Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Atbrauca māsa ar domu, ka mēs kopā aiziesim līdz Ķīšezeram un nopeldēsimies. Mani drusku iebremzēja tas no rīta bijušais lietus un vējainais laiks pēc tam. Par cik pēdējās dienas jūtos nedaudz apaukstējusies un šķaudu kā no ložmetēja. Tomēr varonīgi aizgājām līdz ezeram, māsa iebrida ūdenī, lai saprastu, vai viņa noriskēs peldēt. Tomēr - par daudz vēja un ūdens ne pārāk silts. Tad nu ar nokārtiem deguniem aizgājām prom, bet dažas bildes tomēr man sanāca.
Latvija, latvieši Latvijā un pasaulē.
Es atkal tā, "pa virsu" pārejot tam, kas virspusē redzams Krievijas - Ukrainas notikuma sakarībā. Un daudzu virspusē redzamo faktoru kopsummā bez diktas iedziļināšanās katra faktora "dziļūdens akmeņos".
To, ka konflikta viens no būtiskiem iemesliem - Krievijas nesamierināšanās ar kontroles pār divām jūrām zaudēšana, jau kur iepriekšējos rakstos laiciņu iepriekš izteicos. Kā vēl vienu iemeslu relatīvi nesen vietnē Facebook izteicu pieļāvumu, ka Krievija ar svešām rokām atbrīvojas no saviem cietumniekiem un "netālu domājošajiem" "mudakiem" (pie viena "patīrot" arī Ziemeļkorejas "liekos" cilvēkus).
Vispirms - joprojām aktuāls ir mazais palīgā sauciens, par kuru rakstīju jau šī gada 27.jūlijā. Linkā ir plašāk problēma aprakstīta, es un mani kolēģi biedrībā būsim kolektīvi pateicīgi kaut tik par idejas piedāvājumu.
Tad vēl dažiem/kādam, kuriem/kuram ir radusies vēlme kašķēties vai kā tamlīdzīgi. Nē, es "nesēžu" savā blogā 267/457 un nevaktēju ik sekundi to, vai ir "iesprucis" kāds anonīms komentārs. Jā, es tiešām anonīmos komentārus dzēšu praktiski tajā pat dienā (vai nākamajā, ja starp komentāru un manu ielūkošanos blogā ir bijusi nakts), jo lapā ieskatos kādas reizes dienas laikā.
Tagad par to, ko gribu pateikt.
Kārtējais pārdomu mikslis. Un atkal saku - neroku dziļi, pāriešu tam, kas virspusē guļ/gulēja. Jo tas, kas dziļāk - raibāks un daudzlāņaināks par virspuse redzamo. Bet tas, virspusē esošais, tomēr ir aicinājums rakt un vērtēt tos apakšpuses slāņus. Un var beigās izrādīties, ka virspuse ir mānīga.
Katrā gadījumā turpmākteiktais - viela pārdomām un aicinājums uz diskusiju.
Diezgan bieži esmu sastapusi visādās sarunās (privātās un publiskās) viedokli, ka Gorbačovs ar savu darbošanos esot sagrāvis PSRS. Man kaut kā negribas piekrist.
PSRS sagrūšanai tajā laikposmā, kad tas notika, bija divi būtiski strauji pagrūdieni. Vispirms tas, ka Gorbačovs kā valsts vadītājs neuzņēmās atbildību par nejaukajiem notikumiem Tbilisi un Viļņā. Kam sekoja Baltijas valstu paziņojumi publiskajā telpā par izstāšanos no PSRS. Bet, un tas ir mans subjektīvais vērtējums, vēl kaut ko varēja glābt ar visādu diplomātisku paņēmienu virkni, kā rezultātā var jau būt, ka Baltijas valstis iegūtu juridisku, formālu neatkarību, kāda bija tā sauktajām Varšavas sadraudzības valstīm - Polijai, Austrumvācijai, Čehoslovakijai un vēl. Tās bija formāli neatkarīgas, bet ļoti lielā PSRS kontrolē. Mana paaudze un drusku vecākie cilvēki atceras, tolaik, pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, notika visādu pārrunu ar Maskavu periods un jautājumu risināšana. Sīkāk neatceros, laiks pagājis. Bet pārrunu process bija, risinājumu meklēšana notika.
No rīta aizbraucu līgumu par zemes zem mantotās mājas atliekām nomu no pašvaldības. 90-jos nenokārtojām visādas ar māju nepieciešamās būšanas, tagad diemžēl jākrāmējas ar papirkiniem vairāk nekā gribētos. Bet nekas, ir paceļami un izdarāmi.
Pēc papīru parakstīšanas un sava līguma eksemplāra saņemšanas atkal izmetu līkumu pa pilsētu. Nedaudz citā virzienā, kā iets pirms tam.
Toms jau dienas iepriekš bija atradis vietnē Facebook informāciju par šīs izstādes atklāšanu LU bibliotēkas ēkā Rīgā, Rūpniecības ielā šodien, 15.00. Šis teikums ir links uz minēto informāciju vietnē. Par to, kas pasākumā notiks un kā, linkā dotajā informācijā pateikts izsmeļoši, tāpēc nepārstāstīšu.
Man personīgi bija atklājums, kad izstādes rīkotāju ievadrunās tapa pieminēts zobenu rijējs Johans Štrauss. Un - pilnīgi cits cilvēks, atšķirīgs no mums jau bērnībā zināmā valšu mūzikas autora. Pie viena uzzinājām, ka šogad, augustā, no 21. līdz 29.datumam Rīgā norisināsies Eiropas maģijas vēstures konference (Toms caur savu telefonā pieslēgto informāciju mēģinot pieteikties uz kādu nebūt tās konferences pasākumu, saprata, ka mums ir galīgi garām - maksas pasākums par, vismaz mūsu dzīves līmenim, pasmagām naudiņām: viena opcija, nepajautāju, kura 300 ar kaut ko eiriku). Vēl uzzinājām, ka Rīgā ir arī Iluzionisma teātris/muzejs. To apmeklēt gan ieplānojām kaut kad pārskatāmā nākotnē.
Pēc atklāšanas pasākuma lēnītēm "sakasījāmies" un devāmies māju virzienā. Pa ceļam vēl drusku Rūpniecības ielu pabildēju.
Tāds, laikam pār virsu pārskrejošs mirklis domu mirklis dažādās tēmās. Varētu būt, ka kur iepriekš runāts. Piedodiet, ja tā būs. Bet - pārdomas tādas, kauti pieklauvējušas un aizskrējušas tālāk.
Diezgan daudz nākas saskarties ar to, ka kāds veikaliņš, kafejnīca, kāda cita privātiestāde aizvērusies, jo nav īsti pārdzīvots Covid-19 karantīnu laiks. Nezinu nianses, tās jau ne pārāk parādās publiskā telpā. Tomēr pirmais, kas nāk prātā dzirdot, ka aizvēries, likvidējies vai kas tamlīdzīgs, ir jautājums par to, vai tās iestādes vadītājam ir bijis tikai cietušais A variants bez B varianta rezerves. Jo, vismaz no mana redzes viedokļa, vienmēr ir jābūt arī B variantam, pat ja A variants "strādā kā smērēts". Pat tad, kad liekas, ka nekas nedraud. Nekad nevar zināt, aiz "kura stūra ķieģelis un āmurs gada". Spējā reaģēt uz notikumiem un pārkārtoties ir kaut nelielas, bet tomēr veiksmes atslēga, kas neļaus "nogrimt dibenā".
Toms no mājas izvilka kārtējo reizi. Ideja bija sēnēs aizbraukt. Vismaz zemtekstā tāda doma izskanēja. Un, protams, kārtējo reizi sēņošana tā arī palika idejas līmenī, kut arī kādas sēnes pa ceļam sastapām. Bet tās nebija lietošanai derīgas.
Un, protams, kā nu bez piedzīvojumiem pašā izstaigas sākumā. Kamēr autobusā skaidrojam, ko nu kurš īsti gaida no izgājiena un kurā pieturā jākāpj laukā, pabraucām garām vajadzīgajai pieturai. Lecām laukā nākamajā. Uzreiz saku - tajā gabalā attālums starp pieturām nu noteikti nav kilometrs vismaz. Ir krietni vairāk. Pirms sākām soļot atpakaļ uz vajadzīgo vietu, pienāca autobuss, kurš mūs aizveda uz vēlamo vietu. Tas noteikti bija ātrāk, nekā ja būtu kājām gājuši.
Kristaps Andrejsons angliski savā podkāstā stāsta par tūristu parasti neapmeklētajām Rīgas vietām.
Kopā ar māsu spītējot līņājošajam šodienas klimatam Izmetām pavisam nelielu loku pa Rīgu. Maršruts: Aleksandra Čaka un Lāčplēša ielas stūris -> Lāčplēša iela -> Krišjāņa Valdemāra iela -> cauri pagalmam uz Zaļo ielu -> nedaudz Zaļā iela -> Dzirnavu iela -> atvadīšanās uz Pulkveža Brieža ielas.
Nu, jā. Tāds vispārīgs virsraksts uzrakstījās. Var jau būt, ka līgani "peldēšu" no tēmas uz tēmu, kuras varētu būt ne pārāk saistītas.
Vispirms tāds kā "murrr" tajā ziņā, ka mana bloga saturs kādam noder turpmākajam. Periodiski saņemu kādus labvārdīgus piesitienus komentāros, arī bloga apmeklējumu statistika ir krietni augusi. Protams, var jau būt, ka uz citu blogu fona tas rādītājs nav pārāk liels, bet dziļi individuāli priekš manis, mana bloga satura - krietns lēciens plusā. Paldies, ka lasāt un ko atrodat par labu esam priekš sevis.
Daudzkārt esmu uz riņķi runājusi par to, ka valsts sakārtošana sākas ar katra cilvēka vispirms sevis un savas sētas sakārtošanu. Tas nu tā, par margrietiņām, nesākšu malt uz riņķi vienu un to pašu.
Vecmīlgrāvja ēdināšanas punktu apguve mazliet turpinās. Šoreiz tapu aizvesta uz vietu, uz kuru lūkojāmies jau kādu laiciņu. Ēka dzīvžoga ieskauta, virs tā no ārpuses redzams tik skanīgs nosaukums Bārs. Lokācija - zināmā mērā Vecmīlgrāvja centriņš.
Tad nu beidzot sasparojāmies ieiet. Pilnīgi pietika uz diviem viena kafijas krūze un 50 grami melnā balzāma. Ne tāpēc, ka būtu kaut kā ūber dārgi. Drīzāk kā atzīmēšanās no cikla "Mēs te bijām", jo ieskrietuve ar kolorīto vietējo publiku.
Aizbraucu uz to galu parādu atdot. Ilgāka saruna ar cilvēku nesanāca, bet mājupceļā pagājos kādu pieturu atpakaļceļa virzienā un pabildēju.
Bija jāaizbrauc pakonsultēties uz "pagastmāju", kuras "sēdeklis" ir Pļaviņās. Māsa sataisījās braukt līdzi, jo nu ļoti sen tur nav būts viņai.
Mani biedēja ar laika prognozi, kura šodien solīja bariņu negaisu Latvijas austrumu rajonos un Rīgā. Solītājam aizvēru solīšanos ar to, ka Pļaviņas ir praktiski pa vidu Daugavas krastos.
Turp braucām ar vilcienu, kura galapunkts saucas Rēzekne II. Un te drusku iesaku priekš tiem, kuri sadomās kaut uz Aizkraukli braukt. Vilciens no Rīgas stacijas atiet 12.01 ar pienākšanu Pļaviņās 13.27. Nu, jā. Zināms eksprešvilciens posmā vismaz līdz Krustpilij. Tobiš, izbraucot no Rīgas, nākamā pietura Ogre, aiz tās Aizkraukle, pēc tam Pļaviņas, kurām seko Krustpils. Nepieturot nevienā citā starpstacijā.
Toms vakarpusē izvilināja uz to pļavu atkal. Šoreiz ūdensmētras palasīt un pie viena izbarot tur dzīvojošajam zirgu baram kārtējo ābolu porciju.
Drusku pajautri bija turpceļā. Izgājām no mājas ar nolūku iet uz autobusa pieturu. Toms atcerējās, ka dzeramā ūdens pudeli uz galda aizmirsis. Protams, paņēma atslēgas no manis, devās pakaļ. Kamēr gāja turp un atpakaļ, aizbrauca 24.autobuss. Aizgājām uz pieturu tomēr, uz soliņa saulītē gozējamies. Pienāk 58.autobuss, kurš dažos pilksteņlaikos maršrutā pagarināts līdz Vecāķiem. Ielecam... un konstatējam, ka šis, konkrētais, brauc tikai līdz Vecmīlgrāvja dispečerpunktam. Uz laikā tuvāko 24.autobusu minūtes 20 jāgaida, uz derīgo 58-to apmēram pusstunda. Un jāsēž saulē gaidot vajadzīgo.
Pagājām vienu pieturu uz priekšu, tur - jau atlikušās minūtes bija iespēja ēnā pavadīt.
Vienā bildē Toms patiešām stāv pilnā augumā un pacēlis roku gaisā. Speciāli liku iepozēt, lai redzētu, cik tur vietām gara zāle saaugusi.
Laikam atkal sanāks par reiz kaut kur runātam tēmām. Piedodiet. Un Neņemiet ļaunā.
* Vispirms par brīvību un ne brīvību. Par šo reiz iesviedu diskusiju vietnē Facebook. Toreiz sanāca paplašāka diskusija, kas tomēr, ja pareizi atceros, beidzās īsti ne ar ko un laikam ka katrs palika pie savam domām. Tiešām, neatceros.
Sākšu ar to, ka vergs, karagūsteknis, notiesāts cietumnieks, strādnieks, zemnieks - tos visus vieno viens vārds: statuss. Un statusam ir maz sakara ar patieso brīvību. Brīvība ir katra galvā, nevis statusā. Statuss ir mainīgs lielums, galva - ne pārāk. Tā vai nu ir vai tās nav. Tikai divi varianti, kur tajā pat laikā statusu var kā cimdus mainīt. Pie vēlēšanās, pie iespējas. Utt.
Kopā ar māsu aizgājām uz šī gada flokšu izstādi Dabas muzejā. Daudz neko no šīs izstādes negaidīju atceroties redzēto 2023.gadā redzēto flokšu izstādi, kura toreiz notika pirmo reizi Latvijā. Toreiz tā bija pašķidra, maz ziedu. Šodien redzētais ļoti patīkami un negaidīti pārsteidza ar ziedu un šķirņu bagātību, kuru pavadīja reibinoša ziedu smarža.
Latvieši, Latvija - pasaulē un pašmājās
Pasaulē vispār.
Jā, tiešām. Aizdomājos un ceru kaut komentāros sastapt konstruktīvu diskusiju. Tēmas plašākai apspriešanai.
Ja kur medijos visādos parādās kāds nosodījums Vilim Lācim un vēl dažiem sabiedrībā ar kaut ko atpazīstamiem cilvēkiem, kuri, ienākot Latvijā padomju karaspēkam ar tam sekojošu valsts faktisku okupāciju, tad kādēļ kaut kā "pāri pārskriets", kaut kā piezemēts top Kārļa Ulmaņa visiem zināmais izteikums: "Es palieku savā vietā, jūs paliekat savējās"? Būtībā tas ir aicinājums nepretoties agresoram.
Ulmaņa izteikuma sakarībā var piemeklēt vismaz attaisnojumu. Latvijai nebija nekas pat līdzīgs Manerheima līnijai, kas stipri vien apgrūtinātu bruņotas pretošanās būšanu. Un tās bruņotās pretošanās sekas vēl nav zināms, cik katastrofālas tās būtu latviešiem kā tautai.
Šajā tēmā esmu plūdusi un izplūdusies daudz un dikti. Un, iespējams, šajā tekstā aprunāšu jau daudz ko runātu, tik varbūt kādā jaunākā rakursā. Bet tēma ir cilājama, pārcilājama, apcilājama ilgi un dikti. Līdz "aizies" pat līdz žirafei ar simtmetrīgu kaklu.
Sākšu ar to, ka atbildība par valsti primāri ir mūsos pašos, nevis tikai tajos simt onkuļos un tantēs, kas Saeimā sēž. Ja prasām no sevis sevis sakārtošanu, savas dzīves vides sakārtošanu, savas attieksmes pret darāmo darbu uzlabošanu, vispār visu to, ko varam un spējam izdarīt paši sevī un sabiedriskajā telpā, tad, un tikai tad, varam prasīt līdzvērtīgu atbildību no citiem. Mēs varam no citiem prasīt tikai to, ko prasām pa priekšu no sevis. Kaut kā tā.
Valdības nāk un iet, mēs paliekam te, kur dzīvojam. Un no mums pašiem ir atkarīgs tas, kādā vidē mēs dzīvojam. Sakopta mājvieta, pagalms, iela uz kaimiņmāju - tas ir tas, ko varam paši, nav jāaicina kāds onkulis kaut no tās pašas pagastmājas, lai mūsu vietā par kaut vai naudiņām izdara to, ko mēs paši varam izdarīt un par velti. Un bez pārāk lielas piepūles.
Par skolotāju algām, to veidošanos rakstīju šī mēneša 14.datumā, ar domu, lai kaut drusku kādiem rastos izpratne par skolotāju algu veidošanās mehānismu. Tagad ir nobriests par skolām kā tādām izpausties. Sakarā ar to, ka publiskā telpā parādās informācija par periodisku kādu skolu slēgšanu, kādu skolu apvienošanu un daudziem ir iekšēja šūmēšanās no cikla "Kā tā var! Kā var apdalīt bērnus ar iespēju mācīties!".
Sākšu ar to, ka skola ir ne tikai tas, ko bērniem māca mācību stundās. Skola ir telpu komplekss, kurā tiem bērniem noris mācību stundas un atpūtas brīži starp tām mācību stundām. Skola ir telpas, kurās savas mantas darba laikā atstāj skolotāji, tehniskās telpas, kurās tehniskais personāls glabā darba inventāru, telpa direktoram, skolas sekretārei. Daudz telpu dažādām skolai nepieciešamām darbībām. Skolā ir cilvēki, kuri nodrošina skolas darbību un par to saņem algas.
Tagad par naudiņām, kurās ietilpst ne tikai skolotāju algas. Šajās naudiņās ir arī skolas tehnisko darbinieku un cita personāla algas. Naudiņās ietilpst visa veida komunālie maksājumi skolas darbības nodrošināšanai - par elektrību, ūdeni, apkuri. Un vēl šo to citu. Kur šīs naudiņas rodas? Tātad.
Katru gadu tiek apstiprināts valsts, pašvaldību budžets, kurā ir atvēlēta noteikta naudiņas summa tieši skolu visādai uzturēšanai nākošā kalendārā gada ietvaros. Cik tam visam tiek atvēlēts - jau pavisam cits jautājums.
Māsa bildes atsūtīja. Viņai vakar bija jauks un skaists brauciens uz Kolkas ragu un Rojas apkaimi.
Toms izvilka. Uz to pļavu. Ūdensmētras un asinszāles palasīt, pie viena izbarot zirgiem ābolus, ar kuru "utilizēšanu" paši galā netiekam - mūsu zobiem tā kā par cietiem.
Mani aizrāva mākoņu pilnās debesis...
Par nu jau notikušo fantastu pikniku biju paudusies iepriekš - ievietojot bildes no sava mobilā še vakarā pēc pasākuma un sīkāk par to pastāstot nākamajā dienā pēc pasākuma. Šodien sadabūju bildes no Toma aparāta.
Uzreiz saku - bildes būs padaudz. Bija ko bildēt, bet telefons sāka izlādēties katastrofāli. Ne visu sanāca sabildēt. Iemesls braukt vēl un vēl uz turieni.
Vienkārši ar māsu izdomājām aizbraukt uz Jūrmalu, izstaigāt vietas, kurās aktīvi dzīvojāmies pirms 39 gadiem apmēram. 80-to gadu beigās pie viena, pirmo reizi apprecējusies, gadus trīs Jūrmalā nodzīvoju.
Izsataigāt sanāca kādu nedaudz no Jūrmalas, kura ģeogrāfiski izstiepusies ļoti tālu. Lēnā solī, bet apmierinātas ar pastaigu. Tiesa, mūs nedaudz sabiedēja lietus gāziens aiz vilciena loga posmā no Babītes līdz Priedainei. Bet bailēm lielas acis, jo jau no Rīgas puses viņpus Lielupei nokļūstot lietus bija mitējies un mākoņi klīda un aizklīda.
