Viens no aspektiem, kas mani personiski laikam ka apgrūtina zināmā mērā oficiālajos svētkos, ir zināms obligātuma piesitiens. Obligātums tajā ziņā, ka ir zināma obligāta nerakstīta prasība sveikt savus radus, draugus, paziņas un ko tik nu vēl šajos svētkos. It sevišķi, ja tie svētki atkārtojas. Vēl jo vairāk mani zemapziņā kaut kur jau kādu laiku tracina tas riņķadancis laika periodā pirms Ziemassvētkiem. Kad top "ķemmēti" veikali ar "Ko lai uzdāvina tam, šitam, kaimiņiem. Par bērna dāvanām tā kā būtu puslīdz skaidrs, bet ko lielajiem?" un "Ko īsti galdā likt cienastam no piedāvātā produktu klāsta?".
Vai tiešām? Bet - vai vecāku lielākā dāvana tajos pašos Ziemassvētkos nav bērna prieks par saņemto dāvanu? Vai mājasmātes lielākā dāvana nav pie pusdienu galda sēdošo lielais pozitīvais novērtējums viņas gatavošanas mākslai? Viss cits ir tā, garāmejoši.
Man pašai īsti negribas dāvanas uz tiem pašiem Ziemassvētkiem. Kaut kā nejūtu to dāvanu vērīgumu. Man pašai lielāka vērte ir tām dāvanām, dāvaniņām, kuras man māsa vai dēls atved pēc savām būšanām ārzemēs. Vērtīgas ar to, ka esot svešumā viņi par mani ir domājuši. Bez obligātuma, patiesi un sirsnīgi. Un tad ir vienalga - pieckapeiku vērts sīkums vai miljonu vērts kaut kas. Viss sastopas vienā - viņu domas bijušas ar mani un bez obligātuma.
Man personīgi lielākais prieks kādos svētkos ir kopā būšana ar cilvēkiem, kuri man ir patiesi svarīgi. Tā ir lielākā dāvana. Tas, ka viņi ir.
Un - mani apgrūtina tās visas apsveikuma kartiņas, kuras periodiski saņemu uz svētkiem. Nu nejūtu es tajās patiesu vārdu un patiesu gribu mani apsveikt. Labāk ir kaut piezvanīt man un aprunāties kaut ne par ko. Tas būtu patiesāk un pa īstam.... Pati arī ko reizēm uzdāvinu, bet uzdāvinu tik tad, ja patiesi gribu cilvēku iepriecināt, ja man pašai ir dāvināšanas prieks, nevis kaut kas obligāts un "tā vajag".
Mīļie! Dāviniet otram to, kas nāk no sirds. Tad arī aizies uz sirdi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru