Toms internetā bija nopētījis laika prognozi šodienai. Esot solījuši saulainu laiku sākot no kādiem 11-iem rītā un līdz sakarīgam laikam līdz saulrietam pēc 15-iem. Tas nu jāiemēģinot uz mola viņam pazvejot ne ta Daugavā ne ta jūrā (skatoties, kurā pusē molam tās bada pātagas slīcināsies).
Pierunāja mani, es pat grāmatu somā ieliku. Pabiezu. Pie viena no viņa puses tapa nodrošināta tēja termosā un savāktas siltās pusdienas.
Ierāpāmies 24.autobusā un aizbraucām līdz galam. Un jau pa ceļam uz molu konstatējām, ka ar to piesolīto saulaino dienu ir visai čābīgi. "Kaut kur ap vidu" virzienam uz molu uzradās mērķtiecīgs lietus. Nē, negāza kā no spaiņiem, bet līņāja konkrēti. Un vējš, kaut arī ne brāzmās, bet pastaigājās kā nu viņam patika.
Tad nu Toms kā galvenais vadātājs "Nē, uz mola mūs saslapinās un aizpūtīs pavisam nezināmā virzienā" un aizdevāmies gar upi uz augšu pa straumi. Kur tapa atrasts viens līcītis, kura krastā piemesties man uz soliņa zināmā aizvējā (un grāmatu laukā nevilku - par mitru tā eksotika dabā), Tomam atkal atradās vietiņa tomēr principa pēc to pīcku pamētāt. Neķērās. Zivīm laikam savs viedoklis zvejas jautājumā.
Kad nu Toms no sava zvejojamā paaugstinājuma pamanīja, ka no jūras puses pūšas nepatīkama paskata mākoņi, vācāmies un gājām prom. Tiesa, ne uzreiz pa ierastāko ceļu uz autobusa pieturu-galapunktu, bet gan pa kaut kādu taciņu, kas mani stipri mulsināja ar apkārtesošo brikšņaino pamestību. Kuru drusku pabildējām, pēc sanāca aizkavēšanās dēļ kaut kāda pēkšņi uzradušās personāža. Tā arī nesapratām, ,ko viņš no mums gribēja, kaut arī ātri atšuvās.
Galarezultātā - tuvojamies autobusa pieturai un pamājam sveikas prombraucošam autobusam. Par laimi uz nākamo nebija ilgi jāgaida. Paspējam pārgrupēt līdzpaņemtās mantas un uzpīpēt.
Kad ierāpāmies autobusā braukšanai māju virzienā, Māte Daba izlēma laikam par mums iesmaidīt. Apmēram pusi no mūsu brauciena laiku aiz loga dikti jau daudz tās rieta saules bija....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru