Nenoliedzu, ka var jau būt, ka kur un kā atkārtošos par reiz runātam tēmām, bet neatceros, vai šajā rakursa esmu paudusies.
Iesākumā gribu nedaudz par tumsonību pavāvuļot. Domu šim izplūdumam man "piesvieda" nesen noklausīts stāsts par man līdz šim nezināmu senatnes personību Aleksandrijas Hipatiju. Sievieti - filozofi un matemātiķi.
Stāstā par šo sievieti padaudz stāstīts arī par Aleksandrijas bibliotēkas un tās krājumu neviennozīmīgo likteni. Stāsts par to, ka šī unikālā dokumentu krātuve pārdzīvoja ugunsgrēku, zemestrīci, lai pēc tam galīgi ietu bojā tumsoņu radītajā grautiņā kristietisma ēras sākuma laikos. Jo, un tiešām, politiskās un ticības spēļu un peripetiju laikā tapa iznīcināti daudzumdaudzi unikāli dokumenti. Un līdz ar to daudzas senākas zināšanas gājušas bojā.
Pēc jau tumsonības uzplūdā tapa dedzinātas daudzas grāmatas inkvizīcijas ziedu laikos; ugunī iemesti daudzi Centrālamerikas tautu senie raksti, kad to pasaules daļu aktīvi sāka iekarot vispirms jau spāņu kolonisti.
Relatīvi nesenu tumsonības uzplūdu var attiecināt uz Krievijas pēcrevolūcijas laikiem, kad, cīnoties pret reliģiju, tapa sagrauti daudzi dievnami Krievijas ārēs, visādi izvazātas un nīcinātas kultūrvērtības (Nu jā, it kā ar dievnama kultūrvēsturiskās celtnes iznīcināšanu varētu iznīcināt ticību kā tādu. Lai ticētu kaut tam pašam Dievam, kulta celtne nav vajadzība, kulta rituālus var novadīt arī kur citur, ne tikai kulta celtnē.). Vēl ir dzirdēts par to, ka Vācijā hitlerisma laikā bija pasākums, kurā tapa dedzinātas režīmam nepatīkošās grāmatas.
Visas šīs skaļās, zināmās negatīvās darbības tiešām notikušas darītāju tumsonības, garīgās nabadzības un tamlīdzīgu īpašību radītas. Situācijā, kad ir milzīga plaisa starp tiem, kuriem ir daudz visādu zināšanu, un starp tiem, kuriem ar tam zināšanām ir kā ir (maigāk izsakoties).
Cik nu no mana krūma pazares raugoties, tā milzīgā atšķirība un tai sekojošās ļoti daudzās negatīvās izpausmes rodas no tā, ka sabiedrība kā tāda ir slikti vai pavisam ne izglītota. Ja ir tikai neliels slānis izglītotu cilvēku. Secīgi, kā papildinājums, ļoti maz cilvēku, kuri māk domāt un vērtēt iegūto informāciju. Neizglītotais, tumsonīgais, nedomājošais cilvēku slānis, protams, ir pastāvējis un pastāv visās cilvēku sabiedrībās visos laikos, arī mūsdienās, pat pie visas jel kādas formācijas izglītības obligātības.
Pagaidām vēl nav īsti izkristalizējusies ideja par to, kā un kādiem līdzekļiem būtu iespējams ko mainīt, uzlabot. Un ceru, ka Vatikāna milzīgo bibliotēku nepiemeklēs Aleksandrijas bibliotēkas liktenis. Protams, Vatikāna bibliotēkā ir daudz baznīcas dzimšanas, miršanas, laulības reģistrācijas grāmatas. Bet ne jau visas tur esošās grāmatas ir tās reģistrācijas grāmatas. Ir arī nu ļoti daudz kā cita; ne jau velti tur ar dokumentiem laikam ka strādā zinātnieki (vismaz tādu informāciju esmu sastapusi internetvidē).
Atgriežoties pie reiz runātā par pieminekļiem. Par tiem jau reiz izteicos. Tagad uzradās tāds zināms pārdomu jautājums. Vai tie visi, esošie, būtu jāiznīcina? Viņi tomēr kāda vēstures posma atainojums, kāda notikuma atgādinājums. Vai vispirms nebūtu jāatstāj kā vēstures liecība? Nākamībai skaidrojot to vēstures liecības simboliskumu, kā uzskates materiālu? Labi, ja nav velme to pieminekli atstāt tajā vietā, kur tas reiz ticis uzstādīts, var taču veidot kādu nebūt pieminekļu muzejplaci, uz kuru ekskursijā vest skolasbērnus vēsturi viņiem mācot? Tik tā, viela pārdomām.
Izvāvuļojos viedoklī, kādas domas lasītājiem?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru