Mans dēls ar manu māsu, viņa krustmāti, "sagājuši ragos" un viens ar otru nerunā. Samērā bieži informāciju priekš otra viņi cenšas nodot caur mani un netīšām sanāk sabojātā telefona variants, jo kaut kas pa ceļam tiek aizmirsts pateikt vai top pateikts tā, kā es to sapratu. Un rezultāts ir nekāds. Viņus neizdodas satuvināt, tikai attālināt.
Šī situācija ir sāpīga, jo mīļi viņi ir abi. Pavisam vistuvākie cilvēki. Tuvāku nemēdz būt. Pārējie ir tuvāki vai tālāki radi.
Pat nezinu, kā viņus sadabūt kopā, lai izrunājas no sirds un tomēs mēģina salabt. Abi iecirtušies kā āži un nekust. Savā ziņā pat raksturos līdzīgi. Un es ar savu kluso īdēšanu "salīgstiet lūdzu, sāciet sarunāties" varu "pastāvēt pie ratiem". Nezinu, kam jānotiek, lai viņi atkal sāktu runāt un justos kā viena ģimene. Nevaru taču abus paņemt aiz rokas un nosērdināt blakus uz dīvāna un nobļauties "Izrunājieties!"
Jā, viņi katrs ir ar savām dīvainībām, brīžiem mani sāpinošu izturēšanos, bet tomēr es viņus mīlu tādus, kādi viņi ir un netaisos pārtaisīt pēc "sava ģīmja un līdzības".
Tās viņu nesaskaņas sāp visvairāk. Gribētos, lai pienāk brīdis, kad mēs atkal visi esam kopā un nestrīdamies. Ļoti gribas vienu lielu māju, kurā mēs visi kopā dzīvojam, smaržo pēc pīrāgiem, mabērni dīdās, es un mana māsa tos "ganām", kamēr dēls un vedekla aizņemti ar ko citu.
Ir kādam reāls padoms, kā izkulties no šīs situācijas? Man pietrūkst padoma. Un saprašanas.
Tur jau viss atkarīgs no strīda iemesla. Gadās, kad cilvēki sastrīdas dēļ sīkuma un nerunā gadiem, bet biežāk strīdi ir par kaut ko ļoti nopietnu
AtbildētDzēstCik zinu, tas ir kāds sīkums, bt abas puse ir ieciklējušas un negrib pirkmā piekāpties. Žēl.
AtbildētDzēstradu kašķi. klasika. nekas tur parasti nav labojams.
AtbildētDzēstBet man jau negribas kā parasti, ir vēlme pēc izlīguma.
AtbildētDzēst