Kristapa Andrejsona saruna ar ukraiņu puisi

Klips krievu valodā, taču, un tas ir ļoti pamanāms, viņu saruna oriģinālā ir notikusi angļu valodā. Tulks uzrunājis pa virsu.

Lietainas dienas pavāvulis

Sestdiena, pavadīta ceļā no Rīgas uz Pildu ar visu nosalšanu Gulbenē atstājusi sekas. Dzeru tējas ar medu un ceru, ka ar to pietiks, lai to saaukstēšanās sajūtu prom dabūtu un nenāksies meklēt mediķa palīdzību.

Kaitina viss - lietus aiz loga, tā saaukstēšanās sajūta, kaut kāds ēst gribēšanas trūkumus. Vienvārdsakot, kašķis garastāvoklī. Bet dažu kaimiņu neadekvātās īpatnības pārstājušas uztraukt. Hm.

Nē, tomēr pagaidām ir viena lieta, kura patīkami pārsteidz. Patīkami, ka manu lasītāju skaits aug ar katru mēnesi. Laikam esmu ar kaut ko spējusi aizķert par spīti še publicētā raibumam gan saturiski, gan citādi.

Labi, pačīkstēju. Laikam gribēju pateikt, ka nekur neesmu pazudusi, tikai dakterējos un mēģinu saprast, kas notiek.

Smaidam. Kaut kā ātri šoruden piekrājas. Laikam pa vasaru sakrājusies raža...

Tāds kā atskats, tāds kā pavāvulis

Jāāā... sen nav bijusi tāda vasara un vēl pēc tam, kad visādas izskriešanas no mājām. Visaktīvākais laikam ka bija jūlijs, kad to izlēcienu bija pavairāk kā pārejos mēnešos.

Vispirms gribu drusku pateikt to, kas nav satilpos dažos iepriekšējos rakstos.

Rakstā par mūsu nelielo iebraucienu Ņukšā koka katoļu baznīcu apskatīt, nobildēt aizmirsās pieminēt, ka minētā apdzīvotā vieta reiz bija piekritīga Pildai, tādēļ tā baznīca tiek saukta par Pildas katoļu baznīcu. Tik vēlākos laikos tā vietiņa no Pildas atdalījās iegūstot patstāvīgas apdzīvotas vietas statusi, bet baznīcu tomēr turpināja dēvēt par Pildas katoļu baznīcu.

Rīga - Pilda caur Gulbeni un Rēzekni

Brauciens ar piedzīvojumiem. Un uzreiz saku, ka man "nelūdza, nepasūtīja" šorīt aizsperties uz Kolku, lai visas dienas garumā no turienes uz Pildu, pie dēla brauktu. Ar šo virzienu jau pietika ceļojums visas dienas garumā, tā ka ap astoņiem vakarā tikai tiku līdz dēla mājām.

Sākās ar to, ka divu dienu garumā mani lūdza un pielūdza šodien aizbraukt uz Gulbeni (par cik man braukāšana pa visu Latviju ir par brīvu) un apmaiņā pret naudiņām savākt priekš Toma spiningu, kuru viņš caur ss.lv sameklējis par lētām naudiņām. Pat salocītā veidā esot tik apjomīgs, ka ar pakomāta palīdzību nesanākšot nosūtīt.

Pierunāja, labi. Vispirms jau laicīgi internetā apskatījos autobusu sarakstu uz Gulbeni un variantu tikšanai kaut uz Ludzu, no kurienes mani varētu ar mašīnu savākt un aizvest līdz mājām. Tad nu iestājās pirmais "ups". Uz Gulbeni relatīvi sakarīgi vairāki autobusi kursē. No Gulbenes uz Ludzu vispār nekursē, tuvākais punkts, kurā no Gulbenes var aizbraukt - Rēzekne (un autobuss tiešām uz turieni caur Ludzu nebrauc). Un - vadoties no tā, kā es varētu tikt no rīta Gulbenē, man tur pēc apmaiņas procesa būtu Gulbenē "jāmētājas" četras stundas ar mazu astīti. Tobiš, ja braucu no Rīgas astoņos no rīta, tad esmu Gulbenē 10.55, ja astoņos trīsdesmit, tad 12.05. Bet uz Rēzekni tikai 16.15 autobuss. It kā nekas, teorētiski varētu pilsētu apskatīt. Bet četras stundas "mētāties kā nepiesietai govij"? Nolūkoju, ka 12,30 atiet autobuss uz Aizkraukli ar manu nolūku izkāpt no tā Pļaviņās ar domu, ka tur iesēžos autobusā, kurš mani nogādā Ludzā, kurā iebrauktu 19.00. Pļaviņās "mētātos" pāris stundas, kuru laikā paspētu aiziet pusdienas paēst jau zināmā vietā (un rezervei paliktu vakara vilciens uz Zilupi, kurš Ludzā noteikti pietur).

Piedzīvojums sākās jau no paša rīta un Rīgas autoostā. Izkasījos no mājās tā, lai paspētu uz autobusu astoņos no rīta. Lai Gulbenē man būtu nedaudz laika rezerves visādiem neparedzētiem atgadījumiem un es mierīgi paspētu uz 12.30. Ups. Paliku gribot. Astoņos esot komercreiss, un mani brīvbiļetes papirkini neies krastā. Nu labi. Paņēmu biļeti uz 8.30. It kā jau Gulbenē sanāk 25 minūtes laika naudiņas apmaiņai pret to makšķerēšanas iekārtu. Pie viena piezvanīju personāžam uz Gulbeni (Toms man numuru bija iedevis un keksu brīdinājis, ka zvanīsu uz braukšu), pateicu, cikos no Rīgas iebraucu Gulbenes autoostā.

Labi, iesēdos un braucu. Autobuss - pa Pleskavas šoseju cauri Siguldai, pat caur Smilteni uz Gulbeni brauca. Man tāds mirkļa īgnums uznāca - braucot cauri Siguldai, autobusam bija jānogriežas nost no galvenā ceļa un jāmet apbraukšanas līkums labojamam posmam (Nē, nesaku, ka ceļus nevajag remontēt, pat ļoti vajag. Bet reizēm iestājas kašķis parastais). 

Mēs tomēr atrodam visādus kaktus Rīgā

Nu, jā mums ar Tomu sanāk visādus Dieva pamestus kaktus Rīgā atrast tā netīšām. Un pavisam blakus ierastiem maršrutiem.

Iesāku mēnesi ar kārtējo porciju pasmaidam. Šobrīd tiešām ātrāk krājas

 

Jaunākais linku krājums

 Latvija, Latvijā, latvieši

1. Šariata tiesību piemērošana Eiropā: robežas, risks un Latvijas skatījums.
2. Īpaši aizsargājamie nakts dzīvnieki sikspārņi un viņu īpašā spēja - eholokācija.
3. Holokausta vēstures pētniecības patriarhs. Marģeram Vestermanim - 100.
4. Vecā druka un GPT-5.
5. Ko vēsta senie raksti uz alu sienām Latvijā? Un kas ir "ekoloģiskā pēda"? 
6. RTU VASSI pētījums.

Pasaulē, un vispār

Pilda - nedaudz Ņukša - Ludza, pēdējā diena, jo vakarā jau tapu vesta uz Rīgu

Jau iepriekš brīdinu bildes līgani, bez atstarpēm pāries no Pildas uz Ņukšu, pēc uz Ludzu.

No sākuma mazdrusciņ apmeklējām Pildā Miķeļdienas pasākumiņu - Miķeļdienas tirdziņu. Citus apskatīt, savējos parādīt; vispār iepazīt. Tirdziņa atmosfēru kuplināja jauka folkloras kopa.

Pēc mājās sakravājāmies braucienam uz Ludzu, Kristaps bija nopietni nolēmis sabraukušajiem puišiem novadīt nelielu ieskata ekskursiju pa Ludzu. Precīzāk - sakravājos es un Kristapa viens no pusbrāļiem, par cik viņš bija nobriedis mājās jau braukt Ogres rajonā, mani bija gatavs paķert līdzi kaut kur tuvāk savam maršrutam mani līdz vilcienam uz Rīgu nogādāt.

Pa ceļam uz Ludzu piestājām Ņukšā, pie katoļu baznīcas, kura skaitās Pildas baznīca, kas esot viena no lielākajām Latgalē. Dotajā linkā īsti nav pieminēts, kaut arī tur runa ir pa dominikāņiem, bet vietējie saka, ka baznīcu tur esot dibinājuši igauņi, kuri reformācijas laikā Igaunijas teritorijā neesot bijuši ar mieru kļūt par luterāņiem un aizgājuši uz katoliskās Latgales pusi.

Pēc braucām uz Ludzu. Un - vērā ņemams vēsturisks objekts Ludzā it Ludzas Lielā sinagoga, kas ir vecākā koka sinagoga Baltijā.

Un tagad bildes.

Mani mēģināja pavedināt brūklenes lasīt

Paavisam netāli no Kristapa mājas ir tipa dīķis. Natūrā tas ir laikam reiz bijis ezers, tā krasti dikti jau sāk pārpurvoties un  vispār krietni apauguši ar visu kaut ko krasti. Toms vakar gumijniekos, no Kristapa aizņemtos, apbrida riņķī un krietni vairāk par litru brūklenes garāmejot un netīšām salasīja. Vienkārši DAUDZ to ogu. 

Šmani, knapi atjēgušos no dienas izbrauciena uz Ludzu un relatīvi ilgo (pusstundas brauciena "taisnā līnijā" vietā divas stundas, jo šis maršruts veda pa apkārtceļu) brauciena un visiem dienas piedzīvojumiem, Kad Tomam ienāca prātā mani aizvilkt brūklenes nopietnāk lasīt, viņam palīdzēt. Tas beidzās ar to, ka es "Jā, es redzu DAUDZ brūklenes, bet man ir būtiskāk tikt cauri tam dūkstējam, nenobumsīties nekur un vispār neesmu pārliecināta, ka uz šo piedzīvojumu parakstījos, kaut arī piedalos". Vispār, ogu lasīšanas vietā Toms dabūja vienu ņerkstīgu Andru. Tiesa, viņam bija pasmaids "Sen neesi ņerkstējusi".

Bet viss beidzās bez starpgadījumiem.... (Mājās atvelkoties, prieks, kur tu rodies - nācās mizot un cept kartupeļus...). Tiesa, pa vidu vēl bija viņa darbošanās  ar murdu, kurā zivis izlēma neieklīst.

Pilda, Ludza

Šodien mani komandēja uz Ludzu izņemt Ludzas bibliotēkā divas grāmatas un nopirkt kaut kādu saimniecības pribambasu, sapratne par kuru maza.

Jautrība sākās jau no paša rīta. Man tika apstāstīts, ka autobuss uz Ludzu no Pildas atiet 9.08. Mani par uz autobusa pieturu pavadīja. Un izvilku pavadošo personālu mani aizvadīt līdz pieturai ar minūšu desmit rezervi. Pieturā - prieks, kur tu rodies: autobuss ir 9,28, nevis 9.08. Aizsūtīju pavadītāju mājās un iekārtojos gaidīt autobusu. Pat sanāca bikuci ar vietējiem pakomunicēt un iepazīties. Jauki cilvēki.

Pa ceļam uz Ludzu saņēmu īsziņu, ka vēl piens jānopērk. Nu labi, ir mugursoma, nebūs jāstiepj rokās viss nesamais, lai arī kas būtu tas saimnieciskais pribambass un viņa izmēri.

Tāds kā pārdomu mirklis par mums pašiem

Doma par mums pašiem, par mūsu patriotismu. Bet kaut kā kompleksi un laikam ka dažādos rakursos. Var jau būt, ka pa ceļam skaršu ko reiz jau runātu. Var jau būt.

Sākšu ar tiem, kuriem ir latvisks vārds, uzvārds un esoša pilsonība jau no tiem laikiem, kad Latvija atdalījās no PSRS. Ar tiem, kuriem saknes bija Latvijā paaudzēs. Bet. Viens riktīgs bet. Viņi nekādā variantā nerunāja latviski, bija ļotas problēmas saprast latviski teikto un nekādas izpratnes par latviešu kultūru. Jā, bija jau toreiz tādi cilvēki, kuri bija latvieši tikai teorijā, bet praksē - nē. Proti, tālajos padomju gados, kad Latvijas šolaiku neatkarība bija tikai sapnis, uz kuru tiekties varbūt bezcerīgi. Cilvēki bija izlēmuši "Ko krāmēties ar latviešu valodu un latviskumu, ja ir "lielais brālis", kurš te ienācis un tāpat visu pārņems, Maskava un Krievija ar visu krievu valodu ir "pasaules naba" un "pasaules centrs", rotēšu tajā virzienā". Cilvēki, kuri brīvprātīgi atteicās no savas latviskās identitātes. 90-jos, kad sabruka tas "pasaules centrs" un Latvija kļuva neatkarīga, viņiem iestājās "ups" un "nu labi, būšu Latvijas pilsonis, jo te vecvecāku kapi, bet to valodu mācīties? Kāpēc? Tāpat ir labi". Un darba devēji viņiem pat valsts valodas zināšanas nelūdza pierādīt, jo pēc pases taču latvietis un pilsonis. Šie personāži bērnus arī uzaudzinājuši krievvalodīgus un krievisku vidi labāk gribošus.

Nu, krājas man taču visādi pasmaidam. Šoreiz ātrāk šis tas sakrājies

 

Ludza - Pildas

Aizbraucām pie dēla uz vija jauniegūto fazendu aiz Ludzas; pagaidām norisinās "čemodānu" laiks - pārkravāšanās no Rīgas uz to vietu. Par savu iespējamo pārcelšanos uz Ludzu - vēl pagaidām idejas piesitiens.

Toms tapa paņemts līdzi, jo vajadzīgas palīdzīgas vīriešu rokas mājas apgūšanas un iekārtošanās procesā.

Izkāpjot no vilciena Ludzā - man izlauzās "Es mājās atbraucu!". Kaut kā netipiski paaudzēs (cik nu ar māsas pamatā un manu līdzdalību ir noskaidrots - saknes Rīgā aizsākušās jau drusku virs 200 gadiem, pēc tam, kad 18.gadsimta sākumā Vidzemē atcēla dzimtbūšanu un kāds no dzimtas aizsācējiem atnāca uz Rīgu) esošai rīdziniecei.... Ir, par ko padomāt.

Esmu "bez kājām" par spīti četrām stundām vilcienā un pēc tam apmēram pusstundai starppilsētu autobusiņā.

Bilžu krājums - Ludzas skati līgani pāriet dēla īpašuma bildēs. 

Bagātie un nabagie, audzināšanas vaina un tā tālāk

Zinu, ka laikam runāšu par runāto un vispārzināmo, vispārnovēroto. Ja kur un kā atkārtošos, piedodiet, neņemiet ļaunā.

Runa būs par tā dēvētajiem jaunbagātniekiem, to bagāto cilvēku daļu, kuri pie savas lielās naudiņas tika mirkļa uzrāviena rezultātā, kaut kādas veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ. Par tiem, kuriem "vieglā" nauda kabatā iebirusi.

Kaut kā, un vai man tikai tā liekas? Pavērojot to, kā bērni uzvedas publiskā telpā (un ne vienmēr runa ir par pusaudžiem, kuriem padsmit gados iestājas stiprā organisma "pārkārtošanās", kā rezultātā viņi ir kā uzvilktas stīgas un svārsti savās izpausmēs), reizēm var droši saprast viņu vecāku attieksmi pret apkārtējo pasauli. Un runa nav tikai par bērniem no ne pārāk labvēlīgām ģimenēm un it kā ne pārāk labvēlīgas vides. Savā ziņā pat sagaidāms, ka šie bērni ir "lecīgi", problēmas risina tikai un vienīgi ar dūru palīdzību, ar fiziskas ietekmes palīdzību pakļauj sev citus bērnus... Te var skaitīt diezgan daudz. Gan jau ka jums arī zināmi kādi piemēri par nelabvēlīgās vides bērnu uzvedību. Katrā  gadījumā par šo bērniem īsti nav jautājumi (un var jau būt, ka mana klišeja domāšanā) - kāda vide, tādi bērni; neko citu īsti nav redzējuši, skolā vairumā gadījumu "atsēž" obligāto "sēžamo" un viss. Neko prātīgāku no viņiem nevar gaidīt.

Vakardienas čau

Vakar nerakstīju, jo, atbraucot mājās acis lipa ciet un miegs klauvēja uz nebēdu pat ātrāk, nekā parasti eju gulēt. Ceru, neko neesmu nokavējusi.

Es bez piedzīvojumiem, neatkarīgi no to lieluma, laikam nemāku iztikt. Vakar bija tādi sīkpiedzīvojumiņi, gļuki pa ceļam, tomēr zināmu adrenalīna devu un iemeslu pasmaidam deva.

Interesanti sākās jau no rīta, pēc pusdesmitiem. Iekšējā Juglā pēc jau sen aizrunātas tikšanās kāpu iekšā savā 29.autobusā, lai dotos mājās uz savu varžu dīķi Vecmīlgrāvī. Kāpjot iekšā bez jel kādas intereses pamanīju biļešu kontrolētājas, ierasti nopīkstināju savu Rīdzinieka karti, apsēdos. Kontrolētājas laikam pavēroja, vai visi, kuri kopā ar mani iekāpa šajā autobusā, arī nopīkstina pīkstināmo un kāpa ārā. Pirmā jau bija izkāpusi, otrā - kāpšanas procesā, kad autobusa vadītājs mēģināja vērt autobusa durvis ciet. Kontrolētāja tomēr paspēja izspraukties ārā. Hm, kāds tam gļukam iemesls, ka kontrolētāja gandrīz iesprūda autobusā? Man tā ir mīkla.

Vēlreiz par to pašu - par kukū personāžiem internetā

20.septembrī rakstīju par savu saskarsmi ar vienu īpatni vietnē Facebook. Par līdzīga rakstura "pasākumiem" internetvidē pirms jau esmu rakstījusi vēl vismaz pāris reizes. Jā, bija lustīgi, manā izpratnē, pavadīts laiciņš pirms gulētiešanas. Šoreiz drusku plašāk izteikšos.

Man vispār diezgan bieži internetvidē pieklauvē ar draudzības aicinājumiem tādi personāži, par kuru godīgumu, teiksim tā, ir pasmagas šaubas. Pirmās jau rodas papētot aicinātāja profilu, lai saprastu, kas tad ir tas cilvēks, kurš piedāvā draudzību. Jau iepriekš esmu teikusi, kādiem punktiem pievēršu uzmanību pētot aicinātājpersonas profilu. Reizēm apstiprinu draudzību, reizēm nē. Ir gadījumi, kad pēc kāda laiciņa kādu personāžu "atdraugoju". Jo reizēm apnicis "balasts" draugu listē. Reizēm apnikusi kāda saruna ar personāžu, tādēļ kaut kā "atdraugojas".

Kārtējam pasmaidam

Kopā ar "Vecdaugavieši. Biedrība" uz Mangaļsalu

Vispirms mājās atbraukusi ielīdu dušā, un tik tad ar bildēm un iespaidiem kārtoties. Diena nu ļoti karsta un saulaina.

Kā ierasts, tikāmies 11.00. Šoreiz 24.autobusa galapunktā Mangaļsalā. Pastaigu sākām ejot pa taku no galapunkta, pa taku, kuras esību mēs ar Tomu īsti nebijām iedomājušies. Būsim zināt nākamajās reizēs, kad sadomāsim uz to galu braukt. Tad pagājāmies bez steigas gar Daugavu, gājiena laikā man beidzot "pieleca", kur bija tā vieta, kurā pērnvasar nobumsījos uz dibena. Toreiz mēs ar Tomu gājām pa akmeņiem apkrautu upes krasta gabaliņu starp pašu upi un veco nocietinājumu mūra paliekām. Pēc pa to ceļa gabaliņu (arī šodien) vairs negājām.

Kārtējais kaut kas nekas interneta vietnē

Kaut kad agrāk jau dažos rakstos biju paudusi savu pieredzi saskarsmē ar krāpniekiem internetā. Vismaz pāris reizes noteikti. Tagad pienākusi kārta vēl vienam. 

Sākšu ar to, kā es tos krāpniekus internetvidē kaut kā iemanos atpazīt. Vispirms, kad man pienāk kāds draudzības uzaicinājums, pirms apstiprinu draudzības aicinājumu, apskatos aicinātāja profilu. Pirmais, kas iededzina aizdomu "lampiņu" ir personāža draugu listes neesamība. Ko iespējams norakstīt uz "Cilvēks praktiski tikko iereģistrējies saitā un meklē kādus, ar ko parunāt". Tiesa, šī doma "aizveras" tiklīdz apskati viņa ievadītos datus pašam par sevi un konstatē, ka personāžs saitā iereģistrējies krietni sen. Iereģistrējies, bet nu nekādus datus par sevi nav uzrādījis. Šo zināmā mērā arī var norakstīt - katra paša brīva izvēle tam, cik un kādus datus par sevi publiskot publiskā telpā. Protams, katrs var darīt kā grib ar savu dzīvi un datiem par sevi, taču neizslēdz zināmu aizdomīgumu un zināmas šaubas par personāža godīgiem nolūkiem.

Nākamais - kā un ar ko cilvēks uzsāk sarunu. Un vai jel kā noreaģē uz tavām atbildēm.

Ekspromta pastaiga

Bija jāsatiek Toms ar domu, ka iebraucu pie viņa, pagrozos, izrunāju runājamo un dodos tālāk savās gaitās. Un, ups, kad zvanīju, ka taisos braukt - sarunājām, ka apskatos konkrētu autobusu, ar kuru no sava gala braucu, viņš savā galā piekāpj klāt, un aizbraucam līdz Daudersalas pārvadam. Tur izrāpāmies, pagājāmies pa Tvaika ielu virzienā uz Vecmīlgrāvi. Toms mani ieveda stūrītī pie upes. Laivu piestātne, kas izskatījās pēc stihiski izveidojušās piestātnes. Tiesa, iežogota, it kā apsargāta. Žogs sajūsmināja tajā ziņā, ka - viss kā pienākas: ir lielie vārti mašīnu iebraukšanai, ir mazie vārtiņi kājāmgājējiem. Bet. Starp stabu, kas norāda uz mazo vārtiņu beigām līdz stabam, kurš norāda lielo vārtu sākumu ir neiežogota sprauga. Tad kāda kaktusa pēc tie mazie vārtiņi, ja tāpat var ieiet?

Tad vēl drusku pagājāmies no turienes pa Ezera ielu, kura uz Toma mājām aizved.

Ha, gadās taču jocīgas dienas

Tas jocīgums sanāca šodien. Gadās visādi. Bijām ar māsu sarunājušas tikties pie Miķeļa kapu ieejas deviņos no rīta. Sapētīju savus autobusus - man autobusa pieturā Meža prospekts jārāpjas laukā no sava, iz Vecmīlgrāvja braucošā, autobusa un tur jāaiziet līdz 48.autobusam, kurš pieved praktiski klāt pie tiem kapiem. Godīgi izeju no mājas uz nopeilēto autobusu no sava kakta. Neesmu vēl pat pusceļā uz pieturu, kad māsa piezvana, ka aizgulējusies un sarunājam tikšanos tur pat, tik stundu vēlāk.

Kad nu līdz kapu vārtiem tikts, sabrīnāmies. Jo lietus šodien netapa solīts, tik mākoņainas debesis, bet no gaisa nāk kaut kas rasai līdzīgs un ir pavēss. Tomēr, kamēr kapos ierosījāmies, laiks krietni salabojās, pat silti kļuva.

Pēc apskatu 48.autobusa sarakstu atpakaļ Vecmīlgrāvja virzienā un teciņus uz autobusa pieturu. Sagaidu, iekāpju. Hops, nebiju paskatījusies sarakstā, ka tā pieturvieta kopīga gan virzienam uz Sarkandaugavu, gan virzienam uz Pļavnieku kapiem. Lecu nākamajā pieturā, Čiekurkalna stacija, kas uz pārvadtilta, kurš aizved uz Brīvības ielu pie VEF kultūras pils. Pie tās pils tad iesēžos 58.autobusā un uz mājām... Pat ātrāk sanāca, nekā ja būtu caur Sarkandaugavu braukusi. Laikam.

Tās dažas bildes no tā pārvadtilta apakšas ņemtas netālu no Brīvības ielas.

Nu, jā. Atkal tāds kā pārdomu mirklis par darbu domājot.

Vispirms par savu vakardienas ierakstu savas grāmatas Trīskrāsu karuselis sakarībā. Maigi sakot drusku iebremzēju, jo nepastāstīju kaut drusku par grāmatu pašu. Grāmata ir vienas vasaras retrospekcija ar ātrumu uz močiem, nedaudz narkotikām, "jūru līdz ceļiem" un, protams, mīlestību. Grāmatā visam pāri tā Rīga, tas laiks, kuru mūsdienu 30-gadnieki un jaunākie zina tikai pēc iepriekšējo paaudžu nostāstiem. Laiks, kuru piedzīvoja un izdzīvoja mana paaudze...

Ja ieinteresēju, zvaniet un sarunāsim. Ar piezvanīšanu lietas ātrāk nokārtosies.

Tagad nedaudz par citu un zinu, ka laikam ka skaršu reiz runātu tēmu. Bet joprojām un laikam ir pietiekami aktuāli. Par darba iespējām Rīgā, Latvijā.

Tiem, kuri vēlas, bet nav vēl atraduši nopirkt. "Trīskrāsu karuselis"

Vēl palikuši daži neizpārdoti grāmatas eksemplāri. Cena - 7,00 eiro. Ja ir interese un vēlme, dodiet ziņu. Viss ir sarunājams un risnāms.

Lielā sēņu izstāde Dabas muzejā. Bildes reāli ir daudz

Tikai Domas lidojums, nekas vairāk. Vispār, izglītības jomā palidinos

Teksts būs tā, no sīkiem novērojumiem un domu piesitieniem veidots.

Sākšu ar to, ka, manuprāt, pie mums visgalvenākajai prioritātei vajadzētu vispirms būt izglītībai. Jau gadus trīsdesmit ar astīti izglītības jomā, kura skar skolniekus - 1. līdz 12.klase - notiek visādas "no augšas nolaistas" bakstīšanās un prasību lēkāšana. Izglītības satura ziņā. Kā arī visādas tehniskas dabas kolīzijas prasībās pret pedagogiem. Cik var bardakoties? Un tad rodas "Kā tā var būt, ka skola pabeigta ar labām atzīmēm, bet zināšanas nekādas?". Var jau būt, ka drusku neveiksmīgs salīdzinājums, bet - ja cilvēks, cilvēciņš mācās kaut sākumskolas klasēs, tad viņa mācību procesā iegūtās zināšanas jāspēj kādā mērā dzīvē pielietot. Tobiš, ka esi iemācījies skolā lasīt, tad kāpēc nevari izlasīt kaut reklāmtekstu uz kaut kāda plakāta pilsētas ielā? Ja esi saņēmis sekmīgu atzīmi rēķināšanā, tad kāpēc nemāki saskaitīt cik saldējumus vari nopirkt par diviem eiro (kaut vai)?

Kaut kā tā. 

Te man pie viena neizpratne augstākās izglītības sakarībā.

Linki. Protams. Dalos ar to, kas varētu būt interesanti

Šoreiz mazāk vēstures, vairāk interesanti fakti.

Latvija šeit un pasaulē.

1.  Šķirstām "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatu", kas tagad izdota arī angļu valodā.
2. Četrklasnieku izzinoša ekskursija pa Vidzemi.
3. Mūsdienu putnu pētniekiem talkā nāk arī tehnoloģijas. Viena no metodēm ir telemetrija.

Pasaulē.

1. Astrofotogrāfija, jeb kā top skaistas un zinātniskas kosmosa fotogrāfijas.
2. Kalahari tuksnesis.
3. Mode, kas nogalināja labāk par kariem. Klips krievu valodā.

Zinu, ka ņemos

Kārtējo reizi gribas atgādināt, ka mēs neesam maza tauta, mēs esam stipra tauta. Paradokss, bet vēsturē pamatots. Savu pamatojumu šai domai esmu daudzos rakstos iepriekš paudusi. Zem "Iezīmes" (etiķetes) Vēsture atrodami ne tikai mani linku vākumi, bet arī domas, no kurām daudzas ar linkiem pamatotas, par vēsturiskām tēmām un latviešu tautas vietu pasaules vēstures annālēs. Ja nu kādam, lasot tos tekstus, rodas vēlme kādu savu viedokli izteikt, rakstiet komentāru konkrētajam, viedokli raisošajam tekstam. Gan jau ka atbildēšu, visi komentāri top lasīti.

Man zināmu smīnu izraisa jebkuras vakcinācijas pretinieki. Ne jau tāpēc, ka viņu domas ir viņu domas un katrs ir tiesīgs domāt kā grib. Drīzāk jau zināms antivakcinācijas fanātisms un zināma vēlme savu viedokli pacelt jau reliģiskas pārliecības līmenī. Kaut kā tā.

Precizēšu, kas man antivakseru pārliecībā izraisa smīnu.

Vēl dažas bildes no vakardienas pasākuma

Man atsūtīja dažas bildes no vakardienas pasākuma. Še ielikās juku jukām, ne loģiskā secībā.

5.gaita kopā ar "Vecdaugavieši. Biedrība"

Kārtējais pasākums kopā ar "Vecdaugavieši. Biedrība". Līdz Daugavas vecajai ietekai jūrā. 

Vispār jau mēs ar Tomu šo maršrutu vairākas reizes krustu šķērsu bijām it kā izstaigājuši jau pērnās vasaras noslēgumā. Tomēr izstaigāt maršrutu kopā ar vietas zinošiem cilvēkiem ir interesantāk un izzinošāk. Priekš manis atklājums bija tas, ka jūrmalas kāpās atrodamas sēnes. Un arī - Pirmās brīvvalsts laikā (laikam) būvētais militārais nostiprinātais (nu jau sen kā nelietotais) atbalsta punkts. Toms, kurš tur iekšā ielīdis bija, teica, ka nav piedrazots, uzturēts (var jau būt, ka ir kaut kādi plāni uz to vietu kādam). Katrā gadījumā - abi sapratām, ka savos izlēcienos uz to pusi bijām veiksmīgi tam punktam garām visai tuvā attālumā pagājuši un nebijām iedomājušies, ka tur var būt kāds apskates objekts.

Un augu, kurš saucas Četrlapu čūskoga gan jau ka laikam kaut kad pa burzmu biju kur kādā mežā redzējusi, tikai nezināju, ka to augu tā sauc. To ogu neapdomīgi ieēdot varot iedzīvoties letālās sekās.

Nevainīguma prezumpcija

Nesen vietnē Facebook izraisījās diskusija par to, ka kādai personai banka palūdza paskaidrojumu par to, no kurienes personai pēkšņi uzradusies liela naudas summa, kuru persona ar bankomāta starpniecību ieskaitījusi savā kontā. Un, loģiski, par cik ar bankomāta starpniecību, netika uzrādīts šīs lielās summas avots. Banka tikai un vienīgi lūdza personai informāciju par naudas legālu izcelsmi.

Un šis lūgums izraisīja sašutumu. "Godīgi iegūta nauda! Kāpēc mani pārbauda?". Un - "Nevainīguma prezumpcija!".

Tieši šī nostāja mani pamudināja uz to, ko tagad rakstu. Jo šī nostāja man lika nevis just līdzi tai pārbaudāmajai personai, bet "Personai ir ko slēpt, ja jau tā uztraucas".

Šapito "Circus Amber"

Mani pierunāja uzreiz, tagad un šovakar aiziet uz ceļojošā cirka izrādi.

Priekšstāsts. Praktiski pie manām mājām, ielai otrā pusē sezonā no maija (reizēm arī no aprīļa) līdz patālam rudenim piestāj ceļojošais cirks. Kaut kā visu laiku bija "Mums mājās klaunu pietiek un par velti, kāpēc tad naudiņas jātērē?" un "Ko es cirkā vēl neesmu redzējusi? Klauni, žonglieri, agrāk arī dresēti zvēri...". Vispār, kaut kā nevilka. Bērnībā, jaunākajā skolas vecumā tapu vesta uz cirku Rīgā, Merķeļa ielā. Vēlākos gados noteikti nē, nelikās interesanti...

Bet šodien pielauza. Kavalieris meitenei, kura reiz dzīvoja manā mājā. Kavalieris ņemoties ar ceļojošo cirku marketingu un tamlīdzīgi reklāmas ziņā. Tad nu pierunāja. Patika. Nenožēloju. Neierasta, vismaz priekš manis, leišu ceļojošā cirka programma.

Tā, un atkal domāšanai

Mani "sajūsmina" tie, kuri neta ārēs "mētā" informāciju par it kā kaut ko bez jebkādām atsaucēm uz informācijas iegūšanas avotu. Labi, bija laiks, kad pati savā blogā "mētājos" ar tekstiem visādiem, par kuriem man komentāros pelnīti aizrādīja par to, ka pirms rakstīšanas neesmu papētījusi pieejamo informāciju. Bet laika gaitā esmu labojusies, "pievelku" linkus visādus. Bet arī toreiz "mētājos" ar informāciju "viena tante teica" līmenī. Bez nopietnas atsaukšanās uz kaut ko. Un pelnīti saņēmu "papēti avotus, pirms runā". Šobrīd periodiski lasītie teksti - to autori diezgan bieži apraujas pēc maniem jautājumiem par avotiem, situācijas pilnīgāku izskaidrošanu. Acīmredzot ir gribēts kliegt kliegšanas pēc. Vai arī situācija radusies paša replikas autora bremzīguma dēļ. Tas tā, par puķītēm.

Vēl diezgan regulāri saņemu telefona zvanus, kur zvanītāji aizrāda, ka man kādā jautājumā nav bijusi taisnība. Kad palūdzu še, blogā, pie it kā nepareizā teksta komentārā ierakstīt savu versiju, savu pamatojumu, cilvēki pazūd. Nav ko teikt. Tajā laikā, kad tiešām esmu gatava sarunai, pretēja viedokļa izlasīšanai. Katrā gadījumā, esmu gatava izrunāt savu it kā nepareizību. Nav ar ko runāt, jo laikam cilvēkam nav argumenti, tikai "uzbrauciens" telefoniski. Ziniet, man ar "uzbraucienu" par to, ka man nav taisnība, ir par maz. Es gribu zināt, kas tieši nav taisnība un pie viena izrunāt situāciju, kura norāda uz to, ka man it kā nav taisnība. It sevišķi tad, ja kādam ir bijusi kāda nepatīkama situācija kādos valsts kantoros, kuros strādā visādi darbinieki - gudri un pretimnākoši, bremzīgi un "netāli". Pašai bija "jautrs" piedzīvojums pirms pāris gadiem, kad kārtoju sev pasi. Bet tur pie vainas bija bremze darbiniece, kurai kolēģe aizrādīja par to bremzīgumu. Ne sistēma jautrībai bija pie vainas, bet darbiniece.

Pasmaidam nedaudz

Kārtējais bilžu mikslis no tām, kuras nav iekļuvušas citās galerijās. Bez pavadteksta par to, kur tās Rīgā uzņemtas

Vēl un atkal linku krājums

Latvija, latvieši

1. Antropologi turpina mērīt Latvijas iedzīvotājus. 
2. Ritvars izsakās par vārda "norma" pielietojumu.
3. Mūsu (un ne tikai mūsu) jaunāko laiku vēsture Kārļa Steipa izklāstā.
4. Liāna Langa par to, vai krievi ir mazākumtautība Latvijā.

Pasaulē, vispārīgi.

1. Ritvars par dzimstības samazināšanos pasaulē.
2. Karte, kura informē par klimatu pasaulē 2080.gadā. 
3. Vulkānu un zemestrīču pētniecība pasaulē un Latvijā.

Seriāls: Trīs ķermeņu problēma (Задача трёх тел | 3 Body Problem) 1.sezona

Valsts: ASV

Žanrs: Zinātniskā fantastika

Gads: 2024

Par šo seriālu vēl šī gada martā izlasīju Ulda Rozenfelda blogā Baltais Runcis. Laikam ka nerakstīšu konspektiņu par šo seriālu - Uldis devis precīzu ieskatu par to, kas seriālā notiek.

Skatījāmies diezgan lēni. Nevis tāpēc, ka neinteresanti, bet gan tāpēc, ka starp skatāmajām sērijām kaut kas darāms "aizgāja priekšā un pa vidu".

Pavāvulis šodienā

Ha, reiz dikti pārdzīvoju, ka manus rakstus slinki komentē. Nu šis pārdzīvošanas moments pārgājis. Iestājies "Gan jau. Ja kādam būs ko teikt mana teksta sakarībā, tad nu pateiks. Nav ko iespringt". Un zināma atvieglojuma nopūta, jo, kopš sāku nežēlīgi "delitēt" visus anonīmos komentārus, tā anonimitātes sērga beigusies. Par sērgu saucu vēlmi "ieskriet, izliekoties par beigtu iekniebt un pazust tur pat no kurienes atskriets - pelēcībā un nekurienē".

Šorīt bija zināms pārsteigums sarunā ar kaimiņieni pīpējot uz lievenīša. Viņai likās, ka esmu kā sapucējusies kur iziešanai no mājas, kaut arī ģērbusies biju ļoti ikdienišķi. Nu, no cikla par to, kā ģērbušies citi cilvēki, sastapti pilsētas ielās savās gaitās kur ejot. Vienkārši džinsenes un džemperītis piezemētās krāsās. Ikdienišķi, un ir jau vienalga - pa mājām dzīvošos vai kur iziešu ārpus mājas. Nekas īpašs. Acīmredzot kaimiņienes uztverē ikdienišķums jau ir pucēšanās kur iešanai. Sarunas laikā noriju neizpratni, dies' ar viņas pasaules uztveri. Ja viņai tā ērtāk....

Tā, līgani svētdienas dienā

Pa lapas "aizmuguri" skatoties lasījumu statistiku pārlasu arī tos rakstus, kuri parādās lasījumu statistikā. Pēdējā laikā top lasīti daudzi jau krietni paveci raksti. Pašai arī interesanti pārlasīt to, ko nu esmu sarakstījusi pirms gadiem padsmit. Ar visiem tālaika komentāriem.

Pašai "Hm, un to es tad sarakstīju?". Un svētīgi palasīt komentārus, kuri tolaik bija izteikti anonīmi. Rakstīti krietni pirms es "piegriezu skābekli" anonīmajai komentēšanai. Raksti paši - nu, šobrīd es laikam ko tādu maz rakstītu, mana toreizējā reakcija uz komentāriem - kaut kā ne vienmēr bija sapratne par to, ka bieži tiek teiktas pareizas lietas, es laikam mazāk piedomāju, vairāk spirinājos nedomājot. Bet pašai interesanti paskatīties uz sevi caur laika prizmu un konstruktīvi.

Baltā nakts 2025

Tā arī nesapratu, kurš kuru pierunāja - es Tomu, vai viņš mani, bet dienā apskatījāmies internetā pasākumu programmu un norises vietas. Pēc jau sarunājām, ar kuru autobusu brauksim uz centru (ar domu - es iekāpju pieturā pie savas mājas, viņš secīgi savā pieturā piekāpj klāt).

Tad nu tā. Pētot norises vietas, izlēmām, ka savu kultūrprogrammu sāksim ar Stūra māju. It kā tur kas notiekot. Līdz ar to ērtākā braukšana ar 11.autobusu, kura pietura centrā ir praktiski netālu no Stūra mājas. Sačammājāmies, braucām un aizbraucām līdz vajadzīgajai pieturai - saucas Bruņinieku iela (uz Valdemāra ielas). Izkāpām, jau ejot pāri ielai pamanījām, ka uz Valdemāra un Bruņinieku stūra reiz bijušajā alus rūpnīcas teritorijā kaut kas notiek - uz ieejas vārtu pusi nu daudz tautas dodas. Nu, tad nu mēs arī uz turieni ar interesi, kas nu tur būs. Izrādījās, mums, lai ieietu pa vārtiem, telefonā vajag caur internetu lejuplātēt Skonto radio lietotni. Salīdzsvarojām telefonos to interneta pieslēgumu, lejuplādējām, tikām iekšā. Kimmel kvartāls tagad tas kakts saucas. Puse teritorijas izrādījās pakārtota basketbola čempionāta faniem, kur pasākumam ar Balto nakti laikam maz sakara. Otra puse - uz estrādes kāda grupa uzstājās (mēs abi atpalikuši no šolaiku muzikālās dzīves, līdz ar to sapratne maza). Uzmanīgi, cenšoties viens otru nepazaudēt drūzmā, apmetam loku un devāmies tālāk. Uz Stūra māju.

Vakardienas pastaigas bildes no Toma fotoaparāta

Pamests cietums Igaunijā, 40 kilometrus no Tallinas

Māsa relatīvi nesen, augusta mēnesī, bija Igaunijā, apmeklēja Zemūdens cietumu Igaunijā, 40 kilometrus no Tallinas. Cietums esot slēgts 1991.gadā, daļu cietumnieku esot nošāvuši, daļu pārveduši uz citām vietām.

Bildēs cietuma virsūdens daļa nedaudz.