Gada pēdējā dienā

Nezinu, ar ko aizpildīsies šī diena un tās vakars. Tas ir pats jaukākais - šī neziņa. Šī zināmā neprognozējamība. It kā vispārīgos vilcienos viss ir skaidrs un zināms, bet tomēr vienmēr ir un paliek Nezināmais Notikums, kas var mūs sagaidīt "tepat, aiz stūra".

Ko šodien gribu teikt? Gribu novēlēt, lai katram būtu Rīts. Rīts, kurā esat pamodušies. Katrs Rīts, kurā pamostaties. Jo - ja esat pamodušies, pārējais viss piekārtosies kā nebūt un kur nebūt. Rītam vienmēr seko visa diena un pat nakts. Daudz ko var paspēt, daudz ko atlikt. Vienalga ko un kā. Ja jums ir Rīts, tad jums vienmēr ir ceļa sākums. Ja Rīts kādam nepienāk, tad ir viss. Cilvēks bez rīta vairs nav cilvēks; viņš ir aizceļojis uz mākoņa maliņu.

Rīga -> Ludza -> Pilda

Iesākums - Rīga (tālāk arī centīšos rakstīt blokos šo rakstu).

Uzreiz saku - esmu iesākusi vēl mājās, Rīgas Vecmīlgrāvja nostūrī. Turpinājumu rakstīšu jau galapunktā, mirklī, kurā varēšu atslābt un sakārtot sakārtojamos notikumus dienas laikā.

Kā vienmēr, esmu agri pamodusies, savu ikrīta "rituālu" arī izveikusi, pat somu ar līdzņemamajiem sīkumiem sakrāmējusi, kompi kā pēdējo atstājot iesaiņošanai. Kā nu es tajā malā bez kompja! 

Vilciens tikai 12.01-ās, net man kau pirms 11-iem no mājas jāizkust, lai iztriektos pilsētai cauri uz staciju un vilcienu. Un ir noskatīts optimāls autobusa laiks nokļūšanai līdz stacijai. Pat Toms pabrīdināts, kurā mirklī viņam klāt jāpiekāpj.

Studentu darbi Mākslas akadēmijā

Ar māsu aizgājām apskatīties. Vispirms jau bija apskatāms sestdienas/svētdienas dižvēja nedarbs uz akadēmijas jumta. Toms vakarrīt bija garām braucis, kad tur, pie galvenās ieejas, ugunsdzēsēji ar visam kāpnēm darbojās, šorīt drusku pēc 11-iem no rīta tie kungi vēl bija un galvenā ieeja Mākslas kaltuvē bija aizsprostota un nācās pa sētas durvīm spraukties iekšā lai pēcāk mākslu vēl pabaudītu.

Man žilba acis no piedāvājuma. Māsai arī. Un abām patika (Toms pēcāk teica, ka šāds žilbums tur esot divas reizes mācību gada laikā - tāda kā jauno mākslinieku sesija). Katrā gadījumā, ļoti labus darbus tur atrādīja.

Šī un iepriekšējā - sestdienas/svētdienas dižvējā cieutšais akadēmijas jumts.

Krāšņums uz Mākslas akadēmijas iekšējām kāpnēm.

Jaunā gada priekšdurvē

Vispirms gribu patikties saviem lasītājiem. Jūsu klātbūtne manā blogā ir krietni daudzskaitlīgāka kļuvusi. Jūsu rindas ir krietni augušas. Tas priecē un ļauj cerēt, ka ar kaut ko esmu jūs aizrāvusi. Nesaku, ka man vienmēr manos pārdomu rakstos ir bijusi 100% taisnība, tādas tā brīža emocijas vai kā lai to nosauc bijušas gan. Īpašais paldies Sviestabekam, Passion Brains un Retsepam. Jūsu ienākšana ar komentāriem vienmēr gaidīta un sagaidīta. Mīļi un sirsnīgi jums tuvā nākotnē esošie svētki.

Novēlu, lai jau sākot ar 1.janvāri patlaban esošais Rīgas "tēvs" jeb mērs vairāk piedomātu par to, lai pilsēta kļūst draudzīgāka Rīgas "iedzimtajiem" - tiem, kuru dzimtas dzīvo un dzīvoja Rīgā vēl ilgi pirms 1940.gada. Patlaban tā politika izskatās tāda, ka mūsu dižpilsēta ir interesanta tiem, kuri uz šo nostūri imigrējuši daudzos variantos un no daudziem mūszemītes un citzemju nostūriem. Iedzimtie pacietīsies un sapratīs? Nekā nebija, paaudžu paaudzēs izveidojušies iedzimtie bēg no Rīgas, jo dzīve tajā kļuvusi auksta un nemīlīga; pašu spēkiem sasildīt neizdodas.... Rīgas mēr! Palīdzi saglabāt Rīgas īsteno cilti, dažāda ranga viesi lai pagaida un samierinās ar to, kas rīdziniekiem pāri paliek!

Rīgā šodien visu labāk pa logu skatīties

Nebeidzam smaidīt. Smaids paildzina dzīvi.

Atkal Dauderos. Nu patīk mums tas muzejs

Toms teica, ka tā ir gaiļpiesīte. Bet ir taču DECMBRA pēdējās dienas!?

Tik tā, domāju un apdomāju

Viens no aspektiem, kas mani personiski laikam ka apgrūtina zināmā mērā oficiālajos svētkos, ir zināms obligātuma piesitiens. Obligātums tajā ziņā, ka ir zināma obligāta nerakstīta prasība sveikt savus radus, draugus, paziņas un ko tik nu vēl šajos svētkos. It sevišķi, ja tie svētki atkārtojas. Vēl jo vairāk mani zemapziņā kaut kur jau kādu laiku tracina tas riņķadancis laika periodā pirms Ziemassvētkiem. Kad top "ķemmēti" veikali ar "Ko lai uzdāvina tam, šitam, kaimiņiem. Par bērna dāvanām tā kā būtu puslīdz skaidrs, bet ko lielajiem?" un "Ko īsti galdā likt cienastam no piedāvātā produktu klāsta?".

Vai tiešām? Bet - vai vecāku lielākā dāvana tajos pašos Ziemassvētkos nav bērna prieks par saņemto dāvanu? Vai mājasmātes lielākā dāvana nav pie pusdienu galda sēdošo lielais pozitīvais novērtējums viņas gatavošanas mākslai? Viss cits ir tā, garāmejoši.

Eglīte Skuju un Augusta Dombrovska ielu krustojumā

Vāvulis Otrajos Ziemassvētkos

Nezinu, kā aizies, bet it kā ir vēlme vairākas tēmas drusku skart. Redzēs, kā sanāks.

* Es te daudz un dikti esmu izteikusies, ka man personiski nav svētku sajūtas un tamlīdzīgi, tajā pat laikā ir prieks, ka citiem ir tā svētku sajūta un vēlme svētkus svinēt. Bet, un to es tā īsti vakar izjutu. Man tā svētku sajūta pienāk nākamajā dienā pēc oficiālās svētku svinēšanas. Kad māja un pilsēta līdz apmēram pusdienlaikam kā izmirusi, bez ierastās ikdienas steigas un ņezgas un tamlīdzīgam būšanām. Tāds līgans miers visapkārt. Nezinu, vai esmu nepareiza, bet man tas miers un klusums patīk.

* Un kāpēc latgaļu valodu nevarētu pasludināt par otro valsts valodu? Kāpēc ne? Latgaļu apdzīvotā teritorija aizņem gandrīz ceturto daļu Latvijas. Un tas nu kā viens no argumentiem par labu latgaļu valodai. Pie viena Ludza kā nozīmīgs punkts mūsu teritorijā sākta pieminēt drusku vairāk kā trīsdesmit gadus pirms iedomīgās Rīgas. Arī arguments par labu Latgalei.

Filma: Atriebība un likums (Месть и Закон / Sholay / Flames of the Sun)

Valsts: Indija

Izlaišanas gads: 1975

Ilgums: 03:13:01

Novilku internetā vēlreiz apskatīties filmu, par kuru pusaudzības laikos zināmā mērā fanoju par spīti tam, ka jau toreiz mums ar draudzeni filmas iedalījās labās filmās, sliktās filmās un indiešu kino.

Tas krusts, kas nesams

Laikam un gan jau, ka noteikti šī tēma kur iepriekš runāta un aprunāta. Tomēr atrodas vēl kas, ko pateikt. Kaut kā rosina laikam šis gada nogales laiks izpausties. Nezinu, mēneša/gada/nedēļas sākumā kaut kāds bezlaika/bezdomas brīdis, bet pēc tam ir kā spunde atveras un top runāts, runāts, runāts...

Es gan jau ka noteikti nepateikšu ko jaunu, bet tas nesamais krusts ir ne jau tas kaklā pakārtais fiziskais krustiņš, ne jau baznīcas torņa smagnējais krusts. Tas ir tas dzīves uzkrājums pieredzē un dzīves laikā noietā ceļa garums un notikumi, kas jānes kā krustu sev līdzi visu atlikušo dzīvi. Ar visu labo, ļauno, raibo, kas nu bijis un noticis.

Atkal kaut kas pasmaidam un labam garastāvoklim. Un atkal drusciņ.

Pie māsas Ziemassvētku vakarā

Atnāca Toms un izvilka no mājas

Izgājām no mājas, apmetām rajonā mazu līkumiņ. Pat SĒNI atradu. Tiesa, suņsēni.

Nu nepamet Tomu ideja uz Mangaļsalas mola makšķerēt.

Diena saulaina, kas netipiski ziemai. It īpaši decembrim. Toms pierunāja ar "es jau savācos, saģērbies silti un braucam". Daudz nepretojos no vārda nemaz. Man vismaz bija sajūta "sanāks, nesanāks?". Jo Toms ieskrējies makšķerēt no mola. Makšķerēt, nevis bļitkot (un pēdējo nemaz nevar izdarīt bezledus periodā). Decembrī!?. Bet, nu lai. Man arī kaut kāds prieciņš no tā viņa prieka sanāk.

24.autobuss, kā vienmēr, kavēja. Bet nekas, ar triju minūšu nokavēšanu sarakstu tomēr pienāca un aizbraucām līdz Mangaļsalai. Ceļš uz turieni sanāca līgani mierīgs. Tomēr vienā mirklī, kad ieraudzīju bildējamus PŪPOLUS! DECMBRĪ!, palaidu Tomu, lai iet bez manis uz molu. Tālāk par mola galu vienalga neaizies, nāras arī sen nav manītas. Tā ka tāpat tālāk par to mola galu netiks.

Vakardienas it kā zvejošana no Toma fotoaparāta (laikam būs juku jukām, bet bez mana pavadteksta būs noteikti)

 

Linki. Man liekas, ka interesanti (Šoreiz zināmā mērā nedaudz laikam)

Latvija, Latvijā

1. Vecstašuļu senkapi.
2. Krišjānis Valdemārs - nozīmīga figūra latviešu 19.gadsimta vēsturē. 2.daļa.
3. Dzimtbūšanas kājas aug Rīgā.

 Pasaulē, vispārīgi

Pīles Vecmīlgrāvja pusē Daugavai ar skatu uz Kundziņsalu ar visu Mantesa konstrukciju

Tā nu atkal sanāca, ka pieasistēju Toma zvejošanai tās beigu fāzē. It kā aicināja jau ātrāk, bet man savas lietas bija jāpabeidz. Tā beigu fāze zvejošanai iestājās kārtējās pienākušās līņāšanas dēļ. 

 Maizi, ko putniem iebarot, protams, nepaņēmu - aizmirsu. Toms iedeva trīs līdzpaņemtās šķēlītes, kuras veiksmīgi tiem pīļukiem izbaroju, kamēr Toms savas "bada pātagas" kopā vāca. Pie viena steigā balansēju ar mobilo telefonu, lai paspētu uzņemt tos putnus, kad viņi "sakrīt čupā" tos maizes gabaliņos ķerot ūdenī.

Pie viena aizveda apskatīties cekulpīli. Tā vispār esot mājas pīle, kura brīvā dabā nedzīvojot. Jautājums, ko viņa dara pie savvaļas pīlēm, ir atklāts. Pie kam acīmredzami viņa ar tām citam pīlēm nebiedriskojas, visu laiku pati par sevi. Bildēs redzams. Tā cekulpīle ir pat krietni lielāka augumā par tām ierastajām savvaļas pīlēm.

Atkal kaut kas pasmaidam. Drusciņ

Mazliet Ceturtās Adventes rītā

Nu, jā. Periodiski uz visādām domām "pavelk".

Tāda dīvaina lieta. Esmu kur ieteikusi, tikai ieteikusi, toksiskas attiecības "nocirst ar cirvi" tās izbeidzot, nonullējot. Toksiskuma "avotu" - cilvēku, kurš ir toksisku attiecību radītājpunkts, aizsūtīt tālu un uz ilgu laiku tā, lai nevajadzētu viņu vēlreiz redzēt. Izstrīpot no savas dzīves.

Teorijā tas ir jauki, pareizi un kaut kā tā šajā ciklā. Tomēr katrs gadījums ir dziļi individuāls. No savas pieredzes saku. 

Ha, gadās arī tā

Viens personāžs mani vietnē facebook atdraugoja kādu laiciņu atpakaļ, šodien piezvanīju, lai pajautātu iemeslu. Izrādās, viņam esot apnicis lasīt manus tekstus, jo es rakstot nepārbaudāmas muļķības.

Hm. Cik nu atceros, nekad neesmu apgalvojusi, ka mani teksti ir 100% taisnība, pārsvarā tas ir viedoklis ar rakstīšanas mirkļa redzējumu uz lietām, vietām, notikumiem. Protams, ir man raksti, kuros ir atsauces uz kaut ko manu domu pamatojumam. Bet pārsvarā tik mirkļa viedoklis, kurš var un drīkst taps apstrīdēts, tiesa, konstruktīvi - kāpēc kļūdains, cik tālu kļūdains, kuros rakursos kļūdains un tā tālāk šajā ciklā. Cilvēki, kuriem ir bijusi vēlme man ko teikt, aizrādīt, to ir darījuši un vienmēr ir nonākts pie kaut kāda konsensusa un lielākas skaidrības apspriestajā jautājumā.

Putni un migla vakar un no Toma fotoaparāta

Šoreiz bez jebkādiem maniem paskaidrojumiem. Šorīt saņēmu bildes un pēc arī atļauju ielikt šeit. Var jau būt, ka būs nekādā kārtībā.

Man neveicas laikam loterijā

Izlasīju vietnes facebook reklamēto pasākumu, kura laikā ar izlozētu atslēdziņu jāatver neliela kaste un jātiek pie kaut kādas no viņu piedāvājumā esošas balvas. Un pie viena jāatstāj savs e-pasts, uz kuru atnākšot ziņa, ja būšot vinnējusi viņu reklamēto dāvanu karti padaudzu eiro vērtībā.

E-pastu atstāju bez jel kādām cerībām tajā izlozē kaut ko vinnēt. Ar atslēdziņu arī pabakstījos, tik vien sanāca, kā iestumt slēdzenē un tālāk nekā. Paliku gribot. Toties konfekti gan dabūju kā saldu mierinājumu.

Drusku pavisam bildes no Origo pirmssvētku rotājuma.

Tikai pārdomas Adventes pēdējā nedēļā

Tāds domu mikslis iekrājies; cik no tām uzrakstīsies - kā aizies.

1. Zināmu aizkaitinājumu izsauc tie, kuri nu ļoti pārdzīvo par pēdējiem laika noteikumiem alkohola iegādei. Tas pārdzīvojums par to, ka jau kādu laiciņu alkoholu var iegādāties darba dienās no 10.00 - 20.00, svētdienās vispār tikai līdz 18.00, - mīļie! nu nav tas "izklaidi pastiprinošais" dzēriens akūtāks par maizi ar dieniško desu. Ja uzrastos kaut kādi ierobežojumi pēdējo iegādei - nu, tad būtu vērts iespringt un šūmēties. Uzradīšoties atkal "točkas" alkoholam vai kas tamlīdzīgs? Nu, tā jau ir tiesībsargu un akūto alkonautu problēma, lai iespringst tie. Citādi - kur problēma alko pieejamā laikā to dziru, ja nu tik ļoti vajag, sapirkt ar krietnu rezervi?

Smēķētāji kaut kā neiespringst par visādiem, sabiedriskās vietās ierobežojošiem pasākumiem smēķēšanā. Ir, un tālāk? Uzsmēķēsim tajā kaktā, kur drīkst vai kā citādi atrisināsim to savu vajadzību citus netraucējot.

Nedaudz joku pasmaidam

Vakardienas noskaņa no Toma fotoaparāta (bildes apjukušas kārtībā)

Ziemīga vakarnoskaņa Ķīšezera maliņā

Toms izvilka uz nelielu līkumu pēc pusdienām. Ar domu, lai tās nosēžas. Tāds jauks bezsteigas līkums. Un tas zilums... Dabā to zilo vakarkrāsu nemaz tā nevar pamanīt.

RTU inovācijām veltīta izstāde

Internetā atradu pieteikumu šai izstādei, kura līdz šī gada 31.decembrim būs skatāma tirdzniecības centrā Origo, 2.stāvā. Izstādes pieteikums likās daudzsološs. Saaktivizēju māsu un aizgājām.

Aizgājām un "pļukt". Piedāvājumā lasītais likās esošāka izstāde, nekā vispār bija. No tā, ko redzējām - uzrunāja tikai un vienīgi reālās piparkūkas, kuras pagrauzāmies. Pārējais... Bildēs redzēsiet bez maniem komentāriem. Lieki teikt, ka nebija pat neviena par izstādes piedāvājumu stāstoša cilvēka, kas jel kā paskaidrotu to neko, ko mēs redzējām. Tāda kā aplauziena sajūta. Var jau būt, ka mēs neko nesapratām, par vecu laikam ar vēlmi redzēt izstādē kaut ko vairāk par praktiski neko īpašu. Katrā gadījumā tirdzniecības centra svētku noformējums raisīja lielāku interesi un zināmu sacensību izstādes noskaņu, par cik tirdzniecības vietas un halles - dažādas izdomas svētku noformējumam.

Bildes īpaši nekomentēšu, nav jau ko komentēt. Vērtējiet paši.

Ar māsu parkā "Ziemeļblāzma" gaismas skatīties

Es no Toma aparāta vakardienas it lā zvejošanā un grāmatas lasīšanā

Bildes ielikušās pēc savas apjukušās kārtības, nevis īstenajā secībā. Pie viena izskatos piktāka, nekā patiesībā biju.

Mēģinājums aizdoties uz Mangaļsalas molu Tomam zvejot, man grāmatu palasīt un kas no tā sanāca

Toms internetā bija nopētījis laika prognozi šodienai. Esot solījuši saulainu laiku sākot no kādiem 11-iem rītā un līdz sakarīgam laikam līdz saulrietam pēc 15-iem. Tas nu jāiemēģinot uz mola viņam pazvejot ne ta Daugavā ne ta jūrā (skatoties, kurā pusē molam tās bada pātagas slīcināsies).

Pierunāja mani, es pat grāmatu somā ieliku. Pabiezu. Pie viena no viņa puses tapa nodrošināta tēja termosā un savāktas siltās pusdienas.

Ierāpāmies 24.autobusā un aizbraucām līdz galam. Un jau pa ceļam uz molu konstatējām, ka ar to piesolīto saulaino dienu ir visai čābīgi. "Kaut kur ap vidu" virzienam uz molu uzradās mērķtiecīgs lietus. Nē, negāza kā no spaiņiem, bet līņāja konkrēti. Un vējš, kaut arī ne brāzmās, bet pastaigājās kā nu viņam patika. 

Linki. Ceru, ka kādam ir tik pat interesanti, kā man

Latvija, latvieši

1. Krišjānis Valdemārs - nozīmīga figūra latviešu 19.gadsimta vēsturē, 1.daļa

Reliģija

1. Man zināmu "Ko vēl sadomās?" raisīja šis raksts par nelielo atradumu. Atradums vēlreiz apliecina Bībeles vēsturisko precizitāti.

Pasaulē, vispārīgi arīdzan

Gaismas pavisam drusku Vecmīlgrāvī un padaudz parkā Ziemeļblāzma

Nezinu, kurš kuru izvilka, bet aizgājām ar Tomu ievērtēt svētku gaismīgo rotājumu parkā Ziemeļblāzma.