Laikam un gan jau, ka noteikti šī tēma kur iepriekš runāta un aprunāta. Tomēr atrodas vēl kas, ko pateikt. Kaut kā rosina laikam šis gada nogales laiks izpausties. Nezinu, mēneša/gada/nedēļas sākumā kaut kāds bezlaika/bezdomas brīdis, bet pēc tam ir kā spunde atveras un top runāts, runāts, runāts...
Es gan jau ka noteikti nepateikšu ko jaunu, bet tas nesamais krusts ir ne jau tas kaklā pakārtais fiziskais krustiņš, ne jau baznīcas torņa smagnējais krusts. Tas ir tas dzīves uzkrājums pieredzē un dzīves laikā noietā ceļa garums un notikumi, kas jānes kā krustu sev līdzi visu atlikušo dzīvi. Ar visu labo, ļauno, raibo, kas nu bijis un noticis.
Un it īpaši ar to, ko mēs esam atstājuši kā nospiedumu citu cilvēku, arī dzīvnieku un citas dzīvās radības dzīvēs. Ar savu dzīvi nu darām to, ko uzskatām par vajadzīgu un kā vajadzīgu - mūsu tiesības un mūsu atbildība par sevi. Bet tas, kā mūsu dzīve atsaucas citos - nu, tur jau, piedodiet, cita vērtību skala.
Mēs ne vienmēr ar plusa zīmi atsaucamies citos. Ejot savu ceļu diezgan bieži sabradājam citus. Un it īpaši tos, kuriem esam svarīgi. Tieši mēs kā tādi, nevis kaut kā materiāla dēļ. Sadusmoti esam aizgājuši kur pasaulē, pametot sabradāto guļam ceļmalā, kādu pa ceļam salauzuši, sāpīgi iedzēluši dvēselē. Kādam nepiedevuši kādu viņa rīcību, vārdu, aizcirtuši durvis, kuras mūsu dzīvē ir spēlējušas un varētu arī turpmāk spēlēt nozīmīgu lomu...
Un tad, reizēm, iestājas "Ups, ko esmu sadarījis/usi? Kā tikt atpakaļ tajā punktā, esot jaunā kvalitātē? Kā saglābt glābjamo?". Un ļoti bieži ir par vēlu. Vairs nav, kam piedošanu lūgt par tiešām nejaušu pāri nodarījumu. Cilvēks aizgājis Saules taku. Vairs nav, kam palūgt piedošanu vai sniegt piedošanu. Notikums paliek krustā, ar kuru jāsadzīvo un par kuru būs ļoti jāatskaitās Soģim tur, augšā, uz mākoņa maliņas. Un piedošanas laikam ka nebūs, tas krusts no zemes dzīves nāks līdzi kā vēl smagāka nasta uz mākoņa maliņas pašam esot.
Man pašai to krustu šleife līdzi velkas kā melna, smaga, netīra ķēde, kas atgādina par visiem maniem nodarījumiem. Un tikai viens posmiņš kļuvis tīrs. Ir bijusi tikšanās, notikusi piedošana, kura mums abām bija vajadzīga, ir atkal "kūkas gabaliņš uz divām viens" sadalīts, ir viņas pēdējie gadi atkal pavadīti "mēs" siltajā gaisotnē. Bet ko līdz viens ķēdes posmiņš, ja tā ķēde ir garumgara? Situācijā, kad vairs nav to cilvēku, kuriem un ar kuriem to kūkas gabaliņu vienu uz diviem? Esmu nokavējusi, vilciens ir aizgājis. Tie cilvēki mani ir gaidījuši, nav sagaidījuši. Neesmu paspējusi viņiem pateikt tos īstos vārdus par to, cik ļoti viņi bijuši svarīgi manā dzīvē....
Tas nu ir mans krusts, tas ļaunums, ko esmu nodarījusi...
Man ir jāatdod tas neatdodamais parāds sadalīts uz tiem, kuri vēl ir ar mani, pie manis. Vai spēšu? Nezinu. Vienu zinu skaidri - turieties pie tiem cilvēkiem, kuri ar jums kopā izgājuši neskaitāmos elles lokus un ies vēl, ja vajadzēs. Ne jau tādēļ, ka viņiem no tā kaut kāds īpašs labums. Tādēļ, ka viņiem esat svarīgi jūs kā tādi, Ar visiem jūsu tarakāniem galvās. Un esiet viņiem blakus viņu elles lokos. Jo citādi laikam nevar.
Un, ja nu kas. Nav tāda viena vienota piedošanas laika. Nav tāda "šajā laikā ir obligāti jāpiedod". Tas nestrādā. Piedošana iestājas tad, kad tā piedošana vienlaicīgi ir vajadzīga gan tam, kurš piedod, gan tam, kurš saņem piedošanu.
*****
Izplūdos. Ņemiet par labu....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru