Tāda skumja noskaņa. Māsa 17jā februārī atkal pazūd Nīderlandē uz sezonas darbiem, man tuvākā laikā spīd slimnīca, pēc kuras diezin vai agriezīšos šajā pat vietā, kur mītējos pēdējo pusotru gadu. Tiesa, neteikšu hop, kamēr tas nebūs noticis. Bet tā sajūta tāda dīvaina - visu laiku vēlējos tikt prom no šejienes, bet kad nu spīd iespēja tikt prom, kaut kā nevelk. Laikam pieradusi esmu. Un arī visa dzīvošana būs jāapgūst no jauna.
Ar gadiem ir tik grūti sākt kaut ko no gala, kad viena pasaulīte izjūk un ir jāsāk veidot ko no gala. Un tiešām bieži ir nācies kaut ko sākt un veidot no gala. Tas kaut kā apnīk un nogurdina. Gribas beidzot ko savu, stabilu un uz visu atlikušo mūžu. Vai tas izdosies, nezinu.
Tāda skumja drūma diena aiz loga. Pat slapjais sniegs pārstājis krist.
Labi, ka neesmu viena uz pasaules, Ir radi, ir draugi, ir paziņas..... Bet vienalga skumji.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru