Neesmu pārliecināta, vai par šo esmu kad agrāk runājusi. Ja jā, ceru, ka taps piedots. Un uzreiz saku - runātais būs un ir tikai izteikti mana pieredze, kuru neaicinu pieņemt "bezierunu kapitulācijā".
Kopš iepriekšējā nedēļā notikušā izlēciena uz pastaigu Sarkandaugavā stīvējos ar nejauku saaukstēšanos. No rīta un pastaigas laikā pašsajūta bija no cikla "Nu jā, esmu un esmu, kustos un piedzīvojums ir un ir, kārtējais un gan jau ka ne pēdējais". Bet jo diena nāca tuvāk vakaram, jo bēdīgāk kļuva ar tām pašsajūtām. Kas noveda pie beigtas plaušas un trīskārtējās pārstrādes produkta sajaukuma sajūtām. Kā rezultātā no mājas uz kaut kurieni izkustējos tik nu ļoti stipras objektivitātes aicināta. Jo - manā vietā neviens ar to objektivitāti nekrāmēsies. Kā rezultātā sajūtas kritumi un palēnīgi cēlumi.
Visādi citādi - dīvāns, silta sega, vilnas zeķes, siltas tējas, izteikta ņergāšanās ar ēšanu (ēdu tik tik, cik varēju dabūt iekšā un arī tad ar lielu iestāstīšanu, ka vajag kaut drusku ieēst).
Un, rādās, būšu izkārpījusies. Sajūtas uz pozitīvo pusi rāpjas. Bez ārstu tribulēšanas, ļaujot organismam pašam tikt galā ar tām nesajūtām.
Un uzreiz - nē, nevienā acī nesaku, ka jāignorē medicīna un ar visu jātiek galā tikai un vienīgi ar pašam pa rokai esošajiem palīglīdzekļiem. Ir bijuši pasmagi gadījumi (un ir joprojām), kuros bez mediķu līdzdalības nu nekā. Vienkārši es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri vaimanās pat par sīku nobrāzienu paklūpot un neskrienu pie ārsta par katru nejauku sīkumu organismā. Ārstu meklēju tik tajā gadījumā, kad tiešām netieku galā ar to saslimšaniņu pašas spēkiem un vajag reālu palīdzību no malas. Jau no "seniem laikiem". Tas ir, jau jaunībgados strādājot, kad bija skaidrs, ka ar to nedaudz apaukstēšanos vienā dienā galā netiks, vajadzēs kādu nedēļu vismaz, un darbavietai vajadzēs uzrādīt slimības lapu, lai neiešķiebtu neattaisnotu darba kavējumu (toreiz ar to bija cimperlīgi), piezvanīju iecirkņa terapeitei, pastāstīju problēmiņu un saņēmu atbildē "Labi, izrakstu ar šodienu slimības lapu, pēc tāda un tāda laika atnāc, atrādies un tad lemsim, ko tālāk". Pie viena bija ieteikums, ko palietot paralēli tam, ko jau lietoju. Neķīmiskus ārstniecības līdzekļus. Nu, tādus, kādus jau mūsu vecmāmiņas lietoja cīņā pret iesnām, klepu, saaukstēšanās drudzi... Un ļoti vairumā gadījumu "ko tālāk" nevajadzēja, dotais laika periods bija pietiekošs situācijas uzlabošanai.
Vienkārši, paškarantizēšanās visādu saaukstēšanās būšanu pieklauvēšanas sākumposmā, cik nu no mana metra ar kepku, ir neslikts preventīvais līdzeklis tam, lai situāciju neaizlaistu tālu un dikti.
Protams, un atkārtoju, ir bijuši nopietni gadījumi, kad ar vienkāršu "pavārtīšos ka mājās, savākšos" nekādu nav līdzēts, nedēļas laikā paliek sliktāk, nevis labāk. Un tad tuvākie spiesti bijuši Neatliekamo medicīnisko palīdzību saukt ar no tā pasākuma izrietošām sekām slimnīcas gultā. Toties tagad, kad dzīvoju viena (māja ir kopmītņu tipa, tā ka blakus istabā ir kaimiņš, nevis kāds no ģimenes), tikko pieklauvē kaut iesnas parastās, uzreiz apcērtu visus izlēcienus no mājas vismaz uz pāris dienām. Ja nav no cikla "diemžēl manā vietā nav, kas izdarīs".
Pagaidām palīdz. Un šī - mana individuālā pieredze un tikai. Neapgalvoju, ka patiesā, pareizā un vienīgi tā par labu atzīstama. Katram tas ir dziļi individuāli.
Veselību! Pirmais, kas jādara, precīzāk jāsāk nedarīt ir - slimošanas laikā ir - neēst! Tas ir ātrāks ceļš uz atveseļošanos!
AtbildētDzēstPaldies par vēlējumu! :) Man jau tāds īpatnējs organisms, ka pasaka priekšā darāmo/nedarāmo. Kā rezultātā "cilvēku ēdienu" praktiski iekšā nedabonu. Ja ļoti sagribas, tad ko dažas sīkkarotes. (labi, "zaļbarību" salātu veidā un obligāti ar ķiploku piedevu un svaigi spiestu citrona sulu pie kaut tā paša ūdens). Toties kādus nebūt vitamīnus augļu sīkgabaliņu veidā garāmejot netīšām, pie nosacījuma, ka atceros dienas laikā to izdarīt. Nu, kaut kā tā.
AtbildētDzēst