svētdiena, 2020. gada 24. maijs

Atkal Rīgā

Nepilnas divas nedēļas nebiju lielpilsētā, tagad, proti vakar, iebraucu atkal. Kk gribējās apstākļu nomaiņu. Rakstīšu par dažiem novērojumiem.
1. Kopš 12tā maija ir prasība visos sabiedriskā transporta līdzekļos lietot sejas maskas. Izbraucot no Ludzas vakardienas pēcpusdienā maskas redzēju tik pusvagonam. Tas pats trolejbusā uz nakšņošanas vietu. Un aizrādījumi kk neiedarbojās. Nihilistiska attieksme pret notiekošo vai pārliecība par savu imunitāti?
2. Maršrutā Centrālā stacija - Purvciems pa Aleksandra Čaka ielu redzēju daudzas pārmaiņas un darbību sekas dažu celtņu atjaunošanā, Bija patīkami to redzēt. Rīga mainās un pārkārtojas par spīti vīrusa pandēmijai.
3. Joprojām meklēju darbu uz dažām stundām/dienām nedēļā. Uz ko vairāk nevelku. Ir pirmspensijas vecuma un otrā grupa invaliditātei. tas ne visus darba devējus iedvesmos mani pieņemt darbā. Veikalā, kasē, neriskēšu strādāt - sveša nauda ir sveša nauda un negribas krist kārdinājumā.
4. Būtu ar mieru apmesties Rīgā komunālā dzīvokļa istabiņā par 70 eirikiem mēnesī (kur summā ietilpst gan īre, gan komunālie plus internets). To es vēl spētu pavilkt no invaliditātes pensijas.
5. Neatteikšos no stundu darba jeb pāris dienām nedēļā strādāšanai. Veikalus un smagu fizisku darbu lūdzu nepiedāvāt.

trešdiena, 2020. gada 13. maijs

Atgriežoties Ludzā

Vakar ar vienīgo vakara vilcienu Ludzas virzienā (no Rīgas iziet 17.00 ar galastaciju Zilupē) sanāca netīšām iekāpt pavisam modernizētā vagonā.
Pēc izmēriem vagons kā vagons, kā visi, pie kuriem pieraduši. Tomēr atšķiribas pamanāmas uzreiz un lieliem burtiem. 
1. Sabiedriskā tualete - norobežota telpa pašā vagonā. Un tai ir jaunas palīgfunkcijas - vietiņa, kur kur pārpamperot zīdaini, ja ir tāda vajadzība.
2. Lai, sagatavojoties izkāpšanai, no vagona izietu tamburā, nav jārausta durvis. Pietiek nospiest pogu, durvis atvērsies pašas. 
3. Pārejas starp vagoniem daudz caurredzamākas un saplūst ar vagona perspektīvu.
4. Selektorā netika atskaņotas katras esošās un nākošās pietura. Toties bija ekrāns, kurā uzrādījās vajadzīgā informācija. Tas nozīmē, ka pagulēt vilcienā nesanāks, ja negribas nogulēt savu pieturu. Protams, šai situācijā ir izeja - palūgt konduktorei, lai tā laicīgi pamodina.
5. Kas nepierasti - vilciens bija sakombinēts no 2viem sastāviem. Radās iespaids, ka viena daļa ir mums ierastais vagonu iekārtojums, otra daļa - jaunais iekārtojums kā izmēģinājuma variants. 
Katrā gadījumā man nebija iebildumu pret jauno iekārtojumu. Iebildumi bija pret konduktori, kuras atbildes uz jautājumiem par vagona dizainu un tamlīdzīgam lietām bija visai šerpā tonī izteiktas. Radās iespaids, ka viņa ir nikna uz visu pasauli un ko vēl piedevām.
Pie viena - labi ka vakar aptekā nopirku "uzpurni". Tagad visos sab transportos tas jālieto. Tiesa, vakar vizinoties pa Rīgu redzēju arī tādus, kas šo prasību neievēro. Tā pat arī vilcienā.
Ar tiem "uzpurņiem" it kā jau pasargā sevi un citus, bet elpot pagrūti. Esmu no tiem, kas elpo galvenokārt caur muti un tad šis aqizsarglīdzeklis visai nopietni traucē elpošanu. Nu, bet tā jau ir mana īpatnība.
Vel par putniņiem runājot, karantīnas laikā atcelti daudzi autobusa reisi. Uz Ludzu ar ierasto autobusu 14.40 vispār nenokļūt, jo tā maršruts kaut kādas idejas pēc karantīnas laikā sācis braukt uz Rēzekni caur Madonu un tad nu noteikti nevar paspēt uz pēdējo autobusu no Rēzeknes uz Ludzu - tas no Rēzeknes iziet 18.00os, bet tas autobuss Rēzeknē ar savu izmainīto maršrutu ienāk 20.00os. Tā ka visreālākais tomēr ir vilciens, ar kuru nokļūt Ludzā vajadzīgā mirkli.

otrdiena, 2020. gada 12. maijs

Rīga karantīnas laikā

Godīgi sakot, mani pēc mēneša nebūšanas lielpilsētā notiekošais nepārsteidza. 
Rīdzinieki daudz vairāk nobijušies no vīrusa, pat darbdienās mazāk pārvietojas pilsētā. Tomēr šorīt braucot uz centru nācāc neievērot jaunos noteikumus un trolejbusā piesēst kādam blakus ignorējot aizlieguma zīmi - krustu uz sēdekļa. Cilvēku padaudz un bezkrusta sēdekļi praktiski aizņemti.
Tāpat ievēroju, ka trolejbusā praktiski visi ar obligātajiem no šodienas "uzpurņiem" - maskām. Tiesa, izkāpjot no transporta, tās ātri pazūd kabatās, rokassomiņās (piemēram, manējā).
Apkalpojošais personāls (vilcienā, aptiekā) gan mocās ar tiem "uzpurņiem". Neapskaužu. Ja aptiekas ir atvērtas apmeklētajiem rupji rēķinot 10 stundas dienā, tad vilciena pavadonim-kasierim tā diennakts maiņa ir krietni garāka. Vilciena sastāvs jau dienas garumā tiek dzenāts dažādos virzienos ar dažādu kilometru un stundu skaitu līdz galamērķim.
Arī cilvēku uz ielām galvaspilsētā vairāk, nekā manīju iepriekšējā reizē mēnesi atpakaļ. Varbūt šo faktu ietekmēja tas, ka iepriekš uz Rīgu atbraucu piektdienas vakarā un sestdienas vakarā braucu prom, bet šobrīt sanāk pirmdienas vakars - otrdienas vakars.
Tomēr rodas iespaids, ka lielās bailes no vīrusa sāk atkāpties un masveida histērija sāk noplakt par spīti masu saziņas līdzekļos kultivētajai baiļu stadijai. Galu galā laikam iestājusies pareizā sapratne, ka gripa, citas smagas kaites kā arī visādi citādi iepriekš neparedzēti negadījumi un notikumi Latvijā katru gadu paņem daudz vairāk dzīvību, nekā uz doto brīdi koronas vīruss. kura "darbības" intensitāti un sekas ļoti regulāri iepublisko daudzapmeklētajos feisbukos.
No iepubliskotajiem datiem ir skaidrs, ka Latvija koronas upuru skaita ziņā ir tuvāk saraksta apakšgalam, nevis augšgalam un šeit ir veselīgāka vide. Var jau būt, ka daudzi šo apstākli norakstīs uz darbībām, kas veiktas, lai mazinātu saslimstības iespējamību.
Tomēr. Varbūt tas izklausīsies nežēlīgi un nejauki, dabiskā izlase pastāv par spīti vakcīnām un jebkuriem citiem aizsardzības paņēmieniem. Izdzīvos un pat nesaslims tas, kuram stiprāka imūnsistēma un dzīvotgriba jau no dabas dota. Protams, jau no mazām dienām veiktie pasākumi imūnsistēmas nostiprināšanai un uzlabošanai ir tikai pluss pie Mātes dabas dotā pūra.
Varu tikai priecāties, ka mana dabas dotā imūnsistēma ir pietiekami stipra un noturīga, kā arī par to priecāties, ka mans dzīves moto laikam jau ir "kam lemts pakārties, tas nenoslīks".
 No visām bērnu infekcijas slimībām (nu, tām, ar kuram mana paaudze izslimoja jau pirmsskolas vecuma laikā apmeklējot bērnudārzus) esmu slimojusi tikai ar vējbakām pirmsskolas laikā un masaliņām 16 gadu vecumā. Viss pārējais pa lielo - saaukstēšanās ar klepu un iesnām, nedaudz paaugstinātu temperatūru.
Par vienīgo smago gadījumu rakstīju kaut kad iepriekš, kad biju "noķērusi" abpusējo plaušu karsoni pie kura gripa "noķēra" mani. Ij tad man šīm komplekta slimībām iesākumā bija nestandarta simptomi. Bet nu, tas tā. Izķepurojos, izdzīvoju un joprojām viss notiekās. Nenoliegšu ārstu darbu manis atlabšanas procesā, bet ja manai dzīvesdziņai būtu vienalga, tad arī ārsti pie labākās gribas neko nevarētu padarīt. Atbrīvošanas no kādas kaites par labu dzīvei taču vienmēr ir ārsta un pacienta labas gribas sadarbība. Ja šajā sadarbībā viena puse nepiedalās, otra var "stāvēt uz ausīm", bet rezultāts būs nulle un cilvēks miris.
Tik daudz sarakstīju, bet galvenā doma.
Mēs varam pieņemt visādus mērus un rīkoties visādi citādi apdomīgi, bet vīruss, ja ir izdomājis ko paņemt un aizvest debesīs, tad to viņš darīs neatkarīgi no metodēm, ar kurām mēs pret viņu cīnāmies. Varam tikai priecāties, ka mūsu mazā valstiņa nav koronas vīrusa prioritāte un mums kādi nebūt izdodas pa lielo izdzīvot šajā laikā.
Un pie viena izglītības sistēmā esošajiem - korona jums devusi papildus brīvo laiku (cik tad nu jūs pie tā kompja nosēžat virtuālās stundas novadot..... Nu nesmīdiniet apkārtējos). Izmantojiet nu pavasari un brīvo laiku tā, kā nu pienākas. 

otrdiena, 2020. gada 5. maijs

Par filmu runājot

Vakar televīzijā noskatījos fragmentu no jaunajiem Zvaigžņu kariem, kas ir iepriekšējās sāgas rimeiks (laikam tā sauc filmu pēc vecākas filmas motīviem un gandrīz identisku sižetu). 
Mani īpaši neaizrāva. Stipri bija jūtama Lukasa sāgas scenārija klātbūtne kā arī no iepriekšējās sāgas aizņemto rekvizītu un tērpu klātbūtne. Tāda sajūta, ka autoriem pietrūka izdomas un talanta radīt ko savu.
Jo pat sižeta līnija tam fragmentam, ko noskatījos - mikslis no Lukasa sāgas vairākām sērijām.
Šo variantu, ja kāds kaut kur uzdursies, neiesaku. Lukasa sāgas 6-as pirmās sērijas bija uz urrā. (Un es nerunāju par to sviestu, kas tika uzņemts kā sāgas turpinājums.)

svētdiena, 2020. gada 26. aprīlis

Par imigrantiem runājot.


Es par imigrantiem uzskatu ne tikai šurp sabraukušos ārzemniekus, bet ari no laukiem uz Rīgu sabēgušos. Jau no padomjlaikiem man tāds uzskats. It ka Rīgā būtu labāka un lētāka dzīve. Ne vella. Dzīvokļi dārgi, pārtika dārgāka nekā mazpilsētās. Padomju laikos pie visa vēl Rīgas iedzimtie paaudžu paaudzēs dzīvoja ne īsti piemērotos apstākļos, kamēr visi uz Rīgu saskrējušie (pat mūsu lauku bāleliņi) dabūja atvieglojumus un normālus dzīvokļus. Paši vien mūsējie sastāda to imigrantu vilni lielpilsētā un tad sūkstās, ka darbu nevar atrast u.tml. Tai pat laikā mazpilsētās un laukos pietrūkst darba roku. Kur te patriotisms un savas zemes mīlestība? Tik vien kā lozungos un klaigās.





ceturtdiena, 2020. gada 23. aprīlis

Rasisms

Lai man piedod mani lasītāji, bet esmu rasiste. Ne klasiskajā izpausmē, nē. Mans rasisms izpaužas pret balto rasi. Pamatošu.
1. Balto cilvēku rase ir ka viens liels vīruss uz zemeslodes. Ar visām izslimotajām kaitēm, pret kurām tā ir kļuvusi imūna, tā ir praktiski letāli aplipinājusi visas citas rases, ar kurām sakārusies. Citreiz tīšām, citreiz ne, bet fakts paliek fakts.
2. Visus lokālos un globālos karus savas apdzīvotības teritorijā ir izraisījusi balto cilvēku rase reizēm šajos karos iejaucot citas rases. Un kari, kā zināms, ir stabils masu iznīcināšanas līdzeklis, kurš letalizē ne tikai cilvēkus, bet arī dabas vidi kara skartajā reģionā. Un dzīvā daba (kopumā augi un dzīvnieki) jau nu nekādi reizēm nespēj sevi aizstāvēt un iet bojā.
3. Es atbalstu tos, kuri saceļas pret balto cilvēku virskundzību un kārto savas lietas atbilstoši savām vajadzībām un videi, kurā dzīvo.
4. Pa manam, baltie cilvāki jāsadzen atpakaļ Eiropā, kura ir viņu dabiskā vide. Lai kasās tur un pārējos liek mierā ar saviem kašķiem.

pirmdiena, 2020. gada 20. aprīlis

Daži novērojumi

1. Ludzas ielas joprojām, par spīti karantīnai, darbdienās ir tik pat piepildītas, cik Rīgā brīvdienās. Kaarantīnas laika novērojums - uz ielam mazāk tedzami vīrieši, pat bomži ir mazāk jūtami. Vairāk pa ielām kursē sievietes uz veikaliem dodoties. Arī - ar zīdainiem ratiņos uz parku pastaigāties. Bērni arī ir redzami un tie nu atrod ar ko nodarboties par spīti nogrožotajiem rotaļu laukumiem. Un uz visiem 8000 iedzīvotājiem esmu dzirdējusi, ka tikai daži vieglā formā ir to nejauko vīrusu sastapuši. Maskas nēsā tikai retais. Tomēr tā 2vu metru distance tiek ievērota veikalos. 
2. Pagājušo sestdien biju Rīgā, uz kuru aizbraucu jau piektdienas vakarā. Sestdien bija jau sen veikts pieraksts pie ārsta, kuru neatcēla. Bija dažas papīru būsanas, kas jākārto uz vietas. Starpība ar Ludzu acīmredzama. Mašīnas, kā jau brīvdienā, maz, bet cilvēku.... Autoosta un Centrālās stacijas laukums cilvēku pilns. Arī ielas nebija īpaši tukšas no cilvēkiem. Un tad es nebrīnos, ka Rīgā slimo vairāk un smagāk, nekā ārpus tās.