trešdiena, 2022. gada 14. decembris

Filma: Grēksūdze (Покаяние)

Novilku torentos.

Gruzīnu filma, uzņemta (kā torentos uzrāda) 1984.gadā, bet es to kopā ar pirmo vīru redzēju aptuveni 1986. vai 1987.gada rudens pusē, kad jau bija iestājusies Gorbačova ēra PSRS telpā. Laikam tik tad filma sāka savu ceļu pa plašo padomiju. Sīki neatceros, bet gruzīnu uzdrīkstēšanās izrunāt vēsturi fascinēja. Tā pat, kā filmas kvalitāte un tajā izteiktā doma. Tai pat laikā interesants liktenis filmai - atceros, ka toreiz filma uzplaiksnīja un pēc pamazām pazuda plauktos. Tā arī netika vairs uz lielajiem rādīta un televīzijā arī nē. Var jau būt, ka esmu ko palaidusi garām. No filmas parādīšanās un "izstaigas" pa PSRS ārēm ilgs laika pagājis. 

Torentos filma "iesviesta" pirms drusku vairāk kā pieciem gadiem.

Filmu var zināmā mērā uzskatīt par filozofisku alegoriju, tomēr filma ir notikuma stāsts. Ar stāsta sākumu un beigām.

Patīkami pārsteidza labā nozīmē gruzīnu kino. Tieši kvalitātes ziņā. Saturiskais dziļums, aktieru spēle. Filma nepelnīti "pazudusi" plauktos. Gribētos lai to ik pa laikam rādītu kino vai TV. (Tāpat, kā gribētos, lai periodiski ekrānos parādās jau iepriekš pieminētais Ērika Niedras autorraidījums) Skatītājiem būtu par ko aizdomāties.

Nesākšu par sižetu izplūst, pārāk daudzšķautnaina tēma, kaut arī pats sižets nav sarežģīts un viegli risinās. Vienīgi - kā veiksmīgs akords ar daudzslāņainu zemtekstu izskan filmas fināla frāze: "Priekš kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz dievnamu?"

Meklējiet torentos, ir to vērts.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru