Jau kuru gadu pēc kārtas man visi gada nogales pasākumi sākot jau no Pirmās adventes ir nogurdinoši biedējoši. Daudz biedējošāki par Līgo dienu un valsts svētkiem. Biedējoši laikam tādēļ, ka "ka tikai kāds neizdomā mani brīvprātīgi obligāti ciemos uzaicināt".
Jau vairākkārt esmu teikusi, ka mani vairs nesaista plašas svinēšanas un tamlīdzīgas būšanas. Mani vairs nav svētku sajūtas un svinēt vēlmes. Tā, garāmejot papriecāties par to, kā apkārt kāda svinīga rosība notiek, tas jā. Papriecāties, ka kādam ir svētku sajūta un vēlme svinēt - kāpēc arī nē? Man pietiek ar to prieku, kurš ir citiem. Pašai? Nu, pašai - ieriktēties zem segas gultā ar tējas krūzi blakus, cepumu turzu rokās un internetā sameklētu jauku filmu. Tā, omulīgi midziņā, kad nekur nav jāiet, ne ar vienu nav jātiekas. Brīvbrīdis miesai un dvēselei.
Man sen vairs nevajag šajos gada nogales brīžos svētku galdu un jautru kompāniju. Ja citiem vajag, lūdzu, uz priekšu, lai labi nosvinas. Man pašai vajag brīsniņu priekš sevis, sakārtot domas, sevi. Izbaudīt to, ka esmu mājās pie sevis. Man priekam pietiek ar to, ka citiem ir prieks. Un mani liek pavisam mierā. Man nevajag burzmu. Burzma citās dienās ir pietiekoša. Man gada nogales pasākumos kaut Ziemassvētku vakarā pietiek ar pašas kompāniju. Un relatīvu klusumu....
Un kāpēc man justies vainīgai, ka man Ziemassvētki ir pīrādziņi, silta tēja, sega gultiņā un jauka filma savā kompānijā? Un apziņa, ka tur, aiz durvīm, ir skaļāki svētki citiem? Tādi, kādus grib citi? Katram savs, kas viens otru netraucē...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru