svētdiena, 2025. gada 20. aprīlis

Uz otru Audupes krastu

 Šis tiešām izgājiens apskatīt to Audupes krasta līniju, kuru no cita upes krasta aplūkojām savā izstaigā šī gada 15.aprīlī. Toms nopētīja karti, principā var braukt ar jebkuru autobusu, kurš iebrauc Vecmīlgrāvī līdz autobusu galapunktam mikrorajonā. Tiesa, 24.autobuss tur tikai pietur pirms došanās tālāk uz Mangaļsalu.

Pieturā pie manas mājas samāca iekāpt tieši 24.autobusā, no kura izkāpām vienu pieturu tālāk - Vecdaugavas ielā. Jo tur uz vienas ēkas sienas dikti mīlīgs kaķa murālis, kuru nobildējām un devāmies tālāk.

piektdiena, 2025. gada 18. aprīlis

Kārtējais pārgājiens, kuru varētu nosaukt "Apkārt Ķīšezeram"

Vispirms - bildes būs padaudz, bruņojaties ar pacietību.

Izstaigas maršruts - pāriet pa bijušo dzelzceļa tiltu pāri Juglas upei. Ja nu kas - MapsGoogle aplūkoju to upes brīnumu. Būtībā, zem patlaban izmantotā dzelzceļa tilta tai pāri ir punkts, kurā tā upe pavisam savieno Ķīšezeru, Lielo Baltezeru un Juglas ezeru. Man, tiesa, nav īstas skaidrības, kur tā upe sākas un beidzas. Katrā gadījumā - ūdens kustība to visu triju ezeru starpā notiek.

Atgriežoties tēmā. 

Plāns bija nokļūt līdz tai vietai, kuru sastapām savā marta pastaigā pa Juglu līdz Ķīšezera krastam. Toms jau laiku atpakaļ bija pa to tiltu pāri braucis, zināja, ka var pārkļūt.

Turp aizdevāmies sākt pārgājienu no otra gala - no tā Ķīšezera krasta, uz kuru Toms reiz nokļuva braucot no Juglas puses ar divriteni. Ar 29.autobusu (neviens cits autobuss tajā posmā nav sastopams) aizbraucām līdz pieturai Kūdras bāze. Pa Jaunciema gatvi pagājāmie uz priekšu, garām Bukultu saules parkam (nu, palielam placim, kurā saules paneļi uzstādīti un to enerģiju krāj). Tad pa normālu ceļu tam garām līdz tam bijušajam dzelzceļa tiltam. Jāpiezīmē, ka gar to stūri Toms īsti nebija gājis (vispār viņš to tiltu bija šķērsojis laikos pirms to saules paneļu uzstādīšanas un palaišanas procesā), bija pa drusku citu ceļu izkūlies uz Jaunciema gatvi.

Ķīniešu pasakas. Prof. P. Šmita izvēlētas

Valters un Rapa A/S izdevums, 1936.gads

Grāmata jau tā sauktajā jaunajā drukā, kura pagājušā gadsimta sākumā pakāpeniski nomainīja tā saukto veco druku. Lasīt bija drusku jāpiešaujas. Tādēļ, ka 1936.gada gramatika un vietvārdu rakstība tomēr atšķiras no tās, kura ir mūsdienās - attīstījusies tālāk. Piemēram, mēs vārdu salikumu "bruņurupucis" rakstām jau sen kā vienā vārdā, bet dotajā izdevumā šis salikums - "bruņu rupucis". Vai, arī piemēram,  Pekina tiek saukta par Pekingu.

Tas tā, ievadam.

Atkal porcija linku

Latvijā, latvieši vispār

  1. Jaunākie cietvielu fizikas pētījumi Latvijā.
  2. Stāsts par Lauru Tauriņu - pārliecinātu komunisti, kuras aktīvākais "darba" periods bija pagājušā gadsimta sākumā. Ir jāzina visus arī tā sauktos "varoņus".
  3. Plēsēji Latvijā: kā viņiem klājas un kā ar viņiem sadzīvot.

Vispārīgi, pasaulē

  1. Hitlera ceļš pie varas - konservatīvo loma.
  2. Raksts saucas "Neparastā Sibīrijas vulkāniskā sistēma un vulkānu aktivitāte Eiropā". Principā norāde uz audiomateriālu tēmā. Interesanti.
  3. Par to, kā Otrā pasaules kara rezultāti joprojām ietekmē politisko realitāti.
  4. Renesanses mantojums. Par gleznotāju Rafaelu.
  5. Cilvēki ir pārēdušies. Klips krievu valodā.
  6. Ko ēda Senajā Romā. Klips krievu valodā.

trešdiena, 2025. gada 16. aprīlis

Un atkal par atbildību

Nu, jā. Laikam nevaru beigt izpausties šajā tēmā. Jāizņemas laikam līdz galam. Un apzinos, ka manis paustais ir diezgan šerps visādos aspektos. Katrā gadījumā - esmu atvērta diskusijām.

Vispirms pārlasīju, ko šī gada 7.martā rakstīju sakarā ar vecāku atbildību bērnu audzināšanā. Protams, apmēram mēnesis nav ilgs laiks lai akūti mainītos domas kādā jautājumā. Tāpēc droši varu teikt, ka manas domas tiešam nav mainījušās. Vecākiem (labi, visiem tiem, kuri primāri ir uzņēmušies atbildību par bērna audzināšanu - vecākiem, audžuvecākiem, aizbildņiem, bērnunamu audzinātājiem) dikti jau nu vajadzētu arī saņemt kādu kriminālsodu par to, ko ar savu darbošanos ir izaudzinājuši. Skola, skolotāji - tikai papildlīdzeklis, zināmā mērā kruķis bērna  audzināšanas procesam, par kuru ir atbildīgas tās personas, ar to bērnu nodarbojas 264/254. Piemēram, vecākiem, kuru bērns (vecumā, no kura sākot iestājas reāla kriminālatbildība) saņem par savu pārkāpumu reālu cietumsoda termiņu likumā noteiktā laika nogrieznī, saņem to cietumsodu dubultā laika nogriežņa garumā. Kaut kā tā.

otrdiena, 2025. gada 15. aprīlis

Izleciens uz Audupes krastu

Izlēmām kā fiksideju. Aizbraukt uz vietiņu, kas saucas Audupe. Tā ir sarpupe, kura savieno Daugavu un Vecdaugavu. Nezinu, kāpēc bijušās Daugavas gultni, kura tagad ir tā pati Vecdaugava un attiecīgi arī Audupe, nosaukumā sadalījuši divās daļās. Pie gadījuma jāpapēta dziļāk, kāpēc tā noticis.

Turpbrauciens iesākās ar mazu jocīgu piedzīvojumu. Toms nopētīja internetā, cikos 24.autobuss no manas piemājas pieturas atiet virzienā uz Mangaļsalu. Bija 20 minūtes laika izkasīties no mājas. Par cik līdz pieturai "pāris soli". Izgājuši no mājas un ejot un pārejot ielu, lai dotos uz to pieturvietu -autobuss pienāk pieturā! Toms sāka skriet velkot mani aiz rokas (nu īsākas man tās kājas, esmu lēnāka, velkonis vajadzīgs). Paspējām, ielecām. Vadītājs bija laipns un pagaidīja mūs, divus lēkšojošos īpatņus. Apsēžamies, iekārtojamies. Sākam Toma telefonā Māsas Gūūgles karti pētīt, lai saprastu īsti maršrutu, kurā pieturā labāk ārā kāpt. Un tad, bāc, es paskatos autobusa monitorā. Ups. 58.maršŗuta autobuss, kurš tik līdz Vecmīlgrāvja dispečera punktam brauc. Nevis uz Mangaļsalu.

- Kāpēc nepaskatījies numuru?

- Tu skrēji un vilki mani līdzi. Laikam zināji.

- Hm, nepadomāju. redzēju, ka numurs divciparu un likās, ka īstais.

Iesmaidījām. Un tomēr tikām pie tā autobusa. Praktiski uzreiz pienāca tajā pieturā. 

Ja nu kas, pastaigu sākam izkāpjot no autobusa pieturā Veiksmes iela.

Uzreiz atvainojos par to, ka bildēm šodien Mēness fāze ne tā un tās lapā ielādējušās sajukušā kārtībā.

svētdiena, 2025. gada 13. aprīlis

Saules dārzā Rīgā, Ķīšezera maliņā. Kaut gan pamatdoma izlēcienam bija cita.

Relatīvi nesen, pētot Rīgas karti, precīzāk - Ezermalas ielas lokāciju gar Ķīšezeru, ieraudzīju atzīmi, ka Saules dārza teritorijā atrodas Grāves muiža un netālu no tās, jau ārpus dārza teritorijas - Mežaparka Gustava Ādolfa evaņģēliski luteriskā baznīca.

Hm. Reiz, tālajos skolas gados tiku braukusi uz Saules dārzu, toreiz, padomju gados, muižas pieminējumi bija nevietā, baznīcu kā tādu tajos gados netapu pamanījusi; pat tagad, pēdējos gados samērā bieži ar 48.autobusu vietai garām braucot netiku īsti pamanījusi. Katrs atklājums ir pirmais dzīvē.

Lai uz lokāciju nokļūtu no mana varžu dīķa Vecmīlgrāvī turp nokļūtu, aizbraucām ar 24.autobusu līdz pieturai Meža prospekts (turp var nokļūt arī ar 2.autobusu). Pēc tam pārsēdāmies 48.autobusia un aizbraucām vienu pieturu tālāk - līdz Sudrabu Edžus ielas pieturai. Jo Tomam bija doma paieties gar Ķīšezera maliņu, pa tā saucamo tauvas joslu ieiet dārza teritorijā, apskatīt to muižu no ārpuses un pēc iziet no dārza, lai apskatītu baznīciņu.

Pati muiža - koka celtne divos stāvos. No skata prasās pēc neliekas uzprišināšanas, bet nav gruveši. Acīmredzami top lietota kādām nebūt vajadzībām.

Kad izgājām no dārza un devāmies virzienā, kurā vajadzētu būt baznīcai, pirmajā mirklī bija neizpratne - kur ierastais augstais baznīcas tornis. Aplauziens. Jo baznīca - neliela, vienstāva celtne ar torni, kurš neskrāpē debesis. No ārskata jau radīja omulības un mājības noskaņu. Pat pašu baznīckungu sastapām. Jauks, gados jauns cilvēks. baznīca apkalpo divas draudzes - viena ir latviešu luterticīgie, otra - krievu tautības luterticīgie.

Pašas bildes.

Reliģija kopumā - vai tikai man tā liekas?

Tiešām tik jautājums - vai man tikai tā liekas? Runa ir par reliģijas, konkrēti kristietības, propagandēšanu. Un nē, man nav pretenziju pret reliģiju, ticību kā tādu. Lai karts tic tam, kam grib, kaut rūtainai kazņai kalna korē. Ja vien tas nepāraug fanātiskā savas ticības uzspiešanā citādi domājošajiem.

Un - man nav nekādu iebildumu par to, ka mūsu valsts sistēmā reliģija kā tāda ir atzīta par esamu, netiek noliegta tās esība. Netiek vajāti kā nebūt dziļi ticīgie cilvēki.

Un te nu mans "Ups? Kas notiek?"

Joprojām uzskatu, ka reliģiskā ticība ir katra cilvēka dziļi individuāls pasākums. Un tas, kā viņš rīkojas savas ticības ietvaros - nu, visādi reliģiski rituāli, dievkalpojuma apmeklējums (kas arī pēc būtības ir reliģisks rituāls) un visādas tamlīdzīgas būšanas - arī ir dziļi individuāls pasākums. Ja vien, atkārtošos, tas nepāraug darbībās, kuras var nodarīt jel kādu kaitējumu citiem, kuri nav saistīti ar šo, konkrēto, reliģisko pasākumu.

sestdiena, 2025. gada 12. aprīlis

Klupiens

Nu, jā. Tēma visai sāpīga. Nedaudz, maigi sakot, izteicos jau martā. Par alkoholismu noteikti. Un, pamazām pārdomāju savu šī pavasara rosīšanos.

Jā, ir daudz un dikti visādi darbības pasākumi. gandrīz katru dienu sanāk domāt par to, kas saplānots uz rītdienu, parītdienu vai vēl kādu tur dienu. Par visādām problēmiskām risināšanām. Pēc ziemas "negribu nekur iet, tik istabā pie kompja dirnēt" iestājies aktīvāks dzīves periods. Par daudzām aktivitātēm - nu, te parādās ieraksti, fotogrāfijas.

Un tomēr. Papildus šīm visādām aktivitātēm - apmēram mēneša garumā kāda viena/divas "skārdenes" parādās. Ne katru dienu, bet tomēr. Jo visu laiku - doma par to, kas, kur un cikos jādara. Skaidrā prātā un pie pilnas apziņas. Kaut kas no cikla par "drusku atvaļinājums iestājies, tā kā derētu atlaist". Un tajā pat laikā tas darāmais neatlaiž un nekur nepazūd. Tas, ko mēdz saukt par veselo saprātu, tomēr neizslēdz savu lampiņu.

piektdiena, 2025. gada 11. aprīlis

Ļoti dusmojos

Vakar neierakstīju to, ko tagad paudīšu. Pagaidīju, kamēr nosēžas mazlietiņ un norimst emocijas. Lai paustais būtu mazāk emocionāls. Lai varētu lietišķāk un korektāk izteikt.

Vakar, kad piesēdos pie datora lai izveidotu ierakstu par savu braucienu mantojuma papikrina kārtošanas ietvaros, vispirms, atverot šo savu blogu, tīri tehniski izdzēsu astoņus komentārus, kuri bija sadalījušies "parakstītajos" un "anonīmajos". Izdzēsu visus. Un šoreiz pie vainas bija nevis manas pretenzijas pret anonīmiem komentāriem, bet tieši komentāru saturiskā puse.

Tie bija ļoti neitrālam ierakstam piekabinājušies. Un absolūtā netēmā, pat ne piekasīšanās drukas kļūdām. Tie bija no cikla "Vienalga, kas par tekstu, ka tik jēlības uzrakstīt". Jēlības galīgā randomā. 

ceturtdiena, 2025. gada 10. aprīlis

Atkal bija brauciens uz lauku māju, par kuru kārtoju mantošanas papirkinus

Šoreiz uz to vietu braucu jau ar sarunātu ierēdni no Valsts Zemes dienesta. Kungs bija no dienesta Daugavpils filiāles. Laikam Rīgā, centrālajā kantorī, visi speciālisti aizņemti. Neņemos spriest, nepajautāju. Tiesa, sanāca caur "nesaprotu, kas notiek".

Vēl janvārī pieteicu pasākumu - mājas inventarizācijas novērtējumu vai kā nu to papirkinu sauc. Pieteikumu toreiz pieņēma, pēc dažām dienām e-pastā saņēmu ziņu, ka viņu darbinieks veltīs man laiku laikposmā no 24.marta līdz 4.aprīlim. Tajās divās nedēļās klusums bija, 7.aprīlī man piezvanīja kungs no Daugavpils un sarunājam pasākuma norisi šodien, 10.aprīlī.

Par cik tas lauku džunglis atrodas kaut kur pa vidu starp Pļaviņām un Vietalvu, tad tikšanos norunājām Pļaviņās, pie pilsētas stacijas. Satikāmies, aizkūlāmies, viss notikās. Un saprecizējām, kad to papirkinu saņemšu centrālajā kantorī Rīgā.

Pirmais iespaids par Pļaviņām, kuras ilgus gadus neesmu kaut pilsētas stacijas apkaimē - nekas īpaši nav mainījies, pusaizmigusi pilsētiņa. Tiesa, neliels jauninājums bija. Pļaviņu pasta nodaļa pārvākusies dzīvoties stacijas ēkā, vilcienu stacijas ēkā kases vairs nedarbojas. Kaut arī tur pietur bariņš vilcienu dažādos laikos. Tomēr atpakaļ uz Rīgu braucu ar autobusu, uz kuru bija jāgaida tikai 20 minūtes, kurpretī uz vilcienu - apmēram pusotra stunda.

Bildes nav daudz, kaut kā ar to laiku fotomirkļu ķeršanai bija kā bija.

sestdiena, 2025. gada 5. aprīlis

Kārtējā pavāvuļošana par visādām tēmām

Vispirms garīgajam...

Tiek saņemta depresīva, vēlā vakarā rakstīta īsziņa (Saņemšanas laikā saņēmējs jau ir aizmidzis un ķer aiz astes piecdesmit pēdējo sapnīti). No rīta saņēmējs piezvana sūtītājam, lai "WTF? Kas tad nu?". Atbildē: "Ai, tas bija vakar. Kad kaķis sakoda un sieviete sakliedza. Šorīt jau citas krāsas.".

Predstorijs - kaķis ir randomā sastapts pilsētas "bezpajumtes" kaķis, kuru ir gribējies paglaudīt un paņurcīt tāpat, kā mājas dīvāna karali, bet sieviete paņerkstēja par interneta raustīšanos.

Tagad pie pārējās domas. 

* Ir pa mirklim vietnē Facebook parādās kāds pasmaids par to, ka Valodas dienests (vai kā nu sauc to kantori, kurš atbild par latviešu valodas lietojuma pareizības un citu ar valodu saistītu būšanu kontroli) publiskojis kārtējās savu ideju pērles jaunvārdu veidošanā. Tādējādi it kā veidojot alternatīvu tiem vārdiem, kuri latviešu valodā ievazājušies no citam valodām. Un daudzkārt mēģina kaut teorētiski attaisnot nelietderīgi izlietotos līdzekļus viņu uzturēšanai.

trešdiena, 2025. gada 2. aprīlis

Pierīgas mežs Sužu pusē

Pavasarim ir tā jaukā īpašība, ka saulīte spīžo un aicina laukā no mājām uz visādiem piedzīvojumiem un izstaigām. Šodien paēdām pusdienas un lecām autobusā, lai aizbrauktu izmest līkumu starp Ozolkalniem un Sužiem (Līdz Ozolkalniem var nokļūt no Juglas vai Vecmīlgrāvja braucot ar 29.autobusu, kur pietura tā arī saucas. Sužos šim maršrutam pievienojas vēl 11.maršruta autobuss, kur ir šī maršruta autobusa galapunkts). 

Izkāpām no autobusa un pa ceļu iegājām mežā. Un ejot drīz vien atklājām vietiņu, kur kāds vietējais no kļavas koka sulu tecinājām. 1,5 litra plastikāta pudelē. Novērotāju nebija, tāpēc pagaršojām. Padevīgi ziņoju, ka kļavas koka sula ir garšīgāka par bērza sulu.

Paejoties tālāk pa ceļu uzgājām vietu, kur kāds no bērza tecina sulas. Jau 5 litru plastikāta bundulī, kurš bija gandrīz pilns. Protams, arī to pagaršojām. Un sapratām, ka bērza sulas garša tomēr atšķiras no laika perioda, kurā tecināta. Šī, aprīļa otrajā dienā satecējusī sula bija garšīga, ne ūdeņaina, kā vēlākā laikā tecināta.

Tad nogājām gar Sužu ciemata vienu sānu un izgājām uz autobusa pieturu Suži. Un te nu jāsaka - pašreizējā Rīgas robeža šo apdzīvoto vietu sadalījusi divās daļās, no kurām viena ir Rīgas apkaime Suži, bet otra - Garkalnes pagasta ciemats Suži. 

Jāpiezīmē, ka tas apdzīvotais punkts padomju laikos bija izteikti militārais laikam ka objekts. Rīgas pilsētas teritorijā saglabājusies apjosta teritorija, kura laikam ka bija kas kazarmām līdzīgs vai kas tamlīdzīgs. Par to, ka Garkalnes pagasta pusē izveidojies ciemats veidojies uz militārpersonu zemes lietošanas pamata jau bija skaidrs, kad mājās palielinājumā apskatījām GoogleMaps karti, kurā redzamās ciemata ielas  bija nosauktas militāros apzīmējumos. Šīs domas pareizību apstiprināja tas, ko pēcāk izlasīju Wikipēdijā.

Jāpiezīmē, ka nevienā Sužu pusē neredzējām tādu apdzīvotai vietai svarīgu detaļu kā veikals - parastais. Pārtikas. Var jau būt, ka slikti skatījāmies...

Pašas bildes:

Atkal neliels demotivatoru vākums

 

otrdiena, 2025. gada 1. aprīlis

Divas izstādes Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Aizdevāmies pēc pasena (nu, janvāra) ieteikuma  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Man tapa ieteikta arhitektam Birketam veltītā izstāde. Arhitekts - trimdas latvietis, ja nu kas. Ja pareizi, tad viņš relatīvā pagātnē projektējis arī šobrīd Daugavas krastā esošo "Gaismas pili". 

Bet pirms šīs ekspozīcijas apskates iegājām apskatīt bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju - izstādi Grāmata Latvijā. Bildes nedalīšu, likšu vienā plūsmā; gan jau ka sapratīsiet pāreju no vienas izstādes uz otru.

Tik kā atkāpe šodienas laikapstākļiem. No paša rīta, tā paagri, kad izgāju uzpīpēt uz lieveņa, likās, ka migla tūlīt nāks pa durvīm iekšā mājā. Drusciņ atkāpās līdz 11-iem ar astīti, kad ar Tomu tikāmies pie bibliotēkas ieejas. Un, prieks, kur tu rodies, pa tām nepilnām divām stundām, kuru laikā apstaigājām ekspozīcijas, migla kaut kur aizdevās savās gaitās atstājot vietu saulainai dienai.

Gatavi pieaugušo dzīvei?

Laikam jau tālāk teiktais caur manu personisko prizmu skatīts, no personiskās pieredzes, kura aizsākusies vēl tālajos padomju gados. Un arī no apkārt noskatītā...

Runa ir par to mirkli, kad jauni, reizēm pat ļoti jauni, cilvēki apprecas, izveido savu ģimeni.

Ir jau ļoti skaisti un sveicami, ka pastāv bērnu tiesības uz bērnību, jaunību bezbēdīgā gaisotnē un citādā būšanā vecāku mājas paspārnē. Bet kurš ir aizdomājies par to, ko tad tas jaunulis darīs, pratīs, kad būs aizgājis savā ģimenē? Cik ļoti viņš mācēs un spēs tikt galā ar tiem jaunajiem pienākumiem, kas pār viņu sagāzusies?

Mājās, vecāku paspārnē, tam bērnam/jaunajam cilvēkam īsti un pilnā apmērā nav jādomā par to, kur un par kādu cenu jāpērk maize ikdienišķā, nav jāmaksā rēķini par dzīvokli, vispār var atļauties nezināt, no kurienes ikdienas sadzīvei kājas aug. Arī atbildība par kaut ko ir visai nosacīta.

pirmdiena, 2025. gada 31. marts

Gabaliņš saulaina pavasara Ķīšezera maliņā

Joprojām par to pašu. Un jā, šis ir uzbrauciens

Zinu, ka noteikti par šo tēmu esmu izpaudusies un diezgan pikti. Bet joprojām mani kaitina tēmā esošie agresīvie izteikumi publiskā telpā. Pēdējā laikā ļoti bieži atkal top sastapti vietnē Facebook noteikti. Tad nu ņemos atkal.

Raksts ir veltījums tiem, kuri izdomājuši saukli "Mēs par tradicionālu ģimeni".

Un uzreiz - man patīk ģimenes, kurās ir mamma, tētis un bērniņi četri, kas vecākus mīl. Bet tas nebūt nenozīmē, ka man ir kaut kāda slimīgi negatīva attieksme pret citādajiem.

Cīnītāji par tradicionālo ģimeni! LGBT nav jūsu mērķauditorija! Lieciet mierā šos cilvēkus, viņi čupojas savā nodabā, savā burbulī, nevienam netraucē. Labāk nodarbojieties ar visādām antisociālām ģimenēm, kuras rada problēmas sev, saviem bērniem, apkārtējiem cilvēkiem.

Pirmkārt jau, šie it kā cīnītāji rada iespaidu, ka viņiem pašiem ar to intīmo dzīvi kaut kas nav kārtībā, ja tik nu ļoti interesējas par to, ko citi dara tik privātā telpā, kā guļamistaba. Nu, izteikti slimīga interese lūrēt pa atslēgas caurumu, lai paskaitītu ko kurš ar kuru cik reizes tur dara. Otrkārt - šis slimīgums varbūt radies tāpēc, ka saņēmuši atteikumu no kādas LGBT personas un tāpēc tik agresīvi viņiem uzbrūk aizvainotā it kā pašlepnumā?

Tas tā, par margrietiņām.

svētdiena, 2025. gada 30. marts

Un vēlreiz nāves sakarībā

Jap, šomēnes tāds pļāpāšanas uzplūds pieklauvējis. Pēc ziemas perioda pieklusuma. Laikam ka sakrājies un kopā ar pavasari atplaukst.

Nu, par šo tēmu esmu izplūdusies vairākkārt, daudzos dažādos tekstos citu starpā. 2021.gadā pat atsevišķu rakstiņu par šo uzrakstīju. Tajā paustais manos uzskatos pa šo, aizritējušo laiku nav mainījies. Ir tik vēlme nedaudz papildināt toreiz teikto.

Un, laikam atkārtoti, uzsveru. Nāve kaut kādā laika nogriežņa beigās cilvēkam ir tik pat neizbēgama, kā vakarblāzma dienas beigās, gadalaiku maiņa, lietus sākuma un beigas. Un tamlīdzīgi. Neizbēgams cikls. Tāpēc nesaprotu cilvēku bailes no nāves. Vai tad diena baidās beigties? Lietus, nobijies no beigām, līst 267 stundas un vairāk pēc kārtas?

Tā pat nesaprotu tos ne īpaši gudros, kuri "Es tūlīt nomiršu no dusmām un pēc tam paskatīšos, kā tiksi galā!". It kā nomirt būtu tāpat, kā noslēpties skapī un pēc laiciņa no tā iznākt ar "Ahā! Un ko es teicu?". Nāve ir "Out" pašam. Punkts. Palicēji pasēros, paskums un pēc pārkārtosies dzīvei bez tevis. Dzīve turpināsies. Pašam vien tā nāve apstādina dzīvošanas ritu. Un izdarīt nepaspēto.

Drīzāk, jādzīvo pēc principa "Man jāpaspēj lietas sakārtot līdz tam punktam". Kaut kā tā. Nāve pienāks nemanot, kad pati uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Tā ka jādomā par to, ko un kā paspēsi līdz tam atnākšanas mirklim sadarīt.

Nu, kaut kā tā mazliet.

sestdiena, 2025. gada 29. marts

Ņerkstīgā šodienas Andra

Tik tā, papildinājums manam šodienas pastāstam par pastaigu Vecdaugavas pļavā. Ilustrējums manam ņerkstīguma mirklīgajam uzplūdam.

Vecdaugavas pļava

Patiesībā pilnā vārdā tā vieta saucas Vecdaugavas dabas liegums. Tajā vietā, precīzāk, vienā tās vietas stūrī bijām pērnā gada septembrī, kad devāmies piefiksēt vietu, kurā reiz atradies Daugavgrīvas klosteris. Šoreiz plāns bija no tām mājām uz otru pusi aiziet pa to pļavu.

Un tad nu man bija "Hops? Es parakstos?!" sajūta. Pie ceļa, kurš veda iekšā tur, kārtējais brīdinājums, ka tā pļava līdz 1.jūnijam kājāmgājējiem - pastaigu mīlētājiem slēgta. Putnu ligzdošanas vieta. Toms tajā bildē noskatīja, kā tur pa malu riņķī teorētiski varot apiet (vieta zināmā mērā uz pussalas atrodas, tai gandrīz apkārt Vecdaugava). Tad nu gājām pa īsteno ceļu lai nokļūtu līdz vietai, pa kuru pa perimetru varētu paieties.

Zirgu aploks ar visiem zirgiem vietā. Iespaids - tie kustoņi laikam cauru gadu laukā ir dzīvojušies. 

Laimes zeme?

Jau kādu laiciņu pārcilāju prātā to, ko tagad rakstīšu. Īsti nepētīju, cik un kā esmu ko rakstījusi iepriekš, agrākos gados. Zinu vienīgi, ka reliģiskās tēmas noteikti esmu cilājusi nedaudz citos aspektos, kā še izpaudīšos. Tēmā par utopiskām idejām. 

Par noteikti utopisku ideju uzskatu komunisma ideju. Nē, nesaku, ka atbalstu to, ar ko reiz piesedzās komunisti mūsu valstiņā un pašā tagadējās Krievijas teritorijā. Es drusku citā rakursā. Proti, pašas Marksa, Ļeņina - ideoloģijas "ciltstēvu" domas - ir kā no vienas puses nav sliktas. Strādnieku šķiras diezgan liela līdzdalība valsts norisēs un tamlīdzīgās būšanās, līdzekļu sadalījums līdzvērtīgi padarītajam darbam, cita veida līdztiesība. Visādu līdzekļu un kā tamlīdzīga kopīga pārvaldīšana, īpašuma kā tāda kopīgums un tā tālāk. Bez tā, ka ar dzimšanu noteiktā "kasta" ir vadoša valsts iekārtā. Nu, kas šajā "operā". Uzskaitīt varētu daudz, visas tās idejas savā ziņā nav sliktas, it kā atbalsta cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no tā, kādu sociālo nišu katrs indivīds ieņem. Un visi ieņēmumi no kaut kādas darbības sadalās līdzīgi. Tiktāl viss skaisti un rožaini.

piektdiena, 2025. gada 28. marts

Vēsturiskas un vienkārši interesantas lietas caur linkiem

Vispārīgi, par daudz ko un interesanti

  1. Kosmosa noslēpumi slēpjas dzelmē.
  2. Dambis Eiropas aizsardzībai. Runa tekstā - par klimata izmaiņām un šo izmaņu iespējamajām sekām. Un raksta autors nevienā acī nevaimanā par dabiskajiem mūsu planētas procesiem, kuri atkarīgi no pašas planētas, nevis mums.
  3. Divi gadi ledus un neprāta. Par polārpētniekiem, kuriem apstākļi sanāca tā, ka Arktikā nodzīvoja tos divus gadus. Klips krievu valoda.
  4. Pirmatnējās tautas. Kā viņas dzīvo mūsdienās. Klips krievu valodā.
  5. Kā Kortess iekaroja Meksiku. Klips krievu valodā.
  6. Kā viņi TO ēda? Ķīniešu virtuve. Klips krievu valodā.
  7. Kā dzīvo mūsdienu pirmatnējie cilvēki Tanzānijā. Klips krievu valodā.
  8. Laulības 2 gadu vecumā vai 20 gados iestāties klosterī. Klips krievu valodā.

ceturtdiena, 2025. gada 27. marts

Ķīšezera (Bulduru) pilskalns

Šo vietu Ķīšezera krastā, otrajā no Mežaparka un Zoodārza puses skatoties, piefiksēju 22.martā, pēc pastaigas pa Juglu un Ķīšezera to krastu, kad MapsGoogle pētīju vietas karti. Acīs pie viena iekrita punkts, kurš kartē bija iepunktots kā Suntaži. Jau tajā brīdī bija "WTF! Kādi Suntaži! Tie taču atrodas no Rīgas Ērgļu virzienā!".

Šodien izlēmām aizbraukt pilskalnu apmeklēt un pie viena, atceļā uz autobusa pieturu Sužos uz Jaunciema gatves. Piefiksējām turpbraukšanai 29.autobusa maršruta izbraukšanas laiku no mana varžu dīķa Vecmīlgrāvī. Kāpām ārā no transporta pieturā Ozolkalni (Ja no centra brauc ar 11.autobusi, tad jābrauc līdz autobusa galapunktam Sužos un pēc pa Jaunciema gatvi vēl jāpaiet uz priekšu tajā pusē gatvei, kura tuvāk ezeram; principā - labākai sapratnei vaarat ielūkoties Rīgas kartē).

Ticība

Nu jā, laikam esmu jau izplūdusies kur agrāk par ticību. Bet laikam noteikti, ka tikai reliģiskajā griezumā. Šoreiz sanāks tā vispārīgāk, plašāk. Situācijā, kurā reliģiskā ticība ir tikai viena no.

Vārdā ticība ir ļoti plašs sajūtu un tamlīdzīgu būšanu klāsts. Sākot no tīri ikdienišķām lietām, kuras zināmā mērā jau pāraugušas jēdzienā es zinu kā neapgāžamu. Proti un piemēram, automašīna arī Āfrikā ir automašīna, nazis visur ir nazis, koks arī tundrā ir koks. Un rīts ir rīts neatkarīgi no tā, kurā planētas nostūrī katrs nu atrodas tajā mirklī.

Tā, ikdienišķi. Lietas, par kurām neaizdomājas, jo tās ir un ir.

trešdiena, 2025. gada 26. marts

Un atkal par svētku un atzīmējamajām dienām

Kādu nedēļu muļļāju prātā to, ko šobrīd rakstu. Un zinu jau, ka atkal būšu neērta savos izteikumos.

1. Vispirms par 16.martā notikušo Latvijas leģionāru piemiņas dienu. Jauki, skaisti, mīļi. Man tomēr ar tādu pasmagu bet piegaršu.

Labi, nestrīdos. Šī karaspēka vienība Vācijas armijas sastāvā cīnījās pret padomiju. Fakts. Un laikam ka daudziem bija "Vienalga ar ko, ka tik ne padomji". Laikam ka pamatdoma - par brīvu Latviju. Savā izpratnē.

Un man tā tomēr gribas vēl ko nostatīt. 201.latviešu strēlnieku divīziju PSRS armijas sastāvā un Samsona partizānu vienību Latvijas mežos. Viņi arī cīnījās par brīvu Latviju. Savā izpratnē.

svētdiena, 2025. gada 23. marts

Kā nu es bez visādas pavāvuļošanas

Vispirms tāds mazliet atgādinājums maniem lasītājiem, īpaši tiem, kuri vēlas kādu komentāru uzrakstīt kādā tēmā. Par cik neilgā laika periodā esmu dzēsusi divus komentārus. Jo bija anonīmi.

Mīļie, labie, sirsnīgie! Jau bloga pirmajā lappusē, zem titulbildes ir brīdinājums par to, ka anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra satura. Vai tiešām ir grūti ievērot šo manu, laikam ka varbūt uzstājīgo lūgumu? Rakstot komentāru, vietiņā, kura ir pirms tās vietas, kurā rakstāt komentāra būtību, ir lodziņš, kura sistēma izspīdina vārdiņu "anonīms". Tad nu tur ir iespēja tā vārdiņa vietā ierakstīt jebkuru burtu vai ciparu kombināciju. Neatkarīgi no tā, vai komentāra autors ir iereģistrējies vai neiereģistrējies Google sistēmā. Iespēja ir. Nu, esiet tik laipni un saprotoši... Lai nebūtu "Vah, manis teikto izdzēsa!" vai kas šajā ciklā. Un, ja nu veidosies jel kāda saruna, tā noteikti būs. Citos gadījumos - man žēl, bet anonīmiķus nemīļoju...

****

sestdiena, 2025. gada 22. marts

Jugla un Ķīšezera maliņa

Ha. Mums ar Tomu izdodas Rīgā pabūt visādās pasaules malās. Viņš jau vairākas dienas perināja aizvest mani uz laikam ka jahtkluba vietu Ķīšezera maliņā ar pieeju no Juglas puses. Viņš tur noteikti bija bijis kaut kad agrāk, es - neatceros.

Kaut kā čammājāmies laukā no Vecmīlgrāvja ar īsti neziņu - brauks Toms pēc atpakaļ uz manu varžu dīķi, vai arī aizdosies savās gaitās. Ar domu - tad jau redzēs.

No mana gala izbraucām ar 29.autobusu, kurš neiebrauc centrā, bet apbrauc Ķīšezeru caur Jaunciemu un pēc caur Juglas nomali iebrauc uz maršruta galapunktu Mežciemā. Izkāpām pieturā Juglas iela. Praktiski blakus 1.maršruta tramvaja galapunktam. (Ja nu kas, tad minētais autobuss tur, uz brīvībenes, pie pirmā krustojuma nogriežas pa kreisi un un brauc pa ielu, kas ir Juglas un Mežciema robežiela tālāk pa savu maršrutu). 

Hm, nu protams, ka demotivatori

 

piektdiena, 2025. gada 21. marts

Bijušie un esošie alkoholiķi un narkomāni

Par šo jau arī esmu plūdusi daudz un dikti varbūt pat dažādos rakursos. Net kaut kas laikam ir palicis neizteikts. Ja atkārtošos, metiet ar spilvenu (tas ir pietiekami mīksts un nekādas jūtamas nepatikšanas neradīs, tik emociju izlādēšanos).

Vispirms par alkoholismu. 

Sabiedrībā par alkoholiķiem pieņemts uzskatīt tos, kuri to dziru lieto jau krietnā stāžā un bez apstājas, gandrīz vai ūdens vietā. Pie kam daudzi ir aizdzērušies galīgi neatgriezeniski atmiekšķējot smadzenes un ko nu tur vēl. Un, protams, alkoholiķis ir, pēc sabiedriskajām kopīgajām mērauklām, tas, kurš to dziru 25/84 lieto gandrīz vai nepārtrauktā piegājienā. Nu, tādus aizdzērušos personāžus katrs no mums ir pa dzīves burzmu sastapis.

ceturtdiena, 2025. gada 20. marts

Atvēries pēc renovācijas

Šodien jau no paša rīta, no darba laika sākuma 8.00 atvēries Rimi tīkla veikals Vecmīlgrāvis Super Rimi. Pēc renovācijas, kura sākās šī gada janvāra vidū.

Uz pašu darba laika sākumu neaizgāju apskatīties to, kā nu tur tagad izskatās. Bija citas lietas mājās sadarāmas. Nu, tagad aizgāju, izčammājos

Jau ieejot - acīmredzami, ka mainījies laikam ka būtiski kas. Pirmais, kas krita acīs - tirdzniecības centra satelītveikali kasēm aizmugurē ieguvuši papildus kvadrātmetriņus, pārītis bijušo tirdzniecības punktu vairs nav, toties daži nākuši klāt. Arī centrā dislocētie bankomāti nostādīti jaunās vietās.

Pati tirdzniecības zāle? Izskatās plašāka, pārkārtotāka. Uz aci - preču klāsts arī palielinājies. Tik tagad jāpiešaujas no jauna būs tajā, kur kas tagad atrodas. Lai "pēc saraksta" pērkamo ātri un viegli paņemtu un ieslidinātu iepirkumu grozā. Par iepirkumu groziem runājot - man, ejot iekšā tirdzniecības zālē, tāds "ik?" ieslēdzās. Pie ieejas stāvēja puisis, kurš katram potenciālajam pircējam pasniedza to grozu, kuru parasti katrs paņem pats. Nezinu, vai mirkļa uzrāviens, vai arī pakalpojums ar perspektīvu.

Linki. Protams.

 Vispārīgi.

  1. Stress. Un ar to saistītais.
  2. Samuraji, to vieta Japānas kultūrā. Klips krievu valodā.
  3. Maiju pilsēta Vašaktuna. Stāsta arheologs. Klips krievu valodā.
  4. Stāsts par pirmo pilsētas kultūru Čatal Hjukā, Turcijā, Anatolijas provincē. Klips krievu valodā.
  5. Viedoklis par hipnozi, tās ietekmi uz cilvēku.
  6. Par Trešo reihu. Tobiš - hitlerisko Vāciju. Klips krievu valodā.
  7. Kas notiek Sahārā? Par galveno planētas tuksnesi. Klips krievu valodā.
  8. Amerikas pamatiedzīvotāji. Kā viņi varētu būt tur nokļuvuši. Klips krievu valodā.
  9. Rasu sajaukšanās. Klips krievu valodā.
  10. Angļu revolūcija. Domāti ar Kromvela darbošanos saistītie notikumi Anglijas vēsturē. Klips krievu valodā.

trešdiena, 2025. gada 19. marts

Industriālās Rīgas nostūris

Jau janvārī tapa doma šo gabalu izstaigāt šo gabaliņu. Precīzāk - kad šī gada 16.janvārī beidzām savu pastaigu izejot uz autobusa pieturu uz Viestura prospekta pie Daudersalas pārvada

Šodien nogājām posmu no pārvada līdz autobusa pieturai Ostas iela uz Viestura prospekta. Gājām pat maršrutu, kurš it kā pagarina Tvaika ielu; nu, starp dižupi un Viestura prospektu. 

Gaisā pavasaris jūtams, bet Māte Daba vēl domā un tik taisās mosties.

Trīs sākuma bildes ne savās vietās ielekušas procesā, kad es no mobilā lādēju bildes kompī. Ceru, tas netraucēs.

Kārtējais pavāvulis valodas sakarībā

Nē, šis nebūs kārtējais taisnošanās variants ar tā skaidrošanu īpaši bremzētiem kāpēc es lietoju krievu valodu, dalos še ar linkiem uz klipiem krievu valodā. Pietiks laikam.

Vietnē Facebook ar zināmu regularitāti pavīd "krievu valodu lietot sarunās ir pē, jo...", kur aiz tā "jo" seko kāds nebūt apvainojošs vārds pret tiem, kuriem tā valoda, vairumā gadījumu, ir dzimtā.

Un te nu. Valoda nav vainīga, ka ir cilvēki, kuri, maigi sakot, slikti uzvedas. Jebkādas svešvalodas zināšana palielina komunicēšanas iespēju ar cilvēkiem, kuri nezina manu dzimto valodu. Un svešvaloda ir tikai svešvaloda. Jebkura, kura nav cilvēka dzimtā valoda.

otrdiena, 2025. gada 18. marts

Atskatīšanās pār plecu?

Var jau būt, ka rakstīšanas gaitā runāšu atkal par reiz runāto. Nezinu, kā aizies. Ja sanāks kāda atkārtošanās vai domas dublēšanās, gan jau ka pateiksiet.

Laikam jau zināma atrauga no padomjlaikos pavadītā jaunībgadu mūža. Zināma atskatīšanās pār plecu sajūta ar domu - manis teiktais nav valsts ideoloģijā, var uzrauties uz krietnām nepatikšanām. Un mirklī seko "uff, tie laiki taču ir beigušies, tagad var brīvāk runāt" pasmaids.

Tagad, pēdējos trīs gadus vismaz, šī atskata pār plecu sajūta kaut kur aizvirzījusies aizmugures plānos, kaut arī joprojām ķeru sevi šajā sajūtā. It īpaši tajos mirkļos, kad rakstu savu personisko viedokli, kurš īpaši nesaskan ar kaut kādām kopīgām čīkstēšanas, vai kā nu tās jāsauc, tendencēm. Relikta sajūta iz padomju laikiem...

Reizēm pārlasot savus tekstus - "skat, kā grozījies mans viedoklis laika gaitā!". Bet tas nu tā, mākslinieciska atkāpe.

pirmdiena, 2025. gada 17. marts

"Vecdaugavieši. Biedrība" pasākumi atjaunojas

Kopš nu jau pērnā rudens kopā ar Tomu centāmies piedalīties daudzos vecdaugaviešu rīkotajos pasākumos. Blogā, laikam kopš augusta mēneša, var atrast manus ierakstus par nu jau notikušajiem pasākumiem kopā ar šo biedrību. Īsti nelinkošu, zem etiķetes Rīga var mēģināt atrast šos ierakstus.

Šodien kultūras namā Ziemeļblāzma norisinājās sezonas ieskata pasākums kā sava veida atskats uz pērnā gada norisēm. Bija jauki un sirsnīgi sastapt ilgi neredzētās minētās biedrības dāmas un kopā atcerēties tos pasākumus.

Paldies Ilzei Brinkmanei par sirsnīgo sagaidīšanu un stāstu.

svētdiena, 2025. gada 16. marts

Nu, jā. Joprojām vāvuļoju.

 Vispirms paturpinot, nedaudz izvēršot manu šī gada 14.marta ierakstu.

Manuprāt, cilvēku nosaucot par labu vai sliktu vajag šī apzīmējuma turpinājumu, motivāciju, kurš sākas ar "tāpēc, ka:". Un aiz šī "tāpēc, ka" sarakstot/izsakot visu sev zināmo informāciju. "Pliks" apzīmējums neko neizsaka, tikai izraisa kaut nelielu ne pārāk labu attieksmi pret pašu runātāju/rakstītāju.

Ja mēs vēršamies ar jel kādām pretenzijām pret citiem cilvēkiem, nu noteikti vajag to pretenziju iemeslu minēt. Un te nu atkal - vēlams tomēr saprast cita cilvēka rīcības motivāciju, kontekstu. Katram jau ir sava motivācija tam, kas un kā top darīts. 

Tikai zinot visu apstākļu kopumu, kaut vispārīgi, var spriest par citu cilvēku rīcību.

Kaut kā tā un šajā ciklā.

piektdiena, 2025. gada 14. marts

Drusku par to, kā vērtējam apkārtējos cilvēkus

Jau iepriekš atvainojos, ja manis tālāk paustais izskatīsies pēc uzbrauciena. Nevienā mirklī nevēlos jel  kā kādu aizvainot, noniecināt. Tik dalos ar viedokli bez mērķa to uzstiept kā vienīgo un pareizo.

Sākšu ar vispārzināmo. Cilvēki kā tādi ir daudz, dažādi, katrs ar savu viedokli un mērķiem. Reizēm tie pārklājas, reizēm nē. Kā pārklāšanās piemēru var minēt to, kas pašlaik notiek Ukrainā. Ukraiņu individuālie mērķi ir pārklājušies vietotā mērķī aizsargāt un atbrīvot savu dzimto zemi no iebrucēja. Kad šis mērķis tiks īstenots, varēs domāt par to, ko un kā tālāk darīt sadaloties pa individuāliem mērķiem.

Un tālāk tas, kas ir šī raksta pamatdoma.

trešdiena, 2025. gada 12. marts

Tik viedoklis pasaules politikas sakarībā

Šis tapis nesen izlasītā iespaidā. Runa par ierakstu Sandras Veinbergas blogā par to, kā trīs pensionāri pārdalot pasauli. Nemēģināšu pat teorētiski apstrīdēt tur pausto viedokli. Es tam piekrītu. Manis rakstītais var tapt uztverts tikai un vienīgi kā versija tēmā, kā varbūtējs paplašinājums. Kaut kā tā, spriediet paši. Un - es tomēr neesmu politoloģe vai kāda cita tamlīdzīga darbone, kura orientējas tēmā. Spriedelēju pašai publikai pieejamās informācijas ietvaros īsti nezinot "dziļūdens akmeņus".

Jā, tie trīs kungi - lielu pasaules valstu prezidenti jau ir krietni tālos gados. Jā, tie kungi mēģina sadalīt ietekmi pasaulē. Bet, manuprāt, ķīnietim tas izdodas daudz labāk par abiem pārējiem. Kaut vai tāpēc, ka viņa vārdam nav tās negatīvisma pieskaņas, kas Putinam un Trampam. Tas pirmkārt. Par cilvēku - valsts vadītāju kā tādu runājot.

Kā papildinoša atkāpe - mums, protams, var patikt, var nepatikt procesi, kas notiek katras valsts iekšējās robežās. Tajā pat laikā mums ar savu patiku/nepatiku jāpaliek tur, kur esam - savā buduārā. Procesi valsts iekšienē - katras valsts privāta darīšana. Zināms personas privātās dzīves neaizskaramības likuma paplašinājums. Jo valsts kā juridiska persona arī ir persona, tikai lielāka izmēra par cilvēku parasto vienu pašu. Tas tā, par putniņiem un viedoklis.

pirmdiena, 2025. gada 10. marts

Starptautiskā Sieviešu diena

Nu jā, pāris dienas pagāja, kamēr nobriedu uz šo rakstu.

Atceroties savas padomjlaiku jaunības "apmuļļātās" tulpes, kuras vīrieši masveidā dāvāja savām un ne visai savām sievietēm.

Vispirms sameklēju šai dienai veltīto šķirkli Vikipēdijā. Tur esošā informācija pieļauj to, ka šīs dienas nosaukumā ietverts vārds starptautiskā. Jo vairākās valstīs, tautās tiek atzīmēta. Un, ja nu kas, svinambrīvdiena ir tikai Krievijā, Korejā (pēc šķirklī esošās kartes man īsti netapa skaidrs, kurā no abām Korejām) un dažās, pavisam dažās, Āfrikas valstiņās.

Man šī diena kā svinamdiena vispār rada zināmu neizpratni. Dienas atzīmēšanas iemesls liekas no tā, "aiz matiem" pievilkts. Pirmkārt jau atceroties to, ko man sensenos laikos skolā stāstīja, un vadoties arī pēc Vikipēdijā pieejamās informācijas. Otrkārt - nu, kāda kaktusa pēc tāda diena vajadzīga atzīmēšanai? Tāda zīmēšanās vien ir.

svētdiena, 2025. gada 9. marts

Vara, politika un pilsoniskā līdzdalība

Par  šo esmu daudz rakstījusi Latvijas situācijas sakarībā. Laikam pienācis laiks par to pašu parunāt plašākā griezumā.

Tas, ka cilvēki periodiskajās vēlēšanās izvēlas cilvēkus, kuri vadīs valsti kādu laika periodu, ir nu ļoti daudzu demokrātisku valstu politiskā prakse. Normāli un demokrātiski. Un te nu - jebkurā valstī tajās vēlēšanās valsts pilsoņi brīvprātīgi, veicot savu pilsoņa pienākumu, izvēlas tos, kas nu viņus vadīs. Izvēlas varu priekš sevis. Nevis priekš kaimiņa, pilsoņa Ješkas, kurš nevīžo aiziet uz vēlēšanu iecirkni un visai ātri izdarīt savu izvēli.

Tad nu tā - ja neaizeju neobjektīva iemesla dēļ līdz vēlēšanām novēlēt, tad es automātiski kādam, jebkuram, deleģēju tiesības manā vietā veikt izvēli. Un tad nu nav svarīgi vairs - man tas rezultāts patīk vai nē. Es pieļāvu, ka kāds cits manā vietā izdara izvēli un tad nu man ar to jāsadzīvo līdz nākamajām velēšanām nečīkstot.

sestdiena, 2025. gada 8. marts

Mēģinājums pabarot gulbjus

Vakar vakarā iemērcu dzeltenos zirņus ar domu, ka šodien kopā ar Tomu dosimies uz Sarkandaugavas bibliotēku vienu viņa ņemtu grāmatu nodot un pēc noiesim gar Daugavas krastu pretī Ķīpsalai gulbjus ar tiem zirņiem pabarot.

Ar grāmatu viss sanāca, kā vajag. Aizbraucām, viņš nodeva. Toties ar gulbjiem sanāca neliels aplauziens. Nu nebija viņi krastā ar nopietnu nolūku paēst, pīles arī ne krastā "izklaidējās". Tad nu krastā tos zirņus piebriedušos izbērām, gan jau ka pēc laiciņa tomēr paēdīs. Pabildējām redzamo un devāmies mājās. Pa burzmu tur vēl viena ūdensvistiņa parosījās. Ceru, ka bildēs pamanīsiet vienu no pīlēm atšķirīgu putniņu.

piektdiena, 2025. gada 7. marts

Vieta, par kuru kārtoju mantošanas papīrus

Neizplūdīšu priekšvēsturē, bet kārtoju beidzot mantojuma dokumentāciju par lauku viensētu, kura reiz piederēja maniem vecākiem. Lauku mājām kopā ar palīgceltnēm. Dzīve bija iekārtojusies tā, ka 20 ar astīti gadus tur nebiju bijuši, šodien kopā ar vedeklas mammu aizbraucām izlūkbraucienā, jo mēneša beigās man turp jābrauc ar Zemes dienesta ierēdņiem viena papirkina kārtošanas dēļ. Izlūkbrauciena tādēļ, ka baidījos, ka vairs neatpazīšu ainavu un varētu apmaldīties trijās priedēs.

Tomēr braukšanas laikā sapratu, ka tomēr ceļu atrastu. Protams, mežs ceļmalās vietām saimnieciski pacirsts un tamlīdzīgi, bet pamatnostādnes ainavā palikušas.

Pati māja.... Nebiju jau cerējusi, ka viss būs tā, kā tur būts pēdējo reizi, bet redzētais tomēr apgāza pat manus kautros pieļāvumus laika zoba darbībā. No visām ēkām palikuši tikai pamati, par dzīvojamās ēkas vietu liecība bija pamatos iekritusī skursteņa atlieka...

Kas tiks darīts pēc tam ar to vietu - laiks rādīs. Vispirms ir jānokārto mantošanas tiesību vispārējais fakts, ar to saistītā birokrātija.