Laikam. Redzēs, kā aizies. Un atkal - neesmu īsti pārliecināta par to, vai neesmu kad un kur agrāk izteikusies. Ja kas, droši sakiet.
Es par pārdzīvotiem notikumiem un saskarsmēm ar cilvēkiem dažādos dzīves posmos.
Katrs notikums, sastaptais cilvēks - kāds dzīves posms ar savu tā saucamo ziņojumu, ar savām pēdām turpmākajā, pēcnotikuma, pēcsastapuma, dzīvē. Ar visiem tābrīža risinājumiem un tamlīdzīgām būšanām. No cikla "Tas bija tad, tā notika tad, mēs runājāmies tad un par to".
Nav jēgas pēc "Ups, man taču vajadzēja darīt tā, nevis šitā! Vajag pagriezt laiku atpakaļ, lai varu izlabot tā mirkļa esošo". Nav jēgas. Jo toreiz un tad pieņēmāt lēmumu, kura rezultāts ir tāds, kāds ir tagad. Nav jau zināms, kur jūs nokļūtu tajā gadījumā, ja būtu kas darīts savādāk. Un kā tas viss ietekmētu ne tikai jūs, bet arī apkārtējos, tuvākos un tālākos cilvēkus. Ar sevi jau var darīt kā grib (tik tālu, lai nesāktu citiem traucēt), bet kādas jebkādas tiesības ir ko grozīt citos cilvēkos savas zināmas iegribas dēļ?
Ziniet, laikam ka nav ko cepties. Viss, kas notiek - tikai graudiņš kārtējā pieredzē. Pat satiktie cilvēki. Katrs cilvēks parādās mūsu dzīvē ienāk ar noteiktu kādu mums varbūt pat nezināmu mērķi. Tā pat, kā mēs citu cilvēku dzīvēs ar kādu slēptu zemtekstu parādāmies. Un šis zemteksts neizpaužas konkrētajās darbībās un runās, ar kādām mēs ierodamies kādu cilvēku dzīvēs. Tas ir, mēs satiekamies tad un tur, kaut nejauši, tad, kad pienācis laiks satikties. Un pēc tam caur kaut kādām darbībām kādu laika nogriezni mijiedarbojamies. Laika nogrieznis - no piecām minūtēm līdz mūžībai. Cik nu kurā situācijā sanāk, ir vajadzīgs. Nu, pienācis laiks sastapties, pienāk laiks atvadīties.
Nu, nav ko sūkstīties no cikla "Es nokritu no ķeblīša un tāpēc viņš/viņa aizgāja". Ir jāpieceļas, jānoskurinās un jāiet tālāk bez tā aizgājušā. Neteikšu, ka tālākais būs labāks, bet savādāks noteikti. Un to savādāko varbūt nemaz nesastaptu, ja nebūtu tas kritiens no ķeblīša, kura rezultātā kāds ir aizgājis.
Katrs kritiens, katra tikšanās vai atvadas ir sākums kaut kam nākošam, kam jaunam un nezināmam.
Jā, saprotu jau, ka runāju baigi gudri un varbūt pat patētiski. Bet tā izteikšanās prasās.
Vismaz es esmu savā esošajā dzīves posmā nonākusi pie tā, ka katra situācija, katrs sastaptais vai pavadītais cilvēks nav pasaules gals un beigas no cikla "Kādas šausmas! Ko es darīšu tagad?". Ir iestājies "Tikai bez panikas! Apdomāsim situāciju un domāsim ko tālāk. Kaut kāds optimāls risinājums pieklauvēs".
Dzīve nebeidzas tajā mirklī, kad esi sasitis pirkstu vai kāds cilvēks no tavas dzīves ir pazudis (aizgājis, nomiris - vienalga). Dzīve turpinās un jāiemācās sadzīvot ar esošo. Viens personāžs vairs nav mūsu dzīvē, bet kaut kad mūsu dzīvē varbūt ienāks cits personāžs, ir citi, joprojām esoši, personāži. Mīlīt, pārgrupējies un dzīvo esošajās reālijās. Un nekrīti panikā. Panika ne pie kā nenoved, tikai apgrūtina situāciju.
Laikam spēkā ir kur reiz izlasītais "Dzīve jāuztver filozofiski". Un Karlsona, lai vai cik šis personāžs varētu būt nepatīkams, "Mieru, tikai mieru".
Izplūdos, neņemiet ļaunā, ja bikuci didaktiski. Tā apmēram patlaban jūtos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru