Vispirms par ēšanas paradumiem. Ar visādu diētu pielietošanas nelielu kritiku. Protams, diētu lietošanas sakarībā jau esmu plūdusi vismaz trīs rakstos gadus iepriekš. Varbūt papildus vēl kādos rakstos. Ja atradīsiet vēl, sakiet. Pie viena - var jau būt, ka zināmā mērā atkārtošos, bet neplīst laikam...
Cik nu no manas krokuskrūma pazares, diēta kā tāda lietojama tad tik, ja tai ir kāds nu ļoti objektīvs pamatojums. Piemēram, pēc kādām medicīniska rakstura operācijām, kuras veiktas cilvēkam esot vispārējā narkozē, kad organismam jāatjauno sava darbība pēc šīm manipulācijām. Ir protams, arī daudz citu objektīvu iemeslu diētas ieslēgšanai.
Citos gadījumos? Normālformā organisms pats pateiks priekšā, ko un cik viņam vajag. Un katram tomēr ir savi ēšanas paradumi. Kādam vajag vienu ēdienreizi un no rīta, kad top apēsts zilonis, un visu atlikušo dienu vairs neko negribas/nesanāk/kā citādi apēst. Cits galveno pārtikas daudzumu apēd vakarā. Nu, visādi. Kas der vienam paradumā, ne vienmēr der citam.
Pie viena - es nerunāju par tiem kukū, kuri ēd 27/85 apēdod mamutu un uzkožot ar ziloni katrā ēšanas reizē izkustoties no vietas tik maršrutā "gulta - ledusskapis". Tādā veidā no cilvēka pārvēršoties par mega gaļas blāķi. (Un te nu man kārtīgs uzbrauciens šādu īpatņu tuviniekiem, kuri cītīgi iegādājas pārtiku un citādi apčubina šos kukū - "laba apetīte taču". Veicinot tā kukū slinkumu un pavisam neveselīgo uzvedību).
Ēšanas paradumos, it īpaši ja cilvēkam tiešām ir samērā aktīvs dzīves ritms, dzīve pati piespēlēs mirkļus, kuros ēst vai neēst. Katram individuāli. Reizēm pietiek ar bulciņu/ābolu/konfekti vai ko tamlīdzīgu nelielu pa ceļam no viena punkta uz otru gandrīz visas aktīvi pavadītas dienas garumā; reizēm jāpiesēžas pie galda kādu porciju ceptu kartupeļu ar kādām piedevām apēst. Dziļi individuāli. Un arī pēc sešiem vakarā. Pēc sešiem vakarā esot kaitīgi ēst? Kurš izgudrojis šīs muļķības? Neēst un pēc visu nakti mocīties negulējot, bet sapņojot kaut par vienu maizes šķēli? Tāda organisma izvarošana vien ir. Drīzāk pārēsties jebkurā ēdienreizē ir kaitīgi, nevis mocīt sevi un neēst.
Vispār, jebkura sevis mocīšana un neēšana tad, kad var kaut nelielās porcijās to darīt, ne pie kā laba īsti nenoved. Kad tas it kā diētas laiks ar visām no tā izrietošām negatīvām sajūtām beidzas, diētas lietošanas iemesls - kaut vai atbrīvošanās no liekā svara - visai ātri atgriežas atpakaļ. Vienkārši barības vielas, kompensējot to iztrūkumu organismā, tiek patērētas daudz lielākā daudzumā un ātrumā, nekā pirmsdiētas periodā.
No manas pieredzes. Es pandēmijas laikā pie mazas aktivitātes un sēžot mājās pat pie visai neskaidra ēšanas ritma diezgan dikti pieaugu svarā. Nu tā, ka vēders sāka traucēt zeķes uzvilkt. Un ziniet, kopš atsāku visādas aktivitātes saglabājot neregulāru un nesaprotamu ēšanas ritmu esmu atvadījusies no padsmit kilogramiem tā nemanot. Un vēders vairs neskrien visam pa priekšu.
Un, protams, es nerunāju par objektīvo realitāti, kurā bez ēšanas nākas iztikt ilgāk par vienu dienu. Man pašai bija tāds periods, kurā ilgāk par nedēļu nācās iztikt bez ēšanas. Labi, ka vismaz ūdens bija pieejams. Krānā. Atceros to dienu ilgošanos pēc kaut viena kartupeļa, jebkādi pagatavota. Un, tam piespiedu badošanās periodam beidzoties nu neforsēju ar ēdiena daudzumu uz vienu ēdienreizi. Pamazām, pa druskai. Lai organisms pamazām atsāktu darboties.
Mans ieteikums (un tikai ieteikums, lemiet paši) šajā sakarībā. Nu nespiediet organismu iztikt bez ēšanas vispār, it sevišķi ja ir iespēja kaut vienu maizes šķēli apēst pa dienas burzmu. Jūsu spītīgā vēlme kaut ko sasniegt piespiežot organismu strādāt tukšgaitā nodara vairāk ļaunuma nekā labuma. Ja ar nedrīkstu ēst! ignorēsit vienas sviestmaizes vilinājumu, ticiet man - tad, kad iestāsies tagad drīkstu ēst, vienas sviestmaizes vietā apēdīsiet uzreiz divas un meklēsiet trešo. Un rezultātā - ieguvums kur?
Par profesijām. Nesen lasīju to profesiju uzskaitījumu, kuras pamazām izzūd tehnoloģiju attīstības rezultātā. Autors bija zināmā mērā uztraukts par šo faktu. Es, vismaz, neredzu pamatu uztraukumam. Visam kam attīstoties mainās dzīves ritms, arī daudzas profesijas izzūd, kādas nāk vietā. Normāla parādība.
Piemēri? Kad plašu pielietojumu ieguva telefona aparāts, radās tāda profesija kā telefonistes, kuras komutatora telpā manuāli veica abonentu savienojumu. Kad tās iekārtas automatizējās, telefonistēm nācās pārprofilēties citu amatu veikšanai. Vēl 90-tajos bija tāda profesija kā mašīnrakstītāja. Un kur ir mašīnrakstītājas datorizācijas laikmetā?
Cita lieta ir katra indivīda spēja pārkārtoties jauniem apstākļiem un jaunām prasībām. Pie tā, ka ir iespēja pielāgoties citiem apstākļiem varu minēt to, ka - ir dzirdēti gadījumi, kad mainoties politiskajai iekārtai mūszemītē, daudzās jomās iestājās kaut kas nesaprotams, paši atceraties tos 90-os, kurā daudz kas aizgāja šķībi, daudz kas bruka, juka un tā tālāk. Un tad diezgan bieži parādījās informācija, ka cilvēki ar vairākām augstākajām izglītībām un zinātniskiem grādiem par sētniekiem piestrādāja, lai jel kā iztiktos... Protams, šim piemēram maz sakara ar profesiju kā tādu mainīšanos, izzušanu. Bet tas parāda, kā pārprofilējās cilvēki mainoties apstākļiem (un, gan jau ka šiem izglītotajiem cilvēkiem pēc, laika gaitā atkal izdevās atrast kādu darbošanos savā profesijā. Ceru.). Un tam piemēram - cilvēks ar augstāko izglītību vajadzības gadījumā var kaut par sētnieku strādāt, ielecot amatā un pienākumos uz sitiena. Bet vai tas, kurš strādājis par virpotāju rūpnīcā, var uz sitiena ielekt kaut pamatskolas skolotāja amatā, ja tā rūpnīca aizveras un virpotājs zaudē darbu? Tāds lūk jautājums. (Un laikam atkal akmentiņš tajā lauciņā, ka mums obligāta ir zemāka izglītība, nekā bija sliktajos padomju laikos. Tas ir krietns mīnuss).
Laikam pagaidām viss. Ja ir ko iebilst - tad lūdzu gan konstruktīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru