LU eminētais profesors, ģeologs, ģeogrāfs... Vēl viens cilvēks ir devies saules takā atpūsties uz mākoņa maliņas.
Drauga - Arta Āboltiņa - tēvs. Pa dzīves burzmu neilgi sanāca sastapt. Laikos, kad dziļā jaunībā bija izdevies iestāties LU Ģeogrāfijas fakultātē, apmeklēju Āboltiņa kunga lekcijas. Jaunības dullumā pametu mācības augstskolā jau pirmā kursa beigās un tā arī nekādā veidā neatsaku mācības ģeogrāfos. Bez īpašas nožēlas.
Nē, tomēr viena sīka vainīguma oglīte visu mūžu ir gailējusi. Ojāra Āboltiņa lekcijas bija tik... Viņš mācēja "paņemt" ar savu aizrautību un interesi par to, ko mums stāstīja. Viņš mācēja acumirklī iedot interesi un spārnus. Katrā gadījumā, man pietika tikai nedaudz saskarsmes lekcijas klausoties, lai "sliede" dvēselē un pasaulskatījumā paliktu visam mūžam. Bija viņam kaut kāda dzirkstelīte, kas spēja savu gaismu un enerģiju nodot tālāk tā, nebija iespējams nepaņemt..
Visu laiku bijusi kaut kāda zemapziņas vēlme "ja es tā rīkošos, ko viņš par to teiks?". Kaut kā netīšam - atmiņas uztveres īpatnība uztvēra viņu kā manam tēvam līdzstāvošu, vienlīdzīgu viedokļa izpausmēs. Grūti to sajūtu precīzi nodefinēt, emocijas reizēm ir dīvaina būšana.
Un laikam neesmu vienīgā, kuras dzīvē profesors paliekošu "sliedi" atstājis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru