Jau vakar uzradās ideja aizdoties pabarot gulbju ģimeni - tētis, mamma un pieci gulbju jaunuļi, kas jau sāk pārspalvoties no pelēkās krāsas baltajā - un, protams, neiztrūkstošās, visuresošās pīles. Un putnu barošanai jau vakar iemērcām nedaudz zirņus. Maizi nedrīkstot putniem dot, nezinājām kā ar zirņiem. Tāpēc pamaz, pie viena nebija īstas pārliecības, ka tie putni akceptēs zirņus pusdienās. Pie viena Toms kaut kur bija sadabūjis rīsu putru ar rozīnēm. Ar domu, ka varbūt ēdīs.
Putnu barošana - praktiski zem (nu labi, blakus) tilta uz Kundziņsalu.
Kad nu tur ieradāmies, "mazie" putni gulbji drošā solī nāca klāt, laikam jau saprata, ka mēs barību atnesām. Pīles gan bariņā pa gabalu turējās. Man vienā mirklī tā drusku neomulīgi palika. Gulbju papus manā tuvumā grozījās, laikam es likos draudīga viņa famīlijai.
Putniem barību Toms deva, ar karoti pasniedzot katram gandrīz vai individuāli, tik pēc tam zemē izbēra, lai jau paši saprot un sadala. Ja kas, zirņus gulbji ar zināmu azartu ēda. Rīsus principā pīlēm atstāja. Tik drusku pagaršoja. Pie kam gulbju papus Tomam pa pirkstiem ar knābi uzsita, kad Toms rīsus piedāvāja nevis ar karotes starpniecību, bet sniedza visu kārpu. Nācās pārkārtoties un tomēr piedāvājot izmantot karoti.
Vispār, tajā vietā tos putnus vietējie laikam kārtīgi iebarojuši un pieradinājuši. Kad bijām savu barojamo izbarojuši, ievērojām, ka viens vīrs no vietējiem arī ieradies putnus barot. Putni viņam to ēdamo no rokas ņēma.
Un vēl - bildēs redzams Aldara vēsturiskais žogs.
Un tad nu bildes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru