Laikam jau tālāk teiktais caur manu personisko prizmu skatīts, no personiskās pieredzes, kura aizsākusies vēl tālajos padomju gados. Un arī no apkārt noskatītā...
Runa ir par to mirkli, kad jauni, reizēm pat ļoti jauni, cilvēki apprecas, izveido savu ģimeni.
Ir jau ļoti skaisti un sveicami, ka pastāv bērnu tiesības uz bērnību, jaunību bezbēdīgā gaisotnē un citādā būšanā vecāku mājas paspārnē. Bet kurš ir aizdomājies par to, ko tad tas jaunulis darīs, pratīs, kad būs aizgājis savā ģimenē? Cik ļoti viņš mācēs un spēs tikt galā ar tiem jaunajiem pienākumiem, kas pār viņu sagāzusies?
Mājās, vecāku paspārnē, tam bērnam/jaunajam cilvēkam īsti un pilnā apmērā nav jādomā par to, kur un par kādu cenu jāpērk maize ikdienišķā, nav jāmaksā rēķini par dzīvokli, vispār var atļauties nezināt, no kurienes ikdienas sadzīvei kājas aug. Arī atbildība par kaut ko ir visai nosacīta.
Pie tā paša - cik bieži jaunuļi reāli piedalās tajos ikdienas mājas darbos? Bieži savu istabu/kaktu pie kārtības pieved (un arī tad reizēm visai virspusīgi) tik tad, ja mamma/tētis uzstājīgi tu pieprasa izdarīt.
Sakiet, cik ļoti meitenes iemācītas nodarboties ar mājsaimniecību, puikas - uzņemties atbildību, naudu pelnīt ģimenes uzturēšanai? Jo pēc kāzām, aizejot patstāvīgā dzīvē, nav visu laiku blakus mamma, kura ar veļas mazgāšanu visai ģimenei nodarbojas, ikdienā istabas uzkopj, pa veikaliem skraida ēdamo pērkot... Meitenei pašai uzreiz un tagad jāmāk pusdienas pagatavot; puisim jāatdod kāda summa sievai mājsaimniecības vajadzībām, nevis pa visu naudu kaut kāds sev vajadzīgs štrunts jānopērk un pēc ne par savu naudu ēst.
Vispār, visi tie pieaugušas dzīves līkloči it kā pēkšņi sagāžas uz jauniešiem, kuri apprecas un sāk dzīvot atsevišķi no vecākiem. Un bieži viņiem iestājas tāds kā aplauziens un neziņa par to, ko un kā kas jādara. Jo nav, kas viņu vietā izdarīs. Un tad bieži sākas savstarpēji nevajadzīgi pārmetumi, strīdi. Katrs gaida no otra to, ko tas otrs nemāk.
Kaut kā tā iemīlēšanās, jūtas pusaudžu gados nu ļoti ir rožainas. Randiņi, konfektes, mēnesnīcas, nopūtas skatoties vienam otra acīs... Un tā tālāk no šīs sērijas. Daudz, pat ļoti daudz ilūziju un visa kaut kā tamlīdzīga. Bez domas par to, ko un kā kurš darīs pēc kāzām. Ar ļoti biežu abpusēju brīnumu pēc tās Mendelsona valša dienas par to, ka "Man tas jādara?!".
No vienas puses - it kā nebūtu slikti, ka tas bērns līdz studiju, kaut vai, beigām dzīvo vecāku paspārnē un ne par ko īsti neuztraucas, tik par savam mācībām. Bet - ko un kā viņš mācēs pēc tam?
No pašas pieredzes - līdz pirmajām kāzām dzīvoju kopā ar vecākiem, komunālajā dzīvoklī. Un bija ļoti grūti iemācīties pašai atbildēt par savu dzīvi, bez mammas aiz muguras. Dēlam tas process sanāca vieglāks. Nosacīti, bet tomēr. Vidusskolu pabeidza dzīvojot pie tēva, pēc jau visos studiju gados vispār dzīvoja atsevišķi no vecākiem. Tā viss iekārtojās, bet neviens nav zaudētājs.
Mīļie! Mēs, vecāki, tiecamies tam bērnam nodrošināt labu izglītību, kas viņam palīdzēs turpmākajā dzīvē veidot kādu nebūt karjeru un kādu nebūs dzīvi. Bet vai tie bērni top iemācīti patstāvīgai, no vecākiem neatkarīgai dzīvei? Jo labs darbs ar labu algu vēl nav visa dzīve. Ir arī mājas uzkopšana, veļas mazgāšana, ēst gatavošana, komunālie maksājumi un vispār daudzas tamlīdzīgas būšanas...
Tie jaunuļi ir gatavi tam visam?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru