Jau zinu, ka kāds par zemākteikto iesprings un mēģinās "Kā tu tā vari runāt! Pavisam ne latviska un ne par latvisko Latvijā!". Bet - man ir svarīga šī vietiņa pie Baltijas jūras, tik lietas, vietas, notikumus uztveru kā uztveru un laikam jau neiederos šablonos un saukļos.
Man svarīgāki, iekšēji izjusti ir Gadskārtu Riti, laika plūdums, dabiskā līganā mija. Ar visu, kas tiem piederas. Valsts svētki un svinamdienas? Varas, valstis nāk un iet, Gadskārtu Rits paliek. Jo valsts svētki un svimandienas - mainīgs lielums. Katrai valstij tās svētku un svinamās dienas ir katrai savas, Gadskārtu Ritums visām viens. Kaut tie paši pavasara un rudens saulstāvji, kad diena un nakts vienādā garumā sanāk. Ziemassvētku visīsākā diena un visgarākā nakts gadā, pēc, vasarā, - visgarākā diena, visīsākā nakts... Un katrā pasaules nostūrī šos Ritus savādāk sveic, bet sveic.
Ir jau arī daudzas citas Gadskārtu Ritu dienas ar dabisko lietu plūdumu...
Nē, nesaku, ka nevajag atzīmēt valsts svētkus un svinamdienas. Tik - katrs tās dienas sajūt kaut kā savādāk. Ja caur sirdi un ar sirdi - tad tas ir pa īstam un uz priekšu. Bet ja kādam "ieslēdzas" tik un vienīgi klišejiskā eiforija un fanātisma piesitieni? Pasargiet mani no tādiem...
Labi, neizplūdīšu par Gadskārtu Ritu runājot. Parunāšu par to, ko īsti gribēju pateikt.
Man "sarkanās dienas" kalendārā vairāk ir papildus brīvdiena ikdienas steigai. Tāda sajūta man "pieklauvēja" jau jaunībā, pie citas varas dzīvojot. Un sajūta nav mainījusies arī pie šīs varas dzīvojot. Vieni valsts svētki un svinamdienas nomainītas ar citām dienām. Un nav manī tas urrā patriotisms, kas saaktivizējas uz valsts svētkiem. Patriotizēt lietderīgāk ikdienas darbos un visādos pasākumos. Lietderības koeficients lielāks.
Un nē - nebūt nenoliedzu Latvijas vēsturi, tās veidošanās un attīstības nozīmīgos datumus. Un tos vajag atzīmēt kaut vai tādēļ, lai jaunā paaudze neaizmirstu, lai atcerētos vēsturisko mantojumu tālāk nodot. Un atminībai noder visādi pasākumi. Bet šiem pasākumiem ir viena būtiska nianse. Valsts svētki ir oficiāla brīvdiena. Tomēr ne visiem. Ļoti daudziem svētku diena ir smags, atbildīgs darbs, un laikam ka pastiprinātā režīmā:
a) strādā veikalu tīkls (labi, reizēm ar saīsinātu darba laiku);
b) pasākumu organizatori visas svētku dienas laikā strādā, lai tauta izklaidētos;
c) tiešām pastiprinātos apstākļos strādā policisti (viņiem jāpatrulē daudzskaitlīgākā sastāvā; viņi nevar atslābināties svētkus baudot, jo visu laiku ir režīmā "ja nu kas");
d) strādā mediķi, ugunsdzēsēji, glābēji, sabiedriskā transporta vadītāji u.c. dienesti, kas apkalpo no darba brīvos pilsoņus, lai tie bez bažām atpūstos un izklaidētos.
Var jau skaitīt ilgāk, bet gan jau ka sapratīsiet. bet tieši šis aspekts man visos laikos ir "nograuzis" to, oficiālo, svētku sajūtas. Tieši šis tomēr netaisnīguma elements. Tas, ka kādiem ir smagi jāstrādā, lai vesels bars varētu izklaidēties, reizēm pārlietot alko, bieži lamāt pasākumu organizatorus par to, ka kaut kas nav sanācis pa prātam tam lamātājam.
Zinu pie viena, cik reizēm ir grūti strādāt kādu pasākumu organizējot. Esmu organizējusi Latvijas Fantāzijas un Fantastikas tematiskos pasākumus. Un nav sanācis tā īsti atslābināties visa saorganizētā pasākuma laikā; parasti no pasākuma sagurums paliek un "uff, sanāca normāli un viss beidzies". Protams, tie pasākumi ir skudriņa un valsts nozīmes pasākumu fona, bet princips jau nemainās no tā, cik vērienīgs ir pasākums.
Tas nu tā, nedaudz.
Un, jā. Man patīk pasākumi pilsētā; patīk norises. Tikai - un nesodiet bargi - es tajos pasākumos vairāk domāju ne par pasākuma rīkošanas motivāciju (tā, protams, nav mazsvarīga, jo katra pasākuma rīkošana jāveic atbilstoši pasākuma tematikai), drīzāk mēģinu novērtēt pasākuma organizētāju ieguldīto darbu un līdzekļus. Un ieguldītā redzamo rezultātu.
Man dzimtenes mīlestība neasociējas ar izmisīgu karogu plivināšanu reizi cik tur mēnešos. Mana šīszemītes mīlestība ir prieks par zvirbuļu čivināšanu aiz loga, jūrmalas kāpas, Gaujas ieleja Siguldā, Kuldīgas ieliņas, latgaļu cilts esība.... Daudz dažādu sīkumu, kuri ir tikai šeit, pie mums. Vai tad tas viss ir maz? Tas ir daudz vairāk par... Vispār, tas, kas mums ir, tas ir bezgalīgi daudz.
Vispār, laikam jau paplūdis sanācis. Nesodiet bargi, tik pateicu to, ko jūtu. Bez urrā karogu vicināšanas. Jo karogu vicināšanai, manuprāt, ar dzimtenes sajūtu sakara maz.... Tik viedoklis. Katrs jau to visu uztver savādāk. Un tas pat ir labi, jo tad nav zombiju apokalipse.
Un man nevajag citu zemi par savām mājām saukt - man viņa ir tepat, pie Baltijas jūras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru