Bērnu tiesību aizsardzības likums un tā sekas

Nupat biju veikalā un novēroju skatu, kad 2 - 3 gadīgs mazulis krita gar zemi un kliedza pilnā balsī, jo mamma nepirka viņam konfektes. Cik sapratu, naudas nav tik daudz, lai varētu atļauties konfektes, bet bija nepieciešams produktu minimums, lai ģimene paēstu kādu laiciņu. Līdz algai vai bērna pabalstam. Tikai pļauka pa bērna dibengalu uz mirkli sīci apklusināja.

Tik sīkam bērnam grūti iestāstīt visas finanšu nianses ģimenē. Viņš vienkārši to visu vēl nesaprot. Nespēj saprast. Jo reizēm gadās mīlošas vecmāmiņas, kas bērnam nopirks visu, ko tas tik paprasīs un vecāki ar savu prāta pārliecināšanu varēs "pastāvēt pie ratiem".  Vecmāmiņa taču var atļauties (kaut arī mazbērna iegribu apmierināšanai tiek iztērēta gandrīz vai pēdējā naudiņa un nākas aizņemties no kaimiņiem maizes klaipam). 

Un šeit es runāju par ģimeni/ģimenēm, kuras ir vidusmēra normālas ģimenes, kurās abi vecāki strādā, pērk iespēju robežās bērnam nepieciešamās preces, mēneša beigās skaita centus, lai pietiktu kaut maizes klaipam un reizēm atstāj bērnu vecmāmiņas uzraudzībā.

Visādas izpildinstitūcijas bērnu tiesību aizsardzības jautājumos visbiežāk "uzbāžas" tieši šādām ģimenēm. Ģimenēm, kuras iespēju robežās cenšas nodrošināt bērnu ar elementāro nepieciešamo un papildus dot viņam iespēju nodarboties kādā pulciņā vai kā tamlīdzīgi. Bet esošās vecmāmiņas ar savu "mīlestību" grauj vecāku pūliņus. No vienas puses jau var saprast - viņas uz mazbērna cenšas kompensēt to, ko nebija laika iedot saviem bērniem. Bet rezultātā izaug cilvēkbērns, kurš īsti neņem galvā arī vecākus un to, ko tie mēģinājuši viņam iespēju robežās iedot.

Manuprāt, šeit ir primārais darbs ar vecmāmiņām. Lai viņas saprastu, ka jāsadarbojas ar bērna vecākiem un nedrīkst izdabāt bērnam tajos gadījumos, kad ir skaidri redzams, ka tā ir tikai bērna kaprīze. 

Pati esmu piedzīvojusi gadījumus, kad bērns, atvests no viesošanās pie vecmāmiņas, atsakās ēst vakariņas, jo pirms tam pie vecmāmiņas sabarots ar visādiem gardumiem, ieskaitot konfektes. Pati pat atceros gadījumu, kad puikam bija pāri pusgadam un bija jūnijs - zemeņu laiks. Tolaik mēs dzīvojām pie mana pirmā vīra vecākiem. No sava bērna kopšanas pabalsta nopirku kilogramu zemeņu ar domu - katram pieaugušajam pa pāris zemenēm (vitamīni uz vasaras sākumu tomēr vajadzīgi visiem), pārējo - bērnam. Un atceros, kādu traci sarīkoja toreizējā vīramāte - kas vēl nebūs, pieaugušie apēdīs pa zemenei, kad bērnam vairāk vajadzīgs. 

Bet - atgriežoties pie tēmas. No bērnu tiesību aizsardzības institūcijām visvairāk cieš tieši tās ģimenes, kuras ir vidusmērā situētas, par normālām uzskatāmas ģimenes. Alkoholiķu, izvirtuļu vai tamlīdzīgu personu ģimenes tiek atstātās "mūsu iestādes uzraudzībā un pāraudzināšanā", bet bērni tiek izņemti un nosūtīti uz bērnu namiem tieši no tām ģimenēm, kuras ir maznodrošinātas, bet citādi normālas un bērns tiek audzināts materiālo un morālo iespēju robežās. Un tiek radināts dalīties, saprast, ka visam ir sava nozīme un pat cenšas vasaras brīvlaikos piestrādāt, lai palīdzētu vecākiem.

Kaut kas līdzīgs notiek ar ģimenēm, kuras ir pārāk labi situētas un var atļauties bērnam nopirkt visu, ko bērna sirds kāro. Tās arī Bāriņtiesa liek mierā. Tur grozās liela nauda, ko tos vecākus un bērnus tricināt, kaut arī bieži vien šie bērni uzvedas kā pasaules karaļi un elementāro uzvedības kultūru skolā, uz ielas un citās publiskās vietās ciniski ignorē. Un iepļaukāt viņus nedrīkst - ir taču bērnu tiesību aizsardzības likums.

Liela nelaime ir tā, ka bērni tiek audzināti tajā aspektā, ka viņiem ir tiesības, apejot to likuma daļu, kurā uzskaitīti bērna pienākumi. Par tiem visas valsts institūcijas izliekas aizmirsušas un reti, kad bērna jautājumus skata tiesību un pienākumu mijiedarbības aspektā.

Gada priekšpēdējā diena

Rakstu šodien, jo rīt jau nebūs laika. Būs visvisādas darīšanas un pašu svētku svinēšana. Par to jau rakstīšu nākošajā gadā, kurš iestāsies pirmdien.

Visādi atskati uz nodzīvoto laiku pārdomu veidā jau ir bijuši šogad, katru reizi par kaut ko citu, vai aptuveni citu. Bet laikam jau šis tas palicis nepateikts.

Nezinu, ko lai vēl pasaka, kā lai pasaka. 

Pagājušajā ziemas/pavasara sezonā divas reizes pabiju slimnīcā, tagad gaidu rindu ne tikai uz pansionātu, bet arī uz vietu slimnīcā. Zinu, ka slimnīcā pavadīšu mēnesi. Un tas pieder pie ārstēšanas režīma tajā slimnīcā. Citās slimnīcās mēnesi vai gandrīz mēnesi tur tikai ekstra smagos gadījumos. Manu dēlu, piemēram, pāris gadus atpakaļ pēc aklās zarnas operācijas Gaiļezera slimnīcā jau trešajā dienā palaida mājās. Šuves bija kur citur jāiet izņemt. 

Dzeršana tiešām ir atmetusi mani, jo pēc alkoholiskajiem dzērieniem, kas nav alus, (pat ja tie ir tiešām kvalitatīvi) nākošā dienā jūtos tik slikti, ka gluži vai mirīju nost pat pēc vienas glāzes, nelielas. Ar alu arī ir visai dīvaini - tam ir tā labā īpašība, ka viņš vienā mirklī sāk dzenāt uz tualeti, līdz ar to organisms zināmā mērā patīrās no negācijām. Bet vienalga - brīžiem no rītiem ir slikti, aizpampušas acis un nekas nav mīļš. Pāreja uz bezalkoholiskajiem aliem? It kā jau normāli - alkohola nav, pats alus aizplūst kanalizācijā ļoti ātri. Vienu dienu te pamēģināju trīs bezalkogholiskos. Ne uzreiz vienu pakaļ otram, bet ar laika starpu. Likās - nākošajā dienā viss būs ok un rīts būs normāls. Ne vella. Acu aizpampuma sajūta jau no paša rīta, pat trīs kafijas krūzes slikti līdzēja un pa dienu jutos pēc otrreizējā pārstrādes produkta. Laikam kaut kādi grādi tam bezalkoholiskajam tomēr ir, Kāds 0,00..... procents, bet ir.

Vasara bija slikta. Kaut arī bija darbs un papildus ienākumi pensijai. Tomēr arī dzerts tika biežāk. Līdz gandrīz vai pazaudētai filmai. Līdz tai robežai, ja iedzeršu vēl, tad robežu pazaudēšu noteikti. Tas atsaucās uz rakstīto šeit, kad bieži dabūju labot nākamajā dienā visas iespējamās un neiespējamās drukas kļūdas. Paldies dievam, tas periods nu ir aiz muguras. Pietika spēka savākties. Un tagad praktiski nelietoju alkoholu. Ja nu reizēm kādu aliņu (visbiežāk bezalkoholisko), nubet pārējos spirtotos pavisam nee. Organisms pretojas un man pat negribas. Urrā.

Zinu (vismaz ceru, ka zinu), ka rītdien nelietošu pat aliņu, drīzāk izvilkšu māsu uz pastaigu pa pilsētu, jo tur būs un jau tagad ir daudz kā interesanta, ko redzēt. Un rītvakar nu noteikti jau no vakara būs pasākumi Daugavmalā.

Prezentācija

Vakar kopā ar draudzeni un viņas draugu biju uz firmas Eastercom prezentāciju. (Ja pareizi atceros nosaukumu). Kā mēs nokļuvām uz šo prezentāciju? Draudzenei pienāca īsziņa, ka viņa ir laimējusi aproci un ceļojumu uz Turciju. Tikai viņai šim laimestam pakaļ jāierodas uz kafejnīcu Marija Marijas ielā, kas ir Aleksandra Čaka ielas sākums, kurā būšot pusdienas un kaut kā prezentācija. Draudzene pierunāja mani un savu draugu turp doties, jo īsziņā esot teikts, ka līdzi jāņemot četrus cilvēkus. Ceturtais neatradās, bet nekas. Devāmies uz turieni trijatā.

Es jau agrāk biju gan pati aicināta, gan kādam līdzi gājusi uz šāda tipa prezentācijām, tāpēc jau biju gatava tam, ka tur papildus pusdienām un galvenās uzaicinātās personas apdāvināšanai prezentēs kaut ko, ko mēģinās pārdot par milzu naudiņām. Zināju jau iepriekš, ka neko no piedāvātā nepirkšu - skaidrā nepietiek naudas un līzingā ņemt neļauj mana kredītvēsture. Bet paēst vakariņas par brīvu - kāpēc arī ne. Ciniski, bet patiesi.

Prezentācijā kā galveno pārdodamo objektu piedāvāja alpaka vilnas palagu, segu un spilvenu. Visu komplektu, ne pa daļām. Kā piedevas, jeb dāvaniņas bija Merīnvilnas halāts, veste, spilvens, palags un ap gurniem liekama lietiņa, kas atgādināja šalli.

Draudzenei dāvanā piesolītā aproce izrādījās no sīkiem raibiem akmentiņiem savērta aprocīte un piedāvātā ceļazīme uz Turciju - buklets, kurā piedāvāja martā vai aprīli braucienu uz Turciju ar sīku aprakstu, par ekskursijām un citiem sniegtajiem pakalpojumiem šajā braucienā. Viena nianse - brauciens par pašas naudu. Tādus bukletus saņēmām arī mēs ar viņas draugu.

Lieki teikt, ka šoreiz prezentētājam sanāca aplauziens, jo mēs paēdām pusdienas, bet nekas netika pasūtīts vai nopirkts uzreiz. (jāpiezīmē, ka kafejnīcā Marija ir laba virtuve un tur gatavo tiešām labi).

Šādas segu prezentācijas bija nu ļoti izteikti populāras 90-jos gados, šī gadsimta sākumā. Tagad tās kļūst arvien retākas. Man tā šķiet, jo savu radu, draugu paziņu vidū reti kad jūtu, dzirdu par šādu prezentāciju apmeklējumu.

Biju jau domājusi, ka komivojažieru ēra segu tirdzniecībā ir pagājusi, jo pat kosmētikas firma Oriflaim ir atvērusi savu veikalu Rīgas centrā un laikam jau iztiek bez komivojažieru pakalpojumiem. Man vismaz tā šķiet.

Kas liedz šai firmai atvērt savu veikalu? Nu, bet tās ir viņu problēmas. 

Daudzas, līdzīga materiāla segas jau sen var nopirkt tirgū un veikalos par daudz piemērotākām naudiņām.

Rīts kā vakardienas turpinājums

Vakarvakara mazā labsajūta izdarīja savu labo darbu. Pirmo nakti pa ilgiem laikiem (praktiski laikam pusgada garumā) izgulēju no zvana līdz zvanam un no rīta nebija vēlmes līzt atpakaļ gultā un vēl maķentiņ pavārtīties pusaizmigušai. 

Šī rīta sajūtas? Iesnas nedaudz un nedaudz saaukstēšanās sajūta. Pmostoties pat kādu laiku salu, kaut arī istaba silta un gulta pie pašiem radiatoriem. Toties nejūtos aizpampusi ar nelielu paģiru sajūtu. Tas aizpampums un nelielā paģiru sajūta no rītiem mani ilgi vajāja, kamēr ar lielu piespiešanos izdevās attīrīt organismu no liekā alkohola daudzuma. Manam mazajam pusaudža organismam bija ilgi ar to jācīnās.

Vispār, doma rakstīt bija nedaudz citā rakursā.

Es neinu, vai tā gadās tikai man, varbūt vēl kādam tā gadās. Bet - ja diena iesākas nekā un sajūtās un notikumos pavisam slikti, tad dienas noslēgums tomēr par spīti visam būs labs. Tāpat ar nedēļas sākumu. Ja nedēļa iesākas greizi, tad nedēļas nogale būs laba. Un otrādi - ja viss iesākas rožaini, tad beigās var sanākt raudāt.

Var jau būt, ka kādam ir savādāk.

Pa ilgiem laikiem apskatīju reklāmu aplūkošanas statistiku. Kaut kāda kustība tur notiek. Kādam tomēr tās interesē. Lai tas anonīmais pretreklāmu bļāvējs iet sēnēs. Viņa noliedzošā attieksme pret relāmām ir viņa attieksme. Citiem varbūt ir savādāk.

Šodiena

Šovakar pa ilgiem laikiem gribējās smaidīt un smaidīju arī. Drīzāk iekšēji, nekā ārēji. Bet arī tas jau ir daudz.

Šodien tāds paliels rinķis manās gaitās sanāca - vispirms uz Juglu pie ārsta, pēc tam uz centru, uz savas bankas filiāli, sakārtot attieūbas ar maksājumu karti un pēc tam atpakaļ uz purčiku. No transporta irkārpījos pie purčika tirgus, ieķemmēju Rimi, un tad kājām uz tagadējām mājām. Nekas dižs jau nebija noticis, daži nepieciešami gājieni un darbības. Tomēr kaut kāds iekšējs pacēlums un labs garastāvoklis.

It kā nekas jau nenotika, tikai ārsts uzsmaidīja, pārdevēja pārsteigti uzsmaidīja, kad pirku bezalkoholisko alu. Bija pieradusi, ka es reižu reizēm pērku alkoholisko.

Cik maz tomēr vajag, lai justos labi, pacilāti un gribētos smaidīt. Sen, ļoti sen tā nav bijis. Uhū! Šodiena ir laba diena!

Ziemassvētki pie māsas

Kad māsa atbrauc uz Latviju no Nīderlandes brīvdienās, vai kāda cita iemesla dēļ, tiekamies diezgan bieži. Pie viena tad ir iespēja parevidēt savu istabu un tikt vaļā no visa liekā. Daudz kas jau ir izmests ārā vai izdāļāts radiem, draugiem, paziņām. Tik tagad pamanīju, cik ļoti esmu apaugusi ar viskautko lieku. Kaut arī, dzīvojot tur, diezgan pabieži tīrīju skapjus un citas vietas no liekām lietām. Acīmredzot daudz kas vēl aizķēries nevajadzīgs.

Tomēr runa nav par to.

Šogad Ziemassvētku vakaru nosēdēju pie māsas. Sen tā nav bijis. Pat biju aizmirsusi, ka svētkos uz gala var būt visa kā tik daudz un garšīga.

Bijām trijatā - es, māsa un mūsu kopīgā paziņa vēl no jaunības laikiem. Bija jautras čalas, televizors fonā kādu filmiņu kruķīja, kuru pat īsti neskatījāmies. Tāpat bija jauki. Bija eglīte, sveces, Ziemassvētki un labs noskaņojums. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem abas ar māsu neņerkstējām viena uz otru, bet izaudījām vakaru un bijām kopā.

Bija īsti svētki ar daļēji sen aizmirstu tradīciju - pilns galds ēdamā un viena liķiera pudele uz trim. Un dzērās ļoti lēni un ar baudu. Pat alkohola klātbūtne nejutās. Mūslaikos par ierastu kļuvis uz galda daudz pudeļu un maz ēdamā. Un vakars izvēršas par nodzeršanos. Mums tā nebija.

Vēl viena lieta, kas uzjundīja bērnības un jaunības siltumu - māsa mums abām, viešņām, iedalīja vēl pa paciņai no svētku galda labumiem šīrīta brokastīm. Bērnību, jaunību atceroties - bija ierasta lieta viesiem uz atvadām iedot līdzi paciņu no svētku galda labumiem. Jo uz galda parasti uzklājās vairāk, nekā apēdās.

Es šos svētkus ilgi atcerēšos ar labsajūtu.

Pansionāts "Atsaucība", SIA

Šorīt aizbraucu ekskursijā, ja to tā var nosaukt, uz pansionātu "Atsaucība" Telts ielā 1, Rīgā, Pārdaugavā, netālu no Paula Stradiņa klīniskās bērnu slimnīcas (ja es pareizi atceros pilno šīs slimnīcas tagadējo nosaukumu) Vienības gatvē. Abas ielas krustojas. Un abas iestādes pārskatāmas no transporta pieturvietas.

Šo pansionātu man ieteica apmeklēt. 

Kad līdz tam tiku, sapratu, ka šo ēku ar tajā mītošo kontingentu zinu jau no jaunības, no padomju laikiem. Tas ir pansionāts cilvēkiem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās veselības traucējumiem. Priecājos, ka man tādu nav.

Pansionāts atrodas vēl pirmskara celtā ēkā, cilvēki tur mitinās pa trīs vai četri vienā istabiņā, kurā ir gultas, naktsskapīši un viens neliels skapītis, vairāk piemērots virsdrēbju ievietošanai. Nemanīju naktslampiņas un jel ko citu iemītnieku ērtākai dzīvošanai telpā.

Mani vēl pārsteidza tas fakts, ka pat mūsdienās ir vietas, kas nav cietums, cilvēkus baro no metāla traukiem. Tas radīja nelāgu iespaidu par attieksmi pret tur mītošajiem cilvēkiem. 

Kaut arī neizskatījās, ka personāls slikti izturētos pret šiem cilvēkiem. Drīzāk mierīga līdzāspastāvēšana. Tas, protams pirmais iespaids.

Uzzināju, ka iemītnieki bieži tiekot vesti ekskursijās, pie viņiem notiekot dažādi pasākumi. Ir iemītnieki, kuriem ir brīvais režīms, daži pat ir tajā veselības pakāpē, ka kaut kur pat strādājot. Tikai tie, kurus tur redzēju, pēc strādātājiem gan neizskatījās.

Maksa par atrašanos pansionātā - 90% no invaliditātes pensijas. Uz rokas cik nu kuram paliek. Atkarībā no grupas un pensijas lieluma. (Tā tas ir visos pansionātos.) Tiesa, kur tad un kā tad savu atlikušo naudiņu tērēs tas, kurš neko daudz vis no pasaules nesaprot un dzīvo kaut kādā savā mistērijā? Strādājošajiem - viņu nopelnītais paliek viņiem pašiem, atvilkums pansionāta labā ir tikai no pensijas.

Interneta pieslēgums esot. Vaifaja līmenī un to varot lietot nodarībību telpā.

Pie pansionāta kārtības pieder arī tas, ka cilvēkam, nonākot šajā vietā, pirmo mēnesi nedodot iespēju brīvgājieniem ārpus pansionāta teritorijas. Mēnesis savstarpējai iepazīšanai, tā teikt.

Pirmais iespaids - pansionāts asociējās ar Tvaika ielas slimnīcu diagnožu smaguma pakāpju ziņā.