Filma: Grēksūdze (Покаяние)

Novilku torentos.

Gruzīnu filma, uzņemta (kā torentos uzrāda) 1984.gadā, bet es to kopā ar pirmo vīru redzēju aptuveni 1986. vai 1987.gada rudens pusē, kad jau bija iestājusies Gorbačova ēra PSRS telpā. Laikam tik tad filma sāka savu ceļu pa plašo padomiju. Sīki neatceros, bet gruzīnu uzdrīkstēšanās izrunāt vēsturi fascinēja. Tā pat, kā filmas kvalitāte un tajā izteiktā doma. Tai pat laikā interesants liktenis filmai - atceros, ka toreiz filma uzplaiksnīja un pēc pamazām pazuda plauktos. Tā arī netika vairs uz lielajiem rādīta un televīzijā arī nē. Var jau būt, ka esmu ko palaidusi garām. No filmas parādīšanās un "izstaigas" pa PSRS ārēm ilgs laika pagājis. 

Torentos filma "iesviesta" pirms drusku vairāk kā pieciem gadiem.

Filmu var zināmā mērā uzskatīt par filozofisku alegoriju, tomēr filma ir notikuma stāsts. Ar stāsta sākumu un beigām.

Patīkami pārsteidza labā nozīmē gruzīnu kino. Tieši kvalitātes ziņā. Saturiskais dziļums, aktieru spēle. Filma nepelnīti "pazudusi" plauktos. Gribētos lai to ik pa laikam rādītu kino vai TV. (Tāpat, kā gribētos, lai periodiski ekrānos parādās jau iepriekš pieminētais Ērika Niedras autorraidījums) Skatītājiem būtu par ko aizdomāties.

Nesākšu par sižetu izplūst, pārāk daudzšķautnaina tēma, kaut arī pats sižets nav sarežģīts un viegli risinās. Vienīgi - kā veiksmīgs akords ar daudzslāņainu zemtekstu izskan filmas fināla frāze: "Priekš kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz dievnamu?"

Meklējiet torentos, ir to vērts.

Filma: Upes pasaule (Мир реки / Riverworld)

Novilku torentos. Biju skatījusies arī torentos novilktu kaut kur pēc laika apmēram relatīvi drīz pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem 2010. gadā, jau tulkotu no angļu valodas un kvalitatīvi ierunātu krievu valodā. (Nu nezinu angļu valodu tādā mērā, lai varētu filmas normāli skatīties oriģinālvalodā). Beidzot izlēmu filmu atkal noskatīties.

Fantāzijas filma. Darbojošies personāži - no dažādiem laikposmiem "savākti" "frukti", bet tas netraucē filmas sižeta virzību un visa kā kopainu. Organiski savijušies darbībā.

Drusku par sižetu: Galvenais varonis kopā ar savu mīļoto sievieti, mūslaikos, iet bojā terora akta laikā kādā klubā, kurā tusējas. Varonis atdzimst pasaulē, kura dēvēta par Upes pasauli un meklē līdzīgo, atdzimušo, vidū savu mīļoto. Viņam palīdz zināmā mērā sieviešu kārtas būtne ar zilu ādas krāsu, vēstot, ka galvenajam varonim, lai satiktu, atrastu mīļoto, jāpaveic virsuzdevums. Pie kam varoņa pretiniekam arī palīdz būtne ar zilu ādas krāsu, tikai vīriešu kārtas. Tiecoties izpildīt viņam īsti nesaprotamu uzdevumu varonis sastopas un sadraudzējas ar dažādu laikmetu, ja tā var izteikties, atdzimušajiem personāžiem.

Filma kopumā nav slikta, pat kādā mērā patika. Tāds labs atpūtas fantāzijas gabals. Pie kam beigu daļa - var pat teikt, ka beigu posma notikumu pavērsiens visai negaidīts. Ieintriģēja no cikla "Opā, šo pavērsienu negaidīju!". 

 Toties kaitināja acīmredzamie filmas kombinētie kadri. Tajā ziņā, ka izteikti acīs krita tas, ka priekšplāni uzņemti uz zilās sienas fona. Un filmu montējot ieviņķelēti aizmugures plāni un kadru "salīmētība" bija acīmredzama. Neatceros, vai šo saskatīju filmu pirmo reizi skatoties, bet šoreiz noteikti saskatīju.

Pie kam, varoņu sarunās, kad viņi atceras notikumus īsi pirms savas nāves, tā arī paliek neziņas stāvoklis - kas tad noticis ar mūsu mīļoto Zemi. Un var jau saprast - varoņi dažādos veidos nomiruši vēl tad, kad ar Zemi viss zināmā mērā ir kārtībā.

Interesants fakts, ka filmas darbībā, arī masu skatos, nav bērnu klātbūtnes. Kaut fona nodrošināšanai. 

11.12.2022. 3.advente. Izlēciens pēc baltās krāsas un Trušu karaliste Esplanādē

(Labi, ka pēc tās baltās krāsas izlecu vakar. Šorīt jau baltums no kokiem pazudis)

10.12.2022. Fascinējošs baltums...

Ceru, ka izdevies to baltumu noķert....

Skaistums aiz loga, 09.12.2022.

Zibšņi

1. Sen neatceros tādu ziemu, kāda šogad pienākusi. Sniegs ap 20.novembri uzkrita, tā arī nav pazudis. Nav pazudis par spīti tam, ka ir dienas, kad pakūst...  Bijuši gadi, kuros sniegs tā arī nepiesakās vai piesakās tik varbūt janvārī vai februārī uz nedēļu, divām.

Priecē ziemas īstums un tas, ka nav salīgi.

2. Krimiķus skatoties diezgan nopietni apšaubu vainīgās personas veselo saprātu. Nogalināt cilvēku, lai viņam atriebtos? Bulšits. Tā nav atriebība nogalinātajam, tā ir ieriebšana pašam sev, nogalinātā tuviniekiem, kuriem jāiemācās sadzīvot ar to, ka tuvais cilvēks nekad vairs nepārnāks. Nogalināt, lai nogalinātais neizpaustu kādu lietu, lai netraucētu kādas nebūt karjeras bīdīšanai? Tas viss taču vienalga atklāsies. Tiesa, atklāts ir jautājums - cik ilgs laiks vajadzīgs atklāšanai. Bet ar nodarījumu vienalga sačakarēta paša mierīgā būšana - visu laiku jāmaskējas. 

3. Reiz kaut kur iepriekš jau izplūdu par tēmu - Dieva piedošana. Nu, par to, kā es to uztveru. Tagad tik nedaudz no cita rakursa pavāvuļošu.

Tam, ko saucam par Dieva piedošanu, kā "balasts" "līdzi nāk" arī tā saucamais Dieva sods. Es šo sodu saprotu kā paša sirdsapziņas neklusēšanu. Un tā neklusēšana ir smaga nasta, ar kuru pašam nu jāsadzīvo. Nodarījumu apkārtējie var aizmirst dienu steigā, tiesnesis var uzlikt mīkstāku vai bargāku sodu, bet ar to jau nodarījums neizbeidzas. Vainīgais pats to notikumu neaizmirst, viņam ar šo nodarījumu jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. No cikla - Dievs un kaimiņš pa abiem piemirsīs, būs piedevuši; pats sev nepiedosi. Un vienalga, kādus attaisnojumus mēģinās vainīgais izdomāt, notikuma fakts no tā nemainīsies. No personiskās vēstures neizmetīsi kā vecu kurpi.

4. Nav bezizejas situāciju, nav "citas izvēles nebija". Izvēle un izeja no kādas situācijas ir vienmēr. Vienmēr ir izvēle - darīt to vai citu vai nedarīt. "Es to izdarīju, jo man nebija izvēles" ir atruna, ar kuru ir cenšanās attaisnot savu rīcību. Pat automāta stobra priekšā ir izvēle - darīt, ko liek vai ļaut sevi nogalināt. Vērtību kritēriji, un tikai.

Iespējams, pēdējie šogad čieptie demotivatori