Vai kāds ir aizdomājies par to, ka tas ko mēs saucam par vienotu sabiedrību sastāv no daudziem un dažādiem burbuļiem dažādu domāšanas pakāpi un pasaules uztveres apvārsni?
Ir normāli, ka katram, neatkarīgi no izglītības pakāpes, ir savs radu, draugu un paziņu loks, kurā tusēt, citādi komunicēt. Ikdienas sadzīvē, darbā, interesēs ārpus mājas un darba. Nekādu problēmu. Problēmas sakas, kad šo burbuļu saskarsmē iestājas kas vairāk par garāmejošām sarunām ne par ko īpašu. Un tad iestājas tas, ko var saukt par domāšanas elastīgumu.
Varu tik padalīties nedaudz ar savu pieredzi.
Dzīves laikā man ir izveidojies komunikācijas loks, kuru var droši saukt par inteliģentiem cilvēkiem neatkarīgi no pašreizējā statusa darba jomā un izglītības līmeņa. Blakus ir cilvēki ar paplašu interešu loku un zināšanām. Tomēr sadzīviski tā nu sanācis, ka pēdējos nedaudz vairāk kā trīs gadus dzīvoju mājā to cilvēku vidū, kuriem strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā. Papildus tam, ka mājā dzīvojošo etniskais sastāvs ir raibs kā dzeņa vēders - daudznacionāls.
Vismaz gadu bija pagrūti. Kamēr pieradinājos runāt ar cilvēkiem viņiem saprotamās kategorijās. Un iekšēji pieņemt un saprast, ka viņi nav sliktāki; viņi ir savādāki. Ar stipri piezemētāku attieksmi pret dzīvi, šaurāku domāšanu un mazākām zināšanām. Un dažādi savā burbulī. Ir stipri jūtama burbuļa iekšējā noslāņošanās. Kur slāņa zemākajā daļā ir tie, kurus dēvē par alkonautiem, mājā dzīvo šīs cilvēku kategorijas "augstākais slānis" - strādā, turas, jel kā pa druskai rūpējas par sevi un vidi, kurā dzīvo. Bet ļoti bieži piektdienās "aizpeld" viņiem vien zināmās tālēs, lai labi, ja svētdienas pēcpusdienā "piestātu krastā" un "savāktos" morāli un fiziski nākamajam darba cēlienam piecu dienu garumā.
Protams, nav tā, ka šādi keksi dzīvo "izkaisīti" pa mājās istabām piecos stāvos. Saimnieks prātīgi pacenties, izdodot istabas, iedzīvotājus "sagrupēt" tā, lai katrā stāvā, katrā ēkas spārnā kaimiņu būšanās būtu kompānijas ar "normālajiem", dzīves situācijā nonākušajiem, un "personāžiem", dzīves situācijā esošajiem. Un tos personāžus, kuri savu "peldēšanu" iznes ārpus savas istabas radot neērtības un traucējumus citiem mājas iedzīvotājiem, ātri vien izliek pa durvīm. Ar domu - ko katrs dara savā istabā, nevienu neskar, bet traucēt citus nu nedrīkst. Tiesa, te arī ir kaut kāda pieļaujamības robeža.
Vienu puisi, alko mīlētāju, bet apkārtnei netraucējošu ar visādiem cirkiem, tomēr izlika. Puisis savā istabā bija pa burzmu uzradījis kaut ko, kas atgādināja Getliņus stipri palielinātā pakāpē. 18 kvadrātmetru istabā. Bija nesis iekšā alko un citas lietas, bet alko "ādiņas" - Urālu kalni istabas vidū, visādu citādu atkritumu ielenkumā. Un tā, ka aizpelējis bija pat logs. Varat iedomāties, kāds smārds izplūda koplietošanas telpā, kad puisis pavēra durvis. Un es nerunāju par tarakānu armādu, kurai tajā istabā kļuva par šauru un līdz ar to šie bariem vien pa citām istabām sāka skraidīt. Puisi ar lielu troksni izlika, viņa istabu pēc divi cilvēki nedēļu tīrīja, kamēr satīrīja; tarakānus no citām istabām izdevās padzīt tikai pusgada laikā; nebija tehnisku iespēju visu spārnu aizsūtīt zaļumos uz neilgu laiciņu, kamēr notiek sanitārā apstrāde.
Ne, nesaku, ka man ar šiem cilvēkiem, satiekoties koplietošanas vietās, nav par ko parunāt. Tīri sadzīviskas nianses, reizēm uzzinu kādus mājas jaunumus....Bet lai apspriestu kādu grāmatu, redzētu filmu - nu, tur ir draugu, radu, paziņu loks ārpus mājas. Kaut kāds balanss ir izveidojies.
Toties ir zināma pieredze saskarsmē ar man zināmā mērā svešu burbuli. Garlaicīgi noteikti nav. Nesaku, ka 24/777 ir visādi cirki un dažu personāžu visādas reizēm ne pārāk adekvātas ņemtnes. Bet visu laiku kaut kas notiek.
Ja nu kas, ne jau vienmēr tās dažādās ņemtnes uzražo krieviski runājošie dažādu tautību indivīdi. Ir arī latviešu bāleliņi, kuriem tā saprāta ir drusku mazāk nekā skudrai un top kaut kādi cirki uzvedībā. Vispār, klaunismam nav nacionalitātes. Tas ir cilvēka "dvēseles stāvoklis". Vispār, par to, kas un kā reizēm manā kopmītņu tipa mājvieta notiek, varētu daudz un dikti stāstīt. Pilns ar kolorītiem daudznacionāliem personāžiem. Laikam grāmata jāuzraksta...
Ko īsti gribēju ar šo palagu pateikt? Laikam, ka to, ka - reizi pa reizei izkāpiet no sava ierastā burbuļa, lai kaut nedaudz ielektu kādā citā burbulī un saprast tā komjuniti norises. Nu nav pat Latvijas mērogā viengabalainības sabiedrībā, ir dažādība. Un tas burbulis, kurā strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā, nav slikts, tikai dažādāks. Tas, ka tā burbuļa apvārsnis ir šaurāks un plakanāks, nu tā ir un gadās. Nav tāpēc deguns jārausta nicīgā grimasē. Katram burbulim ir tik, cik ir un tas, kas nu ir. No cikla par vecu sakāmo "kam lemts rāpot, tas nelidos". Vai kā tamlīdzīgi. Cita lieta, kad šie dažādie burbuļi neveido kādu zināmu līdzsvaru procesos.
Nelaime sākas tad, kad kāds no burbuļiem sašūmējas un sāk savu uzspiest apkārtējiem, citiem. Nu nevar matemātikas profesors mācīt profesionālam zemniekam zemi art. Zināšanu un prasmju šajā jomā vienkārši nav. Un cilvēks, kurš visu mūžu pie konveijera nostāvējis un māk tikai skrūvītes skrūvēt nevar valsti vadīt. Arī nepietiek zināšanu un prasmju. Līdz ar to jau tālajos manas jaunības gados padomju laikos nu ļoti daudziem bija iekšējs smīns par to, ka "strādnieku un zemnieku valsts", "vara pieder tautai" un citiem lozungiem. Kad reizēm uz republikas mēroga vai balsts mēroga "pasākumiem" pulcējās tautas deputāti lemt un vadīt Lielo valsti vai kārtējo republiku. Jau toreiz smīniņš par šo it kā procesu, ārišķību. Jo jebkurā valstī ar valsts/republikas mēroga lietam krāmējas tie, kuri ir speciālisti, zinoši savā darāmajā. Visās tajās deputātu sanākšanās auditorijai bija jānoklausās visādas galvenokārt tukšgaitas runas un jāapplaudē. Vai "vienbalsīgi jāpieņem" kaut kāds lēmums, kurš tāpat būtu pieņemts nedaudz citā pieņemšanas procedūrā. Tie deputātu kongresi padomijas laikā bija tikai un vienīgi teātris priekš slikti domājošiem pilsoņiem. Un tikai.
Labi, aizrāvos. Neņemiet ļaunā. Un, ja metat ķieģeli, tad lūdzu konstruktīvu ķieģeli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru