Atkarība un neatkarība

Neatceros, vai par šo tematu esmu rakstījusi vai nee. Varbūt atkārtošos. Iedzimtais slinkums liedz meklēt vecākos rakstos.

Mauprāt, šie abi jēdzieni ir visai relatīvi. Katrs no kaut kā ir atkarīgs un no kaut kā neatkarīgs. Un tas ir gan valstiskā, gan pesoniskā rakursā. Uz šīs zemītes nevar būt kaut kas pilnīgi atkarīgd un pilnīgi neatkarīgs. 

Vienmēr pastāv kuat kādas normas, kas pieļauj un iegrožo vienlaicīgi. Ir tīri cilvēciskās attiecības, kurās atkarība mijas ar neatkarību. Pat valstu starpā šī atkarība mijas ar neatkarību. Kurš no kura kurā brīdī ir atkarīgs vai neatkarīgs ir atkarīgs no konkrētas situācijas mājās, ārpus mājas - sabiedrībā, reģionā kopumā.

Gan jau kāds mēģinās man iebilst - es esmu neatkarīgs, es dzīvoju neatkarīgā valstī. Bet, mīļie cilvēki, mēs visi esam atkarīgi no darba devēja labvēlības: paliksim šai darbā, vai atlaidīs, būs algas pielikums vai nee, mēs esam atkarīgi no cenām veikalos, no gadalaiku dabas apstākļiem (ziema piespiež mūs tuntulēties kažokos, nevis plunčāties peldkostīmos). Tā var uzskaitīt daudzas atkarības, kas iespaido mūsu dzīvi neatkarīgi no tā, gribam mēs to vai nee.

Tāpat ir valstiskā līmenī. Tur atkarība un neatkarība ir tā amudžinājusies politikas pinekļos, ka reizēm liekas, ka politiķiem pašiem nav īsti skaidrs, kas notiek un kur strikti novilkt rāmjus.

Šī atkarība/neatkarība vienā personā jau gadimtiem ilgi pastāv uz Zemes kopumā - gan cilvēku vidē, gan dabas pasaulē. Vispār jau cilvēks ir tikai un vienīgi dabas sastāvdaļa. Nekas vairāk. Mani visvairāk kaitina tie cilvēki, kuri šo sakarību nevēlas pieņemt un atzīt. Uzskata sevi par dabas un visa dzīvā pavēlniekiem. Par kautkādām pārbūtnēm.

Vispār šī ir tēma, par kuru var strīdēties ilgi un dikti, tā arī nenonākot pie vienota kopsaucēja. Patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu.