Pāri Ķīšezeram

Nu, jā. Tiešām pārgājām tam ezeram pāri. Toms saaktivizēja pāriet vēl dienas saulainajā pusē. Ar zemtekstu - nokļūt tomēr līdz tai Sužu kāpai, līdz kurai augustā tā arī nenokļuvām.

Tad nu tā. Došanās uz turieni. Vispirms no mana gala (vispār, no visiem galiem tu var nokļūt) aizbraucām līdz autobusa pieturai Ostas iela, tad no tās pa ceļu līdz ezeram. Man uznāca tāds īss "es tomēr neparakstos", kuru Toms ātri apturēja ar "atpakaļgaita atceļas un saule spīd". Tad nu gājām. Uz ezera mazāk bildēju, vairāk iespringu no cikla "Ka tik nebūtu tas gabals jāiet atpakaļ kaut kādu objektivitāšu dēļ". Bet pārgājām bez piedzīvojumiem. Ledus normāls, ar sniegu pieklāts. To sniegu vēl vējš piedzenāja. Kaut kā pūta ne īsti no aizmugures, ne īsti no labā sāna...

Tā Sužu kāpa tiešām ar kārtīgu betona žogu noslēgtā teritorijā. Tas žogs aizvilkās līdz par krasta malai. Nācās no tās teritorijas līst vietā, kurā citā gadalaikā būtu ūdens līdz ceļiem vismaz un tad kārpīties pa pastāvu krastu otrā pusē augšup. Un, kad jau bijām aiz žoga atļautajā, publiskajā teritorijā, bija dzirdams, ka tur, tajā slēgtajā teritorijā, kāds lokālas izcelsmes braucamrīks tipa apgaitu veic; laikam mēs izspīdinājāmies novērošanas kamerās. Mājās ielīdu neta ārēs sameklēt ko konkrētāku par to Sužu kāpu un pirmais šķirklis, kuru atvēru, saturēja informāciju, ka tur ir slēgtā armijas teritorija. Ups. Izpalikām no skaidrošanās un pierādīšanas, ka mums tās militāro būšanu noslēpumainās lietas nemaz nav aktuālas, par to, ka mums tā kāpa interesēja kā kapa, kā smilšu veidojums, kā dabas objekts. Un tikai.

Tagad bildes.

Linki, atkal. Kā nu es bez tiem

 Latvieši Latvijā, pasaulē

1. Latviešu kopiena Turcijā.
2. Viņi izveidoja Oregonas latviešu biedrību.
3. Reiz bija latviešu zemnieku kolonija vārdā Lauri Pleskavas guberņā pie Pečoriem.
4. Kanādā dzīvo viena no pasaules vecākajiem cilvēkiem - Rīgā 1912.gadā dzimusī Margarita Romana, kurai drīzumā paliks 113 gadi.

Paredzama lekcija par kospleja subluktūru Latvijā

Šī gada 1.martā Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkā Iļģuciems Lidoņu ielā 27 k-2 (No centra var nokļūt ar 25.trolejbusu braucot līdz pieturai Cementa iela, tālāk nav grūti noorientēties) plkst.12.00 būs lekcija par kospleja subkultūru Latvijā. Lektors - Sergejs Parvatkins, zīmola UniCon dibinātājs un ar šo zīmolu saistīto pasākumu organizators. Ja nu kas, ar UniCon saistītās aktivitātes notiek Rīgā un jau 13 gadus.

Šis teikums ir links uz sīkāku informāciju Rīgas Centrālās bibliotēkas mājas lapā.

Pa ceļam uz, Salaspils botāniskajā dārzā, pareizāk - tā oranžērijā

Iemesls izlekšanai uz turieni - uzdāvināt vedeklas mammai manu grāmatu. Tad nu piekabinājām tikšanās mirklim paklimšanu pa botānisko dārzu. Laiks jau arī tāds patīkams, saulīte spīdēja, sniegs balti saklājies. Ziema laikam atjēgusies, ka viņai baltai jābūt un pēdējā savā mēnesī iedzen iedzenamo. Iesākuma bildes - tiešām pa ceļam, caur vilciena logu uzņemtas. Ja kas, oranžērijā bija viena gleznu izstāde, ko arīdzan pabildēju. Un pašā botāniskajā dārzā - viņiem tur ir sniega tīrāmais robotiņš, kurš izskatās kā maza puikas rotaļu mašīnīte. Tik tā arī nesapratu - tam tā kustēšanās ieprogarmēta vai arī tas top vadīts ar tālvadības pulti.

Laikam nedaudz īgnuma

Nu jā, reizēm tas īgnums parādās. Jo vietnē Facebook reizēm parādās tendenciozi "biedēkļi" no cikla "viss ir slikti, valdība pēē". Kaut kā tā, pie viena reizēm minētās vietnes PM saņemu ziņas, kurās atrodami linki uz vietni Pietiek.com. Un top ignorēti mani lūgumi linkus uz minēto vietni man nesūtīt, jo tā vietne mani, maigi sakot, neinteresē. Savas tendenciozās nostādnes dēļ un rakstu komentētāju klaju savstarpēju "kasīšanos" un nekonsekvenci komentāros.

Visur tur, ko nu minēju, - tikai un vienīgi "viss ir slikti, amatpersonas ir paavisam sliktas un nepareizas". Un tādā garā.

Laikam kastings

Nu, jā. To drīzāk var saukt par sīkpiedzīvojumu. Bez nopietnas cerības uz to, ka tiešām nostrādās un būs jel kādas cerības tapt uzaicinātai uz jel kādas filmas masu skatiem. Tiesa, masu skatos esmu reiz kaut kad sen piedalījusies divām filmām, bet nokļūšana tajos masu skatos noteikti nebija ar kādas nebūt kastinga firmas palīdzību.

Bet visu pēc kārtas.

Pagājušā nedēļā man piezvanīja viens izbijis kolēģis, kuru zināju tajos laikos, kad strādāju Norstat Latvija AS. Viņš piedāvāja pieteikties vienā samērā nesen atvērtā kastinga firmā, kura veido datu bāzi priekš filmu ražotājiem, kuri meklē perosnāžus masu skatiem. Tiesa, firmas nosaukumu neminēja. Toties minēja to, ka tai firmai par vienkārši reģistrāciju jāiemaksā vienreizējs maksājums 21na eirika apmērā. Man ieslēdzās tāds "Hm, naudiņu ta iemaksāšu, bet kur garantija, ka tikšu jel kādā masu skatā pārskatāmā nākotnē?". Un, ja nu kas, man (un domāju, ka ne man vienīgai) nav tādas, kaut centos mērāmas, naudiņas, kuru maksāt par negarantiju, "nezinu, par ko". Pie kam, filmētāji paši maksā tām kastinga firmām par to, ka tās firmas viņiem piemeklē personāžus masu skatiem. 

Pastāstīju šo sarunu Tomam. Tam tādas pat domas. Un - "feisbukā ir vismaz viena grupa, kura nodarbojas ar kastingoošanu un par velti". Viņš pie viena atrada feisbukā vienu tur iereģistrējušos firmu, kura akurāt aicināja dažāda vecuma cilvēkus iereģistrēties, iebildēties viņu datu bāzē. Un par velti. Interesentu pieteikumiem veltītas divas dienas. Viena bija vakar, to kaut kā nosēdējām mājās. Otra bija šodien, tad nu aizbraucām. 

Lekcija par Isekai žanru japāņu anime kultūrā

Šodien aizkūlāmies uz lekciju Iļģuciema bibliotēkas telpās par Isekai žanru japāņu anime kultūrā. Šis teikums ir Vikipēdijas šķirklis par šo anime virzienu, diemžēl valodā, kuru nepārvaldu pietiekami labi - angļu valodā. Lektors - Aivars Liepa. Stāstīja aizrautīgi. Un klausītāji arīdzan bija padaudz.

Iļģuciema bibliotēkā atkal izstāde

Tas viss no sīkām pērlītēm.

Ceru, ka kādam arī noder mani linku vākumi

Vispirms par Barikāžu atceres pasākumiem. Un manī joprojām ir neatbildēts jautājums - Kur bija drosmīgie Rīgas aizstāvji, kad pa pilsētas ielām braukāja ienaidnieka tanki? Tonakt izstaigāju pavisam kluso pilsētu un ļoti tukšo Centrālās stacijas ēku. Bija cilvēku minimums un nāves klusums pilsētā. Aizstāvjiem dūša papēžos iebēga? Tik jautājums, kuram man vēl nav atbildes.

1. Barikāžu laiks: pārdomas un atskats uz tā laika norisēm.
2. Zem janvāra debesīm. Barikāžu dalībnieka atmiņas.
3. Vēl drusku par Barikāžu laiku.

Latvieši Latvijā, latvieši pasaulē.

Izleciens apskatīt izstādi Stacijas laukumā un pēc aizleciens pēc "Straumes" tēmas krāsojamās grāmatas autoru autogrāfiem

Jā, nu netīšām sanāca divi notikumi vienā dienā. Ideja jau bija apskatīt brīvdabas izstādi Stacijas laukumā, pēc nedaudz iepirkties, nedaudz ieskriet pie dēla, pateikt viņam "labrīt" un tad mājās. Bet sanāca savādāk - viņš piesvieda gandrīz vai obligātorisko ideju par došanos pēc autogrāfiem. Nenožēloju. Bildes secīgi būs no abiem pasākumiem.

Bet nu pēc kārtas. Sākšu ar brīvdabas izstādi Stacijas laukumā. Tut, protams, tās izstādes ir regulāras. Ekspozīcija periodiski mainās. Bet šīs izstādes pieteikums mani uzrunāja. Tāpēc arī bija izleciens.

Ieleciens Sarkandaugavā

Tomam sagribējās no bibliotēkas vienu grāmatu paņemt uz mājām pētīšanai. Vecmīlgrāvī tā grāmata tikai lasītavā pieejama, tāpēc tuvākā bibliotēka, kur uz mājām varēja dabūt, bija Sarkandaugavā. Tad nu lecām uz turieni. Kā papildus ideja - apskatīt tā nostūra baznīcu. Ar baznīcu abloms sanāca - tik no ārpuses un pāri žogam. Nācās samierināties ar esošajiem ārskatiem. Un arī lielākai pastaigai šodienas piektais gadalaiks neaicināja. Bet bildes kādas tomēr sanāca nedaudz.

Animācijas filma: Straume

Nevaru rimties būt pateicīga par to, ka mani aizveda uz šo filmu.

Neizplūdīšu satura izklāstā, visiem jau tā pat vispārīgos vilcienos tas ir zināms. Tik par emocijām. Filma pelnījusi visas tās balvas, kuras saņēmusi. Un pelnījusi nominācijas Oskaram. Pat ja to statueti nedabūs, nominācija kā tāda jau ir pelnīts sasniegums.

Tā stunda ar astīti filmas garumā - viens mirklis bezgalībā. Paņem un iesūc uzreiz bez variantiem. Beigas pienāca negaidīti ar "Tas ir viss? Un tālāk, lūdzu? Ko tie mīļumi darīs tālāk?'. Prasās pēc vēl ar visu līdzdzīvošanu un siltumu.

Pelnītas balvas. Pelnīta atzinība. Pelnīta mīlestība. IR jāredz, IR jāizdzīvo notiekošais.

***

Neliela pēcreklāma. Tirdzniecības centrā Domina tapa filma skatīta. Centra trešajā stāvā. Izklaides komplekss laikam saucas. Kinozāles vairākas. Kases nemanīju (varbūt slikti skatījos). Pie ieejas zālē nestāv cilvēki ar kontrolaparātiem. Toties ir aparātiņš, kurā ar mobilo telefonu ieskenē biļetes QR kodu. Par cik mani uz kino veda ar jau telefonā lejuplādētām un internetā apmaksātām biļetēm, tiešām nezinu, kur un kā uz tām kinozālēm biļetes pērk...

Pieklauvējiens vīriešiem

Man te divas lietas ar akcentu vīriešu loģikai.

* Tiem, kuri ir ne pārāk priecīgi, ka sievietes reizēm viņus "regulē" un citādi "biksta". Uz šo situāciju var paskatīties arī no citas puses, Jūs esat sievietes sapņu auto. Es nepārteicos. Kungi mīļie, jūs taču ar savu sapņu auto (neatkarīgi no modeļa), ar kuru nokļūt no punkta A līdz 45 un vel pa kreisi, kimerējaties, ņematies, kaut ko periodiski uzlabojas, uztjūnējat. Aprūsējis, bezformīgs lūznis, kurš pat pie tajā ieguldītajiem kosmiskajiem visādiem līdzekļiem, nespēj un nespēs izkustēties no vietas kaut tik daudz, lai aizrāpotu līdz pirmajam lielceļa stabam, nevienam nav vajadzīgs. Un - kirdik iestāsies, ja sieviete vispār pārstās jums ko aizrādīt, mēģināt jūsos ko uzlabot. Tad var iestāties situācija, ka sieviete vienkārši jūs pametīs cita "auto" dēļ.

Slimošana

Neesmu pārliecināta, vai par šo esmu kad agrāk runājusi. Ja jā, ceru, ka taps piedots. Un uzreiz saku - runātais būs un ir tikai izteikti mana pieredze, kuru neaicinu pieņemt "bezierunu kapitulācijā".

Kopš iepriekšējā nedēļā notikušā izlēciena uz pastaigu Sarkandaugavā stīvējos ar nejauku saaukstēšanos. No rīta un pastaigas laikā pašsajūta bija no cikla "Nu jā, esmu un esmu, kustos un piedzīvojums ir un ir, kārtējais un gan jau ka ne pēdējais". Bet jo diena nāca tuvāk vakaram, jo bēdīgāk kļuva ar tām pašsajūtām. Kas noveda pie beigtas plaušas un trīskārtējās pārstrādes produkta sajaukuma sajūtām. Kā rezultātā no mājas uz kaut kurieni izkustējos tik nu ļoti stipras objektivitātes aicināta. Jo - manā vietā neviens ar to objektivitāti nekrāmēsies. Kā rezultātā sajūtas kritumi un palēnīgi cēlumi.

Visādi citādi - dīvāns, silta sega, vilnas zeķes, siltas tējas, izteikta ņergāšanās ar ēšanu (ēdu tik tik, cik varēju dabūt iekšā un arī tad ar lielu iestāstīšanu, ka vajag kaut drusku ieēst). 

Nu jā, atkal linki

Ap un par Latviju.

1. Balfūsa Vidzemes stāsti.
2. Pieminekļu lietas...
3. Latvijā ir vairāk nekā 12 000 upju...

Pasaulē.

1. Īsumā par Alkatrasu, kurš bija cietums ASV, tagad pārvērsts par muzeju. Klips krievu valodā.
2. Aiz īsti neziņas, kur piekabināt ieliku šajā sadaļā. Par Nekronomikonu. Klips krievu valodā.
3. Helēna Skaistā. Tā, kuras dēļ esot Trojas karš izcēlies. Klips krievu valoda.

Sarkandaugava, gabaliņš Tvaika ielas gala

Principā jā, sanāk, ka mēs ar Tomu izstaigājām Tvaika ielas tālāko galu sākot no Aldara rūpnīcas žoga apskatot no ārpuses tās alusdarītavas vēsturisko bikuci. Iesākumā ir nedaudz no tā, ko redzējām pirms nokļuvām uz Tvaika ielas, pa kuru nogājām līdz Daudersalas pārvadam. Pie kura izlīdām jau uz Viestura prospektu braukšanai atpakaļ un manu varžu dīķi Vecmīlgrāvi.

Jāpiezīmē, ka nu ļoti liels Tvaika ielas posms ir pārrakts, tur kaut ko būvē. Pie viena "iesitām ķeksīti" kādā mirklī apmeklēt Aldara alus muzeju ar cerību, ka taps izvadāts ekskursijā pa rūpnīcas vēsturisko daļu. 

Var jau būt, ka reiz runāts

Nenoliedzu, ka var jau būt, ka kur un kā atkārtošos par reiz runātam tēmām, bet neatceros, vai šajā rakursa esmu paudusies.

Iesākumā gribu nedaudz par tumsonību pavāvuļot. Domu šim izplūdumam man "piesvieda" nesen noklausīts stāsts par man līdz šim nezināmu senatnes personību Aleksandrijas Hipatiju. Sievieti - filozofi un matemātiķi.

Stāstā par šo sievieti padaudz stāstīts arī par Aleksandrijas bibliotēkas un tās krājumu neviennozīmīgo likteni. Stāsts par to, ka šī unikālā dokumentu krātuve pārdzīvoja ugunsgrēku, zemestrīci, lai pēc tam galīgi ietu bojā tumsoņu radītajā grautiņā kristietisma ēras sākuma laikos. Jo, un tiešām, politiskās un ticības spēļu un peripetiju laikā tapa iznīcināti daudzumdaudzi unikāli dokumenti. Un līdz ar to daudzas senākas zināšanas gājušas bojā.

Jūtos pagodināta

Zināmā mērā pat lielos. Izdevniecībā Ezerrozes grāmatas ir iznācis manas grāmatas Trīskrāsu karuselis atkārtots izdevums. Nezinu, kurā mirklī grāmata nonāks līdz bibliotēkām un grāmatnīcām, bet iegādāties jau ir iespējams pašā izdevniecībā.

Ceru kaut kad uz jebkādām atsauksmēm.

Filma: Noktirne

Rīgas kinostudija, 1966.gads, ilgums 1:22:40

Galvenajās lomās Gunārs Cilinskis, Pola Raksa

Kad 2024.gada 29.augustā veidoju ierakstu, kurā pieminēts Žanis Grīva, internetvietnē Filmas.lv sameklēju arī šo filmu. Tik tagad noskatījos. Protams, biju jau agrāk, jaunībgados, skatījusies, bet nolēmu atsvaidzināt atmiņu, lai varētu pilnvērtīgi izpausties viedoklī.

Atkal viens linku vākums

Latvija, Latvijā.

1. Indieša pieredze integrējoties Latvijas vidē. Viņa vērtējums še notiekošajiem procesiem.
2. Friča Brīvzemnieka folkloras vākšanas ekspedīcija 1868.gadā.
3. Monētu kolekcionēšana Latvijā.
4. Rumbulas pilskalns.
5. Kazhe par autoru kolektīva grāmatu Ebreju Rēzekne.
6. Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu reakcija uz Straumes vērienīgajiem panākumiem. Klips krievu valodā. Ziniet, vērts noklausīties un palasīt komentārus zem klipa. nenožēlosiet.

Pasaulē, vispārīgi. Un arī vienkārši interesanti.

1. Interesanti fakti par Filipīnām.
2. Atolu valsts Kiribati.
3. Vēsturiskais Tinder.
   

Izlēciens uz Sarkandaugavu un pabarot gulbjus (bildes padaudz)

Jau vakar uzradās ideja aizdoties pabarot gulbju ģimeni - tētis, mamma un pieci gulbju jaunuļi, kas jau sāk pārspalvoties no pelēkās krāsas baltajā - un, protams, neiztrūkstošās, visuresošās pīles. Un putnu barošanai jau vakar iemērcām nedaudz zirņus. Maizi nedrīkstot putniem dot, nezinājām kā ar zirņiem. Tāpēc pamaz, pie viena nebija īstas pārliecības, ka tie putni akceptēs zirņus pusdienās. Pie viena Toms kaut kur bija sadabūjis rīsu putru ar rozīnēm. Ar domu, ka varbūt ēdīs.

Putnu barošana - praktiski zem (nu labi, blakus) tilta uz Kundziņsalu.

Kad nu tur ieradāmies, "mazie" putni gulbji drošā solī nāca klāt, laikam jau saprata, ka mēs barību atnesām. Pīles gan bariņā pa gabalu turējās. Man vienā mirklī tā drusku neomulīgi palika. Gulbju papus manā tuvumā grozījās, laikam es likos draudīga viņa famīlijai. 

Janvāris, Teikas un Purvciema robeža

Jampadracis ar Dāvanu karti gandrīz vai kabatā

Regulāri piedalos trīs aptaujās inernetvitdē. Divās par katru aptauju uzkrājas saņemti pluspunkti, kurus pie noteikta punktu daudzuma var apmainīt pret reālu Dāvanu karti par notiktu summu tērēšanai izvēlētā veikalā, trešajā pēc aptaujas jāgriež virtuālais laimes rats lai iegūtu iespēju saņemt Dāvanu karti tērēšanai kāda tirdzniecības vietā.

Tad nu nesen izdevās caur to virtuālo laimes ratu vinnēt Dāvanu karti 5,- eiro apmērā. Pie noteikuma, ka man jāizvēlas konkrētu veikalu no divām piedāvātām iespējām. No tām iespējām izvēlējos veikalu tīklu 220.lv. Ko man ar visu Dāvanu kartes konkrēto kodu atsūtīja uz e-pastu. Virtuālā Dāvanu karte ar derīguma termiņu līdz šī gada novembrim.

Par cik printeris man nu jau ir, papīra vaina vien. Manām vajadzībām pēc printēšanas 1 paka ar papīra standartdaudzumu 500 loksnēs pietiks ilgam laikam. Tad nu, kāpēc nē? Dāvanu karte ir, ar to droši var nosegt to vajadzību pēc pakas papīra.

Dzīves burbuļi

Vai kāds ir aizdomājies par to, ka tas ko mēs saucam par vienotu sabiedrību sastāv no daudziem un dažādiem burbuļiem dažādu domāšanas pakāpi un pasaules uztveres apvārsni?

Ir normāli, ka katram, neatkarīgi no izglītības pakāpes, ir savs radu, draugu un paziņu loks, kurā tusēt, citādi komunicēt. Ikdienas sadzīvē, darbā, interesēs ārpus mājas un darba. Nekādu problēmu. Problēmas sakas, kad šo burbuļu saskarsmē iestājas kas vairāk par garāmejošām sarunām ne par ko īpašu. Un tad iestājas tas, ko var saukt par domāšanas elastīgumu.

Varu tik padalīties nedaudz ar savu pieredzi.

Laikam ka par paradumiem un vēl par kaut ko

Es šoreiz tik par savu viedokli, kurš radies internetvidē sastaptu rakstu iespaidā. Izplūst sava viedokļa "palagos" komentējot tos rakstus - nu nebūtu laikam īsti pareizi. Tāpēc rakstu še. 

Vispirms par ēšanas paradumiem. Ar visādu diētu pielietošanas nelielu kritiku. Protams, diētu lietošanas sakarībā jau esmu plūdusi vismaz trīs rakstos gadus iepriekš. Varbūt papildus vēl kādos rakstos. Ja atradīsiet vēl, sakiet. Pie viena - var jau būt, ka zināmā mērā atkārtošos, bet neplīst laikam...

Cik nu no manas krokuskrūma pazares, diēta kā tāda lietojama tad tik, ja tai ir kāds nu ļoti objektīvs pamatojums. Piemēram, pēc kādām medicīniska rakstura operācijām, kuras veiktas cilvēkam esot vispārējā narkozē, kad organismam jāatjauno sava darbība pēc šīm manipulācijām. Ir protams, arī daudz citu objektīvu iemeslu diētas ieslēgšanai. 

Citos gadījumos? Normālformā organisms pats pateiks priekšā, ko un cik viņam vajag. Un katram tomēr ir savi ēšanas paradumi. Kādam vajag vienu ēdienreizi un no rīta, kad top apēsts zilonis, un visu atlikušo dienu vairs neko negribas/nesanāk/kā citādi apēst. Cits galveno pārtikas daudzumu apēd vakarā. Nu, visādi. Kas der vienam paradumā, ne vienmēr der citam.

Pārdomas, novērojumi, tāds nedaudz atskats pagātnē

Nu, tāds "daudz ko nesaprotu vēl joprojām" mirklis pieklauvējis. Vairāk jautājumu, nekā laikam atbilžu.

Vietnē Facebook ik pa mirklim "uzpeld" kādi ieraksti, kuros ierakstu autori ar zināmu smeldzi atceras padomju gados pavadīto laiku un "tad bija labāk". Cenšos tādus ierakstus ignorēt, ja vien rakta autors galīgi "neaizbrauc auzās". Tiesa, arī mani daudzi gadi pagātnē pagāja padomjlaikos. Bet neskumstu pēc tiem, atceros tos tik tajā rakursā, ka tie gadi ir kļuvuši par manu vēsturi, no kuras atteikties kaut tikai tāpēc, ka tie bija padomju gadi, būtu muļķīgi. Mums katram ir sava nodzīvoto gadu vēsture, kura mūs izveidojusi tādus, kādi nu esam šobrīd. Bez tās pagātnes pieredzes nebūtu šodienas dzīve. Un pagātne bija citādāka, nekā ir šodiena. Ir, ar ko un kā salīdzināt.

Spoileris

Rīgā pašreiz notiek korejiešu spiegu filmas uzņemšana. Viena no uzņemšanas vajadzībām slēgtajām Rīgas ielām atrodas starp manu māju un Kuģu remonta rūpnīcu Vecmīlgrāvī. Sāka jau vakar tur ko rušināt, bet nebildēju, jo tur bija skaidrs ka kaut kas pa manu istabas logu nesaskatāms notiek rūpnīcas teritorijā. Darbības akšen jau uz ielas vakar nogulēju - notika jau pēc tam, kad biju gulēt aizgājusi, kaimiņiene pastāstīja. Šovakar vakarpusē jau pamanīju to akšen kaut kādu. Izbrīna tas, ka tur ir nu ļoti daudz tehnisko darbinieku, kuru pienākumi man šajā gadījumā diemžēl nav skaidri. Čupojas.

No akšen, kuru izdevās saprast - braukāšana mašīnās. Grūti tomēr izsekot. Bet to tehnisko darbinieku daudzumu uzņemšanas laukumā manam prātam tiešām nesaprast.

Ņemiet par labu bildes, kādas nu sanākušas pa logu.... Mēģināju...Ilgāk pie loga dirnēt un mēģināt vēl ko pabildēt - miegs par traku sāka klauvēt.

Domāšana. Kā tāda. Un jebkāda kaut kā nebūt zināšana

Var jau būt, ka kur atkārtošos. Kā aizies. Runa par cilvēku domāšanu vai nedomāšanu un šo darbību sekām.

Vispirms jau gribas pieminēt tādu parādību kā pūļa psihoze. Tamlīdzīgu būšanu. Nesaku, ka mēs visi reizi pa reizei neesam padevušies šai parādībai. Dzīvē visādi gadās un situācijas ir dažādas. Cits jautājums - cik ātri kurš "izkāpj" no šī stāvokļa. Un kādā mērā sevi kontrolē, lai no cilvēka nekļūtu par pūli. 

Cik nu no mana sīkauguma raugoties, pūļa psihozē vairumā gadījumu "iekrīt" cilvēki ar stipri zemu zināšanu un domāšanas spēju daudzuma. Tādi, kurus ļoti viegli var "iekustināt" ar lozungiem, kaut kādām ažiotāžām ar precēm un pakalpojumiem. Tādi nedomās "Kāpēc? Vai man tas vajadzīgs?". Tādi darbosies ciklā "Tā teica onkulis/tante". Nu, šajā ciklā. Jo nezina neko citu, kā vien to, ka "šajā mirklī, šajā sekundē man putniņš uz astes atnesa klaču/lozungu".

Brauciens redzēt Persiku

Vēl vasarā publiskā telpā parādījās informācija par murāli Āgenskalnā ar runci Persiku centrā. Tad nu ar Tomu beidzot nobriedām aizbraukt to tiešām brīnumu redzēt. Ne tikai tāpēc, ka patrāpījusies saulaina diena, kura viltīgi aicina uz aktivitātēm ārpus mājas. Arī tādēļ, ka Toms bija netā sastapis informāciju, ka runcis Persiks drīzumā taps uzprišināts (vispār, taps veiktas kaut kādas darbības ar murāli un tas kādu brīdi publikas apskatei būs nedaudz apgrūtināts).

Brauciens no mana varžu dīķa Vecmīlgrāvī izvērtās ar piedzīvojumu. Viņam e-talons izrādījās tukšpadsmit, it īpaši, ka bija jālec no autobusa laukā pieturā Sarkandaugava (virzienā uz centru), jo autobusā kāpa iekšā kontrolieri, ar kuriem nu nekādi negribējās skaidroties. Es laicīgi nepaspēju izlekt viņam līdzi (kaut gan varu neuztraukties - man ar braukšanas reģistrēšanu nav problēmas). Tad nu uzreiz zvanīju viņam, lai saprastu kur un kā tiekamies šādā situācijā, lai nokļūtu līdz mērķim Āgenskalnā. Galarezutātā pie 1.trolejbusu parka stāvēju jau tramvaja pieturā (tādēļ bilžu vākumā sākumbildēs industriālais Ganību dambja stūris). Tramvajs - 5.tramvajs, kurš kursē maršrutā Mīlgrāvis - Iļģuciems.

Tā nu devāmies pie runča Persika tramvajā. Līdz pieturai Nometņu iela. Un, prieks, kur tu rodies, no tramvaja praktiski daži soļi līdz Persika murālim. (Ja būtu sapratuši uzreiz, ka tā būs ērtāka nokļūšana līdz runčukam, būtu to maršrutu saplānojuši ērtāk, nevis kaluši plānu braucienam līdz Centrālai stacijai un tad kaut kā tālāk).

Nofotografējām murāli (pie kam mēs nebijām vienīgie, kas to sienas gleznojumu bija aizdevušies apskatīt, bija vēl publika), un "šķērzgriezumā" aizgājām līdz trolejbusu pieturai Kapseļu iela. Jo vēsums kaut kā neaicināja uz pastaigām, arī tās lēkāšanas tramvaja pieturās 20 minūšu garumā savu iespaidu bija atstājušas. Pa ceļam, protams, pabildējām un braucām mājās.

Un, pasmaidam, kopš iekāpām tramvajā, viss aizgāja kaut kādā rakstā. Ātri sastapām Persiku, kaut arī tikai murālī, trolejbusa pieturā ātri vien uzradās trolejbuss, pie Centrāltirgus sabiedriskā transporta pieturas atkal kā uz pasūtījuma pienāca vajadzīgais autobuss. Kaut kā plānojot visu tādā "rakstā" līdz šim nav sanācis saplānoti.

Tad nu bildes.

Tāds nedaudz pavāvulis domājot par notiekošo visapkārt

Nu jā, tāds līgans pārdomu mirklis. Nedaudz saraustīts laikam būs, bet centīšos pieturēties pie Domu sagrupēšanas kā nebūt pa "blokiem". Un var jau būt, ka kādā mērā atkārtošos...

Vispirms par darbu Latvijā. Liekuļo tie, kuri "Latvijā nevar atrast darbu!". Ir darba piedāvājums - ss.lv ir atrodams garš saraksts ar darba piedāvājumiem, sabiedriskā transporta pasažieru salonos uz monitoriem arīdzan bieži redzami darba piedāvājumi. Un ne jau minimālās algas līmenī. Jautājums ir tajā, ko darba meklētājs grib un spēj darīt. Vairumā gadījumu tas it kā darba meklētājs "sēdēs uz kakla" tuvākajiem gaidot savu sapņu darbu ar sapņu algu tā vietā, lai kaut par sētnieku piestrādātu kamēr to sapņu darbu atrod. Un bez garantijas, ka to sapņu darbu vispār atradīs. Pie viena - nu nebūtu TIK DAUDZ indusu, kuri strādā par dažādos Latvijas, vismaz Rīgas noteikti, uzņēmumos, kuri nodarbojas ar pusdienu piegādi uz mājām. Pašmāju bāleliņi un zeltenes ir par slinku šo darbu veikt. Protams, nezinu, cik maksā tiem pusdienu piegādātājiem, bet tas tomēr būtu neslikts starts (un izzinošs pasākums pie viena kaut tās pašas Rīgas iekšējās ģeogrāfijas izzināšanā) turpmākajam, arī kā piešprice stipendijām studējošajai jaunatnei... Tajā pat laikā nu ļoti daudzi jauni cilvēki parkos un citās vietās "skrien pakaļ infarktam" vai maksā bargas naudiņas par ņemtni sporta zālēs uz velotrenažieriem. Nē, nesaku, ka tie visi kukū ir studiju vecuma jaunieši, kuri to dara no studijām brīvajā laikā. Var jau būt, ka tie "skrējēji" un trenažieristi strādā kaut kādās ar garīgu darbu saistītās vietās. Bet - ja tev tik ļoti vajag to sportu, nu uzkāp uz reāla velosipēda un kaut pāris stundas dienā pavadā tās pusdienas pa mājām. Sanāks gan sports, gan kāda naudiņa vēl papildus esošajai.

Šī gada pirmais linku vākums

 Latvijā, latvieši pasaulē.

1. Arī okupācijas laikā lika svecītes pie brīvvalsts piemiņas vietām. Atmiņu un pretošanās stāsts.
2. Nav par Latviju un latviešiem, bet tāpat interesanti. Par kafijas iedarbību uz organismu.
3. No tirgotājiem līdz iekarotājiem. Vēsturnieki skaidro krievu ienākšanu Latvijas teritorijā.
4. Maija par autoru kolektīva grāmatu Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?
5. Baltu ciltis. Filma.
6. Latvieši Austrālijā.
7. Šo ieliku šajā sadaļā, jo Liepājas tuvumā noticis negadījums 1941.gada 23.jūnijā. Vācieši nogremdēja padomijas zemūdeni M-78. 
8. Zemūdens niršanas kluba biedri gada pēdējā dienā sakopa Dolomīta karjeru Slokā.
9. Vecie kapi. Kā meklēt senčus.
10. Latgaliešu rakstu valodas vēsture.
11. Baltazara Rusova Livonijas vēsture.

Še būs divi klipi no cikla "Fakti, ko nezini par Latviju". Vairāk var atrast YouTubē.

1. Cikla 9.epizode - Ticība.
2. Cikla 8.epizode - Kalni.

Pasaulē, vispārīgi.

Šī rīta smukums aiz loga

 

1.janvārī. Mazliet atmiņu - svētku "sarkanās" dienas

Gadu iesākšu ar atmiņu nelielu plūdumu.

Sākšu ar to, ka (un varat ievērtēt šolaiku plusus) padomju gados Gadumijas svētkos brīva bija tikai gada pirmā diena - 1.janvāris. 31.decembris bija, kaut arī saīsinātā variantā, darba diena. Protams, vairumā gadījumu 31.decembris neoficiāli bija korporatīvais tuss darba vietā (labi, ne visiem. Darba režīms bija milicijai (tagad policija), medicīnas dienestiem, ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, sabiedriskajam transportam, uzņēmumiem, kuriem būtiski nodrošināt ražošanas nepārtrauktību u.c.tml.). Tad nu saprotat paši, kāda kondīcija vairumā gadījumu cilvēkiem bija vēl pirms mājas tusa... Un novērtējiet to, ka tagad 31.decembris ir brīvdiena (Tomēr nemainīgi darba pienākumi palikuši manis iepriekšējā iekavā minētajiem dienestiem...).