Pavasarim ir tā jaukā īpašība, ka saulīte spīžo un aicina laukā no mājām uz visādiem piedzīvojumiem un izstaigām. Šodien paēdām pusdienas un lecām autobusā, lai aizbrauktu izmest līkumu starp Ozolkalniem un Sužiem (Līdz Ozolkalniem var nokļūt no Juglas vai Vecmīlgrāvja braucot ar 29.autobusu, kur pietura tā arī saucas. Sužos šim maršrutam pievienojas vēl 11.maršruta autobuss, kur ir šī maršruta autobusa galapunkts).
Izkāpām no autobusa un pa ceļu iegājām mežā. Un ejot drīz vien atklājām vietiņu, kur kāds vietējais no kļavas koka sulu tecinājām. 1,5 litra plastikāta pudelē. Novērotāju nebija, tāpēc pagaršojām. Padevīgi ziņoju, ka kļavas koka sula ir garšīgāka par bērza sulu.
Paejoties tālāk pa ceļu uzgājām vietu, kur kāds no bērza tecina sulas. Jau 5 litru plastikāta bundulī, kurš bija gandrīz pilns. Protams, arī to pagaršojām. Un sapratām, ka bērza sulas garša tomēr atšķiras no laika perioda, kurā tecināta. Šī, aprīļa otrajā dienā satecējusī sula bija garšīga, ne ūdeņaina, kā vēlākā laikā tecināta.
Tad nogājām gar Sužu ciemata vienu sānu un izgājām uz autobusa pieturu Suži. Un te nu jāsaka - pašreizējā Rīgas robeža šo apdzīvoto vietu sadalījusi divās daļās, no kurām viena ir Rīgas apkaime Suži, bet otra - Garkalnes pagasta ciemats Suži.
Jāpiezīmē, ka tas apdzīvotais punkts padomju laikos bija izteikti militārais laikam ka objekts. Rīgas pilsētas teritorijā saglabājusies apjosta teritorija, kura laikam ka bija kas kazarmām līdzīgs vai kas tamlīdzīgs. Par to, ka Garkalnes pagasta pusē izveidojies ciemats veidojies uz militārpersonu zemes lietošanas pamata jau bija skaidrs, kad mājās palielinājumā apskatījām GoogleMaps karti, kurā redzamās ciemata ielas bija nosauktas militāros apzīmējumos. Šīs domas pareizību apstiprināja tas, ko pēcāk izlasīju Wikipēdijā.
Jāpiezīmē, ka nevienā Sužu pusē neredzējām tādu apdzīvotai vietai svarīgu detaļu kā veikals - parastais. Pārtikas. Var jau būt, ka slikti skatījāmies...
Pašas bildes:
