Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2023.gads, 141 lappuses
Par grāmatas prezentāciju rakstīju jau šī gada janvārī. Tagad beidzot tiku līdz izlasīšanai. Ar nelielu piedzīvojumu. Proti, vasarā, kad gribēju grāmatu bibliotēkā paņemt izlasīšanai, mani pierakstīja rindā uz grāmatas saņemšanu. Esot iekļauta laikam bērniem vasarā obligāti izlasāmo grāmatu sarakstā, tāpēc esot rinda uz lasīšanu. Visu vasaru gaidīju ziņu telefonā par to, ka mana lasīšanas rinda pienākusi. Tā arī nesagaidīju.
11.novembrī, kad Rīgas Centrālajā bibliotēkā notika Fantastikas pēcpusdiena par ar Tilaka grāmatu nesaistītu tēmu, bibliotēkā pie viena apvaicājos - kad tad mana rinda beidzot pienāks. Bija pārsteigums tajā, ka rindā neesmu iekļauta. Bet tomēr grāmatu dabūju lasīšanai - acīmredzot lasīšanas ažiotāža pārgājusi un beidzot grāmata normāli pieejama lasīšanai.
Īsi par grāmatu, pārrakstīts no grāmatas aizmugures vāka:
Meitene, vārdā Zlata, mācās 7.klasē. Ir 2022.gada pavasaris, kad sākas karš Ukrainā. Skola un mācības paliek gluži vai citā dzīvē, nu jādomā par izdzīvošanu, par kaut ko tādu, kas liekas nereāls mūsdienās un šeit, Latvijā.
Nu jā, izlasīju. Viens relatīvi īss notikums. Notiek karš, 2023.gada kara pavasaris. Apstākļi sagadās tā, ka 13-gadīga meitene viena pati dodas ceļā, bēgļu gaitās, uz Latviju pie mirušās mātes vecākiem zinot tikai to, kā viņus sauc un visai miglaini atceroties pirms 7-iem gadiem notikušo ciemošanos pie viņiem. Un meitenei paveicas, notiek brīnums un viņa nokļūst galā. Galvenais vēstījums ir par to, kā meitene no izejas punkta nokļūst līdz bēgļus no kara prom vedošajā vilcienā. Pats ceļojums vilcienā un vecvecāku sameklēšana jau relatīvi nedaudz...
It kā interesanti, it kā aktuāla tēma, it kā raiti uzrakstīts, izlasījās samērā ātri. Grāmata jau paplāna. Tomēr iztrūka tā, ka "iesūc un nelaiž vaļā" līdz pēdējam vākam. Bija zināma uzspiediena sajūta lasot - autors ir man pazīstams. Pie viena, sākot lasīt, kādu laiciņu bija sajūta "Kaut kur esmu jutusi šo "Tā ir pareizi, vajadzīga tēma" sajūtu." Un drusciņ atausa "Zināmā mērā varētu attiecināt uz kaut ko no cikla par nomenklatūru; par nodevu esošajai reālijai; vai darbs no sirds sirdij tapis?". Nu, kaut kā tā. Kaut arī ir pārliecība, ka Dzintars spēj "rakt un just dziļāk".
Pie viena - drusku "iekliboja" arī tas, ka rakstīts no 13-gadīgas meitenes skatu punkta, bet. 13-gadīgi bērni domā, izsakās savādākā stilā, nekā pieaugušie. Pat ja domas saskan. Runas, izteiksmes, domgājiena veids ir nedaudz savādāks. Pat meiteņu un zēnu izteikšanās ir atšķirīgas zināmā mērā. Nu, tajā visā ir kaut kādas netveramas atšķirību nianses. Neiedziļināšos "ķidājot", tas ir jāizjūt.
Nesaku, ka grāmatu nevajag izlasīt. Par spīti tam, ka, no mana sīkauguma skatpunkta, likās, ka nedaudz pa virsu pāriets, ir jāizlasa. Vismaz vienu reizi.
Dzintar, ja šo lasi, piedod, ka mani neuzrunāja tā, ka biji iecerējis. Bet varbūt es neesmu mērķauditorija...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru