Mans 2018ais

Ziemassvētki izskanējuši, gada pēdējā diena vēl gaidāma jaunnedēļ.

Atskatoties uz nodzīvoto gadu - tas ir bijis labāks nekā iepriekšējais. Mazāk iebrukumu, vairāk darba, visādu pasākumu, kurus esmu apmeklējusi. Kopš man ir uzdāvināts fotoaparāts, no kura var dabūt bildes laukā, esmu centusies apmeklēt vairāk pasākumu un izstāžu. Un visādi citādi trenēties fotografēt ar šo aparātu. Linkus nelikšu, mani pastāvīgie apmeklētāji visu ir redzējuši un komentējuši. Arī manas pārdomas gada garumā. Tik sanāk dīvaini - visvairāk komentāru saņemu vasaras mēnešos un rudenī, citos gadalaikos pa druskai un garāmejot.

Beidzot pēc ilgiem gadiem atkal dzīvoju ģimenē - kopā ar dēlu. Kaut arī daudzi saskarsmes jautājumi nav noregulēti un skaidri. Bet to mēs atrisināsim. Laiks jau mums ir, mirt tūlīt un tagad netaisāmies.

Ir mums apakšīrnieks, ar kuru jāmācās sadzīvot, bet tas arī ir laika jautājums.

Vēl ir laika jautājums sarunai ar puikas tēvu, kurš atbild par šo dzīvokli. Par manu oficiālu legalizāciju šeit. Savādāk - es pabēgu uz veco dzīves - īres vietu, kad viņš atbrauc.

Esmu pabijusi divas reizes slimnīcā, no kurām viena - slimnīca kā slimnīca ar palātu un tamlīdzīgām būšanām, otra - dienas centrs, uz kuru devos tikai uz procedūrām, bet pārējo laiku pavadīju mājās, kaut skaitījos slimnīcā.

Jāsaka paldies radiem, draugiem, paziņām, kuri šī gada laikā ir palīdzējuši un visādi atbalstījuši, lai es nostātos uz kājām un kļūtu stiprāka savās darbībās.

Lieli daļu parādu - gan juridisko, gan cilvēcisko - esmu atdevusi.Vēl jau ir palicis nākošajam gadam, ko atdot, bet patiess prieks, ka parādi iet mazumā. Aizņemos krīzes situācijās mazāk, nekā atdodu.

Ir plāni, ko darīt jau sākot ar otro janvāri darba jautājumos.

Eglu ceļš pirmajos ziemassvētkos

Ziemassvētki dienas garumā

Mājiniekus uz bildēm neredzēt, jo kaķis bija vienīgais, kurš neiebilda pret fotografēšanu.

Ziemassvētki

Ziemassvētki pienākuši, bet es no viņiem neko dižu negaidu. 

Bērnība un jaunība pagājusi padomjlaikos, kad Ziemassvētki neskaitījās un oficiāli svinēja tikai Jauno gadu. Tiesa, pēc vecmāmiņu nāves tēvs mūs, pusaugu meitenes, mēģināja vest Ziemassvētkos uz baznīcu, pat kopā ar mammu sarūpēja kādu nebūt svētku galdu. Bet laiks bija nokavēts. Mums šie svētki nenozīmēja neko un bija tikai obligātā diena, kas jāpavada ar ģimeni nevis kur luņojot ar draugiem.

Kad piedzima dēls, mēģinājām viņam iedot šos svētkus un Lieldienas. Kā tas ir izdevies, īsti nezinu. Nezinu par viņa sajūtām šajos svētkos. Kaut arī jūtu, ka viņš mēģina svinēt un sajust. Tagad jau pirms svētkiem ir sagādājis egli un rotājumus. Pats, bez pamudinājuma.

Pagaidām ir rīts, nezinu kāds izvērtīsies svētku vakars. Laikam par to rakstīšu rīt un varbūt par bildes ievietošu, ja sanāks sabildēt un tautai nebūs iebildumu.

Vienīgais, kas ir patīkami - uz svētkiem ir sniegs, tagad arī snieg. Un tad ir sajūta, ka svētki ir pa īstam, nevis parodija par ziemīgajiem svētkiem. Kaut nu sniegs noturētos līdz Jaunajam gadam. Pēc tam var kust nost un sākties pavasaris.

Tagad tikai sajūti, ka kaķim ir kāda neparasta sajūta, Visu rītu trinas gar mani. Pirmo reizi savu nepilno astoņu gadu laikā sajuta sniegu zem ķepām - izgāja uz piesnigušā balkona un sniegs viņam acīmredzami nepatika. Tagad sēž man klēpī un silda ķepas. Man,  tiesa, tas gan nekādu ērtību nerada, jo laptops ir uz dīvāna un rakstīšanai jāliecas tam lopam pāri. Toties viņam ir ērti. 

Es joprojām ceru, ka man radīsies šī Ziemassvetku sajuta. Ceru uz brīnumu laikam. Varbūt kāds uzdāvinās uz laikiem, pati radīt laikam neesmu iemācīta.

Ziema Rīgas guļamrajonos

Kārtējais kokteilis

Man atlikušas pēdējās divas dienas, ko pavadīt dienas stacionārā Veldre. Pa šo mēnesi, ko pa dienu pavadīju tur, esmu nedaudz vīlusies. Nav vairs "apaļais galds" ar sociālo darbinieku, kam vajag, var paši pieiet un pakonsultēties. Nav vairs grupa ar psihologu. Bija trīs nodarbības ar citu psihologu, bet tas bija galīgi garām un ne tajā rakursā, kas man nepieciešams. Mēģināju atsākt sporta nodarbības, uz kurām gāju centra apmeklējumu pirmsākumos un sapratu, ka sports tomēr nav priekš manis. Man nepatīk vingrošana un trenažieri. Kustību aktivitātes saštukoju arī tāpat.

Vakar drusku nesapratos ar dēlu tik tālu, ka viņš nenakšņoja mājās. Ceru šodien ko salabot ja viņš būs mājās, kad atbraukšu no nodarbībām centrā.

Pēc Jaunā gada meklēšos, lai stātos darbā kaut uz divām, trim dienām nedēļā un dažām stundām dienā. Pa laika posmu starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir bezjēdzīgi ko meklēt. Visiem galvā gada beigas, nevis jaunu darbinieku pieņemšana. Ja nu vienīgi atradīsies tāds darbs, kurā jau reiz esmu strādājusi un ir iespēja atsākt darba gaitas.

Dēls februārī taisās pārcelties uz ASV pie savas pasijas un ar laiku pat apprecēties tur. Viņam ideja bija mani uz turieni pārvilkt un iekārtot pie pasijas mātes Kalifornijā. Bet skaidrs ir viens - man tur nav ko darīt, vecums arī nav tas, lai tik viegli mainītu dzīves vidi un viss cits man ir šeit, nevis tur.  Vienīgais, kas mani uztrauc pašreizējā situācijā - mana atrašanās šajā mītnes vietā. Pagaidām esmu piekārtā stāvoklī. Kad tas tiks sarunāts ar puikas tēvu, būs miers mājās.

Šī gada trešā advente

Nav jau daudz ko rakstīt šajā sakarā, būtiskākais sarakstīts iepriekš. 

Sniegs pazudis, laikam svētki atkal būs bez sniega, pat mīnusu nav.

Dēlam pēc pāris dienām vārda diena, bet dāvināt nav ko, ja nu vienīgi uztaisīt svētku pusdienas no tā, kas būs mājās.

Nezinu un neesmu lietas kursā par savu statusu Žagatu ielā, nezinu, vai dēls ir runājis ar tēvu vai nee. Man šis statuss būtu būtisks.

Nezinu arī, kad māsa atbrauks brīvdienās uz Latviju. Zināms vienīgi, ka uz Ziemas svētkiem un Jauno gadu viņa nebūs Rīgā. Kaut man gribētos šos svētkus pavadīt kopā ar viņu.