Zinu, ka atkal par reiz runātu. Bet laikam jau mani vajā paplašinājumi reiz teiktajam.
Relatīvi nesen feisbukā padalījos ar kāda cilvēka atziņu "Reliģiju ir daudz, bet ticība viena". Un tas laikam ir pareizs teiciens. Visu reliģiju vienojošais it Ticība. Un nav pareizas vai nepareizas ticības, ir vienota Ticība. Kaut sētas mieta maģiskajām spējām. Arī ufologi, par kuriem top iesmaidīts, Tic.
Tiesa, man šim teicienam gribētos pievienot vēl vienu vienojošo elementu. Dievu. Jo - kāda nozīme tam, kā kurš viņu sauc un uzrunā? Gaumes lieta. Bezvārda Dievs, Jahve, Allāhs, Šiva... Viņam vārdu daudz. Drusku mazāk, nekā cilvēku, bet vienalga daudz. Un viņam vienalga, kādiem rituāliem, kādiem vārdiem pie viņa vēršamies. Nozīme ir tam, ka vēršamies.
Kristīgā pasaule iespringst par musulmanisma ekstrēmā spārna izgājieniem, negatīvām aktivitātēm? Bet kaut kur ir iedarbojies bumeranga princips. Reiz kristiešu ekstrēmisti devās Krusta karos. Tā ka zināmā mērā līdzsvars.
Tie, kas fanātiski, "ar putām uz lūpām", noliedz citas ticības sludinot savu kā vienīgo pareizo, tie netic. Nekam. Tie ir pārņemti tikai un vienīgi ar maldiem un naidu pret citādību. Ar vēlmi pārtaisīt pasauli pēc "sava ģīmja un līdzības". Dies' pasarg' no tādiem. Nekas labs nav sagaidāms.
Ticība nenoliedz citādības. Ticība atrod optimālo risinājumu. Ticība nenoliedz lietu dabisko kārtību, tā meklē risinājumu balansam.
Šajā ziņā man gribas mest akmentiņu katoļu lauciņā. Katoļu priesteru celibāts, mūki un mūķenes? Tas ir dabiskā noliegums, aiz kā rodas negācijas. No dabiskā nolieguma - nu te augsne, piemēram, izskanējušajiem pedofīlijas skandāliem, saistītiem ar katoļu priesteriem. Dabiskā noliegums izsprūk nejauki...
Nu, kaut kā tā. Kādam ir ko piebilst vai iebilst?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru