Var jau būt, ka kur atkārtošos. Kā aizies. Runa par cilvēku domāšanu vai nedomāšanu un šo darbību sekām.
Vispirms jau gribas pieminēt tādu parādību kā pūļa psihoze. Tamlīdzīgu būšanu. Nesaku, ka mēs visi reizi pa reizei neesam padevušies šai parādībai. Dzīvē visādi gadās un situācijas ir dažādas. Cits jautājums - cik ātri kurš "izkāpj" no šī stāvokļa. Un kādā mērā sevi kontrolē, lai no cilvēka nekļūtu par pūli.
Cik nu no mana sīkauguma raugoties, pūļa psihozē vairumā gadījumu "iekrīt" cilvēki ar stipri zemu zināšanu un domāšanas spēju daudzuma. Tādi, kurus ļoti viegli var "iekustināt" ar lozungiem, kaut kādām ažiotāžām ar precēm un pakalpojumiem. Tādi nedomās "Kāpēc? Vai man tas vajadzīgs?". Tādi darbosies ciklā "Tā teica onkulis/tante". Nu, šajā ciklā. Jo nezina neko citu, kā vien to, ka "šajā mirklī, šajā sekundē man putniņš uz astes atnesa klaču/lozungu".
Vai vajag cilvēkus informēt par kaut ko? Protams. Un noteikti. cilvēks, kurš ir informācijas vakuumā, nespēj spriest par kaut ko. Pie viena - jebkura jaunum gadījumā cilvēkam ir jāizmanto iespēja kādā veidā vairākpusīgi iepazīties ar to jaunumu. Un tikai tad veidot savu viedokli, kurš būs vidējais aritmētiskais no visa informācijas kopuma. Tad cilvēks nebūs vadāms. Jo zemāka cilvēka informētības pakāpe, jo vadāmāks ir cilvēks un vairāk šis cilvēks pakļauts pūļa psihozes situācijai. Jebkuros gadījumos.
Nē, nesaku ka negadās forst mažora situācijas, kad cilvēki īpaši nedomājot rīkojas kā nebūt. Piemēram, kad Ukrainā sākas karadarbība un bumbas sāka izteikti krist no gaisa, cilvēkiem īsti nebija laika domāt, nācās paķert rokās elementāro minimumu un bēgt tālāk no bumbu krišanas. Vai arī drusku citas situācijas, globāla mēroga, ja tā tās var nosaukt. Še domāju mūszemītes neatkarības pasludināšanu tālajā 1918.gadā, neatkarības atgūšanas masu pasākumus 80to gadu beigās/90to gadu sākumā. Bet arī tad minētās darbības bija zināmā mērā pārdomātas un likumsakarīgas. Tas nu tā, kādi piemēri sanāca, tādi sanāca.
Man te veidojas tā, kāds nebūt skatījums. Var jau, protams, cilvēkus aicināt neskatīties televizoru, neklausīties tur ziņas. Var jau. Un, ja nu kas, pat jau krietnu laiku televizoru neskatos. Man pat tāda agregāta nav, lietoju datoru, internetu. Tagad jau internetā var atrast informāciju par ļoti daudz ko un reizēm pat ļoti lielos apmēros. Tā ka informācijas saņemšana nu nekādā mērā nav atkarīga no televizora esamības vai neesamības. Toties es drīzāk aicinu iepazīties ar informāciju, it īpaši jautājumos, kuri skar kaut kādus, kaut politiskos vai ekonomiskos, jautājumus valstī. Internetā noteikti sastopama ne tikai oficiālā informācija, bet arī cilvēku parasto viedokļi minētajos jautājumos. Vispusības elements. Kura laikā ieslēdzas kritiskā domāšana. Nu ir galīgi garām pasludināt "Ziņas neskatos/neklausos/nelasu, jo tajās ir meli". Pirmkārt, ne jau viss ziņās ir meli, tik izvērtēt vajag. Otrkārt, ja vispār un neatgriezeniski ignorē jebkuras ziņas un jebkādā formātā, kā tad uzzināsi, piemēram, ka puskilometru attāluma esošajā ciemā atvērts jauns lielveikals un nu nav jābrauc uz veikalu uz desmit kilometrus tālo pilsētu? Galu galā, ne jau ziņu klausīšanās vai neklausīšanās iespaido katra cilvēka rīcību. Rīcību iespaido paša cilvēka šo zinu izvērtējums.
Un nav taču tā, ka mēs vispār un absolūti ignorējam jebkuras ziņas. Informācija par karu Ukrainā vai prezidenta vēlēšanām ASV primāri līdz mums nonāk ziņu veidā. Nu nedzīvojam mēs informācijas neesamības burbulī. Informācijas neesamības burbulī dzīvojot var nokļūt situācijā, kad indivīds pat nezina, ka ārpus tā burbuļa, ārpus viņa pagalma, istabas notikusi esošās valsts valdības maiņa vai kas tamlīdzīgs, piemēram. Protams, ir lietas par kurām ir mazāka vai pavisam maza informācija. Vai arī cilvēku interese par kaut ko ir pamaza. Nevar jau zināt visu par visu uz pasaules. Piemēram, kurš ir tik ļoti informēts, ka zina kā šobrīd dzīvo Pakistānā, kādas aktuālas problēmas ir Aļaskā?
Es vienkārši aicinu nebūt papagaiļiem, izvērtēt informāciju, kura tiek saņemta. Domāt.
Pie nedomāšanas kaut kā gribas "piekabināt" izglītības sistēmas lamāšanu kā tādu. Te jau tiešām zināmā mērā atgriežos jau runātā tēmā. Jo man tik jautājums, kurš radies lasot šo lamātāju tekstus internetvidē. Vai šie lamātāji ir izvērtējuši to, ko paši var iemācīt bērniem, un to, ko māca skolā? Lamāt ir vieglāk, nekā pašiem iespringt un ko pašiem mācīt saviem bērniem. Un sabalansēt bērniem mācāmo mājās un skolā. Un no skolā mācāmā prasīt tik to, ko paši nevar/nespēj iemācīt, prasīt tik to kvalitāti, kuru jāsniedz skolai, nevi mājām. Piemēram, pieklājību un attieksmi pret darāmo darbu.
Prātā vēl nāk relatīvi nesenais jampadracis pandēmijas sakarībā. Nu ļoti daudz kaislību, vismaz internetvidē sastapu noteikti, bija ap pandēmijas laika pasākumiem. Šo jautājumu, protams, esmu jau apskatījusi iepriekš, laikā, kad tas bija ļoti aktuāla tēma.
To visu jampadraci atceroties un izvērtējot caur laika prizmu atpakaļskatā, manas domas būtiski nav mainījušās pandēmijas sakarībā. Un jau ar zināmu smaidu atskatīšanās uz to laiku akūtajiem notikumiem. Bija oficiālais viedoklis, neoficiālais viedoklis un blakus viedoklis. Un daudz "šķēpu tika vicināti" visās "kompānijās", kuras katra "ar putām uz lūpām" atbalstīja savu, izvēlēto viedokli. Tiesa, jau tad visu to ņemtni lasīju ar pasmaidu. Un jautājums tiem, kuri no tā visa taisīja traģēdiju. Nu jā, bija noteikums par divu metru distanci. Bet tas noteikums jau no sākta gala nebija izdomāts līdz galam, jo bija nu ļoti daudz situāciju, vietu, kurā šo distanci nebija fiziski, tehniski iespējams ievērot (piemēram, Rīgas sabiedriskajā transportā, rindās pie lielveikalu kasēm) un tādēļ tas noteikums "nestrādāja". Atceros neadekvāto ņemtni par šo. Jo visiem taču bija skaidrs, ka noteikums ir formāls. Tā izpildei liela mērā nepietika resursu. Kaut tie paši Rīgas pilsētas sabiedriskā transporta līdzekļi - nu, tie ir, tik cik ir. Un lai palaistu maršrutos vairāk transporta līdzekļus, lai tajos jel kā varētu to distanci ievērot - nu jā, tūlīt uzštancēsim 3D formātā bariņu ar trolejbusiem, autobusiem... Tad kāda kaktusa pēc bija par to jāuztraucas? Un par "uzpurņiem"?
Vispār, tas, ko jau ilgi mēģinu pateikt - jebkurš noteikums ir "dzīvs" tik ilgi, kamēr kaut viens personāžs to ievēro. Ja nav kas ievēro, noteikums "nomirst dabiskā nāvē". Ievērot noteikumu un rīkot masu protestus pret noteikumu "čupojoties" lielā barā? Nesaprotu, kāpēc. Mazāk laikietilpīgi ir vienkārši masveidā ignorēt to noteikumu.
Vispār, visur redzēt kaut kādas sazvērestības teorijas un bļaut, ka valdība tautai kaut ko uzspiež? Uzspiež ko tādu, kas kaut teorētiski kaitē? Manuprāt, vairumā gadījumu tās bļaušanas sākas viena cilvēka ambīcijās un vēlmē pašam tikt pie amata, kuru dotajā mirklī ieņem kāds cits. Vairumā gadījumu Pirmais bļāvējs cenšas realizēt savu vēlmi ar maz domājošu indivīdu palīdzību (kurus pēc tās vēlmes sasniegšanas vai nesasniegšanas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem "uzmet"). Jo nu nav tā, ka katram cilvēkam aiz muguras ar plinti rokā stāv kāds cits cilvēks un piespiež darīt kaut ko vai nedarīt. Nopietni, kāds kaut ko tādu vispārīgi ir piedzīvojis no valdības puses?
Tad nu tā. Viss garais palags par ko? Sekojiet kaut ar vienu aci procesiem, par būtiskam tēmām papētiet pieejamo informāciju, domājiet līdzi. Tad viss būs ok.
(Ja kāds izdomās man ar kaut spilvenu mest, tad lūdzu konstruktīvu spilvenu).
Paldies, ka padalījies ar savām domām! Ļoti patika, ka pievērš uzmanību kritiskās domāšanas nozīmei un nepieciešamībai iepazīties ar dažādiem viedokļiem, lai veidotu sabalansētu skatījumu. Mūsdienās informācijas pieejamība ir milzīga, taču ar to nāk arī risks "iekrist" informācijas pārbagātībā vai tieši otrādi – burbulī, kur dominē tikai viena puse. Tava doma par to, ka noteikumi ir dzīvi tikai tik ilgi, kamēr tie tiek ievēroti, ir ļoti trāpīga – tas skaidri parāda, cik liela nozīme ir sabiedrības līdzdalībai un pašai domāšanai. Piekrītu arī tam, ka "neziņas burbulī" dzīvot ir bīstami, jo informācijas trūkums cilvēku padara viegli manipulējamu. Tas, ka aicini nevis vienkārši ignorēt ziņas, bet gan izvērtēt un analizēt, ir ļoti svarīgi – šis ir tas līdzsvars, kas mums visiem būtu jāatrod. Reizēm vieglāk ir lamāt izglītības sistēmu, valdību vai noteikumus, nevis pašiem uzņemties atbildību par savu rīcību un domāšanu. Tava norāde uz pandēmijas laika kaislībām un reakcijām uz noteikumiem labi ilustrē, kā sabiedrība mēdz reaģēt stresa situācijās – ar emocijām, nevis pārdomātu pieeju. Ļoti vērtīgi un aicinoši vārdi. Īpaši patika tava pēdējā doma par to, ka, sekojot līdzi notiekošajam un domājot līdzi, "viss būs ok". Mēs tiešām paši daudz ko varam ietekmēt, ja vien nepieņemam visu pasīvi un neļaujam citiem par mums domāt mūsu vietā. Paldies par šo pārdomāto rakstu – iedvesmoji atcerēties, cik svarīgi ir palikt modriem un atvērtiem dažādiem skatījumiem!
AtbildētDzēstPaldies par labajiem vārdiem! Tēma ir no tās sadaļas, kuru es periodiski cilāju pēdējos vismaz pāris gadus noteikti dažādos rakursos. Par cik un par nožēlu ir sanācis sastapt cilvēkus ar nu ļoti šauru, pat "vienvirziena" skatījumu uz lietam, vietām, notikumiem. Un mēģinājumi šo "šauro" cilvēku "durvis" pavērt kaut nedaudz plašāk, labākas kopainas redzēšanai.
AtbildētDzēst