Vēl Romas impērijas laikos bijusī prakse "Izklaides un maize tautai, lai tā nedumpotos".

Šo teicienu var droši ierakstīt sērijā "vecs kā pasaule". Un jau kopš Romas impērijas laikiem tiek realizēts ar mainīgiem panākumiem un visos laikos. aktualitāti nekādi nav zaudējis. 

Un visos laikos izklaidētāju lomā bijuši aktieri, zināmā mērā profesionālie sportisti un citas personas, kuru darbošanos var droši pielīdzināt aktieru, profesionālo sportistu darbībai kā publikas izklaidētājiem. 

Un publika maksā šīm personām kaut ar ieejas biļetēm uz kādu izklaides pasākumu. Vadoties no iepriekšminētā - jebkurš cilvēks, kurš uz skatuves/arēnā: šis cilvēks "bez pīkstēšanas" un tamlīdzīgām būšanām sniedz publikai to izklaidi, par kuru publika samaksājusi.

Vīnakalns. Epopeja aizbraukt uz turieni lietas apskatīt

Virsrakstā jau tā māja ierakstīta. Bet brauciena pamatideja - tika sarunāta mašīna, kura manus puķupodus no bijušās mītnes vietas savākt manus puķupodus un pārtransportēt uz Ludzas dzīvokli. Tie brīnumi pārāk lieli (kaut arī ne milzonīgi), lai tā, pa druskai tos pārvadātu pa vienam un ar vilcienu. Čakars būtu. Tad nu četru palielu piepildītu podu vietā vedām divus piepildītus podus un divus tukšus, Avokado nepārdzīvoja ziemu, toties divu atlikušo podu saturs bija pārcietis ziemu un pat negaidīti sasparojies. 

Bildēs - tas, kas ir tajos Vīnakalna džungļos un bonusam pēdējie - abi sasparojušies istabaugi.

Plānošana un ekspromts

Es par dzīves ikdienas plānošanu un ekspromta vietu tajā. Un neapgalvoju, ka tikai viens vai otrs ir pareizs un vajadzīgs. Vajadzīgs ir līdzsvars starp ikdienas ritma plānošanu un spraugu plānā ekspromtam. Un nesakiet, ka savu ikdienas ritmu neplānojiet, viss esot ekspromts.

Iknedēļas piecu dienu iešana uz darbu jau ir sava dienas ritma plānošana, kurai piekārtojas plāns tam, kurā iet uz tirgu pēc dienišķās desas, vēl pievienojas bērna vešana uz kādiem pulciņiem, bērna skolasdarbu kontrolēšana, veas mazgāšana (pat veļas mazgājamajā mašīnā), vakariņu gatavošana un simts un viens cits darāmais sīkums. Pat teātra apmeklējuma kādā no brīvajām dienām ir plānveida darbība, kurai gatavojaties visas nedēļas, kaut vai garumā. Pat brauciens uz tambu-lamdu kukū valsti kaut kur dziļos džungļos atvaļinājuma laikā top plānos, notiek gatavošanās tam braucienam. Un viss, kas reizēm sagrauj plānus un liek ko darīt savādāk - vairumā gadījumu tas ir forstmažors, no kura nav pasargāts neviens no mums.

Kārtējai pasmaidam

Rēzeknē

Ap 9.00 no rīta izgāju no mājas, aizbraucu uz Rēzekni, izstaigāju trīs veikalus un jau ap 12.00 biju mājās ar laupījumu.

Hm. Brauciens no vienas pilsētas uz otru lietišķā noskaņojumā. Rīgas dižpilsētā tas laika nogrieznis nu ļoti retos gadījumos ies cauri. Piemēram, no Vecmīlgrāvja līdz Iļģuciema bibliotēkai vienā virzienā ir apmēram pusotras stundas - brauciens no Vecmīlgrāvja līdz pārsēšanās vietai pie Nacionālā teātra, vajadzīgā trolejbusa sagaidīšana un brauciens ar to. Tad vēl padarbošanās mērķa vietā, pēc kuras seko atkal apmēram pusotra stunda atpakaļ uz Vecmīlgrāvi. Apmēram četras stundas ja ne vairāk tās spindzelēšanas vienas pilsētas robežās bez liekiem "un ja nu iemetam aci šajā pagriezienā intereses pēc?".

Braukšanas mērķis - ieskatīties Rēzeknes autoostai tuvumā esošajā Rimi tīkla veikalā konkrēta pirkuma dēļ. Ieskatījos un neatradu. Devos uz Humana tīkla veikalu arī ar konkrētu pirkuma mērķi, kuru tad nu sasniedzu. Tad, jau pie viena, nolēmu ieskatīties vēl vienā Rimi tīkla veikalā, kurš atrodas netālu no Humana tīkla veikala. Ar domu - "A ja nu šajā tirdzniecības vietā tomēr ir tas, kas man vajadzīgs?'. Bija. 

Tas nu diezgan strauji devos atpakaļ uz autoostu ar cerību paspēt uz tuvāko autobusu uz Ludzu. Paspēju un esmu mājās.

Bildes tapušas pa ceļam uz Humana veikalu.

Cieņa

Var jau būt, ka par šo esmu jau paudusies. Ceru, taps piedots.

Man kā sarunu biedri vai kā tamlīdzīgi pārstājuši interesēt tie cilvēki, jebkuras etniskās piederības, kuri "Kāpēc mani neciena? Mani ir jāciena!" nespējot atbildēt uz elementāro "Par ko jāciena?". Laipnība sarunas laikā un cieņa pret to, ar kuru sarunājies - divi dažādi jēdzieni. Būt laipniem pret līdzcilvēkiem ir elementāra lieta, kas balstās uz pašcieņu. Sevi cienošs cilvēks nekad nebūs nelaipns un ne pretimnākošs pret apkārtējiem. 

Toties cieņa ir jānopelna. Ar darbiem, attieksmi un tamlīdzīgām būšanām.

Cieņu pelna vientuļais tētis, kurš "velk" bērnu bariņu un cenšas tiem iedot pamatu zem kājām; cieņu pelna arājs, kurš iegulda visu sevi labības graudā; cieņu pelna celtnieks, kurā uzceltie objekti stāv un stāvēs gadu simtiem un priecēs cilvēkus. 

Par Krieviju aizdomājos

Tiešām, aizdomājos. Un - laikam ka esmu šo jau kur citur cilājusi. Īsti neatceros vai šeit kādos savos ierakstos, vai arī tikai vietnē Facebook jautājumu uzdevusi. Nekas, laikam dubults neplīst vai kā nu tur.

Tikai jautājums. Vai ir vēsturiski bijis tā, ka krievi paši regulē notikumus savā zemē? Vai spēj to izdarīt kvalitatīvi un pozitīvi?

Sākšu ar, un ja tāds personāžs vēsturē tiešām ir eksistējis, Rjuriku un viņa karadraudzi, kas tapa uzaicināti valdīt it kā krievu zemēs, jo paši neesot tikuši galā. Tad nu no šiem sveštautiešiem cēlušās daudzas, ieskaitot galveno, it kā krievu kņazu dzimtas.

Tālāk seko tatāru-mongoļu virskundzība šo kņazu zemēs. ar tai sekojošo Zelta Ordas stabilo ietekmi uz norisēm šajās, it kā krievu, zemēs.  Pie kam arvien vairāk publiskā telpā izspīdinās versijas, ka tā paša Ivana Bargā galmā runas un dokumentu valoda esot bijusi tatāru valoda. Tiesa, neņemos droši apgalvot; nezinu, kur to īsti pārbaudīt.