Nu, tāds "daudz ko nesaprotu vēl joprojām" mirklis pieklauvējis. Vairāk jautājumu, nekā laikam atbilžu.
Vietnē Facebook ik pa mirklim "uzpeld" kādi ieraksti, kuros ierakstu autori ar zināmu smeldzi atceras padomju gados pavadīto laiku un "tad bija labāk". Cenšos tādus ierakstus ignorēt, ja vien rakta autors galīgi "neaizbrauc auzās". Tiesa, arī mani daudzi gadi pagātnē pagāja padomjlaikos. Bet neskumstu pēc tiem, atceros tos tik tajā rakursā, ka tie gadi ir kļuvuši par manu vēsturi, no kuras atteikties kaut tikai tāpēc, ka tie bija padomju gadi, būtu muļķīgi. Mums katram ir sava nodzīvoto gadu vēsture, kura mūs izveidojusi tādus, kādi nu esam šobrīd. Bez tās pagātnes pieredzes nebūtu šodienas dzīve. Un pagātne bija citādāka, nekā ir šodiena. Ir, ar ko un kā salīdzināt.
Ņemsim kaut to pašu izglītības sistēmu. Padomjgados tajā bija maz jel kādu izmaiņu. Tas, ko skolā mācīja man 70-jos, daudz neatšķīrās no tā, ko mācīja 80-jos. Mācību grāmatas, kaut kādus pierakstus mierīgi varējām "nodot mantojumā" tiem, kuri mācījās zemākās klasēs, "zem mums". Tagad lielā mērā notiek "bakstīšanās" un visādi "eksperimenti" izglītības prasībās. Un vienu būtisku kritienu negatīvisma virzienā esmu pamanījusi. Padomju gados bija vidējās izglītības obligātorisms, tagad obligāta ir pamatizglītība, vidējā jau pēc izvēles. Protams, vidusskolas klasēs mācību programma daudzos priekšmetos ir zināms pamatskolas gados apgūtā atkārtojums, bet tomēr tajā vidusskolā pavadītais laiks skolēnam dod iespēju kādā nebūt veidā sasistematizēt iegūtās zināšanas, labāk saprast apkārtējās, ārpusskolas norises. Vidējā obligātā izglītība tomēr ir tas fakts, kas paaugstina kaut nedaudz cilvēka konkurētspēju darba tirgu. Pamatizglītības obligātums tomēr ir mazāk konkurētspējīgs.
Jautājums šolaiku skolasbērnu vecākiem. Vai pastāv tāda lieta kā obligātās, vasaras brīvdienās izlasāmās literatūras saraksts? Manos skolas gados tāds pastāvēja, literatūras skolotāja maija beigās nodiktēja. Ar noteiktu uzdevumu veidot izlasītā konspektu īpašā kladē, kura nododama septembrī, pirmajā mācību gada literatūras stundā. Protams, tās obligātās grāmatas reti kurš lasīja, vasarā interesantākas lietas darāmas un neobligātākas grāmatas lasāmas. Vismaz manā un manas draudzenes kladēs augusta beigās tapa steidzamības kārtā apraksti tieši par neobligātajām grāmatām. "Izgāja cauri" ar sakarīgu atzīmi. Daudzi "nospieda" tos aprakstus no literatūras hrestomātijās dotajiem aprakstiem. Tās Literatūras hrestomātijas vispār bija cool papildinājums tam, kas bija rakstīts Literatūras mācību grāmatās. Hrestomātijās bija plašāks mācību grāmatās pieminēto literāro darbu apraksts, konspekts. Un bieži palīdzēja "izpeldēt" uz pieklājīgu atzīmi situācijās, kurās "obligāto ķieģeli" lasīt baaaaaigi negribās.
Vienu negatīvu piesitienu manai padomjlaiku izglītībai noteikti gribu pieminēt. Jāpiezīmē, ka tolaik bija Aukstā kara laiks pasaules vēsturē. Tas tā, vispārējās noskaņas zināšanai. Bet, ne par to. Kad mācījos pavisam sākumskolas klasēs, mums, pavisam sīčiem, kuri tik sāk jel kādas zinības apgūt, nez' kāpēc kādā, laikam audzināšanas stundā (precīzi neatceros) īpaši stāstīja par to, kā un kur uz sitiena noslēpties gadījumā, ja tiek nomesta atombumba. Ups, es laikam esmu viegli emocionāli ietekmējama. Bet tie atombumbas draudi kaut kur "iesēdās" manā apziņā atstājot zināmu baiļu sindromu, kurš periodiski ir pieklauvējis manu nodzīvoto gadu garumā. Tik pamazam ir pienākusi neskaidra apziņa par to, ka Rīga nu noteikti nav tik nozīmīga vieta pasaules kartē, lai tai mestu virsū atombumbas. Kaut ko citu "garāmejot netīšām" varbūt, bet ne atombumbu. Un padomijas gados (arī šolaiku Krievijā) Maskava nu noteikti ir tā vieta, kurai tā atombumba visticamāk izteikti varbūt arī taptu uzmesta. Daudzu politisku iemeslu dēļ.
Nāk prātā Rīgas pilsētas vide. Jau tajos nu jau tālajos padomju gados Rīgas mikrorajons, ko tautā dēvēja par Maskačku (laikam arī šajos laikos to tā dēvē, rajons ap Maskavas, tagad Latgales ielu, Rīgas kartē tā mikrorajona robežas var apskatīt ar zīmuli novelkot no Dienvidu tilta līdz dzelzceļam, tad pa to līdz dzelzceļa tiltam pāri Daugavai), uzskatīja par nelabvēlīgās vides pūzni, kurš, tiesa, jo tuvāk dzelzceļam, jo labvēlīgāks kļuva. Strādnieku rajons, kurā cilvēki daudz vairāk un biežāk lietoja alko, citas apreibinošas vielas, spļaudījās ar saulespuķu sēkliņu čaumalām un vispār bija "šaurās", neizglītotās "pierītes". Tāds iespaids bija par to vietu Rīgā. Jaunībā, skolas gados savos skraidīšanas apkārt pasākumos uz to mikrorajonu kaut kā nemaršrutēju. Tik jau pieaugusi kādu iemeslu dēļ nācās tur ieklimt. Un tas, ko redzēju vismaz arhitektūrā, kaut nedaudz uzlaboja iesīkstējušās klišejas pozitīvākā virzienā. Tomēr nezināju un joprojām nezinu nevienu kaut cik nozīmīgu Latvijas darboni jebkādā jomā, kurš būtu savu bērnību, jaunību pavadījis Maskačkā. Zināms rādītājs. No citiem mikrorajoniem ir zināmi iznācēji, tik ne no turienes.
Tas tā, laikam viss. Ņemiet par labu...
Ieguvumi bija vairāk un atmiņas labas!
AtbildētDzēst