vienkārši atkal dzīve mainās un kaut kas sākas no jauna, Kā tas būs un ar ko tas beigsies - nezinu. Katrā gadījumā neatsakos no rindas uz pansionātu. Laiks rādīs, vai vajadzēs atteikties vai nee. Citus pansionātus pagaidām nemeklēju. Negribu sastrēbt karstu. Māsa gan steidzina, bet es bremzēju. Grūti viņai pateikt, ka uz pansionātu parakstījos tikai tāpēc, ka citur iet nebija kur. Tagad šis tas ir pamainījies. Kā to lai viņai ieskaidro? Nezinu. Rītvakar braucu pie viņas, tad parunāsim. varbūt izdosies ieskaidrot. Kā arī to, ka līdz pansionātam gribas maksimāli tikt vaļā no parādsaistībām. Kamēr uz rokas tās naudas ir pavairāk.

5. Esmu pateicīga tiem, kas mani lasa un izsakās par manis rakstīto. Vairāk saprotu savas kļūdas ne tikai rakstītajā tekstā, bet arī domās par lietu kārtību. paldies jums, mani lasītāji.

Mūsējie un darbs ārzemēs

Par mūsu līdzpilsoņu milzīgo daudzumu ārzemēs jau izklidzināts visos mēdijos. Un arī par to, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas viņi dodas un dodas uz ārzemēm strādāt. 

Visi ši iemesli sen jau zināmi un aprunāti daudz un dikti. Kā arī tas, ka pēdējā laikā medijos parādās valstsvīru idejas, programmas šo cilvēku atgriešanai Latvijā. Jo visi saprot, ka šobrīd sāk iestāties katastrofa, kas saucas - naudas trūkums valstī. 

Tiesa, esmu dzirdējusi, ka ir kaut kāda sistēma, pēc kuras ārzemēs oficiāli strādājošo Latvijas iedzīvotāju samaksātie nodokļi nonāks Latvijas kasē. Bet tiešām, esmu tikai dzirdējusi, ka kaut kas tāds ir, konkrēti nezinu neko. Varbūt kāds zinošāks mācēs šo izskaidrot.

Un tas, ka palikušie spiesti brīžiem strādāt vairākās vietās praktiski bez atpūtas un retām brīvdienām arī ir jau sen zināms fakts. Tik tāda sajūta, ka tas nevienu neuztrauc. 

Un arī īsti neezmu dzirdējusi, lasījusi par programmām, kas ļautu tādu cilvēku kategoriju kā ubagus un bomžus integrēt sabiedrībā. Bomži vispār ir īpaša kategorija. Cilvēki bez mājām, bez jumta virs galvas. Tik ar to kas mugurā un dažu vēl nepieciešamu lietu maisā līdzi. Tiesa, ir naktspatversmes, bet - tajās vietas ir tik cik ir, visus nakšņotgribētājus tāpat neuzņems. Un ko pa dienu? Tā nu viņi pa dienu klumburē pa pilsētu ar saviem maisiem, apskranduši, nemazgājušies un nereti iereibuši. 

Neesmu dzirdējusi par šīs cilvēku kategorijas integrēšanas iespējām. Daudzi no viņiem ir pajauni, darbspējīgā vecumā. Te derētu mizīgs sociālais darbs.

Tiesa, bomžu problēma laikam jau pastāv visās lielas pilsētās visā pasaulē un nav vienotas koncepcijas, ko darīt ar šo problēmu.

Kā ideja varbūt - mūsu laukos darbīgajās zemnieku saimniecībās pierūkst darba roku, lai paceltu darba ražīgumu, kvantitāti un kvalitāti. Varbūt daļa bomžu būtu priecīgi atrast tur darbu un pajumti. Tik kādam vajadzētu sakoordinēt šo ideju.

Vakara pārdomas

1. Kara filmas kaut kur malā nobīdījušās. Kaut kā tā šaudīšanās, asinis un visādas citādas ķibeles filmās ir novirzījušās no interešu loka. Tagad uzklupu jaunības, pusaudzības top filmām. Par indiāņiem, kuras pārsvarā ražoja toreizējā Demkrātiskā Vācija, kinostudija Defa ar neiztrūkstošo Goiko Mitiču galvenajā lomā. Sāku ar Fenimora Kupera romāna Zvērkāvis ekranizāciju Čingačguks jeb lielā čūska. Vēlāk skatīšos pārējās filmas ar viņa piedalīšanos. Jaunībā ar draudzeni fanojām par šīm filmām, kopā ar citiem draugiem bija interesanti spēlēt indiāņus. Un pie kam visi gribēja būt indiāņi, nevis baltie.

2. Tāda jocīga čemodānu noskaņa. Pagaidām ir skaidrs, ka šajā dzīvoklī pēc slimnīcas vairs neatgriezīšos. Tik negribas sapriecāties par agru. Lai nenoiet greizi un nenobrūk. Kaut kāda māņticība vai kas tamlīdzīgs. Tik viens nav skaidrs - kad tad īsti pienāks tā slimnīcas rinda. pieteicos jau decembrī, bet iet jau februāris. Pagājušajā nedēļā, kad e-pastā pajautāju par rindas virzību, tapa atbildētts "drīz, zvanīšu". Bet arī šī nedēļa jau iet uz beigām. Nav īstas skaidrības, kad tad kravāties braukšanai uz slimnīcu.

3. Savā ziņā pierasts še ir, kaut arī te ir kaut kāda negatīvisma aura, ka mana veselība un daudz kas cits maitājas un garastāvoklis nu nekāds. Par spīti labumiem, ko dod konkrētā vieta. Par to jau esmu izrakstījusies daudz un dikti.

4. Par pansionātu vispār esmu pāestājusi interesēties. Kad pienāks laiks, tad jau redzēs, kas un kā. Varbūt jau visādi un viss kas kar mainīties.

5. Tā dīvaini - joprjām labāk saprotos ar tiem, kas jaunāki par mani, nevis ar saviem vienaudžiem. Dīvaini.